Pirms 50 gadiem

Par 1949.gada 25.marta genocīda akciju

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, - "Latvijas Vēstnesim"

Padomju Savienības komunistiskā partija un PSRS valdība plašas represijas uzskatīja par sava režīma funkcionēšanas un nostiprināšanas nepieciešamu apstākli, par varas nostiprināšanas pastāvīgi darbojošos instrumentu, beigu beigās - par "sociālistiskās celtniecības" likumsakarību. Reizē ar to tās tika uzskatītas ne tikai par kompartijas pašsaglabāšanas veidu, bet arī par priekšnoteikumu savas sociālās bāzes - strādnieku šķiras - vadošo pozīciju saglabāšanai un nostiprināšanai. Šā iemesla dēļ īpaši plašas un nežēlīgas represijas tika vērstas pret turīgāko zemnieku slāni, tā sauktajiem kulakiem.

Jau 1929.gadā J.Staļins pasludināja "kulaku kā šķiras likvidācijas" lozungu. To viņš cieši saistīja ar forsētu "vienlaidu" kolektivizāciju. Savā 1929. gada 27.decembra runā "agrāriešu - marksistu konferencē" J.Staļins paziņoja: "No kulaku ekspluatatorisko tendenču ierobežošanas politikas mēs esam pārgājuši uz kulaku kā šķiras likvidācijas politiku (..). Tagad mums ir pietiekama materiālā bāze, lai dotu triecienu kulakiem, salauztu viņu pretestību, likvidētu viņus kā šķiru un viņu ražošanas vietā liktu ražošanu kolhozos un padomju saimniecībās."

Izpildot šīs direktīvas, turīgo zemnieku saimniecību iznīcināšana un viņu pašu izsūtīšana uz PSRS nomaļajiem rajoniem ieguva neiedomājami plašus apjomus. Savā "Atbildē biedriem kolhozniekiem" Staļins paziņoja: "Kulaku kā šķiras likvidācijas politika jārealizē ar vislielāko neatlaidību un konsekvenci, uz kādu vien boļševiki ir spējīgi." Savukārt "Atbildē biedriem sverdloviešiem" Staļins paskaidroja, kad īsti šī "ekspropriācija" būtu jāizdara: "Ir iespējams un ticams, ka rajonos bez vienlaidu kolektivizācijas zināma kulaku daļa, gaidīdama kulaku ekspropriāciju, sāks "pati likvidēt sevi", "izputinās mantu un ražošanas līdzekļus". Pret to, protams, ir jācīnās. Bet no tā nebūt neizriet, ka mums jāpieļauj kulaku ekspropriācija nevis kā kolektivizācijas daļa, bet kā pastāvīgs uzdevums, kas veicams pirms un bez kolektivizācijas. Pieļaut to nozīmētu kolhozos konfiscētās kulaku mantas sabiedriskošanas politiku aizstāt ar šās mantas sadalīšanas politiku atsevišķu zemnieku personīgās bagātības pavairošanai. Tāda aizstāšana būtu solis atpakaļ, nevis uz priekšu. Pret kulaku mantas "izputināšanu" ir tikai viens līdzeklis - pastiprināt kolektivizācijas darbu rajonos bez vienlaidu kolektivizācijas."

PSRS lauksaimniecības kolektivizācijas laikā līdz 1939.gada janvārim tika izsūtīti vairāk nekā 990 tūkstoši cilvēku.

"Kulaku kā šķiras likvidācijas politika" tika turpināta arī vēlākajos gados. 1948.gadā "kulakus" izsūtīja no Izmailas apgabala, 1949.gadā - no Baltijas, 1950.gadā - no Pleskavas apgabala, 1951.gadā - no Rietumukrainas un arī vēl no Lietuvas, bet 1952.gadā daudzus "kulakus" ar ģimenēm izsūtīja arī no Rietumbaltkrievijas.

Sākumā "kulaku" ģimenes izsūtīja uz īpašiem "specciematiem", bet vēlāk - galvenokārt uz Sibīrijas apgabaliem. Tur PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā tām bija jāatrodas "uz mūžīgiem laikiem".

Arī 1949.gada 25.marta deportācijas akciju Baltijā PSRS varasvīri iecerēja, sagatavoja un īstenoja galvenokārt kā "kulaku" aizvešanu no ieplānotajiem "vienlaidu kolektivizācijas" rajoniem. Tajā pašā reizē Latvija, Lietuva un Igaunija, kā to noteica PSRS Ministru Padomes 1949.gada 29.janvāra lēmums, bija jāatbrīvo arī no "bandītiem", "nacionālistiem" un viņu atbalstītājiem. Bet Latvijas PSR Ministru Padomes 1949. gada 17.marta lēmumā noteikta tikai "kulaku" izsūtīšana, kaut arī tika sagatavota un 1949.gada 25.martā īstenota arī daudzu tūkstošu "bandītu" un "nacionālistu" ģimeņu aizvešana.

Kaut arī PSRS vadītāji "kulaku" deportāciju no Latvijas ieplānoja "tikai" 1949.gada pavasarī, t.i., līdz "vienlaidu" kolektivizācijas uzspiešanai, patiesībā "kulaku kā šķiras likvidācija" bija paredzama jau 1940.gadā līdz ar Latvijas okupāciju. Lai gan sākumā latviešu zemnieku saimniecību kolektivizēšana īpaši akcentēta netika, visiem bija skaidrs, ka tāpat kā savulaik Padomju Savienībā, arī Latvijā viņu pastāvēšana netiks pieļauta. Un tā tas arī notika.

Lai gan 1947.gadā vietējie varasvīri daudz runāja par "brīvprātīgu" apvienošanos kolektīvajās saimniecībās, bet jau 1948.gadā sāka dominēt viedoklis par kolhozu "uzspiešanu no augšas" un par kursu uz "vienlaidu" kolektivizāciju. Bet Lauksaimniecības arteļa paraugstatūti stingri noteica, ka "kulakus kolhozā uzņemt nedrīkst". Bija skaidrs, kas viņus sagaida pavisam tuvā nākotnē.

