Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Māris Leja. Noziedzīga nodarījuma izdarīšana aiz neuzmanības

Kāda 2010.gadā tiesā izskatīta lieta rosināja mani tuvāk pievērsties neuzmanības jēdziena izpratnei krimināltiesībās. Šī lieta ne ar ko īpašu neizceļas. Ar līdzīgām situācijām var nākties saskarties bieži. Tomēr, lai sniegtu pareizu juridisko vērtējumu, rodas jautājumi, uz kuriem rast atbildes ir sarežģīti. Arī konkrētā lieta liecina, ka praksē pastāv neskaidrības par būtiskiem jautājumiem. Piemēram, kā noteikt, vai persona rīkojusies neuzmanīgi, vai pastāv cēloniskais sakars starp neuzmanību un kaitīgām sekām? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem mēģināšu rast šajā rakstā, balstoties uz atziņām, kas izteiktas Vācijas, Austrijas un Šveices tiesu praksē un juridiskajā literatūrā. Krimināltiesību teorijā ar neuzmanību parasti saprot nepieciešamās rūpības neievērošanu (ignorēšanu). Pienākums ievērot nepieciešamo rūpību, t.i., veikt konkrētai situācijai piemērotus drošības pasākumus, pamatojas aizliegumā apdraudēt svešas tiesiski aizsargātas intereses. Tomēr ne katrs nodarījums, kas rada kaitīgas sekas, liecina, ka pieļauta neuzmanība. Katra darbība, katrs izteikts vārds neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ var radīt šādas sekas. Taču šāda abstrakta bīstamība akceptējama tikmēr, kamēr darbības lietderība pārsniedz apdraudējuma intensitāti. Citādi būtu jāatzīst, ka aizliedzama jebkāda personas darbošanās.

• Magda Papēde. Juridiskās izglītības standarts Vācijā

Par Latvijas juridiskās izglītības kvalitāti tiek diskutēts jau vairākus gadus, atkal un atkal izskanot aicinājumam ieviest vienoto valsts eksāmenu jurista kvalifikācijas iegūšanai. Kā iespējamie ieguvumi sistēmas maiņas gadījumā tiek minēti tādi argumenti kā juridiskās izglītības kvalitātes celšana, plaša profila juristu sagatavošana, kā arī objektīvi un publiski pieejami izglītības iestāžu reitingi. Vienotā eksāmena idejai ir arī pretinieki. Izglītības kvalitātes kontroli jau nodrošinot valsts akreditācija. Turklāt esošā sistēma augstskolas studentiem varot piedāvāt daudzveidīgākas studiju programmas, tādējādi veicinot konkurenci gan augstskolu, gan juristu vidū. Meklējot atbildi, vai vienotais valsts eksāmens varētu būt risinājums Latvijas apstākļiem, ir vērts aplūkot citu valstu tiesību zinātņu studiju norisi. Paraugam nereti tiek piesaukts Vācijas modelis, kas ar laika gaitā veiktiem uzlabojumiem un papildinājumiem darbojas jau kopš 18.gadsimta vidus. Vācijas juridiskās izglītības sistēmas mērķis ir sagatavot plaša profila juristus, kuri labi pārzina visas trīs lielās tiesību nozares – civiltiesības, krimināltiesības un publiskās tiesības un kuri īsā laikā spēj iestrādāties jebkurā no juridiskajām profesijām. Tāpēc studijas ir pamatīgas, apjomīgas un laikietilpīgas. Pilna juridiskā izglītība Vācijā sastāv no diviem posmiem – akadēmiskām jurisprudences studijām universitātē un divu gadu ilgas sagatavošanas prakses.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv