Zem politiskās cenzūras vāka Latvijā. Pussimts gadu
Dokumentu un vēsturnieka skatījumā

Valsts sistēmu preses un citu masu mediju pārraudzībai Latvija netieši mantoja no cariskās Krievijas. Cenzūra pie mums nepastāvēja tikai valsts demokrātiskās attīstības laikā (1918–1934) un tagad pēc neatkarības atgūšanas, lai gan tās atavismi ir jūtami vēl šodien. To galīgai izskaušanai var palīdzēt arī šīs sērgas diagnozes izpēte, publicējot un izskaidrojot autentiskas arhīvu liecības. Līdzās R.Briedim, I.Bērsonam, A.Štālai un dažiem citiem pētniekiem prioritāte šajā sfērā tomēr neapšaubāmi pieder prof. Dr. H.Strodam. Viņa zinātniskajā vadībā 2010./2011.gadā iznāca dokumentu un materiālu divsējumnieks par šo problēmu ar sastādītāja komentāriem u.c. palīgtekstiem, plus dokumentu fotokopijas oriģinālvalodā, turklāt arhivālijas iegūstot ne tikai Latvijas un Krievijas, bet arī Lietuvas, Vācijas u.c. avotu krātuvēs.

Ja 1940.gadā nodibinātajai LPSR Galvenajai literatūras pārvaldei (Glavlits) maz ko bija darīt kara laikā, tā ar jaunu sparu stājās pie darba, lielajam tautu slaktiņam tuvojoties beigām. Tai pirmām kārtām vajadzēja cenzēt ar VK (b)P CK 1945.gada 8.janvāra rīkojumu visžēlīgi atļautos septiņus preses izdevumus Latvijā: avīzes Cīņa, Padomju Jaunatne, Sovetskaja Molodjož, Literatūra un Māksla un žurnālus Karogs un Padomju Latvijas Skola. Viss bija noteikts: avīžu un žurnālu metieni, periodiskums, apjoms un formāts. Ko nedrīkstēja drukāt, bija nosacīts daudzos slepenos sarakstos, kuri tapa vispirms Maskavā, kā arī Rīgā. No 1943. līdz 1987.gadam iznāca deviņas cenzoru rokasgrāmatas.

Pārbaudīja totāli visu, ar tipogrāfijām un rokrakstiem sākot, ar rakstāmmašīnām un rotaprintiem beidzot (“žēl”, ka vēl nebija datoru un interneta!). Par to vislabāko valodu runā grāmatā publicētās garumgarās LPSR Glavlita ikgadējās un, ja vajadzēja – arī biežāk, atskaites un ziņojumi priekšniecībai Maskavā un Latvijas kompartijas centrālkomitejai Rīgā. Ja bija nepieciešams, arī trešajam, tiesa, neoficiālam saimniekam – VDK. Piemēra pēc atzīmēsim dokumentus, kuri vērsās pret padomju partizāna Rafaela Blūma rediģēto savā laikā populāro žurnālu Zvaigzne. Latvijas Glavlita priekšnieks K.Springišs 1957.gada 5.janvārī ziņoja centrālkomitejas propagandas un aģitācijas daļas vadītājam J.Avotiņam (kopija Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Vilim Krūmiņam), ka minētais izdevums “sistemātiski un centīgi cenšas atdarināt buržuāziskos žurnālus, gan ārējā noformējuma ziņā, gan daļēji arī ar ievietojamā materiāla saturu”. Izdevumā esot publicēts “plašs kailu sieviešu fotoattēlu klāsts. Gan šie fotoattēli, gan arī tos pavadošais teksts lasītājiem faktiski tiek pasniegts no seksuālām pozīcijām”. Vecais komunists, centrālkomitejas loceklis R.Ķīsis savukārt “stučīja” ideoloģijas sargam Kirova ielā A.Drīzulim, ka Zvaigznē publicētā sarkano latviešu strēlnieku piemiņas fotogrāfija ir “bezpersonisks, truls akmens briesmonis, putnu biedēklis”. Viņu neapmierināja tajā pašā laidienā ievietotie Māra Čaklā dzejoļi, kuri, maskējoties ar tautiskumu, Ezopa valodā “ķengā partiju, sociālistisko iekārtu”.

Ne jau tikai M.Čaklais nebija pa prātam cenzūrai un tās apoloģētiem. Jaunieceltā Glavlita priekšniece A.Lucēviča 1972.gada 2.augustā ziņoja centrālkomitejai, ka Zigmunds Skujiņš atļāvies žurnālā Liesma rakstīt: “Dažreiz man ir pat aizdomas, ka manī trako vesela Glavlita nodaļa.” Bet Jānis Sirmbārdis uzdrošinājies Karogā ievietot dzejoli “Es un mans iekšējais cenzoriņš”. Netika parakstīta izrādei un pavairošanai Jāņa Žīgura luga “Pie kāda galda”, kur visi varoņi esot cilvēki bez izteiktiem politiskiem uzskatiem, ideāliem, savtīgi cilvēki, “zināma mērā sevi sakompromitējuši tautas dzīves izšķirošajās dienās”. “Pareizi” neprata rakstīt pat Rainis un Vilis Lācis. Pārstrādāšanai atdeva Jāņa Kalniņa dokumentālo romānu par dzejnieku, jo tajā aprakstītas arī viņa biogrāfijas intīmākas dzīves detaļas, kuras varētu ieviest neskaidrības un veicināt nepareizus viņa personības vērtējumus. 1974.gadā izdotajā literatūras rādītājā par V.Lāci bija minētas divas autora lugas (“Tālais ceļš”, “Pārejas periods”), kas ir izņemtas no vispārējās izmantošanas fondiem. Minētas arī atsauces uz šo lugu recenzijām, kuras rakstīja emigrantu darbinieki. Dailes teātrī aizliedza izrādīt nacistu koncentrācijas nometni pārcietušā Miervalža Birzes lugu “Nomaļus stacijā”, kurā neesot pārliecinoši parādīts, ka izsūtīšana 1941.gada jūnijā tomēr bija pamatota. Un vēl, un vēl... Kad nepietika ar Glavlitu, darbā laida smago artilēriju – centrālkomiteju. A.Lucēviča kartējā relācijā 1975.gada 16.augustā atgādina, ka propagandas un aģitācijas nodaļas vadība savā laikā norādīja pārtraukt publicēt materiālus par dzejnieces Vizmas Belševicas jaunradi, neminēt viņas vārdu presē. Taču informatore bija spiesta konstatēt, ka ir izdevumi (galvenokārt Literatūra un Māksla, Sovetskaja Molodjož, Karogs un izdevniecība Liesma), kuri pārkāpjot šo tabu.

Padomju Latvijas cenzūras ideoloģiskā uzbrukuma objekts bija ne tikai latviešu, bet, ko domājies, arī krievu literatūra. Kad Imants Auziņš bija sastādījis un uzrakstījis priekšvārdu krievu padomju dzejas antoloģijai divos sējumos, pie manuskripta iepriekšējās izskatīšanas stājās cenzūra. Tās soģi secināja, ka grāmatā pārāk liela uzmanība veltīta Marinai Cvetajevai, Annai Ahmatovai, Borisam Pasternakam u.c. Tāpat nederēja Jevgenija Jevtušenko dzejoļi, nemaz nerunājot par akadēmiķi Andreju Saharovu un Aleksandru Solžeņicinu. Netrūka pat anekdotisku gadījumu. Kad tā pati Liesma laida klajā grāmatu “Estētiskā doma Latvijā pirms 1940.gada”, A.Lucēviča informēja, ka personu radītājā izņemti fašistisko vadoņu Benito Musolini un Kārļa Ulmaņa vārdi. Šodien izliekas anekdotiski, bet tolaik nopietni skanēja neskaitāmi aizliegti jautājumi un vienkārši gadījumi, kurus vēlams bija izņemt pirms iznākšanas. Alūksnes rajona laikrakstā bija minēta rūpnīca Komutators, Latvijas televīzijā – lidosta Rumbula, Krāslavas rajona avīzē – ka pienākusi dāvana no Baikonuras jaunajiem karavīriem, Jelgavas laikrakstā – ka deputātu kandidātu sarakstā iekļauti četri apakšpulkveži utt., u.tml.

