"Smagais pagātnes mantojums ir pārvarēts"

"Vida Economica"

— 2000.02.11.–17.

Latvijas premjerministrs intervijā "Vida Economica".

Andris Šķēle ir pragmatisks, pārliecinošs cilvēks, kas skaidri ir definējis savas valsts mērķus un nolūkus. Latvijas premjerministrs Andris Šķēle savā intervijā avīzei "Vida Económica" attēloja tuvākās iespējamās nākotnes scenāriju, sakot esam mūsu valsts pazinējs, kuras situācija, viņaprāt, "nebija daudz labāka kā Latviešu tautai dažus gadus pirms ES līguma".

Andris Šķēle ir pārliecināts, ka "Latvijai piemīt visas nepieciešamās īpašības ārzemju investīciju piesaistīšanai. Ekonomikas, politikas un sociālā stabilitāte ir īstenība, darba spēks ir augsti kvalificēts un ģeogrāfiskā situācija ir beidzamais konkurētspējas faktors. Nodokļu politika ir labvēlīga jaunu uzņēmumu dibināšanai Latvijas teritorijā. Turklāt, tiek apkopota īpaša guvumu un atbalstu pakete ārzemju uzņēmumu ienākšanai Latvijas tirgū."

Neaizmirstot atsaukties uz agrākā režīma augsto maksu, premjers galvo, ka kopš neatkarības atgūšanas valsts ir kardināli mainījusies, un kopumā "latviešiem ir izdevies parādīt pasaulei savas spējas, kā arī tirgus iespējas. Kopumā vairāk kā 50% iedzīvotāju atbalsta iestāšanos ES, kamēr pārējie ir skeptiski noskaņoti vai ir pret to.

Pievēršoties Krievijas jautājumam, Andris Šķēle atzina, ka pastāv spiediens no šīs valsts puses saistībā ar Latvijas vēlmi iestāties ES un NATO (tiek gaidīts šīs organizācijas politiskais lēmums). Taču šķiet, tas nav iemesls liekam uztraukumam. "Latvija pirms diviem gadiem ir izturējusi Krievijas krīzi, un šodien eksports uz šo valsti ir ievērojami samazinājies".

Kas attiecas uz attiecībām ar bijušo Latvijas teritorijas okupējušo varu, tās ir normālas. Vairāk nekā viena trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir krievu izcelsmes un viņu integrēšanās notiek bez īpašiem starpgadījumiem. "Likumdošana ir liberāla, veidojot šo situāciju par "veiksmes stāstu", kas varētu kalpot par paraugu citām tautām ar līdzīgu stāvokli."

Taujāts par faktu, ka Latvijas IKP ir tikai aptuveni 25% no ES caurmēra, Andris Šķēle atzina, ka šāds skaitlis nenomāc viņu. "Šāda procentuālā attiecība norāda uz iespēju šaubīties par mūsu valsts statistiskās sistēmas nepietiekamo attīstību. Lai nu kā, esam pārliecināti, ka ar pašreizējo ekonomisko un monetāro politiku IKP nākamos gados būs aptuveni 5%".

Nobeigumā, pēdējo aktualitāšu kontekstā, "Vida Economica" vēlējās zināt Latvijas Valdības pozīciju attiecībā uz Austrijas situāciju (Haidera partijas paplašināšanās), uz ko Andris Šķēle atbildēja, ka "Latvijas Valdība ar vislielāko uzmanību sekos Austrijas politikas attīstībai". Lai arī kā, starptautiskai apvienībai nav tik vienkārši pieņemamas nacismam radniecīgas atsauksmes. Šajā ziņā Latvijas Valdība labvēlīgi novērtēja Portugāles Prezidentūras noraidīšanas deklarācijas attieksmi pret Haidera partijas nonākšanu pie varas.

"Latvija vēlas būt Eiropas Savienībā līdz 2006."

"Vida Economica"

— 2000.02.11.–17.

Politiķi optimistiski vērtē Latvijas

iespējas iestāties Eiropas Savienībā

Prognozes liecina, ka tas varētu notikt līdz 2006.gadam. Lai gan patlaban IKP sasniedz 25% salīdzinot ar ES vidējo, latvieši ir pārliecināti, ka nodrošinās ikgada pieaugumu ap 5%, lai lielu daļu Māstrihtas kritēriju pārsniegtu. Portugāle iekļaušanās kontekstā ir pilnvarota kā "paraugvalsts", ar kuru Latvija vēlas attīstīt komerciālās un biznesa attiecības.

 

Daudzsološs tirgus

portugāļu uzņēmumiem

Latvija cenšas apsteigt laiku, lai nokārtotu iestāšanās sarunas 2003.gadā, atrodoties reformu un lielu sasniegumu procesā. Daži rādītāji atklāj, ka ir vērts ticēt šīs Baltijas valsts sasniegumiem un ka tā varēs piesaistīt portugāļu uzņēmējus. Patiesībā inflācija tiek kontrolēta (ap 2,8%) un IKP pieaugums 1998.gadā bija 3,5% ar tendenci palielināties. Monetārās situācijas stabilitāte ir Latvijas ekonomikas pienākums.

Apmeklējot šo valsti, "Vida Economica" bija iespēja tikties ar šīs valsts augstākajām amatpersonām, kas nenoliedz ievērojamu investīciju piesaistīšanu nepieciešamību, īpaši infrastruktūru līmenī. Kā informēja Latvijas Centrālās Bankas pārstāvis Ilmārs Rimševics, "monetārpolitika tiks saglabāta nākamo gadu laikā, attiecībā uz proporcionālo maiņas nodokļa stabilitāti" (salīdzinājumam 1 Ls atbilst aptuveni 333 eskudo). Citiem vārdiem, naudas vienības augstās vērtības uzturēšana tiek uzskatīta par priekšrocību.

Centrālās Bankas viceprezidents pamato savu pozīciju: "Ar pašreizējo monetārpolitiku Latvija gatavojas iestāties ES un vienlaikus pievienoties vienotai naudas vienībai. Jāatzīmē, ka eksporta pieaugums ir 10%-12% gadā, tajā pašā laikā inflācija tiek kontrolēta. Eksports notiek galvenokārt uz ES - 60% apmērā".

Ilmārs Rimševics lūdz pievērst uzmanību faktam, ka Latvijas Centrālā Banka izmanto tādus pašus monetārpolitikas paņēmienus kā Eiropas Centrālā Banka, vienmēr neatkarības perspektīvā (bankas locekļus nosaka Parlaments un tās lēmumi nav ietekmējami no ārpuses).

 

Privatizācija atdzīvina ekonomiku

Ar bankas sektora pārstrukturēšanu (ieskaitot striktu likumdošanu kapitālu "atmazgāšanai" un depozītu garantijām) tiešo ārzemju investīciju plūsma ir viena no augstākajām, salīdzinot ar citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm (no 24 bankām tikai viena ir valsts, tādējādi ārvalstu institūcijām šajā sektorā ir liela teikšana). Monetārpolitikas un uzņēmumu dibināšanas noteikumi atbilst ES noteikumiem.

Ārvalstu investīcijas tiek aplūkotas divās dažādās perspektīvās, proti, industriālajā un privatizācijas līmenī. Latvijas galvenās ražošanas nozares ir tekstils, kokapstrāde (meža platība pieaug tieši proporcionāli lauksaimniecības platības samazināšanai) un tehnoloģiju ražošana (sākot ar transportu līdz elektroierīcēm un elektronikai). Drīzumā Latvijā tiks īstenota telekomunikāciju, kuģniecības un energoapgādes privatizācija (pārējie sektori jau ir privātīpašnieku rokās).

Uzņēmuma dibināšana Latvijā notiek saskaņā ar noteikumiem, kas ir pieņemti vairākumā ES valstu, valdība piešķir atvieglinājumus un priekšrocības, lai piesaistītu ārvalstu investīcijas. Pašreiz galvenās investētājvalstis ir Vācija, Somija, Dānija un ASV. Neviens portugāļu uzņēmums Latvijā fiziski vēl nedarbojas, taču pastāv komercdarījumi starp abām valstīm (Portugāle eksportēja ap 300 000 000 PTE (0,9 milj. LS) pagājušā gada pirmajos 9 mēnešos un importēja 220 000 000 PTE (0,6 milj. Ls)).

Taču, ņemot vērā svarīgās veiktās investīcijas, īpaši, kas veikti caur Eiropas Attīstības un rekonstrukcijas banku (EBRD) garantētiem aizdevumiem, līdz ar minēto privāto uzņēmējdarbību, Latvija var veidot interesantu investīciju piesaistīšanas punktu portugāļu uzņēmumiem. Patiesībā, kā atzina Valdis Avotiņš, Attīstības aģentūras direktors, "mūsu valsts atrodas priviliģētā ģeogrāfiskā stāvoklī, viena reģiona centrā, ar vienu no augstākajiem IKP Eiropā. Ir runa par tirgu, kas apkalpo ap 600 miljonu patērētāju. Svarīgs ir arīdzan darbaspēka augsta līmeņa specializācijas faktors, un arī telekomunikācijas un komunikācijas sasniegušas attīstītāko valstu līmeni.

"Sabiedrībā vispārējas pārmaiņas"

"Vida Economica"

— 2000.02.11.–17.

Ierodoties Rīgā, Latvijas galvaspilsētā, ir iespēja gūt neparastu pieredzi ne tikai tālab, ka jāsaskaras ar atšķirīgu kultūru.

Ir sevišķi pārsteidzoši, kā viena tauta var turēties pretī neskaitāmām likstām un nepilnu desmit gadu laikā kardināli mainīt sabiedrību, ko gadu desmitiem apspieda agrākais režīms.

Bez šaubām, esam sapratuši, ka vēl ir jārisina neskaitāmas problēmas un viena no svarīgākajām - šaurs vidējais slānis, kā dēļ pastāv akcentētas sociālās atšķirības. Un šķiet, ka joprojām pastāv zināms sastingums pret krievu tautības kopienu, kaut arī latvieši apgalvo, ka pagātne ir pagājusi un cittautiešu integrācija ir visiem pieņemams fakts. Otrs faktors, kas varētu rosināt uztraukumu - iespēja nelielam skaitam lielo uzņēmumu pārņemt monopoltiesības Latvijas ekonomikā. Patiesībā Latvija cenšas apsteigt laiku, un šādos gadījumos vienmēr pastāv riska iespēja paātrināt pārāk daudzus procesus, kam būtu jānorit dabiski.

Pat tad, ja pastāv problēmas (galu galā, kam tādu nav?), nav vairs nekādu šaubu, ka Latvijai piemīt visas nepieciešamās īpašības (tai skaitā arī griba), lai gūtu panākumus sarežģītajos globalizēšanas un konkurences apstākļos. Nekad neizvairoties no ciešanām savas neatkarības zaudēšanas dēļ, latviešu tauta neparasti strauji atgūst savu identitāti - vissvarīgāko katras tautas vērtību.

Nenoliedzami šī Baltijas valsts ir novietota priviliģētā ģeogrāfiskā stāvoklī, dabas resursi - īpaši kokmateriāli - ir ārkārtīgi nozīmīgi, ja tiek saprātīgi izmantoti, un arī infrastruktūras ir pieņemamas. Taču Latvijai piemīt pārsteidzošs gribasspēks. Tā ir apbrīnojama tauta ar neparasti augstu kultūras līmeni un izglītību.

"Atteiksimies vismaz no šprotēm"

"Tribuna"

— 2000.03.01.

Par nacionālo izklaidi Latvijā kļūst vecīšu tiesāšana. Bet Krievija, kā parasts, tikai klusējot pauž savu sašutumu…

Rīgā norit kārtējā paraugprāva pret kādu vecīti: tiek gatavots spriedums bijušajam NKVD darbiniekam 85 gadus vecajam Jevgeņijam Savenko.

Pēc nesenā tiesas sprieduma bijušajam padomju partizānam Vasilijam Kononovam viņa pusē nostājās pats Vladimirs Putins, ierosinādams nodot veco karotāju krievu pusei un pat apsolīdams piešķirt viņam dzīvokli. Taču Latvijas varas iestādes ir noskaņotas agresīvi: saskaņā ar Latvijas vēstniecības informāciju republikas prokuratūra jau ir ierosinājusi astoņas krimināllietas pret bijušajiem padomju valsts drošības dienestu līdzstrādniekiem. Jevgeņijam Savenko, kas četrdesmitajos gados bija NKVD vecākais izmeklētājs un saskaņā ar izmeklēšanas datiem esot vainojams par vairāk nekā 60 Latvijas mierīgo iedzīvotāju arestiem, pēc pašreizējiem Latvijas likumiem draud no 3 līdz 15 gadiem ilgs cietumsods vai pat mūža ieslodzījums.

 

Bet ko tad Krievija?

Valsts domes kuluāros jau sen runā par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju. Piemēram, nedraudzīgi noskaņotos baltiešu kaimiņus vissāpīgāk varētu skart atteikšanās no naftas un citu izejvielu tranzīta caur Latvijas ostu Ventspili, jo ienākumi no tranzīta veido ievērojamu Latvijas nacionālā budžeta daļu. Īstenojot stingru un izveicīgi izmantotu ārpolitiku, jau ar šo apstākli vien būtu pieticis, lai atvēsinātu karstgalvjus Rīgā un vēl šur tur. Taču pie mums visos valsts varas atzaros iemīļotais žanrs ir mutvārdu daiļrade, varasvīri tikai izsaka savu "personisko viedokli", lai gan tieši tas pasaulē nevienu neinteresē. Tur ir pieraduši pie cita izteikuma — "valsts viedoklis".

Kā man paskaidroja Valsts domes priekšsēdētāja vietniece Vera Čumakova, pagaidām neviens deputāts vai parlamenta frakcija ar iniciatīvu par šādu sankciju pieņemšanu nav uzstājies. Taču, ņemot vērā to, ka līdz 8.martam lielākā daļa deputātu ir izklīduši pa saviem apgabaliem, iespējams, ka jautājums par savstarpējām attiecībām ar Latviju tomēr tiks izskatīts.