Arī visās citās jomās (lauksaimniecības produktu sagādē, nodokļu maksājumos, meža darbos utt.) par galveniem pastāvošā režīma pretiniekiem tika uzskatīti tieši "kulaki", kuru saimniecībām 1947.gadā pēc PSRS parauga noteica īpašas "pazīmes". Par tām uzlikto milzīgo, praktiski nesamaksājamo nodokļu parādiem atņēma lopus, lauksaimniecības inventāru, kā arī citas mantas, bet pašus nodeva tiesai.

Patiesībā jebkuru zemnieku, neatkarīgi no viņa saimniecības ekonomiskā stāvokļa, varēja pasludināt par "kulaku" un vērst pret viņu dažādas represijas.

Tātad tā pati Latvijas turīgāko (pēc 1939.gada lauksaimniecības skaitīšanas datiem) zemnieku saimniecību izputināšanas prakse, kāda pēc Staļina norādījumiem divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā tika lietota PSR Savienībā, pēckara gados plaši tika izmantota arī Latvijā.

Daudzu tūkstošu zemnieku ģimeņu aizdzīšana "mūža nometinājumā" uz Sibīriju 1949.gada 25.martā bija šās staļiniskās zemnieku nīdēšanas politikas neatņemama sastāvdaļa un baismīgs turpinājums.

Ir būtiski atcerēties to, ka uz Sibīriju aizvesto palikusī manta lielā mērā kļuva par jaunorganizēto kolhozu "bagātības" būtisku papildinājumu. Tas vēlreiz apliecina, ka 1949.gada 25.marta deportācija un "vienlaidu" kolektivizācija Latvijā ir divas cieši saistītas lietas. Tā, piemēram, 1949.gada 20.aprīlī LPSR finansu ministra vietnieks F.Monoils ziņoja LK(b)P Centrālajai komitejai, ka "lielākā lopu, lauksaimniecības mašīnu un inventāra daļa (vairāk nekā 70%) tiek nodota bez atlīdzības kolhoziem nedalāmā fonda papildināšanai".

1949.gada 25.marta lielā aizvešanas akcija Latvijas laukos radīja vispārējās nospiestības un baiļu atmosfēru. Iestāšanās kolhozā Latvijas laukos tolaik tika uzskatīta par galveno lojalitātes izpausmi pret valdošo režīmu. Baidoties no jaunām izsūtīšanas akcijām, dažu dienu un nedēļu laikā zemnieki burtiski sabēga kolhozos. Pavisam Latvijā no 1949.gada 27.marta līdz 6.aprīlim tika noorganizēti 1740 jauni kolhozi, t.i., caurmērā 245 kolhozi vienā dienā! Straujos tempos "vienlaidu" kolektivizācija tika turpināta arī nākamajos mēnešos. Kā vairākkārt norādīja LK(b)P CK sekretārs J.Kalnbērziņš, līdz ar "kulaku" aizvešanu zu Sibīriju visi šķēršļi "vienlaidus" kolektivizācijai esot tikuši novākti. Vēl tikai jāpiebilst, ka tolaik visi LK(b)P CK un zemāka līmeņa funkcionāri visas savas runas un rakstus papildināja ar uzticības apliecinājumiem "lielajam Staļinam" un viņa "ģeniālajām idejām", tai skaitā, arī "kulaku" kā šķiras likvidācijai un lauksaimniecības kolektivizācijai.

Izraksts no kulaku ģimeņu saraksta, kuras saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu ir jānosūta specnometinājumā uz attālām Padomju Savienības vietām

1949.gada "..." martā

Rīgas apriņķa sarakstā ar Nr. "..." skaitās Annas Miķeļa meitas Jurkas ģimene

Pagasts, mājas	Ģimenes locekļu vārds,	Dzimšanas	Radniecības
	uzvārds un tēvavārds	gads	pakāpe
Pabažu pag.	Anna Miķeļa m. Jurka	1887
"Jurkas - I"	Pēteris Miķeļa d. Jurka	1881	brālis
mājas	Eduards Miķeļa d. Jaurens - Jurka	1882	brālis
	Jānis Eduarda d. Jaurens	1929	brāļadēls
	Grieta Eduarda m. Jaurena	1932	brāļameita

Šā saraksta oriģinālu 1949.gada "..." martā parakstīja apriņķa darbaļaužu deputātu padomes izpildukomitejas priekšsēdētājs biedrs (...)

Izraksts pareizs: LPSR Valsts drošības ministrijas

2a daļas priekšnieks majors

Zujans

............................................

LVA, LPSR Iekšlietu ministrijas uzskaites lietu Nr.22029, 1.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izsūtīšanas sagatavotāji un izpildītāji

1. LPSR Valsts drošības ministrija

Viena no tām, kuru 1949.gada 25.martā aizveda uz Sibīrijas "mūža nometinājumu, bija arī Annas Jurkas ģimene. Par to, kā tas notika, stāsta LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieku 1949.gada februārī - martā sagatavotie dokumenti.

Izziņa

1949.gada 20.februārī

No 1939.gada lauksaimniecības skaitīšanas materiāliem, kuri glabājas LPSR Iekšlietu ministrijas Valsts arhīvā, ir redzams, ka saimniecībai

Rīgas apriņķa Pabažu pagasta "Jurku - I" mājas īpašniece Jurka

Piederēja:

Zemes platība - 61,96 ha

Zirgi - 2

Govis - 13

Cūkas - 2

Algots darbaspēks

Gada strādnieki - 1 cilvēks (..)

Izziņu sastādīja

LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieks

(paraksts nesalasāms - J.R.)

............................................

