Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā "Birznieks pret Latviju". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.06.2011., Nr. 88 (4486) https://vestnesis.lv/ta/id/231275

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropas Komisija: Par Ieguves rūpniecības atkritumu direktīvas neizpildi Latvijā

Vēl šajā numurā

07.06.2011., Nr. 88 (4486)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Birznieks pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 31.maijā pasludināja spriedumus lietā “Briznieks pret Latviju”.

Lietā “Birznieks pret Latviju” Tiesa vienbalsīgi konstatēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta 1(c).punkta (pirmstiesas apcietinājuma pamatojums) daļēju pārkāpumu, Konvencijas 5.panta 3.punkta (pirmstiesas apcietinājuma ilgums) pārkāpumu, Konvencijas 5.panta 4.punkta (pirmstiesas apcietinājuma kontrole) pārkāpumu, Konvencijas 8.panta (tiesības uz korespondences neaizskaramību) pārkāpumu un Konvencijas 34.panta (tiesības netraucēti sazināties ar Tiesu) pārkāpumu. Tiesa daļēji nekonstatēja Konvencijas 5.panta 1(c).punkta pārkāpumu, savukārt sūdzību par Konvencijas 3.panta iespējamiem pārkāpumiem (spīdzināšanas aizliegums; pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu, reaģējot uz sūdzībām par iespējamo spīdzināšanu), kā arī sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punktu (pierādījumu pieņemamības jautājumi) Tiesa noraidīja kā acīmredzami nepamatotas.

Tā kā iesniedzējs nebija lūdzis Tiesu piešķirt viņam taisnīgu atlīdzību, kompensācija iesniedzējam netika piespriesta.

Tiesa atsevišķi apskatīja iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 3.panta iespējamajiem pārkāpumiem. Attiecībā uz diviem incidentiem starp iesniedzēju un Brasas un Pārlielupes cietuma apsargiem Tiesa atzīmēja, ka spēka lietošana pret iesniedzēju nebija sasniegusi minimālās bardzības līmeni, turklāt to bija izprovocējusi iesniedzēja paša agresīvā uzvedība un draudi sargiem. Abi gadījumi turklāt tika efektīvi izmeklēti prokuratūras iestādēs. Attiecībā uz sūdzībām par uzturēšanās apstākļiem Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs ar savām sūdzībām nebija vērsies kompetentajās nacionālajās iestādēs. Sūdzības daļā par medicīniskās aprūpes kvalitāti Tiesa piekrita Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas secinājumiem, kuros iesniedzēja medicīniskajā aprūpē nekādi pārkāpumi netika konstatēti. Līdz ar to Tiesa noraidīja visas šīs iesniedzēja sūdzības kā acīmredzami nepamatotas.

Izskatot iesniedzēja sūdzību par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma likumīgumu (Konvencijas 5.panta 1(c).punkts), Tiesa sākotnēji noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, atkārtojot citās lietās pret Latviju paustos secinājumus, ka sūdzības iesniegšanas laikā 2000.gadā iesniedzējam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi. Savukārt izvērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa sadalīja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu vairākos posmos. Tiesa konstatēja, ka laikā no 1998.gada 2.februāra līdz 1998.gada 26.jūlijam iesniedzējam piemērotais pirmstiesas apcietinājums bija noteikts likumīgi un balstījās uz vairākiem secīgiem Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumiem. Savukārt laikā no 1998.gada 26.jūlija līdz 3.septembrim iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums tika apturēts ar prokurora lēmumu saskaņā ar tolaik spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta piekto daļu. Attiecībā uz šo laika posmu Tiesa jau iepriekš citās lietās bija konstatējusi, ka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta piektās daļas piemērošana neatbilda Konvencijas 5.panta 1(c).punkta prasībām un attiecīgi konstatēja pārkāpumu šajā pirmstiesas apcietinājuma posmā.

Laikā no 1998.gada 3.septembra līdz 11.septembrim iesniedzējs atradās brīvībā, bet vēlāk tika apcietināts un turpināja atrasties apcietinājumā līdz 1998.gada 30.oktobrim, kad krimināllietas materiāli tika nosūtīti Rīgas apgabaltiesai. Tā kā Rīgas apgabaltiesa nosūtīja krimināllietas materiālus atpakaļ papildizmeklēšanai, nepiemērojot iesniedzējam drošības līdzekli, laikā no 1998.gada 11.septembra līdz 1998.gada 23.decembrim iesniedzēja apcietinājums nebija noteikts ar tiesas lēmumu un tādējādi pārkāpa Konvencijas 5.panta 1(c).punkta prasības. Arī attiecībā uz laika posmu no 1999.gada 4.februāra līdz 1999.gada 1.martam Tiesa konstatēja Konvencijas 5.panta 1(c).punkta pārkāpumu, jo šajā laikā iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš bija atkal apturēts ar prokurora lēmumu uz laiku, kamēr visi līdzapsūdzētie iepazinās ar krimināllietas materiāliem. Tiesa nekonstatēja Konvencijas 5.panta 1(c).punkta pārkāpumu attiecībā uz laika posmu, kas sekoja pēc iesniedzēja krimināllietas nodošanas tiesai līdz pirmās instances tiesas spriedumam.

Izskatot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5.panta 3.punkta iespējamo pārkāpumu, Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, atkārtojot citās lietās pret Latviju paustos secinājumus, ka sūdzības iesniegšanas laikā iesniedzējam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma ilgumu. Vērtējot sūdzību pēc būtības, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs sākotnēji tika apsūdzēts personas nonāvēšanā, kas pats par sevi ir ļoti smags noziedzīgs nodarījums, tomēr pirmstiesas apcietinājuma turpmāku konsekventu piemērošanu varēja attaisnot tikai ļoti nopietni iemesli. Tiesa konstatēja, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumos sniegtā motivācija bija ļoti īsa un vispārīga un tajos bija pārrakstītas Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normas, neanalizējot to piemērošanu konkrētajā iesniedzēja situācijā. Lai gan iesniedzēja gadījumā dzīvesvietas neesamība sākotnēji varēja kalpot par pamatojumu apcietinājuma pagarināšanai, tomēr vēlākos apcietinājuma posmos, ņemot vērā ieilgušo apcietinājuma termiņu, šāds pamatojums vairs nebija pietiekams. Tiesa arī uzskatīja, ka nacionālās iestādes nebija ievērojušas nepieciešamo rūpību, tādēļ iesniedzēja apcietinājums bija pārmērīgi ieildzis, un konstatēja Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu.

Attiecībā uz tiesu veikto kontroli pār iesniedzējam piemēroto apcietinājumu (Konvencijas 5.panta 4.punkts) Tiesa, atsaucoties uz judikatūru citās lietās pret Latviju, konstatēja, ka laika posmā pēc iesniedzēja nodošanas tiesai līdz pirmās instances tiesas spriedumam (1999.gada 1.marts – 2000.gada 12.maijs) Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normas neparedzēja efektīvu kontroli pār piemēroto pirmstiesas apcietinājumu. Attiecīgi Tiesa konstatēja Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpumu.

Attiecībā uz sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar iesniedzēja apsūdzības pamatotību, poligrāfa testa izmantošanu pirmstiesas izmeklēšanā, kā arī veidu, kādā iesniedzējam tika pārrēķināts piespriestais brīvības atņemšanas sods, Tiesa konstatēja, ka notiesājošais spriedums iesniedzēja krimināllietā bija pamatots ar vairākiem pierādījumiem un poligrāfa ekspertīze bija tikai viens no lietā esošajiem pierādījumiem, turklāt poligrāfa izmantošana pati par sevi nav pretrunā ar Konvencijas 6.panta 1.punkta garantijām. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību, ka viņš netika uzaicināts uz tiesas sēdēm, kurās tika izlemts jautājums par viņam piespriestā brīvības atņemšanas soda pārrēķināšanu, Tiesa atzīmēja: ja pat uz minēto jautājumu būtu attiecināmas Konvencijas 6.panta 1.punkta garantijas, gan iesniedzējs, gan viņa aizstāvis vienā tiesas sēdē piedalījās. Attiecīgi Tiesa noraidīja visas iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamiem pārkāpumiem kā acīmredzami nepamatotas.

Attiecībā uz sūdzību par Konvencijas 8.panta iespējamo pārkāpumu Tiesa atzina, ka iesniedzēja korespondences cenzūra tika veikta saskaņā ar likumu un tai bija likumīgs mērķis, tomēr, atsaucoties uz atzinumu, kuru iesniedzējam bija sniedzis Valsts cilvēktiesību birojs, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja gadījumā iejaukšanās viņa tiesībās uz korespondences neaizskaramību nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, un konstatēja Konvencijas 8.panta pārkāpumu.