Varbūt, ka deputāti pagaidām varētu atteikties kaut vai no šprotēm savā bufetē? Vismaz būtu sperts kāds solis…

D m i t r i j s S e v r j u k o v s

 

Komentārs

Daži 1.marta Krievijas preses izdevumu publikāciju virsraksti:

"Krasnaja Zvezda" — "Latvijā turpinās raganu medības: veterānu un pensionāru tur vēl ir atlicis daudz".

"Kommersant" — "Latvieši atkal ķeras pie vecajiem paradumiem — grib iesēdināt vēl vienu veterānu".

"Izvestija" — "Negribi sēdēt — brauc uz Krieviju: Latvijā notiesātajam partizānam Vasilijam Kononovam var palīdzēt tikai Krievijas pilsonības pieņemšana".

"Trud" — "Zālē gaida kurlmēmā un aklā Temīda".

It kā kontrastā ar augšminētajiem, par morālu sašutumu vēstošajiem virsrakstiem "Rosijskaja gazeta" atgriežas pie Kalēja problēmas: "Nacistu Kalēju sodīs debesīs", uzsverot, ka prezidente ir pažēlojusi Konrādu Kalēju, uzskatot, ka par zemes grēkiem tam nākšoties samaksāt debesīs, taču tajā pašā laikā ir aizmirsusi kādu citu cienījama vecuma tautieti — antifašistu Vasiliju Kononovu.

Krievijas preses izdevumi atkal ir pievērsušies Latvijas tēmai ar zemtekstu — Latvija cietsirdīgi izturas pret vārgiem un slimiem vecīšiem, kuri savulaik ir bijuši frontes pirmajās līnijās, cīnīdamies pret fašismu. Secinājums — Latvija ir nacistiska vai vismaz fašistiska valsts, pret kuru būtu jānostājas visai progresīvajai cilvēcei. Sagaidāms, ka drīzumā šādu publikāciju skaits augs, un iespējams, ka Valsts dome atbalstīs zināmu oficiālu ekonomisko sankciju ieviešanu pret Latviju. Grūti paredzēt, vai jaunā Putina administrācija šoreiz nenostāsies Domes pusē, politisku apsvērumu dēļ (Putina kā stingrā vīra tēla spodrināšana) otrā plānā atstājot ekonomiskos. Pēc Čečenijas Putinam tas būtu otrs pluss Krievijas pašapziņas celšanā.

"Visi kara noziedznieki ir jātiesā"

"Taloussanomat"

— 2000.02.26.

Krievijas un Latvijas attiecības atkal ir iekaisušas. Krievijas pirmais prezidents, kā Boriss Jeļcins tagad tiek dēvēts, atteicās no Latvijas piešķirtā visaugstākā apbalvojuma.

Kā iemeslu B.Jeļcins paziņoja, ka viņš nepieņem izturēšanos pret krievvalodīgo mazākumu Latvijā. Latvija būtu vēlējusies piešķirt apbalvojumu B.Jeļcinam par viņa nopelniem valsts atbrīvošanā no Padomju Savienības jūga.

Līdz ar B.Jeļcina atteikšanos Krievijas prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins kritizēja Latviju par to, ka kāda Rīgas tiesa janvārī notiesājusi cietumā Otrā pasaules kara laikā Padomju Savienības partizānu grupās Latvijā darbojušos Vasiliju Kononovu par kara noziegumu. Pēc tiesas atzinuma, V.Kononova partizānu vienība slepkavojusi civiliedzīvotājus.

Pēc Putina domām, spriedums aizvaino miljonus fašisma upuru, un tā ir pirmā reize, kad cilvēks tiekot sodīts par pretfašistisku cīņu.

V.Putina viedoklis ir pārsteidzošs, jo tas tiek pamatots tādējādi, ka V.Kononovs nav jātiesā, tā kā viņš cīnījies pret fašismu. Tātad V.Putins uzskata, ka par kara noziegumiem nav jātiesā, ja tie notikuši prefašistiskā cīņā.

No otras puses, V.Putina nostāja ir loģiska, jo Krievija oficiāli nav pilnīgi nokārtojusi vecos rēķinus ar pašas asiņaino vēsturi. Neviens Padomju Savienības drošības aparāta loceklis nav ticis notiesāts Krievijā, lai gan tie savā zemē un ārzemēs nogalinājuši vismaz tikpat daudz nevainīgu cilvēku kā nacisti. Polijā Katiņas masveida slepkavību laikā Padomju Savienība pat bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā.

Krievija joprojām nevar akceptēt to, ka Padomju Savienība, tāpat kā Vācija, bija tāda pati kaimiņu teritorijas kārojoša ekspansionistiska lielvalsts, kas slepkavoja miljoniem cilvēku viņu etniskās izcelsmes un pārliecības dēļ.

Parasti Krievija aizbildinās, ka tā arī ir bijusi komunistu diktatūras upuris. Tas tomēr nedrīkstētu kavēt padomju bendes saukt pie atbildības par saviem darījumiem. Drīzāk tam jābūt par iemeslu rīcībai.

Krievijā tiek apgalvots, ka Latvija partijiski medī padomju kara noziedzniekus un atstāj mierā nacistiskās Vācijas pusē karojušos. Tomēr jāpatur prātā, ka Padomju Savienībai bija gandrīz piecdesmit gadu laika sodīt nacistiskus kara noziedzniekus Latvijā.

Latvija arī ir paudusi vēlmi notiesāt Austrālijā dzīvojošo, par kara noziegumiem aizdomās turēto 86 gadus veco latvieti Konrādu Kalēju, ja Austrālija nolems nodot viņu Latvijai.

Krievijā tiek uzskatīts, ka padomju kara noziedznieku saukšana pie atbildības saistās ar krievvalodīgo mazākuma apspiešanu. Krievijas Domē kā soda pasākums atkal tiek sagatavots likumprojekts, kas uzliktu Latvijai ekonomiskas sankcijas.

Līdzīgi priekšlikumi agrāk ir apstājušies pie prezidenta B.Jeļcina. Primārais iemesls bija tas, ka sankcijas traucētu arī Krievijai, kas izved lielu daļu savas naftas uz pasaules tirgu caur latviešu Ventspils ostu, līdz kurienei no Krievijas ved naftas vads. Krievijas prezidenta v.i. Vladimira Putina nostāja pret sankcijām vēl nav zināma.

Jautājums par kara noziegumiem attiecas arī uz Somiju, jo arī šeit sāk runāt par padomju partizānu saukšanu pie atbildības par iespējamiem Somijā izdarītiem kara noziegumiem. Somijā lieta būtu jārisina tiesā, lai arī Krievija tam pretotos.

Šī lieta ir vajadzīga arī tāpēc, ka Somija ir pieņēmusi īpaši principiālu nostāju pret Austrijas valdību. Partizānu lietas izskatīšana tiesā norādītu, ka Somija nav principiāla vien tikai tad, kad tas ir politiski korekti.

Kalle Šēnbergs

""Eesti Telekom" nav attaisnojis

pārlieku lielās cerības"

"Dagens Industri"

— 2000.02.29.

Tallinas fondu biržas smagsvaram "Eesti Telekom" nav izdevies attaisnot tirgus izvirzītās lielās peļņas cerības.

Kaut arī tirgum tā ir kā neliela auksta duša, telekomunikāciju uzņēmuma akciju kurss pazeminājies tikai par 1,17 procentiem līdz 147,25 igauņu kronām. Šīs akcijas, kas veido vairāk nekā pusi visas Tallinas fondu biržas tirgus vērtības, likušas biržas indeksam pazemināties par 0,81 procentu.

Igaunijas telekomunikāciju uzņēmums "Eesti Telekom" pirmdien darīja zināmus savus 1999. gada darbības rezultātus. Koncerna neto peļņa bija 580 miljoni igauņu kronu, taču cerības bija daudz lielākas. Analītiķi bija rēķinājušies ar 650 līdz 780 miljoniem igauņu kronu. 1998. gadā peļņa bija 318 miljoni, taču 1999. gadā uzņēmums tika pārstrukturēts.

"Pieaugums nebija tik liels, kā gaidīts. Jaunu klientu skaits gluži vienkārši samazinājās. Mēs tomēr neesam negatīvi noskaņoti pret šo telekomunikāciju uzņēmumu, jo tas attīstīsies arī turpmāk," teica Stokholmā esošā "East Capital" Baltijas valstu analītiķe Katre Sārda.

Galvenais vilšanās iemesls bija meitas uzņēmuma "Eesti Telefon" neto peļņa, kas bija tikai 140 miljoni igauņu kronu, lai gan tika prognozēti apmēram 300 miljoni. 1998. gadā tā peļņa bija 263 miljoni igauņu kronu.

"Mūsu prioritāte 2000. gadā būs efektivizācija un ieiešana jaunās darījumu jomās," komentēja "Eesti Telekom" izpilddirektors Tomass Sēmera .

Vadība norāda, ka koncerna peļņu ir ietekmējis šī gada 1. janvārī ieviestais jaunais peļņas nodoklis. Lai gan tas bija zināms jau agrāk, šķiet, ka analītiķi nav ņēmuši vērā šī nodokļa iespaidu.

Turklāt šī gada 9. februārī Igaunijā tika pieņemts jauns telekomunikāciju likums, kas nenāk par labu tiem, kuriem pieder vairāk nekā 25% no tirgus, un tas turpmāk ietekmēs monopoluzņēmumu "Eesti Telekom".

R ē t a V a i k l a

"Aizmirstiet Krievijas tirgu"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.26.

Tekstiluzņēmuma "Krenholm" izpilddirektors Mēlis Virkebau nešaubās ne mirkli — Krievijā tirgus nav. "Redzēsim, kas būs pēc pieciem gadiem", viņš saka.

Narvas fabrika Krenholm bija Eiropas lielākā tekstilfabrika jau 20. gadsimta sākumā, un šobrīd 80 hektāru lielajā fabrikas teritorijā, kas robežojas ar Krieviju, strādā 5000 šuvēju. Vairums šo simts sarkano ķieģeļu ēku tika uzceltas 19. gadsimtā, taču to interjers ir jauns, un mašīnu parks ir vismodernākais. Krenholm ir pilnībā integrēta un ir viena no Igaunijā lielākajām darba devējām un eksportētājām.

Krenholm

pilnībā pieder biržā kotētajam zviedru uzņēmumam Borās Wäfveri , tomēr strādā pilnīgi patstāvīgi. Lielākā kokvilnas produkcijas daļa tiek sūtīta uz Eiropas Savienību un ASV, kur viens no lielajiem klientiem ir universālveikalu ķēde Wal—Mart.

"Desmit procentus pārdodam Somijai. No Antila pārdotajiem mājas tekstilizstrādājumiem 60% ir izgatavoti šeit. Liels klients ir arī Hobby Hall. Šobrīd mēs esam sākuši sadarbību ar Finlayson ", saka izpilddirektors Mēlis Virkebau, kurš ir viens no vislietpratīgākajiem Igaunijas uzņēmējiem.

Lai gan Sanktpēterburga ar saviem 5 miljoniem iedzīvotāju atrodas tikai 150 kilometru attālumā, Krievijā nav neviena Krenholm pārdevēja.

"Tur mēs neko nepārdodam, un es personīgi esmu brīdinājis neveikt darījumus ar Krieviju, jo tas ir pārlieku nestabili un riskanti. Es tomēr esmu patiešām pārliecināts, ka Sanktpēterburga piecos gados kļūs par pievilcīgu tirgu. Šī pilsēta atrodas tik tuvu. Es turklāt ceru, ka Krievijas iedzīvotāji nebūs aizmirsuši mūsu preču zīmi", viņš saka.

Igaunijas pārtikas ražošanas uzņēmumi izvilka tukšu lozi, ieguldot eksportā uz Krieviju. Tirdzniecības īpatsvars tur bija sasniedzis veselus 70 — 80 procentus, kad 1998. gada rudenī pēkšņi sākās Krievijas finansu krīze.

Tagad visi gaida, kad robežas otrā pusē atkal atjaunosies pirktspēja.

"Es esmu priecīgs, ka mēs neesam strādājuši ar Krieviju, jo mūsu tirdzniecības personāls Eiropā ir izgājis daudz grūtāku skolu."

Virkebau principā vērtē pozitīvi, ka Narva kļūs par vienu no Eiropas Savienības tālākajiem austrumu posteņiem, lai gan viņa uzņēmumu tas nekādā veidā neietekmēs.

" Krenholm pārmaiņas nebūs lielas, jo Igaunija 1995. gadā noslēdza brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Daudz vieglāk būs pieņemt darbā vadītājus no Eiropas, jo tad man vairs nevajadzēs cīnīties ar birokrātiju, lai iegūtu darba atļauju."

Šausminošs piemērs bija kāda strādniece no Ivangorodas.

"Viņa mūsu ražošanas procesā ir ārkārtīgi svarīga un te bija nostrādājusi 25 gadus, taču pagāja gandrīz pieci gadi, lai viņai sagādātu darba atļauju. Manuprāt, tas ir idiotiski. Igaunijas valdība šo procesu ir padarījusi pārāk sarežģītu."

Narvai Krenholm ir ļoti nozīmīga. Pašā fabrikā strādā 4600 cilvēku, un vairums no viņiem ir šuvējas. Klāt ir jāpieskaita piegādātāji, kas apkalpo desmitiem uzņēmumu. Krenholm personāls pie dzīvības uztur Narvas veikalus un pakalpojumu sfēru, turklāt ceturto daļu no pilsētas nodokļu ienākumiem dod fabrikas.

