Ar piemiņas svecīti tēvocim

Tēvabrālis Vladislavs Ričiks 1990.gada 15.augustā Aglonā

Ik pavasari tagad pieminam cīņās kritušos un ievainotos, deportētos, izsūtījumā mirušos, diskriminētus un vajātus tautas brāļus. Tieši un netieši represiju upuri ir gandrīz vai katrā latviešu ģimenē. Salauztas un aizlauztas dzīves, paaudzēs. Simtiem līdzīgu likteņu.

Man piemiņai no tēva palikusi kāda maza, ļoti maza fotokartīte un ļoti gaišas mātes atmiņas par viņu, labsirdīgu un atsaucīgu cilvēku, godīgu vīru. Piedzimu jūlijā. Tēvs, leģionārs, soda nometnēs izmocīts, nomira janvārī, nesagaidījis vasaru un mani. Nenodzīvojis pat pilnus 32 gadus. Tāpēc manās bērnības atmiņās neizdzēšama vīzija ir rūpju mākts, it kā tālumā vērsts mātes skatiens, pusaprautas, bērna ausīm slēptas sarunas, paslepus notrauktas asaras no viņas un vecāsmātes vaiga. Toreiz man, bērnam, neizprotamu savas tautas likteņa likumsakarību atspulgs manā dzimtā.

Par to lasu arī tēvabrāļa Vlada Ričika atmiņu grāmatā "Helsinkiešu ierindā", kas tapusi viņa mūža nogalē:

"Kā lai atmiņa šobrīd nesāp —

Drīz sveši ļaudis pagalmu mina,

Vairs ne man no tās akas bij

dzert, likteņa pātaga projām dzina..."

Sāpe par atņemto tēvu zemi, zemnieka turības pamatu un dzimtas garīgo satvaru, sāpe par netaisnībām un pāridarījumiem gruzdēja viņā, kā daudzos latviešos. Sāpe lika būt stipram. Mūsu tautas trešā atmoda bija viņa cerību pavasaris, viņš nekavējoties iesaistījās cilvēktiesību aizstāvēšanas grupā "Helsinki–86". Viņa sāpe izpaudās cīņā par savas tautas tiesībām. Nupat martā, 67.mūža gadā, viņa ceļš aizvijās uz veļu valstību. Šodien, komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, viņš neaizdegs sveci pie Brīvības pieminekļa un Mātes Latvijas, kā to mēdza darīt ik svētkos. Kā svecīti viņa un sava tēva piemiņai arī uzrakstīju šīs atmiņu rindas.

Apliecinājums savas dzimtas un tautas vēstures līkločiem un vēsturiskajai patiesībai paliek viņa stāstījums grāmatā:

"Maniem vecākiem Rēzeknes apriņķa Rāznas pagastā, Petušku un Vaičuļu sādžā, bija sava saimniecība — 25 hektāri zemes ar koptu mežu. Pirmo sāpīgo triecienu mūsu ģimene pārcieta 1944.gada vasarā, kad pāri apsētajiem tīrumiem pārgāja fronte. Ar mašīnām krustām šķērsām izbraukāja laukus, sagandēja ražu, pļavās saraka tranšejas. Kara tehnika tā sapostīja laukus, ka rudenī neko neievācām. Ziemā nobeidzās lopi, jo saindējās ar sienu, ko pēc karaspēka aiziešanas sapļāva ar eļļu un smērvielām pieķēpātajās pļavās.

Šķūtīs uz fronti mobilizēja tēvu ar pajūgu kara kravu un munīcijas vešanai. Mājās viņš atgriezās pēc ilgāka laika, slims un novārdzis. Pienāca ziņa, ka brālis Staņislavs aizdzīts uz Vjatkas soda lēģeriem. 1943.gadā viņu iesauca leģionā un nosūtīja uz fronti Volhovas purvos. 1944.gadā, vāciešiem atkāpjoties, brālis attika līdz mūsmājām. Krievi viņu tūlīt paņēma ciet, nosūtīja uz Pļaviņām un sarkanarmiešu rindās trieca uzbrukumā pret vācu pozīcijām Aiviekstes pretējā krastā. Kā brālis vēlāk stāstīja, upe plūdusi sarkana no asinīm. Brālis izpļāpājies, ka dienējis latviešu leģionā. To uzzinājusi priekšniecība. Par spīti aizvadītajām kaujām sarkano pusē, viņu iespundēja izsūtāmo nometnē. Tēvs jau toreiz, krieviem atkal ienākot Latgalē, brīdināja: "Ja tu, dēls, atzīsies, ka esi karojis leģionāros, turklāt vēl Volhovas frontē, tevi nošaus!"

Brālis tomēr palika dzīvs un vēlāk mums pastāstīja par savu Golgātu.

Kad ieslodzītos dzina pa Maskavas ielām no vienas dzelzceļa stacijas uz otru, bramanīgas sievas viņus apmētāja ar akmeņiem, no namu augšstāviem lēja virsū atkritumu spaiņus un kliedza:

"Vi, prokļatije ņemci, nas prišļi ubivatj, čerti!..." (Jūs nolādētie vācieši, atnācāt mūs nogalināt, velni!)

Ja reiz esi paņemts ciet, tevi uzskata par ienaidnieku, krievu slepkavu.

Aiz lēģera augstā dzeloņstiepļu iežogojuma cilvēki bija nolemti lēnai nāvei, jo bads pārņēma visu Pievolgu. Aiz nespēka vīri krita kā mušas. Mirušos savāca sanitāri — tie paši ieslodzītie. Kaut cik aprušināja ar zemi. Ja rudenī patrāpījās tikt to vidū, kurus aizsūtīja uz tīrumu novākt bietes un kāpostus, tie likās svētki. Dārzeņus graužot, kaut cik atspirga dzīvība. Smagais darbs un nepilnvērtīgais uzturs visus pārvērta līdz nepazīšanai: viņi līdzinājās ar caurspīdīgu ādu apvilktiem skeletiem.

Tikai 1948.gadā brālis atgriezās mājās un jau pēc dažiem gadiem ar iedragātu veselību mira, atstādams sievu ar mazgadīgiem bērniem.

Padomju vara zemniekus neatbalstīja. Mēs bijām iekaroti dzimtcilvēki, beztiesīgi darba vergi. Tēvu tāpat kā citus saimniekus pa ziemu aizdzina meža darbos uz Dundagu. Mums uzlika milzīgi lielu normu malkas un baļķu sagatavošanā un izvešanā no meža. Tēvs, strādādams gan stiprā salā, gan slapjdraņķī, sabeidza veselību. Par meža izstrādes normas, kā arī augsti saskrūvēto nodokļu neizpildīšanu tēvu vajāja: sauca uz ciema padomi, uz Rēzekni, draudēja ar Sibīriju, ar cietumu. Varas vīri neņēma vērā, ka zemi sapostīja un padarīja neauglīgu frontes līnija. Pietika ar to, ka mans brālis bijis leģionārs un sodīts, tātad arī pārējie ģimenes locekļi skaitās kaitnieki. Vajāšanas un nemitīgie draudi, pārdzīvojumi un ciešanas tēvu 1946.gadā iedzina kapā.

Tomēr padomju varas spiediens nemitējās arī pēc viņa nāves. Par valsts saistību neizpildīšanu 1947.gada rudenī mums atņēma govis, cūkas, aitas, putnus, iztukšoja klēts arodus, no šķūņa izkrāva sapļauto āboliņu un visu pajūgos aizveda uz Rēzekni kā nodevu valstij, atstājot mums tikai vienu vistu.

Atceros, kā agri no rīta mūsu mājās ieradās ar bļendukiem apkāries ciema partorgs Jaņins un, vicinot mātei zem deguna pistoli, krieviski pavēlēja:

— Slēdz vaļā kūts un klēts durvis!

Kopā ar partorgu bija ieradušies arī miliči. Māte raudāja un paklausīja. Neģēļi visu izvandīja un izlaupīja.

Liktenīgajā 1949.gada 25.martā ar sirds drebēšanu gaidījām arī savu kārtu: vai nu saērcinātais partorgs liksies mierā. Taču šoreiz mūsmājām pabrauca garām. Uz Sibīriju aizveda māsīcas Malvīnes Stepulānes ģimeni. Tur zem zemes palika viņas vīrs.

Ar draudiem lika zemniekiem parakstīties, ka esam ar mieru brīvprātīgi iestāties kolhozā: atsavināja saimniecības ēkas un inventāru, graudus, mājlopus, pat dēļus un baļķus no pašu meža.

Uz tēva zemes vairs nebija ko iesākt. Es aizklīdu pasaulē. Lai kur arī strādāju, lai kā arī centos, pie dzīvokļa netiku, mani pat īsti neuzklausīja. Krievu partokrātu genocīdu pret latviešiem dabūju izjust visur, kur vien griezos ar savu nomāktā cilvēka vajadzību un tā saucamajām tiesībām. Dzīvokļa rindā priekšroka tika armijniekiem un atklīdušajiem laimes meklētājiem no plašās padomju zemes. Protests pret netaisnību krājās, un reiz tam vajadzēja izlauzties uz āru.

1978.gadā apstiprināja jauno LPSR konstitūciju. Tieši 7.oktobrī — Brežņeva konstitūcijas dienā uz elektrosprieguma betonbūdas sienas Kalnciema un Ventspils ielas stūrī ar otu uzrakstīju: "Migrantiem, okupācijas armijai atstāt Latviju!" No rīta varēja dzirdēt negantas lamas:

— Čto eto? Uže u nas fašizm projavilsja! — (Kas tas? Pie mums jau fašisms parādījies!)

Oktobra svētkos noņēmu karogu no mājas, kurā dzīvoju, un sadedzināju. Par manu rīcību uzzināja 88.namu pārvalde un safabricēja soda naudu: it kā es neesot maksājis par šķūņīti. Naudu atrēķināja no algas manā darbavietā — Rīgas siltumtīkla uzņēmumā."

Staņislava Bebre (Ričika),

"Latvijas Vēstneša" nozares redaktore

Staņislavs Ričiks. Vienīgā piemiņa no tēva