LVA, LPSR Iekšlietu ministrijas uzskaites lieta Nr.22029 (arhīva lieta Nr.5257), 2.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

Izziņa

1949.gada 5.martā

Saskaņā ar saimniecības grāmatas ziņām un veikto pārbaudi Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā ir noskaidrots, ka Annas Miķeļa meitas Jurkas ģimene, kura dzīvo Rīgas apriņķa Bīriņu pagasta "Jurkas - I" mājās, sastāv no 5 cilvēkiem:

1. Anna Miķeļa meita Jurka, 1887.g., ģimenes galva.

2. Brālis Pēteris Miķeļa dēls Jurka, 1881.g.

3. Brālis Eduards Miķeļa dēls Jaurens - Jurka, 1882.g.

4. Brāļadēls Jānis Eduarda dēls Jaurens, 1929.g.

5. Brāļameita Grieta Eduarda meita Jaurena, 1932.g.

LPSR Valsts drošības ministrijas Rīgas apriņķa daļas

priekšnieks pulkvedis

Jastrehovs

Valsts drošības ministrijas Rīgas apriņķa daļas

vecākais operatīvais pilnvarotais leitnants

Petrovs

............................................

LVA, LPSR Iekšlietu ministrijas uzskaites lieta Nr. 22029, 3.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Izziņa

Pēc Rīgas apriņķa kara komisariāta ziņām Annas Miķeļa meitas Jurkas ģimenē, kura dzīvo Rīgas apriņķa Bīriņu pagasta "Jurkas - I" mājās, no ģimenes locekļiem padomju armijā un partizānu vienībās neviens nav dienējis un nedien, ar Padomju Savienības ordeņiem apbalvoto nav.

LPSR Valsts drošības ministrijas Rīgas apriņķa daļas

priekšnieks pulkvedis

Jastrehovs

Valsts drošības ministrijas Rīgas apriņķa daļas

vecākais operatīvais pilnvarotais leitnants

Petrovs

............................................

LVA, LPSR Iekšlietu ministrijas uzskaites lieta Nr.22029,4.lpp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas

slēdziens par Annas Jurkas izsūtīšanu

Slēdziens "Apstiprinu"

1949.gada 4.martā Latvijas PSR valsts drošības ministrs

ģenerālmajors A.Noviks

1949.gada 6.martā

Es, LPSR VDM 2.nodaļas operatīvais pilnvarotais - leitnants Losickis,

izskatījis kulaka Annas Miķeļa meitas Jurkas uzskaites lietas materiālus,

atradu:

Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes "..." lēmumu Nr. "..." ģimene ir jāizsūta ārpus Latvijas PSR robežām specnometinājumā uz attālām Padomju Savienības vietām.

Uzskaites lieta par ģimeni ir noformēta pareizi.

Personu, kuras būtu apbalvotas ar Padomju Savienības ordeņiem un medaļām, Tēvijas kara dalībnieku, Padomju armijā atrodošos un tādu, kam ir sevišķi nopelni valsts priekšā, Jurkas ģimenē nav.

Nolēmu:

Kulaka ģimeni, kura dzīvo LPSR Rīgas apriņķa Pabažu pagasta "Jurkas - I" mājās, šādā sastāvā:

Ģimenes galva - Anna Miķeļa meita Jurka, dzim. 1887.g.

brālis - Pēteris Miķeļa dēls Jurka, dzim. 1881.g.

brālis - Eduards Miķeļa dēls Jaurens - Jurka, dzim. 1882.g.

brāļadēls - Jānis Eduarda dēls Jaurens, dzim. 1929.g.

brāļameita - Grieta Eduarda meita Jaurena, dzim. 1932.g.

brāļasieva - Elizabeta Aleksandra meita Jaurena, dzim. 1891.g.

Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu nosūtīt specnometinājumā uz Padomju Savienības attālām vietām.

LPSR VDM 2.nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais - leitnants

Losickis

Piekrītu: LPSR VDM 2.nodaļas priekšnieks pulkvedis

Kozins

............................................

LVA, LPSR Iekšlietu ministrijas uzskaites lieta Nr.22029, 5., 5a.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

LPSR Valsts drošības ministrijas Rīgas apriņķa daļas

vecākā operatīvā pilnvarotā leitnanta Petrova

un apriņķa daļas priekšnieka pulkveža Jastrehova

raports par Annas Jurkas ģimenes izsūtīšanu

Latvijas PSR valsts drošības ministram

ģenerālmajoram biedram Novikam 1949.gada 30.aprīlī

Raports

Ziņojam, ka saskaņā ar LPSR Valsts drošības ministrijas lēmumu pēc uzskaites lietas Nr.22029 bija paredzēta izsūtīšanai kulaka ģimene:

1. Ģimenes galva Anna Miķela meita Jurka, 1887.

2. Brālis Pēteris Miķela dēls Jurka, 1881.

3. Brālis Eduards Miķeļa dēls Jurka - Jaurens, 1882.

4. Brāļadēls Jānis Eduarda dēls Jaurens, 1929.

5. Brāļameita Grieta Eduarda meita Jaurena, 1932.

Operācijas laikā tika izņemti un izsūtīti:

1. Ģimenes galva Anna Miķeļa meita Jurka, 1887.

2. Brālis Pēteris Miķeļa dēls Jurka, 1881.

3. Brālis Eduards Miķeļa dēls Jurka - Jaurens, 1882.

4. Brāļasieva Elizabete Aleksandra meita Jaurena, 1891.

5. Brāļameita Grieta Eduarda meita Jaurena, 1932.

6. Brāļadēls Jānis Eduarda dēls Jaurens, 1929.

Brāļasieva Elizabete Aleksandra meita Jaurena saimniecības grāmatā neskaitījās, tādēļ uzskaites lietā viņa nebija ierakstīta.

Operācijas veikšanas laikā Elizabete Aleksandra meita Jaurena atradās Rīgā kopā ar saviem bērniem, kur tika izņemta un izsūtīta.

Šīs ģimenes izsūtīšanu uzskatām par pareizu.

Ģimenes izsūtīšanu izdarīja:

Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas Rīgas apriņķa daļas

vecākais operatīvais pilnvarotais leitnants

Petrovs

Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas Rīgas apriņķa daļas

priekšnieks pulkvedis

Jastrehovs

............................................

LVA, LPSR Iekšlietu ministrijas uzskaites lietas Nr.22029, 10., 11.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

2. LPSR Valsts drošības ministrijas un PSRS Valsts drošības ministrijas darbinieki

Ziņojums par Melānijas Spoles ģimenes izsūtīšanu

Latvijas PSR valsts drošības ministram

ģenerālmajoram biedram Novikam 1949.gada 25.martā

  Raports

Ziņoju, ka pēc uzskaites lietas Nr.1404 izsūtīšanai paredzētā Melānija Ernesta meita Spole, dzimusi 1915.gadā, kopā ar savu meitu Irēnu Spoli, dzimušu 1944.gadā, ir izsūtīta 1949.gada 25.martā.

Bez tam M.E.Spoles izsūtīšanas brīdī kopā ar viņu dzīvoja viņas vecāmāte, kura nebija uzskaitīta, Anna Ādama meita Baumane, dzimusi 1868.gadā, kura visu laiku dzīvoja kopā ar Melāniju Spoli.

Anna Ādama meita Baumane, dzimusi 1868.gadā, ir izsūtīta kopā ar Melāniju Ernesta meitu Spoli 1949.gada 25.martā.

Valsts drošības ministrijas Aizputes apriņķa daļas priekšnieks kapteinis

Šalms

Izpildīja: VDM Voroņežas apgabala pārvaldes

vecākais operatīvais pilnvarotais vecākais leitnants

Družiņins

............................................

LVA, LPSR Valsts drošības ministrijas uzskaites lieta Nr.1404, 9.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

3. LK(b)P un padomju aktīvisti

LK(b)P Cēsu apriņķa komitejas un apriņķa

izpildu komitejas pilnvarotā Kūduma pagastā M.Eglīša

atskaite par līdzdalību deportācijas akcijā

Kūduma pagastā es iebraucu 1949.gada 25.martā, pulksten 3.30 no rīta un tūdaļ stājos sakaros ar pagasta partorgu un karaspēka operatīvās grupas virsniekiem, lai saskaņotu darbu un panāktu uzdevuma vienlaicīgu un sekmīgu izpildi. Pēc saņemtajiem norādījumiem man bija ar aktīvu jāveic izskaidrošanas darbs un jādod norādījumi par aizvesto budžu saimniecību aprakstīšanu, bet šeit es nepanācu vienošanos. Operatīvās grupas virsnieki ar kapteini Tarasovu priekšgalā man aizliedza izdarīt šādu kopēju instruktāžu. Es varēju instruēt tikai tos aktīvistus, kuri bija piekomandēti katrai grupai atsevišķi, kad viņi tieši izgāja izpildīt uzdevumu. Saņemtos norādījumus par saimniecību vienlaicīgu aprakstīšanu šie aktīvisti nebija izpildījuši, jo karaspēka grupas vadība pēc uzdevuma izpildīšanas viņus vienkārši bija vadājusi sev līdzi. Tamdēļ aizvesto budžu saimniecības mēs varējām aprakstīt tikai pēc tam, kad karaspēka grupa savu uzdevumu bija izpildījusi.

Lai nodrošinātu palikušo mantu no izlaupīšanas, mēs nosūtījām divas komisijas, kuras uzsāka aprakstīšanu. Pēc saņemtajiem norādījumiem mums bija jāapraksta 11 saimniecības, bet mēs aprakstījām 9 saimniecības. Divas saimniecības nevarējām aprakstīt, jo no šīm saimniecībām par nodokļu parādiem visa manta jau bija izņemta 1948.gada rudenī. (..)

............................................

LVA, PA - 115.f., 5.apr., 20.l., 1.,2.lp. Oriģināls.

 

Izvilkums no LK(b)P Rīgas apriņķa komitejas

1949.gada 31.marta ziņojuma LK(b)P Centrālajai komitejai

"(..) Kulaku un citu naidīgo elementu izsūtīšanā Rīgas apriņķī piedalījās 2109 aktīvisti: no tiem - 129 komunisti, 286 komjaunieši un 1194 bezpartijiskie. Bez tam palīdzības sniegšanai no apriņķa centra bija nosūtīti 135 cilvēki. Šim darbam piesaistītais aktīvs godīgi un godprātīgi izpildīja viņiem uzdoto darbu. (..)"

............................................

LVA, PA - 101.f., 12.apr., 81.l., 51., 52.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

4. LPSR Iekšlietu ministrijas darbinieki

Latvijas PSR iekšlietu ministra A.Eglīša

ziņojums par LPSR Iekšlietu ministrijas paveikto darbu

1949.gada 25.marta deportācijas akcijā

Pilnīgi slepeni

Nr. 1/383

PSRS iekšlietu ministram ģenerālpulkvedim Latvijas PSR iekšlietu ministrs

biedram Kruglovam A.Eglītis

Maskavā Rīgā

1949.gada 24.aprīlī

Dienesta ziņojums

par Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas paveikto darbu

saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pavēli Nr.00225 - 1949.gadā

Pēc Jūsu pavēles Nr.00225 saņemšanas mēs kopā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvaroto ģenerālmajoru biedru Ratušniju sastādījām detalizētu plānu par pavēlē noteiktajiem organizatoriskajiem un operatīvajiem pasākumiem: par operācijas laikā nepieciešamās sabiedriskās kārtības nodrošināšanu republikas pilsētās un lauku apdzīvotajās vietās; par izsūtīto iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu nosegšanu; par kontaktu uzņemšanu ar robežapsardzības karaspēka komandantūrām un kopēju pasākumu veikšanu, lai nosegtu valsts robežu; par ešelonu pavadīšanas grupu komplektēšanu un un virsnieku sastāva izraudzīšanu, par izsūtīto iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem; par ešelonu nodrošināšanu ar naudas un citiem materiālajiem līdzekļiem; par autotransporta mobilizāciju Valsts drošības ministrijai un arī tieši mūsu vajadzībām, lai pievestu ešeloniem konvoju un operatīvās grupas un par dažiem citiem ar operāciju saistītiem jautājumiem.