Hufvudstadsbladet

apmeklēja vienu no cehiem, un pirmais iespaids ir labs — viss ir gaišs, tīrs un moderns. 27 gadus vecā Larisa Rjazanceva ir ieguvusi ekonomistes izglītību, taču strādā par šuvēju. Viņa šuj segas un spilvenus un te ir nostrādājusi astoņus gadus. Viņa saka, ka ir apmierināta ar darba apstākļiem, sociālās aizsardzības sistēmu un algu, kas ir krietni lielāka nekā Narvas mazākajos tekstiluzņēmumos.

"Visgrūtākā ir nakts maiņa, ārkārtīgi grūti ir koncentrēties no divpadsmitiem naktī līdz septiņiem no rīta. Dienā es mēdzu gulēt", viņa saka.

Katru trešo nedēļu viņa strādā nakts maiņā.

Jaunieši no Narvas dodas prom, un daudzi brauc uz Angliju, bet Larisa baidās pārcelties, lai gan varētu iedomāties sevi aizbraucam uz ārzemēm.

"Manas saknes atrodas te. No otras puses, angļu valoda nav nekāda problēma."

Viņa mēnesī pelna 3000 igauņu kronu pirms nodokļu samaksāšanas, kas ir 26%. Citiem vārdiem sakot, uz rokas viņa saņem 900 somu marku.

Daudzām šuvējām ir augstākā izglītība, taču karjeras iespējas ārpus Krenholmas fabrikas ir niecīgas, tādēļ viņas cer kāpt pa karjeras kāpnēm savā uzņēmumā. Narvā cilvēkiem ir jābūt priecīgiem, ka viņiem vispār ir kāds darbs.

Karls–Gustavs Lindēns

"Putins ir uzvarējis. Basta!"

"Die Welt"

— 2000.03.01.

Precizitāte ir karaļu pieklājība. Un arī krievu ģenerāļu, kā varētu domāt. Viņi karu, kas propagandistiem visu laiku ir bijusi tikai "operācija pret teroristiem", Čečenijai pieteica tieši saskaņā ar prezidenta amata izpildītāja Vladimira Putina termiņu plānu un saskaņā ar to pēdējā februāra dienā paziņoja, ka tas ir pabeigts.

Nekādas nozīmes nav arī tam, ka kaujas Čečenijas dienvidos vēl nav beigušās, ka kalnos ir nocietinājušies vairāki tūkstoš dumpinieku un pret viņiem, tāpat kā iepriekš, tiek izmantota aviācija un artilērija: Putins, tā vēlas krievu propaganda, karā ir uzvarējis. Un tieši mēnesi pirms prezidenta vēlēšanām.

Patiesībā karš Čečenijā, kas reģionā ir sacementējis naidu nākamajiem gadu desmitiem un paaudzēm, Putinam līdz šim ir devis tikai punktus. Viņš, tāpat kā krievu bruņojuma industrija, ir lielākie šī kara ieguvēji. Divas trešdaļas krievu par spīti šausmu ainām karu Kaukāzā uzskata par pareizu.

Rietumu klusēšana, kas iejaukšanos Kosovā pamato ar to, ka starptautiskajā politikā grib ieviest jaunus morālos mērogus, noņem no Maskavas pleciem lielu daļu smaguma. Pavisam pareizi Kremlis šo klusēšanu uztver kā kapitulāciju faktiskā spēka priekšā. Uz bieži gan Krievijā, gan Rietumos uzdoto jautājumu: "Kas ir Putins?", viņš pats arī ir atbildējis. Atklātajā vēstulē vēlētājiem viņš runā par spēcīgu valsti, kas pilsoņiem nodrošinās iespējami lielu brīvību, slavē brīvu uzņēmējdarbību un vienlaikus runā par lielāku valsts kontroli. Zem Putina programmas var parakstīties katrs — vai viņš būtu pārliecināts nacionālists, vai arī liberāls reformators. Putins ir Krievijas everybody’s darling , kuram Kremļa stratēģi, kā arī masu mediji, kā prātā sajukuši, ir sarīkojuši personas kultu, kas atgādina vecos laikus.

Pēc desmit gadus ilgās Jeļcina varas agonijas mazais, stiprais vīrs jau tikai ar vēsi draudzīgo noteiktību vien atstāj svētības nesēja iespaidu. Krievija vienkārši nevēlas atvērt acis. Tā labāk sapņo sapni par labo caru.

Jens Hartmans

"Vladimirs Putins — moldāvs"

"Subbota"

— 2000.03.03.

Valdības avīze "Ņezavisimaja Moldova" rakstā "Bet Putins tad mūsējais" izklāstījusi versiju par to, ka Krievijas prezidenta v.i. ir moldāviskas saknes.

Izrādās, ka 18.gadsimtā moldāvu valdniekam Dmitrijam Kantemiram kalpojis kāds kareivis Vlads Putine. Tulkojumā šis uzvārds nozīmē "muca". Tālāk — vēl vairāk. Valdnieks tad karojis ar turkiem Pētera Pirmā pusē. Un reiz, kad krievu cars ar Kantemiru nakšņojuši pārgājiena teltī, pie tās pielavījušies turku izlūki. Vlads Putine uzsācis ar viņiem cīniņu un izglābis Pētera un moldāvu valdnieka dzīvību.

Pēteris piedāvājis varonim pāriet dienēt Preobraženskas pulkā. Bet, uzzinājis, ko nozīmē kareivja uzvārds, sācis smieties: "Par Bočkarjovu vai Kadočņikovu tevi nesaukšu, paliec vien par Putinu!"

Vlads Putine uzkalpojās līdz kapteiņa pakāpei, un cars viņu apbalvoja ar personisko zobenu. Pēteris norakstīja viņam muižu, ko vēlāk nosauca par Putinu. Drīz vien Vlads apprecējās ar krievu meiteni, kura dāvāja viņam sešus bērnus. Vlada pēcteči apmetās Sanktpēterburgā, bet vārds Vladimirs Putinu dzimtā tika nodots no paaudzes paaudzē.

Moldāvu valdības avīze visā nopietnībā apgalvo, ka uz Krievijas prezidenta posteni balotējas Dmitrija Kantemira karavīra pēctecis. Avīze aicina Moldovā dzīvojošos Krievijas pilsoņus balsot par "savējo" — Vlads Putine parādu dēļ taču nepārtrauks gāzes un elektrības padevi savai etniskajai dzimtenei! Pats Vladimirs Putins uz šo ziņu pagaidām vēl nav reaģējis.

"Krievu psihopļāpas"

"The Washington Post"

— 2000.03.01.

ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita savas nesenās vizītes laikā Maskavā par Krievijas prezidenta vietas izpildītāju Vladimiru Putinu izteicās: "Ir svarīgi vērtēt viņu pēc padarītā."

Putina konstruktīvās pieejas iespaidota, Olbraita, līdzīgi saviem Lielbritānijas, Vācijas, Francijas un Itālijas kolēģiem pēc vizītes atgriezās ar pozitīviem iespaidiem par Krievijas jauno līderi. Pretēji bijušajam prezidentam Borisam Jeļcinam ar šo cilvēku bija iespējams diskutēt loģiski un aktīvi.

Ja Olbraita ievērotu pati savus ieteikumus, viņai būtu rūpīgi jāpārdomā, pirms izsaka atbalstu Putinam. Dažas dienas pirms savas vizītes Olbraita raksturoja Putinu kā "vienu no vadošajiem reformatoriem" Krievijā. Savu vērtējumu viņa pamatoja ar Putina aktivitātēm St.Pēterburgas mēra vietnieka amatā 90. gadu sākumā, ignorējot faktu, ka Putins 16 gadu pavadīja VDK un vēlāk strādājis arī nereformētajā FDD, kas ir VDK mantiniece.

Līdz nonākšanai pie varas pagājušajā vasarā Putins netika uzskatīts par vienu no Krievijas reālajiem reformatoriem. Turklāt būtu jāpievēš uzmanība arī viņa nopelniem Čečenijas karā. Putina popularitātes pamatā bija vienīgi viņa vadītā militārā kampaņa šajā separātiskajā reģionā. Daudziem krieviem pievilcīga šķiet viņa aktīvā pieeja pēc Jeļcina bezspēcības gadiem.

Ja Rietumus apmierina tas, ko viņš ir izdarījis Čečenijā, tad tie būtu apmierināti arī ar viņa prezidentūru. Taču, ja Rietumus šausmina Krievijas asiņainais, neapvaldītais slaktiņš Čečenijā, kas ir iznīcinājis jau tā nabadzīgo reģionu, noslepkavojis neskaitāmus nevainīgus civiliedzīvotājus, piespiedis vairāk nekā 200 000 cilvēku kļūt par bēgļiem un pārliecinājušies par krievu karavīru izdarītajiem kara noziegumiem, tad tie tik aizrautīgi neatbalstītu Putina vadītu Krieviju.

Gan Olbraita, gan Klintons ir brīdinājuši, ka Maskavas asiņainā politika Čečenijā novestu pie arvien lielākas Krievijas "izolācijas". Taču Eiropas Padome vienīgi līdz aprīlim atlika jautājuma apsvēršanu par Maskavas līdzdalības atcelšanu.

Turklāt uz Maskavu pēdējo nedēļu laikā ir traukušies augsta līmeņa apmeklētāji, viņu vidū Lielbritānijas, Vācijas, Francijas un Itālijas ārlietu ministri, kā arī ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans. Olbraitas vizītes laikā Krievija piedalījās Vidējo Austrumu sarunu atbalstīšanā. NATO ģenerālsekretārs Lords Robertsons savas nesenās vizītes laikā centās pārtraukt attiecību uzlabošanos starp NATO un Krieviju. Ja šāda izskatās izolācija, tad Maskava varētu pabrīnīties, kāda tad varētu izskatīties iesaistīšana.

Bez tukšas retorikas, kritizējot Krievijas kampaņu pret Čečeniju, administrācija ir divkārt bloķējusi finansējuma piešķiršanu Krievijai, taču godīgi neatzīstot, ka šādas rīcības pamatā bijušas bažas par karu.

Slēpjoties aiz ekonomiskajiem kritērijiem, kurus Krievija acīm redzot nav izpildījusi, administrācija un pārējās Rietumu valdības ir vainojamas SVF politizēšanā. To pašu var teikt par Valsts departamenta iejaukšanos ASV eksporta un importa bankas kredīta piešķiršanā Krievijas kompānijai Tyumen Oil Co. Dažas stundas pirms bankas padomes locekļu lēmuma pieņemšanas par šo kredītu iejaucās Valsts departaments, lai šo kredītu bloķētu, oficiāli paziņojot, ka šāda kredīta piešķiršana neatbilstu "valstiskajām interesēm." Par spīti cilvēktiesību grupu spiedienam oficiāli paust savu neapmierinātību ar karu Čečenijā, administrācija vienīgi izteicās, ka kredīta atlikšanai neesot nekā kopēja ar Čečeniju. Valdības amatpersonas sacīja, ka galvenais iemesls esot bijušas Tjumeņas apšaubāmās biznesa aktivitātes un nepieciešamība veicināt likuma varu Krievijā.

Savienoto Valstu amatpersonām vajadzētu gūt pareizo priekšstatu par Krievijas jauno līderi, nebalstoties uz maldinošajiem Olbraitas iespaidiem pēc vienas tikšanās. Tādēļ vien nevajadzētu nostāties Putina pusē. Tomēr Klintona nesenie izteikumi CNN liecina, ka viņš jau to ir izdarījis: "Cik mēs spējam spriest, viņš spēj būt ļoti spēcīgs, efektīvs un godīgs līderis."

Tas nozīmē, ka psihopļāpāšanu ir nomainījuši idealizēti sapņi.

Deivids Dž.Krāmers

"Jaunā staļinisma dzimšana"

"The Moscow Times"

— 2000.03.01.

Jaunākās Krievijas vēstures lielākais paradokss ir tas, ka laikā, kad Rietumi aplaudēja bijušā prezidenta Borisa Jeļcina dažādo valdību demokrātiskajām un tirgus reformām, zem to aizsega un to rezultātā Krievijā no jauna ir izveidojusies modernizēta staļinisma versija.

Staļina laikā aptuveni viena trešā daļa iedzīvotāju strādāja par velti vai arī par simbolisku samaksu. Tagad tādā situācijā ir divas trešdaļas iedzīvotāju. Valsts, kura sniedz medicīniskos pakalpojumus 80 procentiem iedzīvotāju, ir sliktākā stāvoklī nekā Staļina ēras laikā. Vairāk nekā 1 miljons iedzīvotāju atrodas ieslodzījumā visšausmīgākajos apstākļos, un viena trešā daļa no tiem gaida savas lietas izskatīšanu divus vai pat trīs gadus.

Staļina laikā apmēram 20 miljoni cilvēku tika nošauti vai pazudināti darba nometnēs, viņi mira izsūtījumā vai badā. Šodien šausmīgo dzīves apstākļu dēļ, iedzīvotāju skaits samazinās par 1 miljonu ik gadu. Šim skaitlim vēl ir jāpieskaita abu Čečenijas kara un visaptverošā mafijas terora upuri. Tomēr šodien visi valsts iedzīvotāji ir brīvi un var pat izceļot uz ārzemēm. Tā ir modernizācija!

Staļina laikā neeksistēja preses brīvība un brīvas vēlēšanas. Šodien tās eksistē. Taču žurnālu un laikrakstu cenas paaugstināšana apvienojumā ar iedzīvotāju ieslīgšanu nabadzībā ir panākusi 40 procentīgu kritumu periodisko izdevumu apgrozījumā, ja rēķina, ka vidēji vienu periodisko preses izdevumu lasa 20 cilvēki. Piedevām gandrīz visus laikrakstus un televīzijas kompānijas kontrolē oligarhi, kuriem ir sakari ar valsts varas iestādēm, kas nodrošina cenzūrai līdzīgu kontroli pār masu medijiem šo pašu varas iestāžu interešu aizstāvēšanai.

