Starp balto skolas namu, Dievnamu un sarkano čekas punktu

Bērna acīm, toreiz, tajās liktenīgajās marta dienās Ropažos

Turpinājums no 1.lpp.

Tālāko atceros kā murgu — gērbšanos un visu tālāko. Citi man palīdzēja veļu un pārējo sapakot līdzņemšanai. Izvedamo bija diezgan daudz, domāju, kādi 25 skolēni, ja ne vairāk. Skolas saimniece mums uzvārīja kakao un lika dzert pa krūzītei. Dzirdēju, ka par to viņa vēlāk tikusi atlaista no darba. Mēs atvadījāmies cits no cita, un tas bija briesmīgi. Tad mūs nostādīja ierindā pa divi un karavīru pavadībā dzina uz ciema izvešanas dispečera punktu. Pa priekšu un arī aizmugurē gāja karavīri ar uzspraustiem štikiem. Dispečerpunktā uz galda bija izklāta liela karte ar visām pagasta mājām. Ar vienu aci saskatīju, ka ap mūsu mājām, tas ir "Bulduriem", ar zīmuli ir apvilkts sarkans riņķis, taču nezināju, ko tas nozīmē (vēlāk izrādījās, viņi tur bijuši, bet neviena izvešanai domātā iemītnieka nebija atraduši). Sajūta man bija tāda, ka kaut kas grūst, bet raudāt nespēju. Vēl līdz šai dienai es raudu reti.

Mēs, bērni, bijām izvietoti sarkanā ķieģeļu mājiņā pašā Ropažu pagasta centrā uz ceļu krustojuma, kur atradās čekistu štābs. Mūs tur ieveda un sasēdināja rindā uz sola. Namiņā bija divas istabiņas. Visas mašīnas un pagasta izvedamie cilvēki tika te reģistrēti. Telpās uzturējās arī pagasta partorgs. Uz galda, kā jau sacīju, atradās pagasta karte un saraksts ar mūsu vārdiem. Tiklīdz kāda mašīna piebrauca, mēs visi gājām ārā skatīties, kuram atvesta ģimene. Tā ātri vien arī daudzi bērni bija projām.

Līdz pusdienām bijām palikuši tikai daži. Arī es gandrīz aizbraucu līdzi kādiem radiem, jo viņi teica, ka mana mamma esot aizvesta jau no rīta, lai braucot kopā ar viņiem, satikšoties ar vecākiem Ropažu dzelzceļa stacijā. Atceros, es uzrāpos mašīnā uz miltu maisa, man iedeva rokā paturēt pulksteni, bet tad mani ieraudzīja partorgs un pavēlēja kāpt ārā, lai ar svešiem nebraucot. Pēc tam, kad piebrauca mašīna, mūs, bērnus, vairs nelaida ārā. Varbūt tā bija labāk, jo tur sievietes raudāja, bērni brēca, īpaši mazie. Atceros mašīnu, kurā vienam bērnam bija pusotrs gads, otram — pāris mēnešu, bet viņu mammai bija palicis slikti ar sirdi. Mūs kā apcietinātos uz aptieku nelaida, bet, liekas, kāds zāles tomēr atnesa.

Tādā bērna apziņā — toreiz es mācījos ceturtajā klasē — man likās, ka vai nu pasaule iet bojā, vai notiek kaut kas briesmīgs, neatgriezenisks: tās mašīnas brauca un brauca. Līdz tam biju varbūt tikai kādu reizi bijusi Rīgā, visa pasaule man saistījās ar Ropažiem — mājas, ģimene, skola. Tagad viss tas bruka vienā naktī. Pēcpusdienā biju palikusi viena un redzēju, ka kartē ap mūsu mājām paliek apvilkts tas aplītis. Man vaicāja, kur varētu būt vecāki. Atbildēju, ka Rīgā, bet vairāk gan nekā nezinu. Patiešām, es nezināju, kur ir mani vecāki. Tā vakarā, vienatnē šēžot mētelītī starp čekistiem, es apskaudu aizbraukušos, jo toreiz man likās — galvenais, lai būtu kopā ar mammu. Vakarā ieveda kādu šoferi, kurš bija atteicies piedalīties izvešanās, par sodu aizbrauca pakaļ viņa ģimenei, lai aizvestu pašus.

Vienā istabā bija sakrauti radioaparāti viens virs otra, tāpat citas mantas. Man atļāva gulēt uz dubļainās grīdas istabas kaktā. Paklāju apakšā mammas lakatu un iemigu, bet naktī lakats bija izvilkts, jo bijis vajadzīgs, lai ietītu radio — laba daļa radioaparātu no lielā skaita bija pazuduši. Tā šajā istabā nodzīvoju vairākas dienas, redzot, kā cilvēkus izved un mantu laupa. Tā visa Ropažu drāma ritēja manā acu priekšā. Ka būtu šajā laikā kaut ko ēdusi, neatceros, par to nespēju domāt. Pat uz mazo mājiņu pavadīja karavīrs ar uzslietu štiku.