Attiecībā uz sūdzību par Konvencijas 34.panta iespējamo pārkāpumu Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējs šajā lietā nebija izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, norādot, ka iepriekš citās lietās pret Latviju tā jau ir konstatējusi, ka minētie līdzekļi nebija efektīvi. Izvērtējot sūdzību pēc būtības, Tiesa atzīmēja lietas materiālos esošo iesniedzējam adresēto atbildīgā Rīgas apgabaltiesas tiesneša vēstuli, kurā bija norādīts, ka iesniedzējam ir “tiesības vērsties Tiesā tikai pēc viņa krimināllietas iztiesāšanas pabeigšanas Latvijas tiesās”. Tiesa uzskatīja, ka šāda rīcība, pati par sevi, ir uzskatāma par šķērsli Konvencijas 34.pantā noteikto tiesību realizācijai, un konstatēja šajā sakarā pārkāpumu.

 

Fakti lietā “Birznieks pret Latviju”

Iesniedzējs ir Zintis Birznieks, Latvijas pilsonis, dzimis 1968.gadā, dzīvo Kuldīgā, sešas reizes sodīts.

1998.gada 27.janvārī pēc kopīgas alkohola lietošanas starp iesniedzēju un viņa paziņām V.S. un O.B. izcēlās kautiņš, kurā iesniedzējs kopā ar V.S. piekāva O.B., kurš no gūtajiem ievainojumiem mira. Tajā pašā dienā V.S. aizturēja Valsts policijas darbinieki, kas ierosināja krimināllietu par O.B. slepkavības faktu, savukārt iesniedzējs tika izsludināts meklēšanā, kurā viņš atradās līdz 1998.gada 2.februārim, kad viņu administratīvi aizturēja par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibuma stāvoklī.

1998.gada 3.februārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu, kas sākotnēji tika piemērots uz diviem mēnešiem, bet vēlāk tika vairākas reizes pagarināts. Visi lēmumi, ar kuriem iesniedzējam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums bija sastādīti uz standarta veidlapām. Šajos lēmumos netika izvērsti analizēta iesniedzējam piemērotā drošības līdzekļa izvēles nepieciešamība. Laikā no 1998.gada 21.jūlija līdz 1998.gada 31.jūlijam, kamēr iesniedzējs iepazinās ar krimināllietas materiāliem, viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika apturēts ar prokurora lēmumu saskaņā ar tolaik spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta piekto daļu (ar Satversmes tiesas 2005.gada 15.februāra lēmumu lietā Nr.2004-23-01 “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta piektās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 94.pantam” Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību attiecībā uz minētās normas atbilstību Satversmei, jo ar 2005.gada 1.februāri šī norma tika izslēgta no Latvijas Kriminālprocesa kodeksa).

1998.gada 3.septembrī iesniedzējs tika konvojēts uz Kuldīgas pilsētas tiesu, kurā tika iztiesāts cits pret iesniedzēju sāktais kriminālprocess, kurā viņš tika atzīts par vainīgu zādzības izdarīšanā un nosacīti notiesāts ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem. Tā kā Kuldīgas pilsētas tiesai nebija informācijas par citām pret iesniedzēju celtām apsūdzībām, tiesa pavēlēja iesniedzēju atbrīvot tiesas zālē. Tajā pašā dienā iesniedzējs tika izsludināts meklēšanā, kurā viņš atradās līdz 1998.gada 11.septembrim, kad Valsts policija atkal administratīvi aizturēja iesniedzēju par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibuma stāvoklī.

