Ar savām zīmēm dzīves būdā un sapņu pilī

Turpinājums

no 1.lpp.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Anda Līce — par sevi, par dzīvi:

No iepriekšējiem manī ir neuzkrītoša neatlaidība, kurai nav rados nekaunība, un zemes pievilkšanas spēks, kuram līdz pusmūžam nebija ļauts darboties. Tikai tagad es tam var ļauties.

Izsūtījumā pavadītā bērnība un arī vienatnība, jo man nav nedz māsu, nedz brāļu, manī ierakstīja biklumu, ko, gadiem ejot, esmu iemācījusies pārvarēt. No tās pašas bērnības nāk neticība saviem spēkiem, tādēļ visos darbos, kurus nācies strādāt, esmu tikusi pierunāta, it kā ne pēc savas gribas gājusi. Pēc savas gribas iespraucos vienīgi dzejā, par ko esmu saņēmusi knipjus pa pieri. Taču rakstniecība izrādījās tik jaukas ganības, ka vēl tagad tur uzturos. Ja gribi plūkt zāli, dunduri ir jāpacieš.

No skolas gadiem Bulduru dārzkopības tehnikumā un neilgās darbošanās daiļdārzniecībā esmu sākusi just prasību pēc sakoptības un interesantas vides savā apkārtnē. No bērnības un tagad arī no dievatziņas — iecietība pret citā mēlē runājošiem. Spēju atrast vārdus savām domām uztur manī Dieva svētības klātbūtne.

Esmu vēlziede. Jau agrāk ievēroju, ka manā dzīvē viss nāk vēlāk nekā citiem. Mākslā mani saista klasiskās vērtības — pārbaudītas lietas nevis par tādām uzdotas. Kopš Atmodas sākumiem esmu nonākusi tuvu savas tautas likteņiem. Tas atstāj savas zīmes dzīves uztverē un izpratnē.

Dzīve nu reiz ir tā upe, no kuras nav iespējams izkāpt laukā arī tad, ja tā ir saduļķota. Es nespētu to panest, ja man nebūtu ļauts attīrīties un sevi dziedināt ar rakstīšanu. Tā es sadedzinu sārņus, lieko un svešo, un dienas tad kļūst kā uguns kapi, no kuru pelniem var izrušināt dažas nedegošas lietas. Galvenā — mīlestība visās šī vārda nozīmēs. Šī lielākā Dieva svētība rada citas, to var dalīt un dāvināt bet viņa no tā nekļūst mazāka. Ja ir šī galvenā lieta, tad visas citas pašas pienāk klāt.

Man reizēm ir sajūta, it kā es lasītu kopā manu senču neuzrakstītās domas, viņu reiz teiktos un sen pagaisušos vārdus. Šis uzdevums ir kritis man, tādēļ bērnībā es mirdama nenomiru.

Arī es ilgojos labākas dzīves, kaut nezinu, kādai tai būtu jābūt. Kad dzīve ir gana laba? Man ir aizdomas — nekad, jo aizvien ir kaut kas būvējams un audzējams. Sapņi ir lielāki par īstenību. Patiesībā īstenība ir zaru būda, jauka zaru būda, bet sapņi — pils. Dzīvojot zaru būdā, ir mazāka atbildība, tādēļ tik daudzi atmet ar roku pilīm. Mans sapnis ir cik vienkāršs, tik arī pagaidām neiespējams — dzīvot uz laukiem un nodoties rakstīšanai. Pilnīgi piekrītu Paulu Koelju: "Tikai iespēja īstenot savu sapni dara dzīvi interesantu."

Anda Līce

Sērsnu mēnesī

Dzīvības pulkstenis

Ik sēkliņā skaļāk jau tikšķ,

Un asiņu tecējums vēnās

Līdzīgi upēm lauž ledu.

Pat atmiņās

Ir bīstami staigāt tam pāri —

Sērsnu mēnesī

Viss ir trausls un vārīgs.

1.

Mūsu dvēsele ir kā bērns,

Visviens, vai mātei pie rokas ejam

Vai jaunības nebēdu smejam,

Vai brienam brieduma dubļus.

Mūsu dvēsele ir kā bērns,

Nosalis, neēdis, bez mājām,

Bērns ar pastieptu roku,

Kuram kauns skatīties acīs

Un gribas mest lielu loku.

Noraudājies bērns,

Kas ar daudzajiem "kāpēc"

Pinas pa kājām.

Neapmīļots bērns,

Kas lūko ar akmeni trāpīt

Glāžu logos tai pilī,

Ko ceļot, nebija laika

Noglāstīt viņam galvu.

Bet reizēm, kad nevaram aizmigt,

Bērns pret pusnakti elso

Un mūs uzrunā Dieva balsī,

Un nelīdz tad nervu zāles —

Nāk visi pušumi vaļā,

Un visos kāds kaisa sāli.

Jo mūsu dvēsele ir kā bērns,

Visviens, vai mācāmies staigāt

Vai dienas vidu svinam,

Vai vakarā stāvam

zem gājputnu klaigām.

2.

Sērsnu mēnesī iekrīt gavēņa laiks,

Un tad svētulīgs top

Dažam labam, kas nenosarkst, vaigs.

Pačalosim par ciešanām

Un tad žigli pie galdiem.

Paldies pa labi, pa kreisi paldies,

Šiem un arīdzan tiem.

Savu reizi jau vajag

Par vakardienu kādu asaru izspiest.

Vai tiem kas tur saļima,

Nav viena alga,

Cik mēs saņemam šodien

Pēc algu sarakstiem

Un cik vienkārši tāpat — ķepā?

Pačalosim par ciešanām

Un tad žigli — jaunajā "nepā".

Atmiņa nocirsta īsa, īsiņa

Kā medību sunim aste,

Un mēs domājam lielo domu,

Stāvot pie karoga masta —

Vai būs vilkti vai nevilkti?

Vilkatīgs ir šis laiks —

Nokauj sirdsapziņu kā jēru,

Un tu vairs nezini,

Ar ko savu tautu mērīt.

Vilkatīgs ir šis laiks —

Ar atmiņu īsu

Kā medību suņa asti,

Ar vieniem, kas nesaprot

Un otriem — nesaprastiem.

Ir vēsture atmata liela,

Tur varoņiem blakus

Guļ nodevēji no pašu tautas.

Tur ticīgo un bezdievju kautie.

Tur asins un zobenu rūsa

Jau sakususi jaunā dzelzs rūdā.

Jau kuro reizi apartie kapu lauki

Apsēti ar dienišķo maizi,

Un ļaudis, kā vienmēr,

Tagadnē dzīvo jau kuro reizi.

Labi, ka Dievs nav skops —

Pagātne tagadnē riešas,

Un tagad nākotne top.

3.

Sērsnu mēnesī

Skan deniņos bungu solo —

Ko nu vairs domāt par miegu.

Ir visu mūžu iets dzīves skolā,

Un atzīmju grāmatiņa jau pilna,

Bet neatbildēts aizvien vēl

Esības jautājums lielais —

Kā nodzīvot dzīvi,

Neiemantojot Kaina zīmi?

Un nesagandēt to otro — mūžīgo?

Tik daudzām istabām jāiziet cauri.

Tur sveces un vīns,

Šausmas un spoguļi greizie,

Tronis un galminieki,

Drupas un nodeguļi.

Kā iziet tam visam cauri?

Tu vari nezin ko solīt,

Bet cilvēks vien esi nevis svētais.

Katra diena ņem tavu asiņu provi

Un kā zem mikroskopa

Tavu dvēseli pēta.

Kā iziet tām istabām cauri?

Rimst deniņos bungu solo.

Ieskanas stīgas.

Un tā vairs nav nejaušība,

Ka Rakstos uzšķiras vieta:

"Turies tālu no ļauna un dari labu,

Tad tu pastāvēsi mūžīgi."