Vēlāk pēc manis atnāca attāla radiniece Lapsiņu tante, un viņai pret galvojumu tiku izdota. Tā nokļuvu atkal pie cilvēkiem. Atceros, ar grūtībām varēju apēst kumosu maizes. Pēc nedēļas man pakaļ atbrauca kāds tēva draugs Augusts Šleicers un paņēma mani līdz — teica, ka satikšot papu. Man nebija divreiz jāsaka. Taču Šleicers mīlēja iedzert, un mums tā "papa meklēšana" ieilga — viņš mani vadāja no vienas pagasta vietas uz otru, līdz nokļuvām paša Šleicera mājās, bet papu tā arī nesatiku. Viņu ieraudzīju tikai rudenī, jo kopā ar pāris citiem ropažniekiem viņš vasaru slapstījās pa mežu.

Toties mammu sastapu jau pavasarī pēc kādām divām nedēļām. Viņai bija klājies vistrakāk, jo viņa vienīgā tajā liktenīgajā naktī atradās "Bulduru" mājās. Ap vieniem diviem naktī sācis nikni riet suns, viņa piecēlusies un vienā naktskreklā izgājusi kāpņu telpā. Izdzirdusi, ka kāds klauvē pie jaunsaimnieka Kapicka loga un runā krieviski. Šis Kapickis visas pēdējās nedēļas pirms izvešanas bija staigājis ļoti svarīgs. Likās, ka viņš novēro mūsu ģimeni, tādēļ vecāki no viņa stipri baidījās. Zīmīgi likās arī tas, ka jau kādu mēnesi viņš bija pārstājis ar mums sveicināties.

Tad nu mamma, kā stāvējusi, basām kājām uzskrēja augšā otrā stāvā pie otra labā jaunsaimnieka Ziediņa un palūdza, kā jau iepriekš bija sarunāts, lai atgrūž lielo sienas skapi un ielaiž mammu pažobelē aiz tā. Pēc tam skapi atkal aizgrūda priekšā pažobeles durvīm. Čekisti ienāca lejas istabā un ieraudzīja, ka gultā tikko gulējis cilvēks, — viņi pārmeklēja visas kūtis, visus šķūņus, visu izbakstīja ar štikiem. Izmeklēja, saprotams, arī mājas, izskatīja trīs pažobeles, bet neiedomājās, ka mājai vajag būt arī vēl ceturtajai, kurā slēpās mamma. Tā mammu neatrada, kaut arī meklēja un gaidīja gandrīz nedēļu. Pēc tam, kad čekisti bija aizbraukuši, Ziediņi izlaida mammu, saģērba. Viņa pārgāja uz citām mājām, dažas dienas aukstajā martā nodzīvoja pa šķūni, pēc tam, nostaigājusi kājām daudzus kilometrus līdz Sidgundas stacijai, tur iekāpa vilcienā un, satuntulējusies par malkas cirtēju, ar lielo zāģi ritulī aizbrauca uz Šķirotavu pie radiem. Kad pasažieriem vilcienā pārbaudīja dokumentus, izlikās aizmigusi guļam.

Viņu laikam izglāba tas, ka bija uzvilkusi fufaiku, ko iedeva radiniece, kura strādāja uz dzelzceļa. Toreiz zemnieki fufaikas necienīja un nevalkāja, man liekas, tās pat nepārdeva veikalos, bet parasti izsniedza kā formas tērpus dažādu resoru strādniekiem.

Tajā pažobelē mamma iegāja tumšiem matiem, bet iznāca — baltiem matiem. Viņa sacīja vēlāk, ka tās esot bijušas pašas šausmīgākās dienas viņas mūžā. Protams, ja viņa būtu zinājusi, ka esmu saņemta, būtu nākusi ārā, un tad mēs būtu Sibīrijā, bet par laimi līdz tam neaizdomājās.

Mēs nezinājām, kas ar mums notiks tālāk, tēvs slapstījās, no mājām bijām izdzīti, visa manta bija aprakstīta, tomēr tieši vairs nevajāja un uz Sibīriju nesūtīja. Sāku iet atkal Ropažu skolā. No klases vecākās amata mani atcēla, citādi gan skolā pret mani izturējās labi, kaut arī skatījās kā uz pārnākušu no viņpasaules. Vecāki Ropažos nedrīkstēja vairs būt. Dzīvoju es pamīšus pie radiem un paziņām kā "pagasta nabags", ko vadāja no vienas vietas uz otru. Cilvēki baidījās mani ņemt, un vairums radu jau arī bija aizvesti — Viļņi, Ploriņi, Vasiļi un citi.

Augšciemā izsūtīja gandrīz divas trešdaļas saimnieku, daudziem tomēr izdevās izbēgt, kā mums, pat uz Lietuvu, kur mans tēvocis Vilņā kļuva par sētnieku.