1998.gada 30.oktobrī prokuratūra nosūtīja iesniedzēja krimināllietu Rīgas apgabaltiesai, kas krimināllietas materiālus nosūtīja atpakaļ papildizmeklēšanas veikšanai, nenosakot tiesas lēmumā drošības līdzekli. 1998.gada 11.novembrī krimināllieta tika saņemta prokuratūrā, kas to nekavējoties nosūtīja atpakaļ Rīgas apgabaltiesai, lūdzot izlemt jautājumu par piemērojamo drošības līdzekli. 1998.gada 18.decembrī Rīgas apgabaltiesa apstiprināja iesniedzējam piemērojamo pirmstiesas apcietinājumu līdz 1999.gada 4.februārim. Pēc papildizmeklēšanas pabeigšanas, iesniedzējs atkārtoti iepazinās ar krimināllietas materiāliem un ar 1999.gada 4.februāri viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika apturēts ar prokurora lēmumu. 1999.gada 1.martā Rīgas apgabaltiesa nodeva iesniedzēja un V.S. krimināllietu tiesai. Piemērotais drošības līdzeklis tika atstāts negrozīts, nesniedzot tam nekādu motivāciju. 2000.gada 12.maijā Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanā, kas vainīgā neuzmanības dēļ bija par iemeslu cietušā nāvei, un piesprieda iesniedzējam brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem un sešiem mēnešiem. Par tiesas spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību. 2000.gada 24.novembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palāta daļēji apmierināja iesniedzēja apelācijas sūdzību, samazinot viņam piespriesto brīvības atņemšanas sodu līdz astoņiem gadiem. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, kas vēlāk četrpadsmit reizes tika papildināta. 2001.gada 29.janvārī Augstākās tiesas Senāts atstāja iesniedzēja kasācijas sūdzību bez izskatīšanas, jo sūdzībā nebija norādīti kasācijas iemesli.

Pirmstiesas apcietinājuma un vēlāk ieslodzījuma laikā iesniedzējs atradās Centrālcietumā, Latvijas Cietumu slimnīcā, kā arī Pārlielupes cietumā. Laikā, kad iesniedzējs atradās šajās brīvības atņemšanas iestādēs, viņš vairākas reizes sūdzējās par iespējamo slikto izturēšanos no cietuma apsargu puses, mēģināja nodarīt sev fizisku kaitējumu, kā arī izdarīja vairākus pašnāvības mēģinājumus, pēc kā pieprasīja hospitalizāciju uz Latvijas Cietumu slimnīcu. Iesniedzējs arī regulāri vērsās Latvijas Republikas prokuratūras iestādēs, lūdzot sākt kriminālprocesus pret cietumu apsardzes darbiniekiem un medicīnisko personālu.

Savā pieteikumā Tiesai, atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās par apgalvoto slikto izturēšanos pret viņu Centrālcietumā, Latvijas Cietumu slimnīcā un Pārlielupes cietumā, sliktajiem apstākļiem Pārlielupes cietuma soda izolatorā, nepietiekamo medicīnisko aprūpi brīvības atņemšanas vietās, kā arī to, ka valsts iestādes neesot efektīvi izmeklējušas iesniedzēja sūdzības par apgalvoto slikto izturēšanos brīvības atņemšanas vietās.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1(c).punktu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka laikā no 1998.gada 21.jūlija līdz 1998.gada 31.jūlijam, kā arī laikā no 1998.gada 30.oktobrim līdz 1998.gada 23.decembrim pirmstiesas apcietinājums viņam netika piemērots ar tiesas lēmumu.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kuru viņš uzskatīja par pārmērīgu. Kopējais pirmstiesas apcietinājuma ilgums iesniedzēja lietā bija divi gadi un trīs mēneši, no kuriem vienu gadu un divus mēnešus iesniedzējs pavadīja pirmstiesas apcietinājumā jau pēc tam, kad viņa krimināllieta tika nodota tiesai.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzējs sūdzējās par Rīgas apgabaltiesas īstenotās pirmstiesas apcietinājuma kontroles apgalvoto neefektivitāti.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par viņam celtās apsūdzības pamatotību, t.sk. par poligrāfa (melu detektora) ekspertīzes veikšanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā arī to, ka viņš netika uzaicināts uz Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas sēdēm, kurās tika precizēts jautājums par iesniedzējam piespriestā brīvības atņemšanas soda aprēķināšanu.

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka cietuma administrācija esot atvērusi viņam adresētās vēstules no Tiesas, kā arī neesot nosūtījusi Rīgas apgabaltiesai un Tieslietu ministrijai iesniedzēja vēstules, kurās viņš informējis par savu nodomu atteikties no Latvijas pilsonības.

Atsaucoties uz Konvencijas 34.pantu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka cietuma administrācija esot atteikusies nosūtīt viņa iesniegumu Tiesai, kā arī esot likusi šķēršļus viņa korespondencei ar Tiesu.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!