Pie nemirstības saknīm

Ar ordeni, kas staro 75 gadus

Latvijas Nacionālās operas direktors un galvenais diriģents, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Teodors Reiters

Ordeņa komandiera diriģenta Teodora Reitera 115 gadu atcerē

Latvijas valsts augsto apbalvojumu maestro Teodors Reiters saņēmis divas reizes: 1926. gada 16. novembrī tas viņam piešķirts kā Nacionālās operas un kora diriģentam (IV šķira) un 1934. gada 22. martā (tātad 50. dzimšanas dienā) — kā Latvijas Nacionālās operas direktoram un galvenajam diriģentam.

Pateicoties Teodora Reitera fonda rosīgajai darbībai, šajās marta dienās plaši tiek atzīmēta maestro 115 gadu atcere. Teodors Reiters dzimis Ļaudonā 1884. gada 23. martā, Otrā pasaules kara beigās nonācis Zviedrijā, 1956. gada 14. decembrī Stokholmā miris un 1964. gada 2. septembrī pārbedīts Rīgā, Meža kapos, kur atdusas arī viņa mūža lielā mīlestība — Nacionālās operas kora soliste un operdziedātāja Marija Maldutis, kas nomira 1926. gadā, desmit dienas pēc dēla Leona piedzimšanas.

Otrdien, 23. martā, Meža kapos Reitera talanta cienītāji iededza atceres svecītes, dziedāja skolēnu koris, skanēja solījums turpināt meistara iedibinātās tradīcijas. Pēcpusdien Nacionālās operas Baltajā zālē notika svinīgs un reizē skanīgs atceres sarīkojums.

Ar Teodora Reitera fonda gādību tapis maestro piemiņas cilnis, kas papildina Nacionālās operas dižgaru galeriju. Balto zāli jau rotā profesora Paula Saksa skulpturālais portrets, ko darinājis tēlnieks Zezostrs Ķēde. To Nacionālajai operai 1996. gadā uzdāvināja Latvijas studentu korporācija "Tālavija", starp kuras dibinātājiem bijis arī Pauls Sakss. Ņujorkā izveidotais Liberta fonds gadu vēlāk operai uzdāvināja Aivara Gulbja darināto dubultportretu — mākslinieka Ludolfa Liberta un dziedātājas Amandas Libertes–Rebānes piemiņas cilni. Teodora Reitera piemiņas ciļņa autors ir pazīstamais tēlnieks profesors Bruno Strautiņš.

Profesors Oļģerts Grāvītis runāja par trim fenomeniem, kas saistīti ar Teodora Reitera personību. Tas ir viņa izcilais devums Latvijas Nacionālās operas izveidē, viņa izlolotais un vadītais amatierkoris un nozīmīgā līdzdalība Dziesmusvētku kustībā. (Profesora Oļģerta Grāvīša sagatavotās tēzes — skat. tālāk.)

Sarīkojumā piedalījās Zigrīda Lazdiņa, Valentīna Gružāne un citi Teodora Reitera tuvinieki un bijušie koristi, izcilā mūziķa tradīciju turpinātāji Žermēna Heine–Vāgnere, Jānis Dūmiņš un daudzi citi kultūras cilvēki. Šķiet, vistālāko starojumu paaudžu paaudzēs devusi līdzdalība slavenajā Reitera korī. To kā ģimenes godu izjūt daudzu dziedātāju bērni un bērnubērni. Tā Everists Bērziņš, kura vecāki dziedājuši Reitera korī, atvēlējis 2000 dolāru jauno, talantīgo mūziķu atbalstam. Ar Teodora Reitera fondu atradusi kontaktu arī Ruta un Indulis Lāči, kuru saknes ir Ļaudonā.

Teodora Reitera naudas balvas pirmo reizi tiks pasniegtas rīt, 26. martā, maestro dzimtajā Ļaudonas pagastā. Mūziķa novadnieki sevišķi lepojas ar to, ka šajā atceres sarīkojumā sevi pieteiks Ļaudonas koris ar veseliem 40 dziedātājiem.

Bet Nacionālās operas Baltajā zālē Teodora Reitera dzimšanas dienas sarīkojumā muzicēja operas solisti Miervaldis Jenčs un Valdis Jancis, kā arī pirmo naudas balvu laureāti — dziedātāja Baiba Bērziņa, Ventspils meiteņu koris ar savu diriģenti Gunitu Jasinsku un mazā vijolniece Laura Zariņa no Emīla Dārziņa mūzikas skolas ar savu koncertmeistari Ilgu Pitkeviču. Pedagoga Romāna Šnē audzēkne ir jau trīs starptautisko konkursu laureāte un divu konkursu diplomande, bet pašlaik viņa pošas uz ļoti prestižu konkursu Maincā, kur viņas dēļ gan nācies pieņemt speciālu lēmumu, jo Laurai ir tikai divpadsmit gadi un tik jaunu mūziķu piedalīšanās nebija paredzēta. Kā sacīja Artūrs Maskats, reiteriešu paraugs un tradīcijas dod spēku jaunatnei, kas veidos tālāk Latvijas kultūras ainu.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: no prof. Oļģerta Grāvīša arhīva

 

Prof. Oļģerts Grāvītis:

 

Teodora Reitera personības fenomeni

Darbs

Latvijas Nacionālajā operā ...