Saskaņā ar plānu š.g. 18.martā tika sasaukta operatīvā apspriede ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem, bet 19.martā - ar tiem virsniekiem, kuri bija nozīmēti par iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem.

Viss organizatoriskais darbs pamatā tika pabeigts līdz 20.martam.

Ņemot vērā arī no kaimiņu (republiku) Iekšlietu ministriju pārvaldēm komandētos virsniekus par ešelonu priekšniekiem un no Maskavas ieradušos medicīnisko personālu, no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas virsnieku sastāva ešelonu pavadīšanas grupā bija nozīmēti: par ešelonu priekšniekiem - 14 cilvēki, par priekšnieku vietniekiem operatīvajā un saimniecības darbā - 66 cilvēki, par ārstiem - 12 cilvēki un par medmāsām - 2 cilvēki, bet pavisam - 94 cilvēki.

Par ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem bija nozīmēti - 33 cilvēki un par izsūtīto iekraušanas punktu priekšniekiem - 32 cilvēki. Lai sastādītu izsūtāmo vagonu sarakstus, viņiem palīgā no LPSR Iekšlietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu aparātiem bija piešķirti 150 Iekšlietu ministrijas darbinieki no sieviešu un tehniskā personāla sastāva.

Lai nosegtu iekraušanas punktus un to rajonā nodrošinātu sabiedrisko kārtību, tika piešķirti 185 cilvēki no virsnieku un operatīvā sastāva.

Tādējādi iekraušanas un ešelonu formēšanas punktos operācijas veikšanas laikā pavisam strādāja 494 cilvēki no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas virsnieku un operatīvā sastāva.

Konvoju un ešelonu pavadīšanas grupu nogādāšana tika veikta pa dzelzceļu un ar autotransportu, ņemot vērā to sakoncentrēšanos uz vietām naktī no 23. uz 24. martu, izņemot 3 ešelonus, kuri formējās apkārtnē, uz kurieni konvojs tika nogādāts tieši pirms operācijas, 24.marta vakarā.

Uz vietām līdz operācijas sākumam bija nodrošināta konvoja izolācija no vietējiem iedzīvotājiem.

24.marta vakarā viss Iekšlietu ministrijas apriņķu un pilsētu orgānu un milicijas personālsastāvs tika pārcelts kazarmu stāvoklī un uzsāka pasākumu veikšanu saskaņā ar izstrādātajiem plāniem.

Saskaņā ar Jūsu mums dotajiem norādījumiem, pēc Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas lūguma tika sniegta būtiska palīdzība pašas operācijas veikšanai, lai izņemtu izsūtāmos, tādēļ tika izbrīvēti un operācijas laikā Valsts drošības ministrijas rīcībā nodoti 1400 cilvēki no Iekšlietu ministrijas virsnieku, operatīvā un ierindnieku sastāva un milicijas, tajā skaitā par operatīvo grupu priekšniekiem - 602 cilvēki.

Valsts drošības ministrijai sevišķa palīdzība bija nepieciešama Rīgas pilsētā, kur trūka vairāk nekā puse operācijai nepieciešamo spēku. Mēs Rīgas pilsētā, mobilizējot visu personālsastāvu, piešķīrām Valsts drošības ministrijas rīcībā 452 virsniekus un 244 Iekšlietu ministrijas skolas un milicijas skolas kursantus, bet pavisam 696 cilvēkus. No viņiem par grupu priekšniekiem tika izmantoti 287 cilvēki. Mūsu operatīvās grupas Rīgas pilsētā tieši izņēma 351 ģimeni jeb 58% no kopējā pilsētā izņemto skaita.

Apriņķos no mūsu darbiniekiem par operatīvo grupu priekšniekiem tika izmantoti 315 virsnieki. Katrs no viņiem vidēji izņēma 3-4 ģimenes, bet pavisam 1032 ģimenes.

Bez tam Valsts drošības ministrijai, lai izmantotu kā bruņotu spēku, tika nodoti vairāk nekā 400 milicijas atbalsta brigāžu locekļi.

Neraugoties uz to, ka dažos apriņķos (Krāslavas, Cēsu u.c.) mūsu operatīvajām brigādēm bija iedalīti no iekraušanas vietām visattālākie un bandītisma skartie pagasti, visi uzdevumi tika izpildīti sekmīgi un bez jebkādiem starpgadījumiem. Bez tam mūsu darbinieki neaprobežojās tikai vairākos gadījumos ar nepareizo adrešu vai to personu bēgšanas fiksēšanu, kuras bija paredzētas izņemšanai, bet uzreiz veica aktīvus pasākumus viņu atrašanai.

Tā, piemēram, Iekšlietu ministrijas Krāslavas apriņķa daļas priekšnieks vecākais leitnants biedrs Petraņecs konstatējis, ka kulaku Plintas ģimene operācijas priekšvakarā ir aizbēgusi, ar aktīvu meklēšanu atrada 2 šās ģimenes locekļus, kuri bija paslēpušies mežā labi nomaskētā bunkurā, bet viens cilvēks tika atrasts kaimiņu pagasta viensētā, paslēpies tukšā mucā.

Rīgas pilsētā, pateicoties Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolas kursantam b.Rumpim, tika novērsta izņemamā bruņota pretošanās operatīvajai grupai. Tajā momentā, kad viņš izrāva "Parabellum" sistēmas pistoli, biedrs Rumpis ar noteiktu rīcību viņu atbruņoja, nedodot iespēju pielietot ieroci.

Vairākos apriņķos Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuri izpildīja uzdevumu sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, pēc savas personīgās iniciatīvas uz ceļiem un apdzīvotajās vietās aizturēja aizdomīgās personas, kuras, kā to noskaidroja pārbaudes, bija paslēpušās no izsūtīšanas. Tā, piemēram, Cēsu apriņķa milicijas darbinieki izsūtīšanas operācijas dienās aizturēja pavisam 12 izbēgušas ģimenes, skaitā 39 cilvēkus un 31 vieninieku, Valmieras apriņķī aizturētas 2 ģimenes, no tām viena slēpās Rīgas apriņķī un 2 vieninieki utt.

Mēs Valsts drošības ministrijai sniedzām arī lielu palīdzību autotransporta mobilizācijai operācijas vajadzībām.

Rīgas pilsētā ar Iekšlietu ministrijas Valsts autoinspekcijas palīdzību tika mobilizētas 700 automašīnas un 7 apriņķos - 566 automašīnas, bet pavisam 1266.

Mobilizācija tika veikta ar ieganstu, ka ir nepieciešams steidzami pārvadāt valdības kravas pavasara sējas kampaņai, tā tika izpildīta organizēti un valsts drošības ministrijas noteiktajos termiņos. Ir jāatzīmē, ka vairākos apriņķos, kur Valsts drošības ministrijas apriņķu daļu vadība, acīmredzot konspirācijas nolūkos, Iekšlietu ministrijas Valsts autoinspekcijas pakalpojumus neizmantoja un mobilizāciju veica tieši ar padomju un partijas orgānu palīdzību, mobilizācijas plāni netika izpildīti, kas iespaidoja izsūtīto savlaicīgu izvešanu.

Operācijas laikā apstiprinājās mūsu rīcībā esošās ziņas, ka iedzīvotājiem par gaidāmo izsūtīšanu bija zināms jau iepriekš. Pasākuma atkonspirēšanu varēja radīt tas, ka Valsts drošības ministrija savus operatīvos darbiniekus un Valsts drošības ministrijas karaspēku izsūtīja jau 7-20 dienas pirms operācijas, nenodrošinot viņu pilnīgu izolāciju no iedzīvotājiem.

Uz vietām nosūtītie kareivji un darbinieki brīvi staigāja pa viensētām un apdzīvotajām vietām, kas, bez šaubām, varēja izsaukt piesardzību un aizdomas.

Tā, piemēram, Bauskas apriņķī pēc Valsts drošības ministrijas operatīvās grupas ierašanās sāka izplatīties baumas par bijušo šucmaņu un aizsargu gaidāmo izsūtīšanu uz Sibīriju, bet Bauskas pilsētā mūsu darbinieki atņēma vairākas lapiņas, kurās ar roku bija rakstīti šādi vārdi: "Nāve boļševikiem un viņu atbalstītājiem. Sitiet krievus, lai neviens no viņiem Bauskā nepaliktu dzīvs. Gudža (bandītu grupas vadītājs) atrodas Bauskā un vadīs uzbrukumu." Paraksts - "Bauskas komiteja".

Ilūkstes, Rēzeknes, Ludzas un citos apriņķos vairākas dienas pirms operācijas bija novērojams, ka daļa iedzīvotāju pastiprināti iepērk sāli, sērkociņus, velteņus un produktus. Ludzas pilsētā vairāki izsūtīšanai pakļautie operatīvās grupas sagaidīja jau apģērbušies un sakravājušies.

Pamatojoties uz mūsu rīcībā esošajiem faktiem, var domāt, ka par gaidāmo operāciju iedzīvotājus, iespējams, brīdināja arī daži Valsts drošības ministrijas darbinieki. Tā, piemēram, 2 nedēļas pirms operācijas pie Daugavpils apriņķa Līksnas pagasta Veikulēnu sādžā dzīvojošā kulaka Donata Rubina no Rīgas atbrauca viņa radinieks - Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieks vecākais leitnants Rubins. Pēc tam kulaks Rubins izpārdeva savu mantu un 10 dienas pirms operācijas no sādžas aizbēga.

Tā paša pagasta Lielo Mukānu sādžā dzīvoja kulaks, bijušais aizsargu apakšvienības komandieris Ludvigs Mukāns, pie kura bieži ciemos atbrauca Valsts drošības ministrijas Daugavpils apriņķa daļas darbinieks Garkuļs. Pirms operācijas kulaks Mukāns aizbēga.

Tādu faktu, kad izsūtīšanai paredzētie jau pirms operācijas savu mantu aizveda vai likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos ir ļoti daudz.

Daudzās saimniecībās mājās bija palikuši tikai vecīši, sievietes un bērni, bet ievērojama daļa darbaspējīgo vīriešu bija aizbēgusi jau līdz operācijai. Tā, piemēram, Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30% no izņemšanai paredzētā darbaspējīgo vīriešu skaita. Valkas apriņķī uz ešelonā Nr.97 327 iekrautiem izsūtītajiem vīrieši sastādīja tikai 26%, bet no tiem 40% bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzas pilsētā no izsūtīšanai paredzētajām aizbēga 20 ģimenes un daudz vieninieku - jauniešu.

Tas noveda pie tā, ka operācija ievērojami ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā pēc operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni piekrauti nostāvēja 2 līdz 4 diennaktis, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto "limitu" pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu.

Par operācijas nepietiekamo sagatavošanu liecina arī vairāki fakti par sarakstos esošajām "mirušajām dvēselēm". Tā, piemēram, Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta sarakstā bija iekļauts kā pret padomju varu noskaņots kulaks Andrejs Veceļs. Operācijas laikā noskaidrojās, ka Veceļs nomiris jau 1928.gadā. Daugavpils pilsētā kā kulaku vajadzēja izņemt Labunski, kurš jau 1948.gadā bija notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem.

Ludzā, Rēzeknē un citās pilsētās vairākos gadījumos meklētās personas pēc norādītajām adresēm nekad nebija dzīvojušas vai jau pirms vairākiem gadiem bija aizbraukušas uz citiem apriņķiem un rajoniem. Rīgas pilsētā no 406 adresēm, kuras bija iedotas mūsu operatīvajām grupām, 25 izrādījās nepareizas, un norādītās ģimenes tur nekad nebija dzīvojušas.

Sarakstos bija ierakstītas arī tādas personas, kuras izsūtīšanai nebija pakļautas. Tā, piemēram, operatīvā grupa, kura ieradās Kalupes pagastā izsūtīšanai paredzētās pilsones I.Ivanovas mājā, tur sastapa viņas dēlu, padomju armijas virsnieku majora dienesta pakāpē. Izrādījās, ka vēl 3 pilsones Ivanovas dēli dien padomju armijā.

Naujienas pagastā sarakstā bija iekļauts D.Krūmiņš, Tēvijas kara dalībnieks, kuram ir valdības apbalvojumi.

Vairākos gadījumos kulaku ģimeņu sarakstos bija ierakstīti pie tām strādājošie kalpi.

Bija arī gadījumi, kad izsūtīja sievietes - daudzbērnu mātes, kurām bija valdības apbalvojumi un Latvijas Komunistiskās jaunatnes savienības biedrus.

Vairākos gadījumos mūsu iekraušanas punktu priekšnieki ar Valsts drošības ministrijas iekraušanas komandantu un partijas apriņķu komiteju sekretāru palīdzību pārbaudīja saņemtos iesniegumus par nepareizu izsūtīšanu un panāca to personu atbrīvošanu, kuras bija paņemtas kļūdas dēļ. Taču lielākajā gadījumā Valsts drošības ministrijas komandanti pret tādiem iesniegumiem izturējās formāli un tos noraidīja bez pārbaudes, izrādot tikai interesi galvenokārt pret "limita" izpildīšanu.

Pārpratumus un rīvēšanos ar Valsts drošības ministrijas darbiniekiem radīja arī nekārtīgi sastādītie izsūtāmo ģimeņu saraksti ar neskaidriem uzvārdiem, bez vecuma, dzīvesvietas norādes utt., pēc kuriem pieņemšanu nevarēja izdarīt, uz ko tomēr pastāvēja Valsts drošības ministrijas pārstāvji.

Ne vienmēr izsūtāmajiem bija iespēja savākt un paņemt līdzi viņiem atļauto bagāžu, jo Valsts drošības ministrija sagatavošanās laiku bija noteikusi vienu stundu, kura uz vietām patvaļīgi tika saīsināta līdz 45 minūtēm, bet dažas operatīvās grupas to samazināja līdz 15 minūtēm. Tamdēļ vairākos gadījumos ešelonu un iekraušanas punktu priekšnieki bija spiesti atteikties no to cilvēku pieņemšanas, kuri bija izvesti bez pietiekama apģērba, gultas piederumiem un produktiem, un pieprasīt atļautās bagāžas atgadāšanu. Taču Valsts drošības ministrijas darbinieku formālās izturēšanās dēļ ne vienmēr to izdevās panākt.

Vairākos apriņķos pārpratumus starp Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu vadību un Valsts drošības ministriju, kas atsaucās uz operācijas saskaņoto gaitu, radīja tas, ka Valsts drošības orgāni, veicot operācijas sagatavošanu, savus pasākumus konspirēja no Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu vadības, ieskaitot savus aprēķinus par mūsu orgānu personālsastāvu. Tas noveda pie tā, ka operācijas sākuma momentā viņi pieprasīja, lai viņu rīcībā nodotu gandrīz visu Iekšlietu ministrijas personālsastāvu, nerēķinoties ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu plāniem par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un iekraušanas punktu darbu, atsevišķos gadījumos izdarot spiedienu uz Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem ar partijas apriņķu komiteju palīdzību (Gulbenes, Ventspils u.c. apriņķi).

Ilūkstes apriņķī Valsts drošības ministrijas apriņķa daļa bez Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas priekšnieka atļaujas iekļāva operācijā vienīgo Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas automašīnu (..).

Vairākos apriņķos, neraugoties uz pastāvošo norunu, ka milicijas iecirkņu pilnvarotie pagastos operācijai netiks piesaistīti, jo viņiem bija uzdota sabiedriskās kārtības nodrošināšana, viņus Valsts drošības ministrijas darbinieki tomēr patvaļīgi izmantoja izsūtīto konvojēšanai. Tas noveda pie tā, ka vairāki pagasti operācijas dienās bija pilnīgi atstāti bez mūsu darbiniekiem.

Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšnieku darbu un savlaicīgas informācijas saņemšanu par stāvokli apriņķī un iekraušanas punktos ārkārtīgi apgrūtināja tas, ka pēc PSRS valsts drošības ministra vietnieka ģenerālleitnanta biedra Ogoļcova rīkojuma visi Iekšlietu ministrijas telefoni apriņķos tika atslēgti un Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšnieki telefona sarunās bija ierobežoti.

Šī cēloņa dēļ mēs nevarējām laikā saņemt informāciju par iekraušanas punktu darbu un laikā reaģēt uz nenormālībām to darbā.

Šajā jautājumā Valsts drošības ministrijas darbinieku patvaļa dažos apriņķos ieguva izkropļotas formas. Tā, piemēram, Ogres apriņķī visi Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas telefoni pilnīgi bija atslēgti 2 diennaktis, pat sarunām ar Valsts drošības ministrijas apriņķa daļu un partijas apriņķa komiteju. Daugavpils apriņķī bija atslēgti pilsētas un apriņķa milicijas priekšnieku, cietuma priekšnieka un Iekšlietu ministrijas karaspēka garnizona priekšnieka telefoni (..). Aizputes un citos apriņķos Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem sarunas apriņķa iekšienē bija atļautas, taču sarunas ar ministriju divas diennaktis bija aizliegtas.

Pēc mūsu izsaukumiem no Rīgas vairākos apriņķos savienošana ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem nenotika, bet tika doti savienojumi ar Valsts drošības ministrijas apriņķu daļām vai partijas apriņķu komitejām.

Mūsu vairākkārtēji lūgumi šajā jautājumā Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas vadībai un ģenerālleitnantam biedram Ogoļcovam stāvokli neizmainīja un tikai 26. marta vakarā sakari ar vairumu Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu tika atjaunoti.

Tāds stāvoklis radīja zināmu nervozitāti Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu darbā un attiecībās ar Valsts drošības ministrijas vietējiem orgāniem.

Lai gan augstāk minēto cēloņu dēļ vairuma ešelonu iekraušana ievilkās par divām un vairāk diennaktīm, pa visu laiku visos iekraušanas punktos un ešelonos nekādu pārkāpumu un incidentu nebija.

(..) Sakarā ar izsūtīšanu iedzīvotāju vidū sāka izplatīties dažādas provokatoriskas, pretpadomju baumas. Tā, piemēram, Rēzeknes apriņķī izplatās baumas, ka tas ir tikai sākums, jo no Latvijas esot jāizved 70% latviešu, bet viņu vietā uz Latviju pārvietošot iedzīvotājus no citām republikām.

Visās vietās izsūtīšanu, atsaucoties uz izsūtīšanu 1941.gadā, saista ar it kā iespējamo karu tuvākajā nākotnē.

Pilsētās izplatās arī baumas, ka galvenokārt izsūta vecīšus, vecenītes un bezdarbniekus.

Daugavpils apriņķī vairākos pagastos tūdaļ pēc operācijas sākās masveidīga iesniegumu iesniegšana par iestāšanos kolhozos. (..)

Mūsu darbinieki iekraušanas punktos saņēma vairākus izsūtīto iesniegumus par atsevišķu Valsts drošības ministrijas darbinieku un kareivju, kuri veica izsūtīto izņemšanu, marodierisma gadījumiem.

Tā, piemēram:

Talsu apriņķī Stendes stacijā no izsūtītās tika saņemts iesniegums par to, ka viņai no mašīnas nozagts maiss ar produktiem.

Veicot pasākumus, mūsu darbinieki noskaidroja, ka maisu nozaguši divi Valsts drošības ministrijas kareivji un mašīnas šoferis (..).

Jelgavas stacijā tika saņemts iesniegums par to, ka Valsts drošības ministrijas darbinieki, kuri veica izņemšanu, vienam pilsonim paņēmuši 400 rubļus naudu, bet vienai pilsonei atņēmuši pulksteni (..).

Jēkabpils apriņķī, Daugavas stacijā, pēc iesēdināšanas vilcienā pilsonis J.Bērziņš atklāja, ka no 2 maisiem viņam nozagts apģērbs, kura vietā maisi piebāzti ar kūtsmēsliem. Kā tika noskaidrots, Valsts drošības ministrijas darbinieku un kareivju operatīvā grupa pēc pilsoņa Bērziņa izņemšanas nogādāja viņu (..) savākšanas punktā, bet ar viņa mantām aizbrauca uz citu viensētu un šajā laikā arī izdarīja mantu zādzību. (..)

(..) Visos iekraušanas punktos sastāvi ešeloniem tika padoti savlaicīgi, iekārtoti un labā stāvoklī, izņemot 5 ešelonus (Nr. Nr. 97332, 97334, 97342, 97348 un 97351), kuros nebija katram vagonam paredzētie spaiņi. Pirmais ešelons Nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25.martā pulksten 15 un 47 minūtēs, pēdējais - Nr.97340 no Jelgavas - 28.martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildvilciens - 33. ešelons (Nr. 97383) no Rēzeknes - 30.martā pulksten 10 un 08 minūtēs.

Pavisam 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes, skaitā 41 828 cilvēki, t.sk., 11 529 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni. Nākas atrunāt, ka šie skaitļi nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu sarakstu sastādīšanas, pirms pašas ešelonu nosūtīšanas Valsts drošības ministrijas darbinieki noņēma kļūdaini izsūtītos, kā arī iekrāva no jauna atvestos un šīs izmaiņas ne vienmēr paspēja izlabot vagonu sarakstos.

............................................

Krievijas Federācijas Valsts arhīvs, 9479.f. 1.apr., 475.l. 143., 144., 145., 146., 147., 148., 149., 150., 151., 152.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

LK(b)P Centrālās komitejas

1949.gada 25.marta deportācijas akcijas novērtējums

LK(b)P CK birojs savā 1949.gada 29.marta sēdē, izskatījis jautājumu "Par kulaku un viņu ģimeņu, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas operācijas rezultātiem", nolēma:

"1. Atzīt, ka Latvijas PSR Valsts drošības ministrija ar PSRS Valsts drošības ministrijas palīdzību sagatavoja un izpildīja kulaku un viņu ģimeņu izsūtīšanu.

PSR Savienības valdības un Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums šajā punktā ir izpildīts.

2. Atzīmēt republikas partijas organizācijas, komjaunatnes un padomju aktīva aktīvo piedalīšanos izsūtīšanas akcijas izvešanā."

............................................

LVA, PA - 101.f., 1.apr., 6.l., 3.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

LPSR Ministru Padomes attieksme

pret līdzjūtības izrādīšanu aizvestajiem slepeni

1949.gada 16.decembrī

Latvijas PSR Ministru Padomes rīkojums

"1. Ir konstatēti gadījumi, ka, mēģinot izdarīt bēgšanas gadījumus no obligātā nometinājuma vietām, pie 1949.gada 25.martā no Latvijas PSR izsūtītajām personām tiek atrastas izziņas, kuras izdevušas darbaļaužu deputātu padomju izpildu komitejas. Tā, piemēram, pie izsūtītās Vandzbergas ir atrasta Ventspils apriņķa Dundagas pagasta darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētāja izziņa, bet pie izsūtītās Bluķes - Cēsu apriņķa Jaunraunas pagasta darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas atsauksme.

2. Lai novērstu sādus gadījumus, uzdot apriņķu un pilsētu (republikas pakļautības) darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētājiem:

a) aizliegt vietējo darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētājiem jebkāda veida izziņu un atsauksmju izsniegšanu personām, kuras 1949.gada 25.martā izsūtītas no Latvijas PSR teritorijas;

b) izskaidrot pagastu un ciemu darbaļaužu deputātu izpildu komiteju priekšsēdētājiem, ka par jebkāda veida izziņu un atsauksmju izsniegšanu personām, kuras ir izsūtītas no Latvijas PSR teritorijas, viņi, pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1948.gada 26.novembra dekrēta pamatu, ir jāsauc pie kriminālatbildības kā bēgšanas līdzdalībnieki.

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs

V.Lācis"

............................................

LVA, 270.f., 1.s.apr., 439.l., 330.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.