Šādos apstākļos vēlēšanas ir kļuvušas par farsu. Masu mediji izgāž netīrumus pār jebkuru nopietnu Kremļa oponentu un ierobežo to izteikšanās iespējas. Balsu skaitīšanas falsifikāciju skaits pieaug. Padomju laikā vismaz Komunistiskās partijas Centrālkomitejas un Politbiroja locekļu vēlēšanas bija īstas. To locekļi bija politiskās figūras, kas pārstāvēja pārvaldes dažādās nozares vai institūcijas.

Jeļcina laikā patiesas vadītāju vēlēšanas notika prezidenta iekšējās "ģimenes" lokā. Šādu "vēlēšanu" rezultātā pasaulei priekšā tika stādīts VDK/ Federālā drošības dienesta pulkvedis Vladimirs Putins - jauna visvarenā prezidenta miesassarga Aleksandra Koržakova versija.

Putina laikā ir sākusies modernizēta staļinisma varianta ieviešana. Autoritārisms kļūst stingrāks, sabiedrība tiek militarizēta, militārais budžets pieaug, Federālā drošības dienesta "speciālās divīzijas" atkal tiek pārveidotas par militārajām vienībām, skolās tiek ieviesta militārā audzināšana, tiek apmācīti rezerves virsnieki, armijā tiek iesaukti universitāšu studenti un vidusskolu absolventi, pieaug nacionālistiskā un pretrietumnieciskā propaganda. Pieaug drošības dienestu nozīme. Tie skaļi reklamē savu radniecību ar agrākajām "drošības iestādēm" un ar triumfu atzīmē Čekas- VDK - FDD 80.gadadienu. Putins noliek vainagu uz odiozā VDK vadītāja Jurija Andropova kapa, kurš piedalījās asiņainajā 1956.gada Ungārijas sacelšanās apspiešanā un kurš ierosināja disidentu ieslodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās.

Masu mēdiji attēlo pilsoņtiesību organizācijas kā nepatriotiskas, sakāvnieciskas (attiecībā pret Čečenijas konfliktu) un tādas, kuras darbojas Rietumu interesēs ar finansējumu no Rietumiem. Trim ceturtdaļām pilsoņtiesību organizāciju ir atņemtas tiesības darboties juridiski. Daudzos reģionos vietējās varas iestādes un tiesas ir atņēmušas legālas darbības iespējas arī nacionālo minoritāšu - vāciešu, ebreju, korejiešu - sabiedriskajām organizācijām.

Uzbrukumi preses brīvībai ir kļuvuši asi. Radio Liberty korespondents Andrejs Babickis labi parāda varas iestāžu amorālo iedabu, to neiecietību pret runas brīvību un likumības neievērošanu.

Līdz šim Rietumu politika pret Krieviju bija mērķēta Jeļcina režīma atbalstam kā "stabilitātes garantam". Šis atbalsts netika liegts, neņemot vērā nedemokrātisko un būtībā kriminālo viņa administrācijas darbību, sākot no konstitucionālā apvērsuma 1993.gadā līdz pat Čečenijas karam 1994.-1996.gadā. Tā rezultātā Krievija ir kļuvusi par arvien nestabilāku valsti, kurai turklāt veidojas aizvien antirietumnieciskāka nostāja. Tagad tieši tādu pašu politiku sāk lietot attiecībā pret Putinu. Piemēram var minēt Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas lēmumu vienīgi atlikt lēmumu par Krievijas līdzdalību organizācijā līdz aprīlim, kas tikai veicina genocīda turpināšanu Čečenijā un palielina Putina prestižu.

Mēs baidāmies, ka pašreizējās valdības laikā mūsu valsts pārredzamā nākotnē var sagaidīt destruktīvus satricinājumus, kas varētu ietekmēt arī apkārtējās valstis. Un mēs aicinām Rietumu sabiedrību un varas iestādes pārskatīt savu attieksmi pret Kremļa vadību, lai pārtrauktu labvēlīgo attieksmi pret tās barbarisko rīcību, pret tās demokrātijas likvidācijas pasākumiem un cilvēktiesību apspiešanu. Jo īpaši mēs sagaidām atbalstu no demokrātiskās pasaules šādos jautājumos: mūsu centienos apturēt karu Čečenijā, preses brīvības atjaunošanā un pilsoņu tiesību un nacionālo minoritāšu organizāciju darbības saglabāšanā.

Tādas pārmaiņas politikā attiecībā pret Kremli var tikai palielināt izredzes, ka Krievija kādudien kļūs par drošu un stabilu valsti, drošu citām valstīm un pati saviem iedzīvotājiem.

Augšminēto komentāru ir parakstījuši: Jeļena Bonnere, vēsturnieks Leonīds Batkins, žurnālists Jurijs Burtins, Saharova fonda direktors Jurijs Samodurovs, žurnālists Vadims Belocerkovskis, Zinātņu Akadēmijas Stratēģisko pētījumu centra direktors Andrejs Piontkovskis un Glasnostj fonda direktors Sergejs Grigorjancs.

"Federālā vara atstāja Čečenijā ieroču kalnus"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.29.

Karadarbību Čečenijā no 1994. līdz 1996. gadam var sadalīt piecos galvenajos posmos. Katrs atšķiras ar armijas darbības raksturu, ar mērķiem, kādus izvirzīja komandieri. Šīs darbības analīze vēl joprojām nav pabeigta. Šis materiāls ir viens no šādiem mēģinājumiem.

 

Sagatavošanās

Pirmo kampaņas posmu (1994. gada septembris — decembris) var raksturot kā sagatavošanās posmu. Tas sākās 1994. gada 27. septembrī, kad pēc Dudajeva karaspēka uzbrukuma Znamenskas ciemam, kur atrodas prokrievijas opozīcijas valdība, ko vadīja Umars Avturhanovs, "neatpazīti" kaujas helikopteri deva triecienu tā sauktajai čečenu regulārajai armijai. Toreizējais aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs noliedza bruņoto spēku līdzdalību tajā, kā arī armijas līdzdalību Dudajeva opozīcijas pārgājienu organizēšanā uz Grozniju 1994. gada oktobrī — novembrī.

KF bruņotie spēki gatavošanos aktīvām karadarbībām Čečenijā sāka pēc 1994. gada 29. novembra KF Drošības padomes sēdes jautājuma "Par konstitucionālās likumības, kārtības un miera atjaunošanu Čečenijas Republikā" izskatīšanas un pēc 1994. gada 30. novembrī izdotā Krievijas prezidenta rīkojuma Nr.2137s.

Saskaņā ar šo rīkojumu bija mērķis izveidot apvienoto karaspēka grupējumu: stabilizēt stāvokli Čečenijā, atbruņot nelikumīgus bruņotus formējumus, atjaunot likumību un kārtību republikas teritorijā.

KF Aizsardzības ministrijā un KF bruņoto spēku ģenerālštābā tika izstrādāts šāds apvienotā karaspēka grupējuma rīcības plāns: "Ar mērķi atbruņot nelikumīgos militāros grupējumus, kā arī konfiscēt ieročus un munīciju iedzīvotājiem KF Aizsardzības ministrijas daļām un apvienībām sadarbībā ar IeM iekšējo karaspēku Krievijas federālajiem spēkiem veikt speciālu operāciju."

Darbības plānā tika noteikti speciālās operācijas posmi. Pirmajā posmā tika nolemts septiņās diennaktīs (no 29. novembra līdz 6. decembrim) izveidot Aizsardzības ministrijas, IeM iekšējo spēku un līdzekļu grupējumu darbībai trijos virzienos: Mozdokas, Vladikaukāza un Kizļarskas apgabalos. Tika plānots 5. decembrī ieņemt rajonus operācijas sākšanai. Frontes aviāciju un helikopterus nolēma pārbazēt uz darbības vietu lidlaukiem.

Otrajā posmā (7.—9. decembris) ar trīs izveidoto militāro grupējumu darbību armijas un frontes aviācijas piesegā tika plānots pa pieciem maršrutiem virzīties uz Grozniju un bloķēt to.

Trešajā posmā (10.—13. decembris) ar militāro grupējumu daļu un apvienību darbību tika plānots ieņemt prezidenta pili, valdības ēkas, televīziju, radio un citus svarīgus Čečenijas galvaspilsētas objektus no ziemeļiem un dienvidiem, virzoties pa robežupi Sunžu, sadarbībā ar federālo spēku specvienību un Krievijas IeM. Ceturtajā posmā 5 — 10 diennaktīs bija ieplānots ar militāro grupējumu apvienību un daļu darbībām stabilizēt situāciju, nododot teritoriju iekšējo spēku pārraudzībā.

Paredzētajā laikā plānus nerealizēja. Pirmajā posmā paredzētā Aizsardzības ministrijas un IeM spēku un līdzekļu grupējuma izveidošana prasīja daudz vairāk laika, jo 1994. gada decembra sākumā sauszemes karaspēks un kara desantu karaspēks, uz kuriem gūlās galvenais karadarbības smagums, bija vāji nokomplektēti un slikti apmācīti.

Tikai 11. decembrī pulksten 7 (kas bija plānots 7. decembrī) daļa Aizsardzības ministrijas militāro grupējumu un IeM iekšējo spēku organizēti sāka virzību uz noteiktajiem rajoniem. Tomēr trīs dienās, kā bija rīcības plānā, karaspēks neieradās paredzētajās vietās. Karaspēka virzīšanās un Groznijas bloķēšana prasīja 16 diennakšu (no 11. līdz 26. decembrim). Daudzos gadījumos mierīgie iedzīvotāji traucēja karaspēku kolonnu kustību, kā arī dudajevieši pretojās. Karaspēks cieta pirmos zaudējumus. Virzīšanās pa maršrutiem, kas veda cauri apdzīvotām vietām, kur atradās agresīvi noskaņoti iedzīvotāji, galu galā tika atzīta kā kļūda.

Čečenijas kampaņas sagatavošanās posms beidzās 1994. gada 31. decembrī, kad sākās Groznijas ieņemšanas operācija.

 

Groznijā

1995. gada janvāris—februāris bija pats asiņainākais Čečenijas kampaņas periods. Pirms karaspēka ievešanas Čečenijas galvaspilsētā, pēc Aizsardzības ministrijas datiem, kaujinieku skaits bija 10 000 cilvēku, kuru apbruņojumā bija apmēram 35 tanki, vairāk nekā 40 bruņu transportieru, vairāk nekā 100 artilērijas ieroču un mīnmetēju, kā arī tāds prettanku ieroču daudzums, kas atļāva apbruņot katru kaujinieku, kuri apsargāja pilsētu. Armijas apakšvienībās, kuras sturmēja pilsētu, sākumā bija tikai 6 tūkstoši karavīru. (IeM iekšējie spēki tajā laikā veica komunikāciju aizsardzības un apsardzes uzdevumus.)

Vēl līdz šim nav pilnībā skaidrs, kāpēc armija tik ātri vēlējās sturmēt pilsētu. Daudzi kara eksperti ir atzinuši šo sturmēšanu kā avantūrisku.

Groznijā atradās gandrīz 400 000 civiliedzīvotāju, kā arī lieli naftas, ķimikāliju un citu nozaru objekti. Acīm redzami tāpēc armijai sākumā bija dots mērķis neizraisīt nevajadzīgus pilsētas infrastruktūru postījumus. Karaspēks iegāja pilsētā no dažādām pusēm bruņutehnikas aizsegā. Arī tā beigās tika novērtēta kā kļūda. Groznijā iznīcināja ne mazāk kā 60 tanku un 300 federāļu kaujas bruņumašīnu, bojā gāja 1500 kareivju (ievainoti aptuveni 5000 karavīru).

Samaksājot ar neskaitāmiem nepamatotiem upuriem, 19. janvārī tika ieņemta prezidenta pils, bet pēc kāda laika Groznijas rietumu daļa bija pilnībā attīrīta no kaujiniekiem. Ņemot vērā to, ka Groznija nebija pilnībā ielenkta (tā arī ir atzīta par federāļu kļūdu), no dienvidu puses nelikumīgi bruņotie formējumi (NBF) nepārtraukti papildināja rezerves, munīciju un ieročus. Viņiem izdevās izveidot atbalsta punktus Groznijas austrumu un dienvidaustrumu daļā. Bija nepieciešama federālo spēku grupējuma spēku palielināšana, kas februāra sākumā pilsētā sasniedza 30 tūkstošus karavīru.

6. februārī NBF organizēto pretošanos Groznijā pārtrauca. Karaspēks pārņēma galvenos lielākos pilsētas objektus. Iniciatīva pārgāja federāļu rokās. Marta sākumā federālie spēki tika izvesti no pilsētas un sakoncentrēti Severnajas, Petropavlovskas, Hankalas, Černorečjes, Andrejevskas ielejas lidostu rajonos. Sākās trešais operācijas posms.

Kaujas līdzenumos un kalnainajos apgabalos

Pēc aiziešanas no Groznijas nelikumīgu militāru formējumu kontrolē palika Argunas, Gudermesas un Šali apdzīvotās teritorijas. Tieši viņu noturēšanai dudajevieši sakoncentrēja savus spēkus 1995. gada pavasarī.

Taču federālo spēku operāciju Argunas, Gudermesas un Šalis atbrīvošanā no NBF var uzskatīt par visveiksmīgāko. Uz to laiku karaspēks, darbojoties Groznijā, bija ieguvis kaujas pieredzi, spējis organizēt sadarbību starp dažādiem karaspēku tipiem, kā arī ar iekšējiem spēkiem un miliciju. Ar Groznijas zaudēšanu dudajevieši bija zināmā mērā demoralizēti. Pavasarī un 1995. gada jūnija sākumā (līdz Budjonovskas notikumiem) federālajiem spēkiem bija pilnīga iniciatīva, un viņi uzspieda savu gribu kaujās ar NBF.Viņu taktika sastāvēja no apdzīvotu vietu bloķēšanas, bet pēc tam specoperāciju veikšanas ciematu tīrīšanā, tātad tika realizēta taktika, kas raksturīga Čečenijas kampaņai 1999. — 2000. gadā. 1995. gada aprīļa beigās vairākums Čečenijas līdzenumu apdzīvoto vietu pārgāja federālo spēku kontrolē.

