Priecīgus Vasarsvētkus!

“Mūsu dienās pasaulē arvien aktuālāka kļūst tādu vērtību uztvere kā vienotība un savstarpējais atkarīgums, solidaritāte un miers” – Romas pāvests, Svētīgais Jānis Pavils II

Vasarsvētki – tie kristīgiem cilvēkiem uz visas mūsu planētas ir trešie svarīgākie svētki, līdzās Ziemassvētkiem (Jēzus dzimšanas svētkiem) un Lieldienām (Jēzus augšāmcelšanās svētkiem). To sauc arī par Svētā Gara atnākšanas dienu, kad Svētais gars iemiesojies apustuļos un palicis nesaraujamā vienībā ar Baznīcu.

Tā ir Lielā Trīsvienība kristīgajā ciklā: Ziemassvētki – Dieva Tēva diena, kad Viņš dod pasaulei savu Dēlu; Lieldienas – Kristus svētki, kad Dieva Dēls augšāmceļas un apliecina uzvaru pār nāvi; Vasarsvētki – paša Svētā Gara svētki, kas vieno cilvēkus un saista kristiešus pie kristīgās kopības. Caur Svēto Garu pasaulē atklājas Dieva darbība, caur Svēto Garu mēs saņemam grēku piedošanu.

Svētā Gara un Vasarsvētku simbols ir balts balodis, kas nolaižas pār cilvēkiem no debesīm. Kristiešiem tā ir arī Kristīgās Baznīcas dzimšanas diena, kas jau kopš 425.gada tiek svinēta ik gadu piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, no 10.maija līdz 13.jūnijam. Šogad – 12.jūnijā, pagājušogad – 23.maijā.

Bet šogad šī diena nāk ar īpašu jūtu. Šogad svētīgo kārtā beatificēts bijušais pāvests Jānis Pāvils Otrais, kurš tuvs arī mums – latviešiem. Te, Rīgā un Aglonā, Dieva un zemes godinājumā pirms 18 gadiem viņa kājas skāra Latvijas zemi un lūpas raidīja lūgšanas par Latvijas ļaudīm. Un 2011.gada 1.maijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā ar vadmotīvu “Jānis Pāvils II – jaunās pasaules vēstnesis” notika viņam veltīta konference. No tās arī – akadēmiķa profesora Jāņa Stradiņa runa, kas liek domāt.

 

Jānis Pāvils II un Latvijas problēmas

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš:

Šārīta [2011.gada 1.maija – Red.] dievkalpojums Sv.Pētera bazilikā ir nozīmīgs un saviļņojošs ne tikai Romas katoļu baznīcai, ne tikai ticīgajiem, bet arī pasaulei kopumā. Esmu tāls no garīdznieku aprindām, nevaru spriest par beatifikācijas procedūru un kritērijiem, taču saprotu, ka beatifikācija darīs Jāņa Pāvila II piemiņu pārlaicīgu, aktualizēs šo personību kā cilvēces vienotības, miera, gara brīvības apustuli, kā Simbolu. Karols Voitila bija pirmais pāvests no Austrumeiropas, turklāt laikmetā, kad viņa dzimtā Polija, tāpat kā Baltijas valstis, atradās komunistu pakļautībā. Viņa ievēlēšana, tāpat kā poļu tautas gaviļu jūsma un reakcija “Solidarnosc” veidolā, satrauca toreizējos varnešus – bija apmelojumi, atentāts, bailes.

Negaidīts bija vēl kas cits – Sv.Pētera krēslu Romā guva moderns cilvēks, ar karalaika un dzīves pieredzi Austrumeiropā, cilvēks, kas ceļo, sporto, uzrunā arī jaunatni, vieš cerības, ģenerē jaunas idejas, met tiltus uz citām reliģijām, arī uz zinātni (atvainojās par Galileja vajāšanu!). Viņš nebija biedinošs un brīdinošs pārmetējs, soģis, viņš bija jaunas pasaules vēstnesis, kas lēni, bet konsekventi drupināja bezdievīgo sistēmu Austrumeiropā un reizē veidoja pašas katoļu Baznīcas garīgo atjaunotni. Tas nesa viņam vispārējas, arī intelektuāļu simpātijas.

Arī Latvijā sabiedriskās domas atjaunotnē Jāņa Pāvila II ietekme 80.–90.gados bija lielāka, nekā to protam novērtēt. Pirmais viņš Baznīcas vārdā atvainojās par 13.gs. kristianizācijas gaitā vietējām tautībām nodarītajām pārestībām; pirmoreiz, jau 1983.gadā (Andropova laikā!), viņš kardināla kārtā ieceļ Juliānu Vaivodu, latvieti. Viņa laikā, 1986.gadā, Vatikāns atzīmēja Latvijas kristianizācijas astoņsimtgadi, mazliet vēlāk atjaunoja Baltijā tieši Sv. Meinarda kultu, motivējot, ka Meinards – atšķirībā no Rīgas bīskapa Alberta – lībiešus pievērsis Kristum bez vardarbības, mierīgā kārtā. Bet galvenais! – pāvests aicināja sabiedrību garīgi, morāli atjaunoties, būtībā gatavojot arī Latviju nevardarbīgai pretestībai, galu galā arī – valstiskās neatkarības atgūšanai.