Rudenī papam kaut kā izdevās pierakstīties citā pagastā palīgsaimniecībā par strādnieku, bet uz Ropažiem viņš brauca vairs tikai pa kapu svētkiem, un tad arī pēc kādiem pieciem gadiem. Savās mājās neiegriezās. Iedzīve un saimniecība bija zaudētas, palikām pliki kā stāvējuši, tomēr Latvijā. Pamazām paps ar mammu iekārtoja sev nelielu saimniecību Ādažu "Mētrās", dzīvoja, pat palīdzēja bērniem, bet "Buldurus" nekad nespēja aizmirst.

Kad pēc Atmodas dabūjām Siguldas arhīvā ziņas, atradām sevi izvedamo sarakstā un saņēmām arī rekvizētās mantas aprakstu. "Bulduros" viss bija izlaupīts, un izrādījās, ka mājas inventārā skaitījās 7 māla bļodiņas, 4 lietotas dakšiņas, 7 māla krūzītes, 2 ēdamkarotes, 16 šķīvji, 2 tonnas nestandarta kartupeļu, 70 pudeles, 8 maisi un vēl šis tas. Visu atceļu no Siguldas raudāju vilcienā no kauna un pazemojuma...

No tagadējiem likumiem izriet, ka ne mani vecāki, ne es, kas bijām izvedamo sarakstos un zaudējuši visu, neesam bijuši represēti — citādi jau Latvijā to represēto būtu par daudz! Jāņem gan vērā, ka izvairīšanās no izsūtīšanas, bēgšana bija savā ziņā protests pret rupjo varu, uz ko ne katrs bija spējīgs.

Bet zemnieks dzimst zemnieks, tāpēc nebaidīšos sacīt — ja viņam atņem ne jau tik daudz mantu, cik tēvu tēvu zemi, vietu, paša rokām celtās mājas, dzīves veidu, viņš "represējas" pats, iekšēji. Jā, mani vecāki arī pēc 1949.gada smējās, strādāja, vārdu sakot, dzīvoja, bet tie bija pavisam citi cilvēki. Kaut kas viņos bija salūzis, pazudis uz neatgriešanos. Tādus, kādi viņi bija Ropažu "Bulduru" mājās, es viņus vairs nekad neredzēju. Agrāk vai nu vide, vai gaiss, vai Lielā Jugla, vai tēvu tēvu zeme deva viņiem citu stāju un domāšanu. Tagad cilvēkiem ir lielāka izglītība, tehniskās zināšanas, izpratnes, bet agrāk zemnieks bez izglītības vai ar 4—6 klasēm daudzējādā ziņā stāvēja augstāk, bija ar plašāku skatienu, saprašanu par ļoti daudzām lietām un neatkarīgu garīgo stāju. Tas viss tika pazaudēts.

Tagad kopā ar ģimeni braucu uz Ropažiem, pareizāk sakot, uz Ropažu kapiem, kur guļ mani mīļie vecāki, māsa, brālis, visi piederīgie gan no tēva, gan mātes puses. Sakopjot kapus, dažreiz prātā nāk doma, kā gan būtu ieveidojusies mūsu dzīve, ja nebūtu liktenīgo Latvijas vēstures notikumu. Bet dzīvi jau neizmainīsi — tā jādzīvo tāda, kādu to veidojis liktenis, ārējie apstākļi un paša darbs.

Tas sarkanais namiņš Ropažos, kur atradās čekas dispečeru punkts, nesen pārbūvēts par mūsdienīgu krodziņu "Vēja ligzda". Centrā tur ir kamīns, kura liesmas varbūt silda tās dvēseles, kuras izmisumā un neziņā šeit atradās pirms 50 gadiem. Pa logu var redzēt arī balto Ropažu skolas ēku. Pretējā pusē redzams Ropažu Dievnams, kas kolhozu laikos pēc izvešanām sabruka, bet tagad tiek atjaunots. Ziemassvētkos nupat varējām tur pulcēties dievkalpojumā nekurinātā telpā. Tad arī atcerējos savus vecākus un aizgājušos laikus.

Bet šo atmiņu aprakstu es gribētu veltīt visiem tiem bērniem, kas kopā ar mani sēdēja marta naktī Ropažu pagasta centrā, tajā sarkanajā namiņā.

Laima Stradiņa (Zutere)

Pa ceļu uz tēva mājām "Bulduriem" ... No Laimas Stradiņas albuma

A.g. Gerta kungs,

nosūtu ieskatam, varbūt Jūs varētu interesēt, manas sievas atmiņas par deportācijām Ropažu pagastā 1949.gada 25.martā. Šo materiālu Austrālijas latvieši pārtulkoja angļu valodā apvienotas grāmatas "Via Dolorosa" izdošanai, lai iepazīstinātu ārzemniekus ar traģiskajiem notikumiem Latvijā. Pēkšņi lasu, ka Austrālijas izdevniecībā manuskripts gājis zudumā. Sastādītāji Laimas rakstu atzina par interesantu, jo tas uzrakstīts no īpatnēja redzespunkta, resp., ne par izsūtījumu, bet par deportācijas procedūru uz vietas un konkrētām bērna izjūtām par to.

Ar cieņu, — Jānis Stradiņš

[Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, profesors, Dr.habil.chem., Dr.hist.h.c.]