1995. gada 18. maijā pēc pamiera, karaspēku pārgrupēšanas un materiālo resursu papildināšanas sākās karadarbība Čečenijas dienvidu daļā, galvenās Kaukāza kalnu grēdas pakājē, kur arī sakoncentrējās galvenā kaujinieku daļa. Tolaik kaujiniekiem nebija pilnīgas aizsardzības frontes.

Federālo komandieru plāni darbībām Čečenijas kalnu rajonos paredzēja, ka, iekšējam karaspēkam bloķējot Čečenijas rietumu un austrumu piekalnu rajonus, KF Aizsardzības ministrijas apakšvienībām jāveic trīs galvenie uzbrukumi aizām Šatojas, Mahketas un Vedenas virzienā. Šo plānu pilnībā realizēja, turklāt ar ļoti maziem federālo spēku karaspēka zaudējumiem. Līdz 3. jūnijam federālais karaspēks ieņēma Mahketas, Vedenas un Dišne—Vedenas apdzīvotās vietas. Dudajevieši šajās kaujās zaudēja 8 tankus, 13 kaujas bruņumašīnu, 28 automašīnas ar munīciju, praktiski visu savu pārpalikušo smago bruņojumu. Turklāt vairāk nekā 300 kaujinieku iznīcināja un saņēma gūstā.

Tajā laikā 80% Čečenijas Republikas teritorijas atradās Krievijas federālo spēku kontrolē.

 

Terors

1995. gada 14. jūnijā ap pulksten 12.30 pēc vietējā laika Stavropoles apgabala Budjonovskas pilsētā ar "Kamaziem" ielauzās no Čečenijas ieradušās kaujinieku grupas, kuras vadīja lauku komandieris Šamils Basajevs. Viņi saņēma ķīlniekus un prasīja pārtraukt kaujas operācijas Čečenijā. Ar toreizējā premjera Viktora Černomirdina pavēli teroristu prasības tika izpildītas. No tā brīža aizsākās pati briesmīgākā Čečenijas kara traģēdija un dažās dienās atņēma dzīvību vairāk nekā 150 nevainīgiem cilvēkiem. Notikumi Budjonovskā atklāja jaunu periodu Čečenijas 1994.—1996. gada kampaņā. Pēc tiem militārajās darbībās iejaucās politiķi, sākās permanentā miera sarunu kārta un kaujas, kurās virsroku guva kaujinieki.

1996. gada janvārī Pervomaiskā risinājās notikumi, kuros uzvarēja lauku komandieris Salamans Radujevs, prazdams iziet no ciešā iedzīvotāju karaspēka aplenkuma. 1996. gada aprīlī Argunas aizā Hatabs uzbruka 245. pulka kolonnai. Bojā gāja vairāk nekā 100 karavīru.

Karaspēks, nespēdams sakaut kaujiniekus, ieņēma savdabīgu apļveida aizsardzību savos garnizonos. Iniciatīvu atkal pārņēma NBF.

 

Hasavjurta

1996. gada 6. augustā apmēram ap pulksten 7 no rīta Groznijā negaidīti federālajiem spēkiem sākās kaujinieku aktīva karadarbība. Separātisti tāpat iegāja Argunā un Gudermesā un uzbruka objektiem, kuros atradās federālās varas pārstāvji. Karadarbība paralēli ar pārrunām, kurās aktīvu līdzdalību izrādīja toreizējais Drošības padomes sekretārs Aleksandrs Ļebedjs, turpinājās līdz pat 20. augustam. Pa to laiku NBF gandrīz pilnībā pārņēma kontroli pār Grozniju. Starp armijniekiem un Drošības padomes sekretāru izcēlās domstarpības. Armijas pārstāvji piedāvāja izsist kaujiniekus no pilsētas. 20. augustā federālā grupējuma komandiera vietnieks Konstantīns Puļkovskis piedāvāja Groznijas civiliedzīvotājiem pamest pilsētu un atvēlēja tam divas diennaktis.

Tajā pašā laikā 22. augustā pulksten 7 vakarā Novije Atagi ciemā Krievijas prezidenta pilnvarotais pārstāvis Čečenijā Aleksandrs Ļebedjs un Čečenijas Republikas Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks, Čečenijas bruņoto spēku galvenā štāba priekšnieks Aslans Mashadovs parakstīja vienošanos par neatliekamiem pasākumiem karadarbības un uguns pārtraukšanai Groznijā un Čečenijas Republikā. Pēc vienošanās karadarbība un uguns Čečenijas teritorijā tika pārtraukta 23. augusta pusdienlaikā. Šo laiku tad arī var uzskatīt par pirmās Čečenijas kampaņas beigu sākumu.

1996. gada 31. augustā Dagestānas rajona centrā Hasavjurtā starp toreizējo KF Drošības padomes sekretāru Aleksandru Ļebedju un Čečenijas bruņotās opozīcijas līderi Aslanu Mashadovu tika parakstīta vienošanās par savstarpējām attiecībām starp Krievijas Federāciju un Čečenijas Republiku un izdarīts kopējs paziņojums par karadarbības izbeigšanu. Vienošanās paredzēja pilnīgu federālo spēku izvešanu no Čečenijas līdz 1996. gada beigām. Karaspēks aizgāja. Federālā centra kontrole pār republiku beidzās.

 

Kopsavilkums un mācība

Tādējādi operācija konstitucionālās kārtības ieviešanai Čečenijas Republikā tajā laikā beidzās ar izgāšanos. Tagad var formulēt to gadu notikumos iegūtās pamatmācības.

Viena no Čečenijas krīzes galvenajām mācībām ir šāda: separātisms un karadarbība Čečenijā bija iespējama, jo nebija skaidri formulēti Krievijas nacionālās politikas principi. 1990. — 1991. gadā Čečenijas Republikas suverenizācijas idejas Maskavā tika atbalstītas. Rezultātā likme uz spēku kļuva par pēdējo argumentu 1994.—1996. gada Maskavas un Groznijas dialogā.

Ieroču kalni, ko atstāja federālā vara Čečenijā, kļuva par pamatu reālu bruņoto spēku formēšanai Čečenijā un par tās suverenitātes pamatu.

Pilsoņu kontroles pār spēka struktūrām un skaidra lēmumu pieņemšanas mehānisma trūkums bija iemesls, kālab armijnieku darbībai Čečenijā bija pārlieku patstāvīgs raksturs, bet politiķu centieni tieši vadīt armiju dažreiz nodarīja ļaunumu, bremzēja federālo spēku darbību un iniciatīvu.

Čečenijas kampaņas sākumā valdība pieļāva pārlieku armijas politizāciju, vāji reaģēja uz ģeneralitātes politisko aktivitāti. 540 ģenerāļi, virsnieki un pulkveži atteicās piedalīties Čečenijas karā.

Līdz ar armijas politiskajām un tīri politiskajām mācībām var nosaukt arī tādas, kurām bija vieta arī pirmajā Čečenijas kampaņā.

Pirmkārt, Kremlis 1991.—1994. gadā praktiski novērsās no bruņoto spēku problēmām un zaudēja kontroli pār to stāvokli. Tālab armija, iekšējais karaspēks un citas valsts spēku struktūras izrādījās nesagatavotas kaujas operācijām. Karaspēka ievešanas brīdī Čečenijā morāli psiholoģiskais armijas spēku nodrošinājums izrādījās pilnībā sagrauts. Federālais centrs zaudēja informācijas karā ar Čečeniju. Nebija neviena pulka, kurš būtu pilnībā nokomplektēts, bija paralizēta militārā sagatavošana. Armijas un flotes vajadzības valsts apmierināja tikai 30—40% apmērā.

Otrkārt, valstī nebija mehānisma, kurš nodrošinātu spēka ministriju un resoru savstarpējo sadarbību. Nepastāvēja arī nepieciešamā sadarbība dažādu spēka struktūru apakšvienībās.

Treškārt, sevi neattaisnoja likme algotņu armijas komplektācijai. Karavīru kontraktnieku un iesaukto armijnieku darbība Čečenijā maz ar ko atšķīrās. Viņu militārā sagatavotība varēja būt daudz labāka.

Ceturtkārt, karadarbības laikā visu pakāpju komandieri vāji izmantoja štata un iegūtos izlūkošanas līdzekļus, pilnībā nododot (sevišķi sākuma periodā) šo uzdevumu armijas aviācijai, kura slikto laika apstākļu dēļ ne vienmēr tika ar to galā. Izlūkošanas štata apakšvienības reizēm izpildīja viņiem neraksturīgus uzdevumus.

Piektkārt, daudzi virsnieki ilgstošas militārās apmācības trūkuma dēļ bija zaudējuši apakšvienību vadīšanas iemaņas, nemācēja pareizi izmantot radiosakaru līdzekļus un sarunu risināšanu atklātos sakaru kanālos, izmantojot vadības signālus un signālu kodu tabulas.

Sestkārt, kaujas uzdevumu izpildē, kas tika uzdoti gaisa desanta karaspēka vienībām, tanku un artilērijas apakšvienībām nebija savu evakuācijas līdzekļu. Savukārt gaisa desanta karaspēka evakuācijas līdzekļi nebija gatavi smagā bruņojuma evakuācijai.

Septītkārt, raķešu un artilērijas bruņojuma efektivitāte būtu lielāka, ja laikā un pareizi lietotu tehniskos izlūkošanas līdzekļus un automātiskās vadības sistēmas, ja munīcijas piegāde atbilstu mūsdienīgiem bruņojuma paraugiem.

Astotkārt, karadarbība 1994.—1996. gadā atklāja, ka ir problēmas karaspēka nodrošinājumā ar nakts redzamības aparātiem un nakts tēmēkļiem, kā arī izlūkošanā un citu apakšvienību nodrošināšanā ar speciālo bruņojumu.

Un visbeidzot — federālie spēki zaudēja informācijas karā. Vairums MIL bija opozicionāri noskaņoti pret KF. Šajā fonā militārie sabiedrības informēšanas avoti izskatījās pavisam rīcībnespējīgi. Pietiek pateikt, ka federālo spēku aktīvās darbības pirmajos mēnešos Ziemeļkaukāzā oficiālā informācija, kas nāca no Aizsardzības ministrijas, bija tikai 5% no visiem ziņojumiem par notikumiem Čečenijā.

Vladimirs Muhins,

Aleksandrs Javorskis

"Eiropas Padomes pilnvarotā ieskats Čečenijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.29.

 

 

Eiropas Padomes pilnvarotais par cilvēktiesību jautājumiem Alvaro Hils-Robless, apmeklējot Grozniju, aicinājis izbeigt karu tajā.

Kā viņš teica, tad "karš jābeidz pēc iespējas ātrāk, lai mēs varētu palīdzēt iedzīvotājiem". Hils-Robless, kas uz Grozniju devās kopā ar prezidenta padomnieku Jastržembski, apmeklēja zupas virtuvi, kas apgādā ar pārtiku vairākus tūkstošus Čečenijas galvaspilsētā palikušo civiliedzīvotāju. Cilvēktiesību grupas līdzstrādnieki nākamajās nedēļās Groznijā ierīkos savu atbalsta punktu, tā paziņojis Hils-Robless. Tam piekritusi arī Krievija. Viņš gan atstāja neatbildētu jautājumu, par kādu organizāciju ir runa.

 

Izlaušanās no krievu ielenkuma

Kā apstiprinājis krievu karaspēks, tad kaujinieku citadeles apkārtnē Šatojā aptuveni 50 kaujinieku varētu būt izlauzušies no krievu aplenkuma. Viņi acīmredzot gribējuši nokļūt Kaukāza kalnos, kur jau aizbēguši tūkstošiem separātistu. Ap Šatoju varētu uzturēties aptuveni 2700 separātistu. Novērtējusi kauju norises lēno gaitu pret pretinieku Čečenijas dienvidos, Maskava pirmdien paziņoja par jaunu vienību izveidi. Tām jāsāk cīņa pret separātistiem Argunas aizā. Šī ieleja čečenu kaujiniekiem kalpo kā svarīgākais kalnu ceļš pie Gruzijas robežas jaunu kaujinieku ieplūšanai Čečenijā.

Jaunā vienība būs pakļauta ģenerālim Bulgakovam, kas koordinēja ofensīvu Groznijā. Karaspēks ziņo, ka kopš sestdienas virs Čečenijas veikti aptuveni 60 uzlidojumi, to mērķis bijusi apkārtne ap Šatoju.

 

Putins par Babicka atbrīvošanu

Dienu pēc pavēles par krievu žurnālista Andreja Babicka apcietināšanu prezidenta amata izpildītājs Putins nostājās viņa pusē un pieprasīja viņa atbrīvošanu. "Es nedomāju, ka viņš jātur aiz atslēgas," tā saskaņā ar "Interfax" ziņu aģentūras datiem teicis Putins. Izmeklētāji esot ievērojuši likumu, tomēr viņš iekšlietu ministram Rušailo esot pieprasījis Babicka atbrīvošanu. Rušailo teicis, ka esot jāizmeklē Babicka līdzdalība kaujās Čečenijā. Daži krievu laikraksti kritizējuši apiešanos ar Babicki un tāpat pieprasījuši viņa atbrīvošanu. "Radio Liberty" reportieris pēc tam, kad viņš trīs nedēļas tika uzskatīts par bez vēsts pazudušu, nedēļas nogalē atkal atradās. Pēc iestāžu ziņojumiem, Babickis ar viltotiem dokumentiem apcietināts Dagestānā.