Lai gan latviešu kultūrai bija gājis pāri karš un tā dzīvoja jau trešo reizi okupētajā valstī, joprojām darbojās pietiekami daudz bibliotēku, kuras iebrucēji nebija paspējuši iztīrīt no sev nevēlamām grāmatām. Vietējais Glavlits, vadoties no “centra” norādēm, slepeni publicēja “Latvijas PSR izņemamo kaitīgo grāmatu sarakstus”, kas iznāca 10 laidienos no 1944.gada septembra līdz 1954.gadam. Pamatojoties uz šiem dokumentiem, H.Strods ir sastādījis autoru “melno sarakstu”, kur ir redzami 121 literārā izdevuma sacerētāju uzvārdi. Daļai bija jāizņem visi darbi, daļai – pēc 1917.gada izdotie. Pilnīgam ostrakismam bija pakļauti tādi populāri rakstnieki kā Aleksandrs Grīns, Leonīds Breikšs, Viktors Eglītis, Edvarts Virza, Voldemārs Zonbergs, Zenta Mauriņa, nemaz nerunājot par Kārli Ulmani, Žani Unāmu, vēl mūsdienās nepieņemamo Herbertu Cukuru un daudziem citiem līdzīgiem.

Glavlita soda ekspedīcija sāka ar LVU literatūras krātuvēm. 1950.gada 2.oktobrī tika sastādīts akts, ka otrreizējai izejvielu pārstrādāšanas apvienībai nodotas 3524 teoloģiskās grāmatas, kopā 900 (!) kilogramu. Taču, kā liecina dokumenti, arī pēc tam ko darīt vēl bija gana. Augstskolas zinātniskajā bibliotēkā joprojām atradās neizšķiroti fondi, “starp kuriem ir izņemšanai pakļaujama naidīga literatūra”. Kārtējais Glavlita priekšnieks E.Upmalis 1985.gada 10.janvārī ziņoja Maskavai, ka Jelgavas speciālajā zinātniskajā bibliotēkā nebija izņemtas divas grāmatas: Vasilija Aksjonova “Žēl, ka jūs nebijušas kopā ar mums” un L.Kopeļeva “Gētes Fausts”, bet Madonas rajona krātuvē atrasta grāmata “Brehts” sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve”.

Taču mākslas un mūzikas iestādes nebija labākas par bibliotēkām. Tāpēc tajā pašā “dokladā” bija vēstīts, ka veikta kompleksa pārbaude sešos Rīgas pilsētas muzejos, ko bija “kontrolējusi iepriekšējā kontrole”. Tā no Jūras zvejniecības muzeja atsauksmju grāmatas Ventspilī izņemta viena (sic! – R.T.) atsauksme, kurā atklāta garnizona dislokācija pilsētā. Bet vēl trakāk gājis Tukumā. Turienes muzeju pārbaudīja smalka Kultūras ministrijas komisija, kura konstatējusi, ka muzeja padomju mākslas nodaļa “nav pilnīgi nodrošināta ar kvalitatīviem eksponātiem un piesārņota ar formālistiskiem vai profesionāli vājiem darbiem”. Vēl vairāk – 29 darbiem “nav nekādas mākslinieciskās un zinātniskās nozīmes un tie jānoraksta un jāiznīcina”. Ko tur slēpt – šo nāves spriedumu parakstīja tādas prominences kā Herberts Līkums, Otto Skulme, A.Lapiņš, U.Prēdelis u.c. Labāk neklājās mūzikai. Kontrolei iesniegtajā manuskriptā par klasiķi Emīlu Dārziņu bijuši ievietoti detalizēti kristību un bēru apraksti un “asarainas nožēlas par komponista traģisko likteni”. Kur nu vēl, mūsdienīgi runājot, drīkstētu rakstīt par šovbiznesu! Neatļāva restorānam Ruse divu afišu publikāciju par varjetē ansambļa priekšnesumiem, jo to noformējums neatbildis “padomju dzīvesveida reklāmas metodēm un principiem”.

Lielas galvassāpes cenzoriem un čekistiem sagādāja trimda. Ne tik daudz vēstules un bandroles uz turieni, cik no turienes. Realizējot PSRS Glavlita 1970.gada 14.augusta “Instrukciju par ievestās ārzemju literatūras kontroli”, Rīgas Glavlits ierīkoja centrālajā pastā ārzemju sūtījumu cenzūras punktu. Tā priekšniecība uzskatīja, ka atsūtītā literatūra “pārsvarā pēc sava satura ir pretpadomju, slavē buržuāzisko dzīvesveidu, tā ir reliģiski propagandistiska”. Tādu “opiju tautai”, dabiski, konfiscēja un dedzināja bez žēlastības, vien desmitiem eksemplāru aizgādājot centrālkomitejai, bet pa kādam arī Zinātņu akadēmijas Fundamentālajai bibliotēkai un Valsts bibliotēkai, saprotams, to specfondiem, kur varēja strādāt atkal tikai ar tās pašas centrālkomitejas atļauju. Kad padomijā sāka iezīmēties pārbūves process un cenzūras valgi mazliet atslāba, uz Latviju sāka nākt arī skaņu plates. Bet ne jau visas bija pieņemamas vietējiem uzraugiem. E.Upmalis 1985.gada 20.septembrī ziņoja savam kuratoram “stūra mājā” E.Johansonam, kādus “ripuļus” nedrīkst ievest Latvijā. Varēja atgādāt sešas, tajā skaitā Ilmāra Dzeņa “Tik dēļ jums, daiļās dāmas” un “Es tik lādē!”, bet bija aizliegts transportēt uz dzimteni, ar Čikāgas piecīšu dziesmām sākot un Larisas Mondrusas beidzot. Pavisam 29!

Tekstu un nošu pavairošanai bija vajadzīga tehnika. Arī to rūpīgi uzmanīja cenzūras modrā acs. Lai, pasarg Die’s, kāds nenodrukātu neatļautas lietas, viens no ilglaicīgākajiem un neiecietīgākajiem Glavlita priekšniekiem V.Agafonovs 1970.gada 14.janvārī ziņoja savai vadībai Maskavā, ka Latvijā tajā laikā bija ap simts rotaprintu, no kuriem pārbaudīti tikai 12. Taču, ko domājies, tika atklāts vairāk nekā 50 (!) darbu, kas veikti bez Glavlita atļaujas. Uzraudzīt vajadzēja pat rakstāmmašīnas, jo arī ar tām varēja diezin ko sastrādāt. Krājumā atrodams dokuments, kurā VDK priekšsēdētājs J.Vēvers 1961.gada 16.oktobrī uzdeva Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam visu šo rīku šriftu (latviešu un krievu valodā) paraugus nosūtīt čekai “divos eksemplāros ar koppapīru uz labas kvalitātes rakstāmpapīra”. Lieki runāt par to, kam tas bija vajadzīgs…

Aplūkotajā krājumā publiskotos dokumentus un materiālus labi papildina to sakopotāja H.Stroda koncentrēts, bet saturīgs ievads, kā arī vairāki zinātniski pielikumi, kuri palīdzēs lasītājiem labāk orientēties cenzūras avotos, terminoloģijā un personālijās. Grāmata būs vērtīgs palīgs šā vēstures nogriežņa turpmākajiem pētniekiem, tāpat interesentiem, kuriem ir tuva Latvijas pagātne.

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs

Heinrihs Strods “PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990. Dokumenti un materiāli”, Jumava, 2010./2011.g.