Jāņa Pāvila 27 gadus ilgā pontifikāta sākumposms veicināja komunisma un aukstā kara izbeigšanos, dzelzs priekškara krišanu. Staļins Otrā pasaules kara laikā ironiski vaicājis: “Cik tad pāvesta rīcībā ir divīziju?” Jānim Pāvilam divīziju nebija, taču ar ļoti personisku un izšķirīgu ieguldījumu viņš panāca, ka tika uzvarēta sistēma, par spīti tās atomieročiem, raķetēm, tankiem un meliem, vispirms Polijā, pēc tam arī kaimiņos.

Tāpēc Jāņa Pāvila pastorālā vizīte neatkarību atguvušajā Latvijā tika sagaidīta ar gavilēm un jaunām cerībām. Man bija laime tikties ar Svēto tēvu tieši še, Universitātes aulā. Sava apmeklējuma otrajā dienā, 1993.gada 9.septembrī, viņš te uzrunāja mūs – laipnu seju, skaistā valodā. Atceros, tika uzsvērta brīvas, taisnīgas, godīgas, izlīdzinātas sabiedrības veidošana, sociālas un tiesiskas valsts veidošana. Pretēji toreiz valdošajām nostādnēm, ka arī Latvijā jāveido patēriņa sabiedrība, veiksmes cilvēku sabiedrība, negādājot par trūkumā slīkstošu, mazāk varošo daļu. Kaut arī nosodot marksismu, Pāvests vērsās arī pret nehumāno kapitālismu, starptautisko finansiālo imperiālismu, runāja par cilvēka saitēm ar Dievu, par intelektuālo kalpošanu, kalpošanu patiesībai, runāja par darba nozīmīgumu.

Pāvests tolaik neapstrīdami bija arī viens no pasaules līderiem, kas Baltijas valstu neatkarības rītausmā lielā skaitā ieradās te vizītēs. Latvija tolaik pieredzēja ļoti grūtus gadus, nesalīdzināmi smagākus nekā tagadējie. Daļa sabiedrības bija izmisusi, vēlējās apelēt pie pāvesta kā neapstrīdamas autoritātes.

Toreizējais Dabas muzeja direktors, Latviešu strēlnieku apvienības priekšsēdētājs Vilis Krūmiņš, Tautas frontes un barikāžu aktīvs organizētājs, ierosināja, lai Latvijas sabiedriskie darbinieki īpašā vēstījumā sveiktu Svēto tēvu ierodoties Terra Mariana, Latvijā, apliecinātu tās piederību kristīgajai pasaulei, bet ne amorfajai postkomunistiskajai Austrumu telpai, pastāstītu par Latvijas un latviešu tautas sāpju ceļiem un tagadnes problēmām. Vēstījumu sagatavot, kā man sacīja Vilis Krūmiņš, viņu mudinājusi Rīgas katoļu metropolijas kūrija un arhibīskaps Jānis Pujats.

Vēstījuma tekstu pamatos sacerēja Krūmiņš pats, man bija gods papildināt un parediģēt šo, manuprāt, politizēto dokumentu. Tad ar lielu entuziasmu vēstuli parakstīja rakstnieki Jānis Klīdzējs un Miervaldis Birze, mākslinieki Džemma Skulme, Auseklis Baušķenieks, Māris Villerušs, Mudīte Šneidere, vairāki Zinātņu akadēmijas vadītāji – Jānis Lielpēters, Tālis Millers, Juris Ekmanis, Heinrihs Strods. Teksta angļu variantu pārlūkoja un arī parakstīja tautsaimniecības profesors Juris Vīksniņš, tāpat Jānis Klīdzējs. Ar kūrijas un arhibīskapa Pujata starpniecību vēstījumu latviešu un angļu valodā nodeva pāvestam vizītes pirmajā dienā.

Mēģinājām izklāstīt Latvijas un latviešu likteni 20.gadsimtā, divu pasaules karu sekas, minējām represēto, iznīcināto, deportēto, piespiedu emigrācijā aizklīdušo skaitu; latviešu kultūras vērtējumos atsaucāmies uz Raini un Nikolaju Rērihu.

Vēstījumā bija sacīts, ka “latviešu tauta un citu tautību Latvijas pamatiedzīvotāji (..) spiedienam nepakļausies, nekādu divkopienu vai etnisko grupu konfederāciju ar Latvijas nosaukumu latviešu sensenajā zemē izveidot nekad neizdosies”, ka latviešu tauta mācēs savā valstī nodrošināt visu cilvēku tiesības.

“Mēs labi saprotam, ka mūsu tautai un tās valstij liktenis noteicis kļūt par vēl nebijuša apmēra laboratoriju sadzīvošanas izkārtošanai starp tautām ar pilnīgi dažādām reliģijas un kultūras tradīcijām. Pamattautas tiesību iedragāšana nozīmētu sagraut pašu laboratoriju.”