"Halonena vēlas būt spēcīga"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.02.

Par mūsu jaunās prezidentes stūrgalvību liecina kaut vai tas, ka viņa par spīti savu padomdevēju atgādinājumiem deva piekrišanu vienam no visneievērojamākajiem laikrakstiem simtiem citu Eiropas lielo avīžu un televīzijas staciju vidū, kas lūdza viņai interviju pēc uzvaras vēlēšanās.

Vakar Igaunijas otrajā lielākajā laikrakstā Eesti Päevaleht bija publicēta tā korespondentes Helsinkos Imbi Paju ekskluzīva intervija ar Tarju Halonenu. Pirmās intervijas sniegšana igauņu avīzei nebija nekāda nejaušība, bet gan ļoti personīgs labas gribas žests pret "jauno kaimiņvalsti dienvidos", apstiprināja viens no Halonenas darbiniekiem Ārlietu ministrijā.

Konservatīvajā Igaunijā jaunās Somijas prezidentes dzimums ir izraisījis vēl lielāku sensāciju nekā viņas dzimtenē.

"Politikā man ir nācis gan par labu, gan sliktu tas, ka esmu sieviete. Es ceru, ka mans piemērs uzmundrinās somus nostiprināt līdztiesību ari citās sfērās", Halonena saka savā rakstveida atbildē laikrakstam. (Kā zināms, viņa zaudēja balsi, vēlēšanu naktī Tautas namā mēģinot pārkliegt savus atbalstītājus.)

Par savām vadītājas īpašībām Halonena saka, ka darba jautājumos viņa esot prasīga, bet, cerams, arī taisnīga.

"Kā prezidente es vēlos būt spēcīga, bet demokrātiska. Es cienu jauno pamatlikumu un aizvien lielāko parlamentārisma lomu. Es arī uzskatu, ka svarīgi ir aizstāvēt pilsoņu vienlīdzību un līdztiesību, tādejādi esot visas tautas prezidentei."

Kā jūs domājat uzturēt kontaktus ar vienkāršajiem cilvēkiem?

"Es turpināšu Marti Ahtisāri iesāktos braucienus pa valsti, turklāt vēlos attīstīt tālejošus kontaktus ar universitātēm, augstskolām un dažādām nevalstiskām organizācijām. Ir arī citi plāni."

Eesti Päevaleht

arī vaicāja, kā ir iznācis, ka pilsoniskā Somija ievēl pilsētniecisku un eirocentrisku kreisi noskaņotu prezidenti.

"Mana atbilde ir šāda: prezidenta vēlēšanas ir personu vēlēšanas. Mani par prezidenti redzēt vēlējās galvenokārt sievietes un blīvi apdzīvotu vietu jaunatne. Īstenību tomēr nevajag vienkāršot, jo par mani laukos un pilsētās balsoja arī daudzi vīrieši, pensionāri un mazo uzņēmumu vadītāji."

Kādās mājās jūs uzaugāt un kādas vērtības esat paņēmusi līdzi no tā laika?

"Berghella ir Helsinku daļa, kurā dzīvoja strādnieki, un mani vecāki bija strādnieki. Kā bērns es iemācījos, ka cilvēkam ir smagi jāstrādā, jābūt pieticīgam un nav jāpieglaimojas kungiem. Mani vecāki uzskatīja, ka ir svarīgi rūpēties un interesēties par apkārtējiem cilvēkiem, tomēr neiejaucoties viņu privātajā dzīvē. Berghellas iedzīvotāji droši vien bija iecietīgāki nekā ļaudis citās, mazākās vietās."

Ko jums nozīmē reliģija?

"Es uzaugu kristīgās mājās, tomēr vēlāk aizgāju no baznīcas sabiedrisku iemeslu dēļ. Kristietībā man visvairāk ir nozīmējis Kalna sprediķis un mīlestība uz visiem cilvēkiem. Ticības jautājumus es uzskatu par ļoti privātiem. Jaunu un ne sevišķi patīkamu pieredzi es guvu, daudz runājot par šīm lietām saistībā ar vēlēšanām."

Kāda ir jūsu, kā kreisi noskaņotas politiķes, attieksme pret visiem sociālisma noziegumiem pret cilvēci?

"Politikā gan mērķiem, gan līdzekļiem ir jāiztur kritika. Protams, ka mums visiem ir jāapzinās un jānosoda pagātnē izdarītās kļūdas, tomēr nākotnes dēļ mums sevišķi rūpīgi ir jāseko līdzi tam, kas notiek pašreizējā Eiropā un uz to jāreaģē."

"No jaunajām ES dalībvalstīm mēs prasām, lai tās izpilda tā sauktos Kopenhāgenas kritērijus. Tas nozīmē, ka nepietiek ar to, ka ekonomika ir vesela, kandidātvalstīm ir obligāti jāizpilda demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskas valsts prasības. Jau iestāšanās sarunās mēs uz šīm prasībām raugāmies nopietni, jo tieši šie principi šīm valstīm pēc tam būs jāīsteno."

Premjerministrs Pāvo Liponens ir saņēmis kritiku par vienpersonisko rīcību Austrijas jautājumā. Vai šādi jautājumi arī turpmāk tiks izlemti, neapspriežoties ar republikas prezidenti?

"Gan Somijā, gan pārējās Eiropas Savienības dalībvalstīs mums ir jācenšas rīkoties ne tikai taisnīgi, bet arī gudri, lai varētu sasniegt savus mērķus. Prezidents vada ārpolitiku sadarbībā ar ministru. Nebija nekādu neskaidrību, un tā nevajadzēja notikt arī Austrijas gadījumā."

Vai jūs arī turpmāk vasarās ieradīsieties Igaunijā, lai gleznotu?

"Gadu gaitā jūsu valstī esmu iepazinusies ar daudziem cilvēkiem. Pēdējos gados esmu iepazinusi daudzus Igaunijas ārpolitikā strādājošus cilvēkus, kā arī daudzus māksliniekus. Diemžēl tagad, kad esmu prezidente, mana privātā ceļošana vairs nebūs tik brīva kā agrāk, taču ko var zināt..."

Par Somijas un Igaunijas attiecībām Halonena teica, ka abas valstis varot viena no otras mācīties un ka ar apvienotiem spēkiem abas valstis var gūt savstarpēju labumu. Prezidente arī izteica cerību, ka pāri Somu līcim veidosies daudzas jaunas draudzības saites.

Stafans Brūnovs

"Miera kopa, kas vērsta uz iekšu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.28.

Ārlietu ministrijas "konkrētās

utopijas" attiecībā uz Eiropu

Dienvidaustrumeiropas savienības ikgadējā sapulcē, kas notika Berlīnes rātsnamā, sociāldemokrātu Ārlietu ministrijas valsts ministrs Copels ieskicēja "konkrētas utopijas" Austrumeiropai un Dienvideiropai Eiropas Savienības ietvarā. Vadmotīvs esot tas, ka "eiropiešu" starpā nedrīkstētu notikt karš; Eiropa esot miera kopa, "kas vērsta uz iekšu". Tālu aizsteidzoties laikam priekšā, Copels izstrādāja "Eiropas gvardes" projektu, kura Savienības dalībnieku karaspēku aptvertu līdzīgi kā Nacionālajai gvardei ASV. Valsts ministrs savā runā ieskicēja Dienvidaustrumeiropas novērotāju un analītiķu ģeopolitisko "Eiropas" robežu, kas nepārklājas ar ģeogrāfisko Eiropas jēdzienu tik izteikti, ka jaunais Savienības prezidents, SPD ārlietu politiķis Erlers runāja par "amatnieku izpildījumu".

Kopš Savienība 1981.gadā uzņēmusi Grieķiju, "sākotnējais ietvars" (Copels izvairījās no jēdziena "Vakareiropa") esot pārkāpts. Bet arī toreiz izvirzītais mērķis būt atvērtai valstīm uz "rietumiem no Padomju Savienības" vairs neesot derīgs, apstiprināja valsts ministrs, jo arī Moldāvija tiekot iesaistīta integrācijas sagatavošanās sarunās. "Eiropa" tādējādi esot viss, kas atrodas šaipus Krievijas (kurā Copels pārsteidzīgi iekļāva Baltkrieviju), Ukrainas, Turcijas un arābu valstu robežām. Krievijas integrāciju ES Copels uzskatīja par neiespējamu; arābu pasaulē valdot atšķirīgas domas par to, vai tā vēlas un vai tai būtu jāpievienojas Eiropai. Turpretim Turcija un Ukraina tiecas pēc dalības ES. Ukraina no Briseles līdz šim nav saņēmusi nekādus uzaicinājuma signālus, bet ES Helsinkos izdarījusi izvēli par Turcijas uzņemšanu.

 

Ziņojums par Turcijas

integrēties spēju oktobrī

Copels tomēr pieļauj, ka sarunu iznākums varētu palikt atklāts; pirmais ziņojums par Turcijas integrācijas spēju tikšot iesniegts oktobrī. Valsts ministrs attīstīja domu par "neitrālu Eiropu Imanuela Kanta garā" un secināja, ka "būtu nepareizi ar Turciju apieties savādāk tāpēc, ka tur dzīvo musulmaņi". Tāpat Bulgārijai Copels nosauca uzņemšanas noteikumus, ka vajadzētu būt iespējamam līdzās mošejām būvēt baznīcas: "Ja neviena katoļu baznīca nedrīkst atrasties valstī, tad tas nav iespējams." Tomēr viņa pieprasīto ES "pasaules uzskatam atbilstošo neitralitāti" var interpretēt arī savādāk: vai "neitrāla Savienība" var pieprasīt reliģisku toleranci un iet tik tālu, ka vienas reliģijas iedzīvotājiem pieprasa citas reliģiskas kopas paciešanu? Kas notiks kādu dienu gadījumā, ja ES tolerances prasība ar demokrātiski nevainojamu tautas lēmumu, piemēram, baznīcu celtniecības jautājumā, radīs konfliktu? Copels šādu iespējamību neaplūkoja.

Attīstības tendences šaipus viņa ieskicētajām Eiropas robežām valsts ministrs prognozēja tā, it kā viss notiktu automātiski. 370 miljoniem ES pilsoņu "pirmajā šī gadsimta pusē" pievienošoties 70 miljoni. (Ja ar to tiek domāta tikai Polija, Čehija un Ungārija, tad skaitlis ir par desmit miljoniem lielāks — skaitlis atbildīs, tā uzskata Copels, ja īsā laikā izdosies citu valstu uzņemšana.) Tāpēc nav sagaidāmas milzīgas izmaiņas miljonos, jo netiek paredzēts, ka no Vācijas uz Poliju izceļos vairāk cilvēku, nevis otrādi.

 

Jauns novērtējums

Copels Ungāriju un Īriju apzīmēja kā valstis, kuras patiesi esot ieceļotāju valstis. Tomēr Polijas uzņemšana pārmainot lielo ES dalībnieku sastāvu; līdz šim esot pastāvējusi pirmā grupa ar Vāciju, Franciju un Lielbritāniju, tai šad tad tiekot pieskaitīta arī Itālija; Polija, kas ir tikpat spēcīga kā Spānija, uzreiz mainītu otro grupu. Rumānijas un Bulgārijas uzņemšanu Copels paredz "gadsimta otrā pusē", katrā ziņā konkrētu gadu nosaukšanu uzskatot kā nesaprātīgu. Turklāt runa neesot par "sarunām", jo patiesībā kandidāti ziņo, cik tālu viņi izpildījuši uzņemšanas noteikumus. "Sarunas notiek par termiņiem, nevis par saturu," apstiprināja Copels. Viņš Bulgārijā saskatīja lielākus pielāgošanās panākumus, nekā tas ir Rumānijā, ko viņš novērtēja "skeptiski". "Postnacionālā Horvātija varētu tikt uzņemta," teica Copels, nosauca arī Maķedoniju, bet neminēja Albāniju. Bulgārijai esot līdzsvarots budžets, un inflācija no 700% samazināta līdz 1%. Par ekonomisko stabilizāciju valsts ministrs izteica piebildi: attiecīgajās valstīs ekonomiskajam pieaugumam jābūt par trim procentiem lielākam nekā ekonomiskajam pieaugumam Vācijā, tad to panākumi ir iespējami. Ļoti kritiski Copels novērtēja situāciju Kosovā. Viņš nožēloja "ES nespēju izveidot civilās struktūras" šajā reģionā. Raugoties uz Serbiju, viņš par "kļūdu" nosauca to, ka atceltas tikai sankcijas gaisa satiksmē, bet nevis naftas embargo.

Dienvidaustrumeiropas savienība, kura deviņas desmitdaļas no budžeta iegūst no Ārlietu ministrijas, ir viena no svarīgākajām vidēja līmeņa ārpolitikas organizācijām Vācijas Federatīvajā Republikā. Tās prezidijā ir pārstāvētas abas lielākās Bundestāga frakcijas. Bijušais KDS/KSS frakcijas priekšsēdētājs Valters Althamers (KSS) vadīja 600 dalībnieku lielo organizāciju 35 gadus; viņš tagad iecelts par goda priekšsēdētāju. Par viņa sekotāju savienības padome ievēlēja Gernotu Erleru, kas kā VSP Bundestāga frakcijas priekšsēdētāja vietnieks koordinē tās ārpolitiku; Dienvidaustrumeiropas savienības prezidijā ietilpst arī Bundestāga deputāti Capfs (VSP), Kalbs (KDS) un Ozdemirs (Zaļo partija).

"Neskaidrības

par Eiropas karaspēka finansēšanu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.29.

