Papildinājumi un piezīmes

jau publicētajam

Gunārs Rauzāns, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva

vecākais arhīvists, dipl. hist., — "Latvijas Vēstnesim"

Eduards Traubergs

Jānis Bergsons

Eduards Strautnieks

Tikai viens no 42 149 komunistiskā terora upuriem 1949.gada 25.marta izsūtītajiem bija Latvijas neatkarības proklamēšanas akta 1918. gada 18.novembra dalībnieks. Latvijas valsts veidošanas darbinieks Eduards Traubergs (dzim. 1883.) ar sievu Annu no Cēsu pagasta "Kalna Benčiem"1. Viņu izsūtīja kopā ar daudziem citiem no Lizuma stacijas ar ešelonu Nr.97323. E.Traubergs bija spējis izvairīties no krievu pirmās un vācu okupācijas varas represijām 1940.—1944.gadā, bet 1949.gadā tām tomēr tika pakļauts. Jo pārējie daudzie redzamie valsts darbinieki bija represēti jau 1940. un 1941.gadā vai 1944.gada rudenī devās emigrācijā. E.Trauberga vārds vairākkārt minēts un ierakstīts Latvijas valsts tapšanas un veidošanas vēstures dokumentos un grāmatās2. Bet par viņa mūža otrās puses posmu un dzīves beidzamajiem gadiem vēstures avotos palikuši "plankumi", kurus gribas tagad pēc meklējumiem aizpildīt.

Latvijas brīvvalsts laikā E.Traubergs turpināja strādāt Liepājas pilsētas valdē par juriskonsultu (līdz 1921.gadam)3, vēlāk Rīgā a/s "Nafta", Baltijas jūras tirdzniecības — transporta un rūpniecības a/s, komanditsabiedrībā "Celtne" par rīkotājdirektoru. Palīdzēja saimniekot lauku mājās Cēsu pagasta "Kalna Benčos". Ģimenē izauga dēls Gunivaldis (dz.1921.g.), kurš 1940.gadā beidza Priekuļu lauksaimniecības skolu. E.Traubergs pirmā krievu okupācijas laikā iestājās darbā Rīgā Kirova rajona rūpkombinātā par juriskonsultu. Pēc Otrā pasaules kara strādāja par Iekšējo ūdeņu tresta dīķsaimniecības Durbē vadītāju un vēlāk par Latvijas patērētāju biedrības Cēsu dīķsaimniecības vadītāju. Šajā nozarē E.Traubergam bija pamatīga pieredze, jo jau emigrācijas gados paralēli universitātes izglītībai bija beidzis Briseles lauksaimniecības skolas zivsaimniecības nodaļas kursus un strādājis Flandrijas zivsaimniecības fermā. Un tad nāca 1949.gada marts, kad E.Traubergu kā "kulaku" ar ģimeni represēja (dēls Gunivaldis pazudis bez vēsts 1945.gadā kā iesaukts vācu armijas aviācijas pulkā motorists)4.

1950.gada septembrī no izsūtījuma vietas Tomskas apgabala Čainskas rajonā E.Traubergs uzrakstīja iesniegumu PSRS Valsts drošības ministrijai, kurā prasa atcelt nelikumīgo izsūtīšanu, jo jau 1948.gada 25.oktobrī LPSR Ministru Padomes Valdības komisija bija "Kalna Benčus" svītrojusi no "kulaku" saimniecību skaita. Acīmredzot šeit nospēlēja lomu kāda kaimiņa nenovīdība, skaudība, ļaunprātība. Iesniegumā E.Traubergs minējis savu nelegālo darbību pirmsrevolūcijas laikā, emigrāciju, savu tikšanos ar V.Ļeņinu, N.Krupskaju, 1917.gada Petrogradas Padomi, 1918.gada Latvijas Tautas padomi.

Un tomēr secinājums bija: lūgumu par izsūtīšanas atcelšanu atteikt.

Atgriezās E.Traubergs ar sievu no izsūtījuma vietas Latvijā 1956.gada augustā. Apmetās "Kalna Benču" mājās, kaut māja ar teritoriju bija nodota Cēsu mežrūpsaimniecības pārziņā. Sāka strādāt par Cēsu pilsētas komunālo uzņēmumu tresta dīķsaimniecības zirgkopi turpat Benču dīķsaimniecībā, vēlāk Cēsu mežrūpsaimniecības zāģmateriālu kaltē pie mājas par kurinātāju. 1959.gadā toreizējā partijas Cēsu rajona komiteja ieteica E.Traubergu personālās pensijas saņemšanai kā cara laika pagrīdnieku, bet to nepiešķīra sakarā ar 1949.gada izsūtīšanu, jo nebija reabilitēts. Arī 1960.gadā LPSR Ministru Padomes personālo pensiju piešķiršanas komisija formāli noraidīja pensijas piešķiršanu" sakarā ar arhīva materiāla trūkumu par revolucionāro darbu". E.Traubergs mira 1967.gada 4. martā pēkšņi "mīklainā" nelaimes gadījumā — atrasts noslīcis Gaujā netālu no mājām un apglabāts Cēsu Meža kapos.

Vēl pie Latvijas vēstures avotu "plankumiem" jāmin Jānis Bergsons (dzim. 1881.), arī Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas dalībnieks5. Pie jau publicētā6 piemetināsim, ka J.Bergsons trīspadsmit Latvijas valsts gadus līdz pat 1932.gadam bija Rīgas pilsētas Uzņēmumu valdes direktors, tirdzniecības nodaļas vadītājs. Tālāk bijis arī ilggadīgs darbs Rīgas Ziemeļu krājaizdevumu sabiedrībā līdz 1940.gadam, kad aizgāja pelnītā atpūtā7. Bez šaubām, par viņa piedalīšanos Latvijas neatkarības pasludināšanas aktā 1918. gada 18.novembrī tuvinieki zināja, bet pats J.Bergsons ar to neplātījās un nelielījās, jo saprata, pie kā tas var novest. Vēl vairāk tāpēc, ka no 1948. līdz 1950.gadam jau bija represēti daži viņa tuvinieki (brālis, māsa, brāļa dēls)8. Būdams pensionārs, J.Bergsons miris Rīgā 1965.gada 17.novembrī un apglabāts Rīgā, I Meža kapos 9.

Vēl jānosauc jurista, zvērināta advokāta Eduarda Strautnieka (dzim. 1886.) vārds10, arī Latvijas vēsturē minēta persona, arī Latvijas neatkarības pasludināšanas akta dalībnieks, pirmais Latvijas tieslietu ministra biedrs un arī Latvijas faktiskais otrais tieslietu ministrs (aiz P.Juraševska un pirms E.Magnusa) no 1919.gada 15.marta līdz 1919.gada 13.jūlijam, lai gan šo faktu vēstures avoti neatzīst, bet tikai piemin11. Vēlāk E.Strautnieks bija Latvijas krājbankas juriskonsults, pēcāk 1941.gadā Valsts bankas Republikāniskā kantora juriskonsults.12

Nodarbojās ar lauksaimniecību savā saimniecībā "Mālenieki" Svitenes pagastā, Bauskas apriņķī. 1944.gada rudenī ar ģimeni devās emigrācijā uz Vāciju, kur 1945.gadā miris.

Foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva fondiem

Vēres:

1) Latvijas Valsts arhīvs (LVA). 1894.f., 1.apr., 12294.lieta

2) Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. R., Zinātne, 1988. 28.lpp.

3) Latvijas Vēstures muzejs, CVVM Nr.216731

4) Latvijas karavīrs Otrā pasaules kara laikā. Toronto – Minstere, 1989., 10.sēj., 263.lpp.

5) "Latvijas Vēstnesis", 1998., 17.jūlijs

6) Dokumenti stāsta... 61.lpp.

7) Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 5213.f., 16.apr., 9811.lieta

8) Latvijas Valsts arhīvs (LVA), 1894.f., 1.apr., 17267.lieta; 1986. f., 1.apr., 38186.lieta

9) Rīgas domes Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs, 1965.gada ieraksts Nr.1327—Ļ

10) Dokumenti stāsta... 62.lpp.; "Latvijas Vēstnesis", 1998., 17.jūlijs

11) Treijs R. Latvijas valsts un tās vīri. "Latvijas Vēstnesis", 1998., 400., 402.lpp.

12) Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 7354. f., 1. apr., 744. lieta

e