Nacionālās operas nodibināšanās pamatā ir uzņēmīgu latviešu kultūras darbinieku rosmes revolūcionārajā Petrogradā 1918. gada vasarā, kad vispārēja haosa, bada un vardarbības atmosfērā simtiem tautiešu — pasaules kara bēgļu — rodas kopēja doma par iespējami ātrāku atgriešanos dzimtenē. Lietā tiek likta advokāta — mākslas mecenāta Andreja Frīdenberga (1875. — 1942., deportācijā ) pārdrošā ideja boļševistiskos varasvīrus veikli apmānīt un piekukuļot un tā sadabūt oficiālu atļauju "Operas vilciena" braucienam no sarkanās Petrogradas uz vācu karaspēka okupēto Pleskavu un tālāk uz Rīgu. Bīstamā daudzdienu ceļojuma dalībnieku saimē ir viss topošās Latvju operas darbinieku pulks: orķestranti, koristi, solisti, ar direktoru Jāzepu Vītolu un galveno diriģentu Teodoru Reiteru priekšgalā. Saņēmuši pagaidu mājvietai pilsētas 2. teātra (tagadējā Nacionālā teātra) toreiz tukšās un izlaupītās telpas, opernieki jau augusta vidū uzsāk intensīvu darbu, sava enerģiskā šefa sagatavojumā 1918. gada 15. septembrī stādamies klausītāju priekšā ar svinīgu Latvju operas darbības uzsākšanas simfonisko koncertu. Pēc mēneša Teodora Reitera iestudējumā pirmo reizi latviešu valodā izskan "rīdzinieka" Riharda Vāgnera "Klīstošā holandieša" uzvedums.

Kā zināms, 1918. gada 18. novembrī tā paša teātra zālē tiek proklamēta jaunā, neatkarīgā Latvija. Operas korim šajā aktā uzticēts Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju" vairākkārtējs dziedājums (diriģē Pauls Jozuus). Aculiecinieku rindās ne mazums prominentu mūziķu. Arī Teodors Reiters, Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis...

Latvju operas tālākā darbība iezīmējas vēl ar Pētera Čaikovska "Jevgēņija Oņegina" izrādi un radošās darbības pacilātībā apbrīnojamā Teodora Reitera sagatavotajiem nākamajiem simfoniskajiem koncertiem. 1919. gada 23. janvārī enerģiskais mākslinieks diriģē "Klīstošā holandieša" uzvedumu bijušās Rīgas vācu operas (pilsētas 1.teātra) namā. Pirmā pasaules kara laikā pamestā un nesakoptā celtne nu uz mūžu mūžiem kļūst par vienu no dižākajiem mūsu mūzikas kultūras centriem. Sabiedriski politisko norišu pārvērtībās mainās teātra izkārtnes: no Latvju operas uz Padomju Latvijas operu, lai tad vēlāk — 1919. gada 2. decembrī, ar Riharda Vāgnera "Tanheizera" reprezentablo izrādi, apliecinātu savu turpmāko uzticību svētajam Latvijas Nacionālās operas nosaukumam. Un kaut arī Nacionālās operas likteņi laikmetu griežos ir gan sarežģīti, gan traģiski, teātris dzīvo. Darbojas nu jau 80 gadus. Pirmie 26 no tiem pieder mūsu neaizmirstamajam Teodoram Reiteram — desmitu operu un simtu simfonisko koncertu spožajam vadonim.

... Reitera korī ...

Latvju amatierkoru fenomens. 1920. gada 25. februārī nodibināts, jau pēc dažiem mēnešiem ar pirmo patstāvīgo koncertu publikas priekšā stādamies, šis koris kļūst it kā par dzinējspēku visai 20./30. gadu Latvijas brīvvalsts koru kultūrai. Reiteriešu ierosmē sarosās dziedoņu saimes Latvijas Universitātē. Plašākiem radošiem panākumiem pošas arī Emiļa Melngaiļa, Jāņa Muižnieka, Gustava Klaustiņa, Jāņa Reinholda, Jāņa Sieriņa, pēc tam jau Sergeja Duka, Artūra Salaka, Jāņa Norviļa, Leonīda Vīgnera un daudzu citu toreizējo slavenāko kordiriģentu dziedātāji. Apbrīnas vērta ir reiteriešu starptautiskā darbība. Viņi 20./30. gadu posmā latvju kora kultūras slavu spodrina vienpadsmit ārzemju koncertbraucienos. Kauņas, Viļņas un Tallinas, Varšavas, Berlīnes, Budapeštas un Prāgas, Kopenhāgenas, Stokholmas un Helsinku, Parīzes un Londonas laikrakstu mūzikas kritiķi — visi kā viens — raksta sajūsmas pārpilnas recenzijas. Tās lasot, vēl šodien nevaram vien nobrīnīties par Teodora Reitera mākslinieciskās personības dižumu. Zviedrijā aizvadot pēckara trimdas posmu, Maestro mēģināja izveidot Stokholmas Reitera kori. Tas patiešām līdz pat diriģenta nāvei dedzīgi darbojās, kaut māksliniecisko sasniegumu ziņā — kā to apliecina ieskaņojumu dokumenti — pirmskara kora līmeni vairs nesasniedz.

 

... Latviešu dziesmusvētku virsdiriģenta tribīnē

Tas vēl trešais dižā mūziķa radošās dzīves fenomens. Kopš 1923. gada vasaras, kad viņš debitēja kā Latvijas Jaunatnes pirmo dziesmusvētku virsdiriģents, Maestro VI – IX Vispārējos dziesmu svētkos ir kopkoru vadoņu tribīnē. Kopā ar Alfrēdu Kalniņu, Paulu Jozuu, Emili Melngaili un Teodoru Kalniņu. Kas gan saskaitļos viņa līdzdalību novadu dziesmusvētkos un dziesmudienās Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī... Pēc tam vēl 1951. gada dziesmudienās Londonā.

 

No runas Teodora Reitera atceres sarīkojumā Rīgā 1999. gada 23. martā