Neoficiāla ES aizsardzības ministru

tikšanās Sintrā

Pirmdien 15 ES dalībvalstu aizsardzības ministri savā neformālajā tikšanās reizē Sintrā netālu no Lisabonas apņēmās vēl šogad pieņemt lēmumu par atsevišķu valstu finansiālo ieguldījumu apjomiem plānotajā Eiropas Savienības karaspēkā. Tam -— iespējams nākamajā pusgadā Francijas prezidentūras vadībā - nepieciešams sasaukt "Confērence Gēnēratrice de Force" . Atbilstoši ES galotņu lēmumam, ko panāca Helsinkos 1999.gada decembrī, ES rīcībā līdz 2003.gadam jābūt ātrās reaģēšanas vienībai miera misiju un krīžu noregulējuma operācijām. Par regulāra karaspēka izveidi gan netiekot domāts. Tomēr sešdesmit dienu laikā jāspēj mobilizēt 50000 līdz 60000 karavīru laika posmam uz gadu.

 

Cieša sadarbība ar NATO

Sintrā nenosauca konkrētus datus par iespējamajām izmaksām. Preses konferencē Portugāles ministrs un Padomes priekšsēdētājs Žulio Kastro Kaldass norādīja, ka nepieciešams pilsoņiem izskaidrot atbilstošu izdevumu nepieciešamību. Viņš runāja par iespējamajiem konverģences kritērijiem atsevišķu valstu iemaksājamo līdzekļu apjoma noteikšanai.

Ne Kastro Kaldass, ne arī klātesošais augstais ES Padomes pārstāvis Solana konkrēti neizteicās par franču priekšlikuma realizēšanas iespējām, pēc kura visām dalībvalstīm 0,7% no sava nacionālā iekšzemes kopprodukta būtu jāiegulda militārajos izdevumos. Vācijas aizsardzības ministrs Šarpings kādā sarunā ar žurnālistiem izvairījās nosaukt konkrētu iespējamo izmaksu apjomu, kas būtu nepieciešamas ātrās reaģēšanas karaspēkam. Pēc viņa datiem, runa nav par jaunu vienību sastādīšanu, bet gan par vadošo struktūru izveidi.

Otrajā pusgadā paredzētajā konferencē parādīsies tas, "vai nacionālās iemaksas veicinās saturīgu kopīgu Eiropas rīcībspēju un kapacitāti", sacīja Šarpings. Pēc viņa vārdiem, ātrās reaģēšanas vienības varēs izmantot arī NATO resursus. "Dubultstruktūru izveidei ar atbilstošu izmaksu ieguldīšanu nav nekādas jēgas,", skaidroja vācu ministrs. Kopumā ar NATO un NATO valstīm, kas nav vai vēl nav ES dalībnieces, pastāvēs konsultāciju mehānisms.

"Visbagātākie Eiropas monarhi"

"Subbota"

— 2000.03.03.

Lihtenšteinas firsts

Goda pilno pirmo vietu stabili ieņēmis Lihtenšteinas firsts Hanss Ādams, kam ar milzīgiem pūliņiem izdevies sakrāt piecus miljardus dolāru. Kādā veidā firsti tiek pie savām bagātībām, to nezina neviens.

 

Luksemburgas lielhercogs

Šajā gadījumā viss ir skaidrs. Lielhercogiste nekad nav bijusi nabaga, un izsenis pazīstamas tās bankas. Tādā veidā daļa nacionālās bagātības — 4,6 miljardi "zaļo" — sakrājušies viņa augstības hercoga Žana rēķinos.

 

Anglijas karaliene

Te nu nav ko piebilst. Bekingemas pils iemītnieku — karalienes Elizabetes un viņas laulātā drauga prinča Filipa, rīcībā ir 4,1 miljards.

 

Nīderlandes karaliene

"Nabaga Līzei" uz papēžiem min viņas senā draudzene karaliene Beatrikse. Holandes valdniece sakrājusi īpašumu viena miljarda dolāru apmērā.

 

Spānijas karalis

Piecnieku noslēdz Spānijas suverēns Huans Karloss, taisnība, līdz saviem kronētajiem kolēģiem viņam ar viņa 600 miljoniem dolāru ir tālu, taču nepavisam ne visbagātākajai Eiropas valstij — Spānijai — šī summa nepavisam nav sīkums.

"Ekonomiskās ēnu boksēšanās spēle"

"Financial Times"

— 2000.02.17.

Eiropai trūkst uzņēmējgara, lai tā spētu sacensties ar ASV pieauguma fenomenu.

Jaunā ekonomika pārsvarā ir bijusi amerikāņu fenomens. Ātrums, ar kādu ASV ir pārveidojusi savu ekonomisko sistēmu, ir pārsteidzošs. Un pārmaiņu tempi diez vai samazināsies, ņemot vērā jaunajā ekonomikā iekļauto izvēršanās spēju.

Taču kur atrodas Eiropa? Tas nav skaidrs. Novembrī Eiropas Centrālās bankas prezidents Vims Dūzenbergs izteicās, ka jaunā ekonomika Eiropā vēl nav iesakņojusies. Taču citi tam nepiekrīt. Nesenajā Goldman Sachs ziņojumā teikts, ka jaunās ekonomikas Eiropas versija ir gandrīz divu trešdaļu apmērā no amerikāņu modeļa.

Iespējams, ka Eiropa tālu neatpaliek no ASV. Taču Eiropas pieauguma izredzes nomāc vairākas strukturālas nepilnības.

Pirmkārt, Eiropai trūkst nepieciešamās biznesa kvalifikācijas. Nav nekāds noslēpums, ka Savienotajās Valstīs uzņēmējgars ir spēcīgāks nekā Eiropā. Tāpat arī ASV sabiedrība citādi uztver uzņēmējdarbības risku, dodot firmām tiesības ciest neveiksmi.

Pēdējos četros gados 355 000 ASV firmu ir ziņojušas par pastāvīgu ikgadējo ienākumu pieaugumu par vairāk nekā 20 procentiem. Uz šo kompāniju rēķina ir 70% no jaunajām darbavietām, kas izveidotas no 1993. līdz 1996. gadam. Liela daļa no tām darbojas informācijas tehnoloģijas industrijā. Silikona ieleja ir uzņēmēju, nevis kompjūterspeciālistu anklāvs.

Otrkārt, Savienotajās Valstīs jaunās ekonomikas firmu izveidē palīdz riska kapitāla pieejamība. 1999. gadā ASV riska kapitāla kompānijas ieguldīja 45 miljardus dolāru jaunizveidotās firmās — šī summa ir vienlīdzīga ar viena miljona amerikāņu algām. Arī Eiropa ir atklājusi riska kapitāla kā ražošanas atjaunošanas, vērtības un jaunu darba vietu radīšanas līdzekļa nozīmi. Ir manāma virzība uz interneta investīciju fondiem, taču Eiropa joprojām krietni atpaliek no ASV. Šo fondu skaits joprojām ir pārāk mazs, un tiem ir grūti atrast uzņēmējus, kuri spētu izveidot novatoriskas jaunas firmas.

Treškārt, Eiropas vājajam uzņēmējgaram pievienojas arī informācijas tehnoloģiju prasmju trūkums. Šī problēma pastāv arī ASV, taču mazākā mērā. Amerikāņiem ir vieglāk piesaistīt labākos talantus no visas pasaules.

Jaunās ekonomikas centrā atrodas pāreja no darba intensīvām aktivitātēm uz intelektuālu darbu, kam ir nepieciešami kvalificēti cilvēku resursi. Tieši tādēļ vitāli svarīga ir augstākās kvalitātes izglītības sistēma. Eiropai ir jāizaug līdz jaunajai "brainware" paaudzei. Visbeidzot — lielākā daļa Eiropas valdību nav darījušas gandrīz neko, lai veicinātu inovāciju un regulētu tirgus. Sabiedriskā sektora investīcijas informācijas tehnoloģijā ir ievērojami zemākas nekā privātā sektora informācijas tehnoloģiju izdevumi. Valdībām ir jāveicina informācijas tehnoloģiju pielietojums valsts administrācijā, tajā pašā laikā dodot pilsoņiem iespējas piekļūt online pakalpojumiem.

Vēl daudz kas ir darāms deregulācijā. Ir likvidēti daudzi sabiedriskie monopoli, taču ar to vēl nav atbrīvots ceļš uz patiesi konkurētspējīgu tirgu. Eiropas uzņēmumiem ir grūtības ar pieauguma zonu atrašanu. Daļēji tas atspoguļojas kontinenta pastāvīgi augstajā bezdarba līmenī.

No jaunās ekonomikas perspektīvas valsts ekonomiskais pieaugums galvenokārt ir atkarīgs no tās spējas iedrošināt un vadīt pārmaiņas. Taču katrai pārmaiņai ir sava cena. Būtu naivi iedomāties, ka jaunā ekonomika nāks par velti.

Tirgu liberalizācija nozīmē nevajadzīgu regulāciju likvidēšanu un spēkā palikušo pārskatīšanu. Pārmaiņas nozīmē jaunus uzņēmumus un jaunas darba vietas, taču tās nozīmē arī bankrotus un bezdarbu. Patiesībā daudzas no jaunajām, augstu vērtētajām kompānijām, paredzams, būs neveiksmīgas.

Nodarbinātības tirgum ir nepieciešamas jaunas kvalifikācijas, taču ne visiem ir nepieciešamās zināšanas un kompetence. Parādās jauna datoranalfabētu klase. Tirgum vairs nav vajadzīgas to prasmes.

Jaunā ekonomika ir atbildīga par nevienlīdzības palielināšanos. Pasaules triju bagātāko cilvēku īpašums ir lielāks nekā 42 valstu ar 600 miljoniem iedzīvotāju iekšzemes kopprodukts kopā. Kopš 1960. gada plaisa starp pasaules iedzīvotāju bagātākajiem un nabadzīgākajiem 20% ir palielinājusies vairāk nekā par 100%. Pasaulei ir jāsaskaras ar augošu nabadzību. Pēdējā desmitgadē per capita ienākumi ir samazinājušies 55 valstīs.

Likmes ir milzīgas. Amerikā, jaunās un vecās ekonomikas uzņēmumiem apvienojoties, veidojas jauni giganti. Tiek veidoti jauni produkti un pakalpojumi, un vienlaikus attīstās arī jaunas, efektīvākas ražošanas, mārketinga, apmācības un komunikācijas metodes.

Taču būtu jāatceras, ka ārkārtīgais ASV ekonomikas pieaugums nes sevī pēkšņas lejupslīdes risku. 1999. gadā ASV informācijas tehnoloģijas tirgus pieauga par 16%, bet informācijas tehnoloģiju produkti veidoja pusi no ASV kapitāla izdevumiem. Īsāk runājot, šodien notiekošais ir revolūcija, nevis tikai modes untums. Taču joprojām ir spēkā arī tradicionālie ekonomikas likumi un drīz tie sāks atgādināt savu klātbūtni.

Karlo De Benedeti

"Raķetes un zobu griešana"

"The Washington Times"

— 2000.02.23.

It kā vēl nepietiktu ar to, ka Valsts raķešu aizsardzībai (NMD) ir pietiekami daudz pretinieku pašiem savā valstī, ieskaitot arī pašu Balto namu, kas tikai ar lielu piespiešanos ir ķēries pie šī jautājuma, ārvalstu reakcija ir bijusi ārkārtīgi pārspīlēta.

Krievi un ķīnieši ienīst šo ideju, un NATO sabiedrotie Eiropā to uzlūko ar augošām bažām. Francijas aizsardzības ministrs Alēns Rišārs Stratēģisko un starptautisko pētījumu institūta sanāksmē paziņojis: "Mēs baidāmies, ka NMD varētu izraisīt jaunu bruņošanās sacensību un kalpot par izdevīgu aizsegu tām valstīm, kuras nevēlas uzņemties stingras saistības attiecībā uz neizplatīšanas normu izpildi." Pārējie Eiropas centriski kreisie arī ir neapmierināti ar iespējamo amerikāņu NMD. Pašlaik Eiropu daļēji pārvalda tie paši cilvēki, kuri 80. gadu sākumā uzstājās pret amerikāņu vidējā rādiusa raķetēm. Viņiem nepatīk atomieroči. Atmetot personīgo attieksmi, pastāv daudz dziļākas problēmas, saasinot savstarpējās neuzticēšanās atmosfēru, kas 90. gados pamazām iezagās Savienoto Valstu un Eiropas attiecībās. Tas nākamajam amerikāņu prezidentam varētu radīt zināmas problēmas.

Kaut arī aukstais karš ir palicis aiz muguras, vēl arvien ir dzirdamas 50.gadu sākuma atbalsis, kad prezidents Eizenhauers un valsts sekretārs Džons Fosters Dalless saskārās ar ļoti līdzīgiem lēmumiem par Eiropu, sākot no NATO paplašināšanās un Padomju Savienības iegrožošanas un beidzot ar eiropiešu ieguldījumiem NATO parastajā bruņojumā, kā arī ASV kodoliebiedēšanas lomu. Arī toreiz attiecības bija sarežģītas. Entonija Īdena britu valdība juta aizvainojumu pret Savienoto Valstu valdību pēc 1956.gada Suecas krīzes.

Aliansei tas bija šaubīgs laiks. Vajadzētu cerēt, ka arī šis brīdis ir pārvarams.

Eiropieši NMD uzlūko kā daļu no problēmu kopuma, kurā ir ietverts arī CTBT, ko Senāts pagājušajā rudenī noraidīja un kur tiks ietverts arī Pretballistisko raķešu (ABM) līgums. Baltais nams tic, ka ABM ir jāmaina, lai pieļautu ierobežotu raķešu aizsardzības sistēmu, un pašreizējie plāni paredz to izvietot Aļaskā. Tomēr daudz republikāņu vēlas pilnībā atteikties no ABM līguma, ņemot vērā to, ka viena no tās parakstītājām 1974.gadā - Padomju Savienība - gandrīz pirms 10 gadiem pārstāja eksistēt. Viņi baidās, ka Savienotās Valstis, nodrošinātas ar raķešu aizsardzību, turklāt spējīgas modernizēt savu kodolarsenālu, arvien vairāk vēlēsies rīkoties vienas pašas.