Un noslēgums ir emocionāls un, manuprāt, aktuāls arī šodien: “Galvenais ir latviešu tautas pašas garīgā stāja. Arī šodien mēs atkārtojam latviešu katoļu bīskapa–mocekļa Boļeslava Sloskāna vārdus: “Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda tā bija mūsu tautai cauri gadusimtiem. Ne ienaidnieks iznīcina tautu, bet tauta pati iznīcina sevi, kad morāle pagrimst.”

Un – “mēs ceram, ka pontifikālā vizīte nesīs Dieva svētību Latvijai, palīdzēs te izlīdzināt plaisas cilvēku un tautību starpā, pievērsīs pasaules uzmanību Baltijas sāpju punktiem un ļaus novērst vēsturiski radušās netaisnības”.

Tiktāl – mūsu vēstījums “Latvieši pasaulei”. Nezinu, vai un cik lielā mērā pāvests ar to iepazinies, kā to uztvēris, varbūt tas viņam šķitis politizēts. Varbūt nebija taktiski gluži izsvērts, varbūt saasināts. Taču jāņem vērā, ka Krievijas okupācijas karaspēks vēl nebija no Latvijas izvests (tas notika pēc gada). Saeima un Guntis Ulmanis tikai nupat bija ievēlēti, vēl nebija iestrādājušies. Jeļcins vēl nebija īsti nostiprinājies, dažas impēriskas aprindas Krievijā un arī Latvijā kūdīja pret jauno valsti. Arī Klintons vēl nebija ievēlēts par ASV prezidentu, Rietumu politika bija izvairīga, divkosīga – Baltijas krass pavērsiens uz Eiropu sākās pēc pāris gadiem. Toreiz ne viens vien tā kā pieļāva – vismaz Latviju saglabāt Krievijas ietekmes sfērā. Tādēļ apelācija pie pāvesta bija izmisuma solis cerībā, ka viņš sapratīs, zinot Polijas pieredzi.

Kā man stāstīja Vilis Krūmiņš, Rīgas metropolijā viņam pēc tam apgalvots, ka pāvests vēstījumu uztvēris pozitīvi un savu attieksmi izteicis vārdos: “Mēs zinām, ka jūs esat mocīti un vajāti, bet vajātie piedod saviem vajātājiem.” Taču kaut kādā mērā viņš esot ņēmis vērā arī vēstījumā izsacītās bažas, veidojot savas runas Latvijā, atsakoties no uzrunas daļas Mežaparkā krievu valodā. Toreiz no Rīgas metropoles kūrijas saņemto Pāvesta Jāņa Pāvila II Baltijas vizitācijas piemiņas medaļu “Christus heri, hodie et in saecula” glabāju kā svētu relikviju ģimenei.

Tā liek man atcerēties vārdus, ko sacīja Jānis Pāvils II savā pirmajā ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 1993.gada 8.septembrī:

“Mūsu dienās pasaulē arvien aktuālāka kļūst tādu vērtību uztvere kā vienotība un savstarpējais atkarīgums, solidaritāte un miers. Tas ir kā pretstats pasaulīgo elku mākslīgi radītajām tieksmēm, kas cenšas pakļaut cilvēku, piemēram, tieksmei pēc naudas, baudas, ietekmes un varas. Baznīcas uz trešā gadutūkstoša sliekšņa ir aicinātas pasaulei dot to vienotību, kas vienīgā spēj glābt. Vienotību, kas rodas, uzklausot un pieņemot Kristus sacītos vārdus. Vienīgi tie spēj atklāt ar prātu neaptveramo nozīmi, kāda piemīt cilvēku savstarpējām attiecībām, progresam, jaunradei, dzīvībai un nāvei.”

Lai kā būtu ar medicīniskās dziedināšanas brīnumiem, kurus paveicis Jānis Pāvils II, taču varam droši apgalvot, ka lielu brīnumu ar Dieva palīdzību viņš ir veicis Austrumeiropā – garīgu brīnumu. Viņš atdevis gara brīvību, ticību un pārliecību poļu un to kaimiņu tautām, viņš ir dziedinājis neskaitāmas dvēseles, arī Latvijā, ar Kristus saukli: “Nebīsties!”

Jānis Pāvils II ievadīja pasauli XXI gadsimtā, kurā mēs dzīvojam. Mums tas ir vienīgais gadsimts; domāju, ka rets no klātesošajiem pieredzēs 22.gadsimtu. Civilizētās, ticīgās pasaules uzdevums ir darīt visu, lai šis mūsu gadsimts veidotos tāds, kādu to bija iecerējis Jānis Pāvils II. Arī savā še, LU aulā, pirms 18 gadiem sacītajā runā.

Runa Pāvesta beatifikācijai veltītajā konferencē Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2011.gada 1.maijā.

Par notikumu – arī “Latvijas Vēstneša” 3.05.2011. laidienā, Nr.68