Klintons lēmuma pieņemšanai ir noteicis konkrētu termiņu jūnijā, kas ir kļūdaini izvēlēts laiks. Tik būtiska lēmuma pieņemšana būtu atliekama līdz laikam, kad Baltajā namā ieradīsies jauns prezidents, vēlams tāds, kas būtu patiesi uzticīgs reālai raķešu aizsardzībai. Republikāņu kandidāts Džordžs V.Bušs ir paziņojis par savu atbalstu NMD, vai nu krievi tam piekrīt, vai nē.

Eiropiešiem ir daudz lielāka iespēja formulēt saskaņotus iebildumus pret NMD, izmantojot ES Kopējo ārējo un aizsardzības politiku. Tas tomēr eiropiešiem nedod veto tiesības. Rišārs izteicās: "Pat, ja jūs vēlētos, jūs nespētu pieņemt šādu lēmumu absolūtā vakuumā." Citiem vārdiem sakot, Eiropa cer uz konsultācijām šajā jautājumā.

Un tomēr, ja Savienotās Valstis vēlas vienpusēji pieņemt lēmumu, neviens pret to nekā īpaša nespētu izdarīt. Nākamajam ASV prezidentam mierīgi un uzmanīgi vajadzētu izskaidrot, ka Savienotajām Valstīm ir nepieciešama raķešu aizsardzība, lai aizsargātos pret neprognozējamiem ienaidniekiem, piemēram, Ziemeļkoreju, Irānu vai arī veco, labo draugu Sadamu Huseinu, ko netraucē ieroču inspekcijas. Un kā ar Ķīnu un Krieviju? To arsenāli, kas tiek modernizēti, nav tikai izkārtne vien.

Tomēr prezidentam vajadzētu arī paskaidrot, ar ko amerikāņi būtu gatavi dalīties. Eiropiešiem par savu drošību vajadzētu uztraukties ne mazāk kā amerikāņiem, atrodoties Vidējo Austrumu vidējā rādiusa raķešu trieciena attālumā. Kas attiecas uz NATO sabiedrotajām, tām vajadzētu izmantot amerikāņu zinātnisko atklājumu un attīstības priekšrocības. Diemžēl, vēloties aizsargāt Eiropas aizsardzības rūpniecību, tās nevēlas iegādāties amerikāņu tehnoloģiju ( Lockheed-Martin ražo visefektīvākās uz jūras izvietotās raķešu aizsardzības sistēmas).

Kā investēt, protams, ir Eiropas, nevis amerikāņu problēma. Ja Savienotās Valstis izlems rīkoties savās valsts drošības interesēs, Eiropai nāksies ar šo faktu samierināties.

Helle Beringa

"Ar globālo tirdzniecību

vien nevarēs likvidēt badu pasaulē"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.18.

Raksta autors Žaks Diofs ir ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ģenerāldirektors.

Lai arī kāda vienošanās tiktu panākta pēc nākamā daudzpusējo tirdzniecības sarunu posma, viens ir skaidrs: attīstības valstīm ir jāļauj piešķirt prioritāti to lauksaimniecības sektoriem.

Maz ir tādu valstu, kuras būtu piedzīvojušas strauju ekonomisko pieaugumu un nabadzības samazināšanos, vispirmām kārtām neattīstot vietējo lauksaimniecību.

Ar ekonomisko pieaugumu vien, kas balstīts galvenokārt uz eksportu, nav pietiekams, lai panāktu plaša mēroga attīstību. Eksporta stimulētas ekonomikas bieži panāk labumu vienīgi nelielai iedzīvotāju daļai, nevis nabadzīgo vairākumam.

Tā kā attīstības valstīs 790 miljoni cilvēku cieš dēļ bada un nepilnvērtīga uztura, ANO Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija uzskata, ka cīņai pret badu jābūt galvenajai pasaules prioritātei. Ar tālāku globālās tirdzniecības liberalizāciju vien nepietiek, lai no nabadzības atbrīvotu vismazāk attīstītās valstis.

Lielās subsīdijas un protekcija, ko augsto ienākumu valstis izdala saviem lauksaimniecības sektoriem, samazina iespēju, ka attīstības valstu fermeri varētu izkļūt no nabadzības un bada. Fermu subsīdijas un protekcionisms deformē pasaules tirgus un kavē investīciju attīstību valstu lauksaimniecības sektorā. Lauku rajonos, kur dzīvo lielākā daļa pasaules nabadzīgo un badacietēju, subsīdijas, kas tiek maksātas bagātāko valstu fermeriem, ir vēl viens nopietns trieciens lauksaimniecības ražošanai.

Tikpat lielu satraukumu izraisa arī ārējās palīdzības samazināšanās attīstības valstu lauksaimniecībai. Nav nekādu būtisku pierādījumu, kas liecinātu, ka privātais kapitāls varētu aizvietot valsts investīcijas lauksaimniecības zinātnē, attīstībā, irigācijā un infrastruktūrā.

Urugvajas sarunu posma vienošanās par lauksaimniecību piešķīra attīstības valstīm "īpašu un atšķirīgu attieksmi." Šī attieksme būtu padarāma daudz efektīvāka. Attīstības valstīm ir jāapspriež lielāka pieeja eksporta tirgiem. Šāda pieeja ir viens no efektīvākajiem un stabilākajiem ekonomiskās palīdzības veidiem.

Globalizācija spēj sniegt ievērojamu labumu attīstības valstīm, stimulējot produktīvu uzņēmējdarbību un pamudinot investīciju, kā arī tehnoloģiju piešķiršanu. Tomēr tālākā tirdzniecības liberalizācija būtu jāapsver ļoti piesardzīgi. Importa ierobežojumi nav vienā mirklī atceļami, lai nekaitētu vietējai pārtikas drošībai. Vienlaikus ir jāuzlabo ražošana.

1996.gadā Pasaules pārtikas konference pilnvaroja Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju sniegt palīdzību attīstības valstu līdzdalībai daudzpusējās lauksaimniecības tirdzniecības sarunās kā labi informētiem un līdztiesīgiem partneriem. Tā kā vairākām attīstības valstīm trūkst tehnisko un juridisko speciālistu, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija vada apmācības programmu, izskaidrojot Pasaules tirdzniecības organizācijas līgumus, un sagatavo speciālistus, lai analizētu problēmas, kas varētu rasties turpmākajās sarunās. Programma iepazīstina speciālistus ar to, kā izmantot procesa sniegtās priekšrocības, kā samazināt negatīvo efektu, kā uzmanīgi novērtēt citu sarunu dalībnieku izteiktos priekšlikumus un izstrādāt savas sarunu pozīcijas.

Lai atrisinātu tehniskās palīdzības problēmu zemu ienākumu valstīs, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija izstrādājusi pārtikas drošības programmu, kas galveno uzmanību pievērš pastāvīgai lauksaimniecības ražošanas attīstībai un produktivitātei. Tās mērķis ir nodrošināt pienācīgu un pilnvērtīgu pārtiku valstu un vietējā līmenī. Šī programma darbojas 55 valstīs, pievēršot uzmanību dažām visneaizsargātākajām sabiedrības grupām, galvenokārt sievietēm un nabadzīgajiem.

Tirdzniecības globalizācija nelikvidēs badu un nabadzību, tomēr tai var būt izšķiroša loma. Ja attīstības valstīm tiks dotas līdzvērtīgas iespējas ar bagātākajām valstīm lauksaimniecības un eksporta preču ražošanā, ieguvēji būs visi. Priekšrocības būs jūtamas gan Ziemeļos, gan Dienvidos. Izsalkušo iedzīvotāju skaitam samazinoties un ienākumiem pieaugot, varētu augt pieprasījums pēc bagātāko valstu precēm.

Starptautiskās kopienas morālais pienākums ir nodrošināt, lai globalizācija nenovestu pie plaisas paplašināšanās starp nabadzīgo vairākumu un nelielo bagātnieku skaitu. Tas vēl vairāk saasinātu kaislības, kas jau tagad piespiež cilvēkus iziet ielās, lai uzstātos pret to, ko daudzi uzlūko kā dažu superkonglomerātu un to atbalstošo valdību manipulēšanu ar pasaules tirdzniecības sistēmu.

"Mācību meklējumos

globālās ekonomikas attīstībai"

"International Herald Tribune"

-—2000.02.12.

Āzija, pateicoties savai enerģijai un pūlēm, kā arī starptautiskās kopienas sadarbībai, ir izkļuvusi no savas krīzes un atgriezusies uz pasaules skatuves.

No šīs pieredzes mēs esam guvuši nopietnu mācību: attīstība valstis nepadara aizsargātākas pret ārējiem triecieniem. Paradoksāli, taču iemesls ir tāds, kas vispirmām kārtām bija padarījušas attīstību iespējamu: integrācija globālajā ekonomikā. Pateicoties integrācijai, dažas Āzijas valstis ir spējušas panākt pieaugumu ar eksportu palīdzību. Tomēr, arī pateicoties integrācijai, tās ir kļuvušas par finansu tirgu "bara" uzvedības upuriem.

Tādēļ savstarpējā atkarība nav noliedzama un darbojas divos virzienos - gan uz labu, gan uz ļaunu.

ANO Tirdzniecības un attīstības konference ir piemērots fons dziļam attīstības pieredzes atspoguļojumam pēdējās desmitgadēs, kā arī gaidāmajām problēmām.

Viena no galvenajām problēmām ir saskaņotības meklējumi starp ārējiem ekonomiskajiem apstākļiem un iekšpolitiku. Dienvidaustrumu Āzija šajā ziņā varētu būt ļoti pateicīgs pētījumu objekts. Problēma, kas sākās finansu sektorā, paplašinājās uz valūtu un vēlāk arī uz tirgiem. Vai būtu bijis iespējams rast finansu un monetāro politiku, kas tā vietā, lai piespiestu krīzes piemeklētās valstis ierobežot importu, būtu palīdzējusi tām atveseļoties ar eksportu starpniecību, saglabājot augstu importa pieprasījuma līmeni? Citiem vārdiem sakot, vai būtu bijis iespējams īstenot tādu politiku, kas padarītu finanses, valūtu un tirdzniecību saliedētāku citai ar citu?

Šis jautājums attiecas arī uz sociālo politiku. Attīstības pasaules pārstāvjiem nevajadzētu apstrīdēt ideju, ka efektīva un godīga valdība, cilvēktiesības, investīcijas cilvēciskajos resursos, izglītība un veselības aprūpe, kā arī veselīga vide ir neatņemamas pastāvīgas attīstības stratēģijas sastāvdaļas. Galu galā, ja mēs vēlamies attīstīties, tad arī tādēļ, lai spētu šīs priekšrocības izmantot. Ja mēs meklējam globalizācijai dziļāku jēgu, tad tas ir demokrātisko vērtību universālisms, ētika, kas veicina dialogu, dažādu kultūru, reliģiju un civilizāciju savstarpējā sapratni un sadarbību. Valstīm, kuras cenšas panākt saskaņotību vai veicināt universālu mērķu sasniegšanu, ir dažāds priekšrocību līmenis. Nedrīkstētu ignorēt šos tik dažādos apstākļus un nevienlīdzību. Attīstībai ir nepieciešama elastība un piemērošanās spēja. Tieši tādēļ nav iespējamas arī universālas receptes.

Daži vēl arvien apgalvo, ka ir nepieciešams radīt vienlīdzīgu starta laukumu, ierobežojot cenu izkropļojumu mehānismus un radot visiem vienlīdzīgas iespējas. Bet, vai ar vienlīdzīgām iespējām pietiks, ja valstis sāks savu attīstību no astronomiski dažādiem sākumpunktiem? Konkurences spēlei ir nepieciešami ne tikai skaidri noteikti likumi un objektīvi vērtētāji, bet arī apmācība un sagatavošana. Tas varētu prasīt vairāku paaudžu periodu, un tam būs nepieciešami plaši sadarbības centieni.

Tieši tādēļ ANO Tirdzniecības un Attīstības konference nekad nerunā par globalizāciju šķirti no citiem jautājumiem.

Savstarpējā saistība uzsver savstarpējo ieinteresētību un "win-win" situācijas. Tā pievērš uzmanību nepieciešamajām vienojošajām saitēm vietējā līmenī - starp uzņēmumiem un strādniekiem, kā arī vietējām kopienām; ražotājiem un patērētājiem, kā arī starptautiskajā līmenī - starp piegādātājiem un patēriņa preču importētājiem; topošajām ekonomikām un kapitāla, kā arī tehnoloģijas nodrošinātājiem.

ANO Tirdzniecības un attīstības konference vienmēr ir uzsvērusi trīs galvenās idejas. Pirmkārt, pieaugums ir atkarīgs no ekonomiskās paplašināšanās apjoma un importa pieprasījuma industriāli attīstītajās valstīs un otrādi. Otrkārt, topošās ekonomikas tikai tādā gadījumā var panākt pilnīgu pieauguma potenciālu, ja tās ir spējīgas papildināt un vairot valsts resursus ar ārvalstu investīcijām un tehnoloģiju. Treškārt, tirdzniecība ir visveiksmīgākais instruments attīstības veicināšanai, taču tai ir jāstimulē attīstības valstu dinamiska pieeja tirgiem.

Šī gadsimta sākums bija saistīts ar bažām par globalizāciju un tās iespējamiem draudiem cilvēciskajām vērtībām. Šīs bažas vajadzētu kliedēt sistemātiskā, konstruktīvā dialogā starp valdībām, starptautiskajām organizācijām un ieinteresētajiem cilvēkiem visā pasaulē.

Rubenss Rikupeiro

ANO Tirdzniecības un Attīstības konferences ģenerālsekretārs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors