Par tautas un valsts dzīvības un brīvības garu un stāju

14.jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Nacionālo partizānu epopeja Latvijā.
Jauns zinātnisks pētījums

Kā truls miets dzīvā miesā ik gadu Latvijas cilvēku atmiņā ieurbjas jūnija vidus. Ne par ko 14.jūnija naktī/dienā no savām mājām, ģimenēm visbrutālākā kārtā tika izrauti 15 425 Latvijas cilvēki – latvieši, ebreji, krievi, poļi, tajā skaitā 3751 bērns līdz 18 gadiem. Savukārt armijas Litenes un Ostroviešu nometnē Gulbenes novadā tika apcietināti, vairāki nošauti, aizrauti uz Sibīriju un nebūtībā vairāk nekā 430 virsnieki. Kopumā 1940.–1941.gada represijas ķēra 1086 virsniekus, tajā skaitā 23 ģenerāļus un flotes admirāli, 4665 Latvijas armijas karavīrus. Tik tiešām pret debesīm varēja tikai mēmi kliegt Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas vārdiem un ērģelēm: “Dievs, tava zeme deg!”

… Jau 70 gadi aizplūduši, pilns cilvēka mūža gājums, vairākas paaudzes. Bet to nevar aizmirst, un nedrīkst aizmirst! Tāpat kā nedrīkst aizmirst tos, kas spēja un prata pēc tam, citā liktens stundā, ieroci turēt rokā, kas savas dzīvības nesa un upurēja Latvijai. Par kuriem tagad sakām – nacionālie partizāni.

Šajā sakarā gan Aizsardzības ministrija, gan Latvijas Okupācijas muzejs nāk ar plašu pasākumu programmu (skat. “Latvijas Vēstneša” iepriekšējā laidienā: 10.06.2011., Nr.91). Šajā sakarā – vēsturnieka Zigmāra Turčinska meklējumi, atradumi, domas un Dr. habil. hist., prof. Riharda Treija pārspriedumi par tēmu (skat zemāk).

Par šo drosmīgo vīru, tautā sauktiem par mežabrāļiem, cīņām pēc Otrā pasaules kara gandrīz desmit gadu garumā ir izdots diezgan daudz atmiņu stāstījumu. Mazāk gan pētniecisku darbu. Nu tiem pievienojusies jaunās paaudzes vēsturnieka Zigmāra Turčinska (1974) gandrīz 400 lappušu liela grāmata “Ziemeļvidzemes mežabrāļi” ar garu apakšvirsrakstu “Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā. 1944.–1953.gads”, kuru laidis klajā Latvijas Vēstures institūta apgāds. Tas ir zinātnisks izdevums šā vārda vislabākajā nozīmē. Vispirms, protams, sākot ar katra nopietna akadēmiska darba alfu un omegu, proti, nevis vienkāršu izmantoto avotu un literatūras apskatu, bet analītisku un vērtējošu.

Autors norāda, ka 1945.–1947.gadā visnozīmīgākās un visinteresantākās liecības ir Iekšlietu ministrijas un VDK ikdienas ziņojumi Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim “par bandītisma izpausmēm un cīņas ar bandītismu rezultātiem Latvijas PSR teritorijā”. Partizānu dokumentu ir ļoti maz. Tālab svarīgs izpētes avots ir aculiecinieku atmiņas, kurām neapšaubāmi ir subjektīvs raksturs. Tāpēc nākas plaši izmantot okupācijas iestāžu lietvedību un kolaboracionistu rakstu darbus. 1948.gadā drošības iestādes apkopoja nedēļas informāciju, bet 1949.–1950.gadā dati sniegti pa mēnešiem. Z.Turčinska vērtējumā šie ziņojumi ir “viens no objektīvākajiem avotiem par situāciju partizānu cīņās” (13.lpp.). Taču čekistu neveiksmīgās pretpartizānu operācijas šajās relācijās parasti tika noklusētas.

Jādomā, ka lasītājus interesē jautājums – cik īsti Latvijā bija nacionālo partizānu. Monogrāfijas autors atzīmē, ka, pēc 1956.gadā Ministru padomei iesniegtajām ziņām, republikā 1944.–1956.gadā darbojās 13 488 aktīvi “bandīti” un viņu atbalstītāji, no kuriem 2420 nogalināti. Pētnieks secina, ka čekas arhīva darbinieki paspēja kartotēkā dokumentēt apmēram 2/3 visu partizānu. Taču tad rodas jautājums: vai tad pēc 1956.gada šī kartotēka vairs netika kārtota. Kas attiecas uz grāmatā tieši apskatīto problemātiku, tad ilgajā partizānu karā Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa Rietumu daļā piedalījās kopsummā 305 cīnītāji. Vismasveidīgākais bija kustības pirmais periods 1945.–1946.gadā, kad mežā atradās 230 vīri un sievas.

Pētījumā visplašāk izmantotais avots ir VDK krimināllietas, kuras satur plašu informāciju kā par mežabrāļu darbību, tā čekas akcijām pret viņiem. Piemēram, ļoti nozīmīga ir 1953.gada septembrī sagūstītā partizānu komandiera Kārļa Mūsiņa (1919–1955) lieta, kurā apsūdzēti trīs partizāni un 15 viņu atbalstītāji. Lietā kopumā ir 28 (!) izmeklēšanas sējumi un 6 prokuratūras uzraudzības lietas sējumi. Z.Turčinskis secina, ka “šādās krimināllietās iegūto faktu materiāls jau vērtējams kā visnotaļ objektīvs. To apstiprina šo materiālu konfrontēšana ar vēl dzīvo liecinieku liecībām”(17.lpp.). Otrs avots informācijas ziņā līdzvērtīgs krimināllietām ir 1949.gada 25.martā izsūtīto lietas. Būtiskas ir Latvijas kompartijas rajonu komiteju un zemāka līmeņa funkcionāru atskaites un ziņojumi par “bandītu” aktivitātēm. Sava vieta pētniecībā ir čekas karaspēka un vietējo iznīcinātāju bataljonu dokumentācijai. Otro vienību locekļus autors konsekventi dēvē par istrebīķeļiem, kā arī drošības iestādes saīsināti krieviski NKVD/KGB. Viņam šķietot, ka padomju terminoloģijas latviskošana atbilstu padomju pasaules uzskatam. Te nu Z.Turčinskim nevar piekrist. Akadēmisks darbs nav propagandas raksts, un tajā LPSR nav jāsauc par LSSR (grāmatā tas tā arī nav darīts) un ministrijas (komisariāti) krieviski. Kas attiecas uz iznīcinātājiem, tad mums gribot vai negribot ir iegājies leksikā apzīmējums čekists un papildināt to turklāt ar nelabskanīgu vārdu nav nekādas vajadzības. (Šo rindu autors, kas bērnību un jaunību pēc kara pavadījis, tiesa, ne Ziemeļvidzemē, bet Ziemeļkurzemē, atceras vien iznīcinātājus). Vēl jāpiemetina, ka autors atsaucēs parasti lieto oficiālos iestāžu nosaukumus.

Bet atgriezīsimies pie avotiem. Viegli nav ar mežabrāļu atmiņām. To nav saglabājies pārāk daudz, un, ko tur slēpt, bieži vien tās ir subjektīvas. Tomēr pētnieks nav taupījis laiku, lai ielūkotos ne tikai novadpētnieku un skolu sarūpētajās krātuvēs, bet arī pats tiktos un pierakstītu dažu represētāju (ne represēto!) atceres. “Bija ļoti godīgas un atklātas sarunas, jo savus uzskatus viņi nebija mainījuši un arī nebaidījās tos paust.” (20.lpp.)

Vērtējot literatūru par bruņoto pretestību kustību Ziemeļvidzemē, kura nav īpaši bagāta, Z.Turčinskis izsakās kritiski par šīs problemātikas pioniera prof.Dr. H.Stroda apjomīgo monogrāfisko pētījumu “Latvijas nacionālo partizānu karš 1944–1956” (1996), kurā esot “milzīgs daudzums kļūdu un neprecizitāšu” (23.lpp.). Tomēr gribas vaicāt – vai nav par smagu teikts? Daudz labāka esot darba otrā un trešā daļa (1999, 2003). Lai nu tā būtu.

Z.Turčinskis savu vēstījumu veidojis pēc hronoloģiski teritoriālā principa. Tas strukturēts četrās lielās nodaļās (blokos) un 78 (!) apakšnodaļās. (Grupu un vietu taču arī bija daudz.) Par to izveidošanos, smagajām, bieži vien asiņainām un bezcerīgām kaujām un sadursmēm, zaudējumiem (saviem un ienaidnieka) un bojāeju 50.gadu vidū var lasīt un lasīt… Te atzīmēsim tikai dažas spilgtākās lietas un vietas.

Diezin vai kāds ir dzirdējis par izlīgumu starp čekistiem un mežabrāļiem. Bet tāds bija. Pēc Zeltiņu draudzes mācītāja Eduarda Grāvīša (1913–1973) iniciatīvas notika viņa ilgas sarunas Rīgā ar iekšlietu tautas komisāru ģenerālmajoru Augustu Eglīti (1896–1966). To rezultātā Alsviķos tika noslēgts oficiāls mutisks pamiers starp okupantiem un vietējiem partizānu kustības vadītājiem par uguns pārtraukšanu Valkas apriņķī uz 12 dienām – no 1945.gada 29.septembra līdz 10.oktobrim. Tomēr pamiera laikā legalizējās daudz mazāk mežinieku nekā čeka bija cerējusi. Taču, balstoties uz viņu pratināšanā iegūtajām ziņām, varēja uzsākt atbalstītāju un bunkuros palikušo vīru ģimenes locekļu masveida arestus. Katrā ziņā šis Alsviķu pamiers, uzsvērts grāmatā, bija “unikāls gadījums ne vien Latvijas, bet arī visas Baltijas pēckara pretošanās kustības vēsturē” (96.lpp.).

Tikpat lielu drosmi parādīja partizānu palīgs Palsmanes draudzes gans Paulis Birzulis (1913–1990), kas svētdien, 1945.gada 18.novembrī, beidzis sprediķi, sāka dziedāt valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!” Pirmajā brīdī baznīcā valdījis absolūts klusums, bet tad tautas lūgsnai pievienojusies mācītāja sieva Valija un pēc viņas arī pārējie dievlūdzēji. Iespējams, ka šī bija vienīgā reize, kad pēc Latvijas otrreizējās okupācijas kādā publiskā vietā atļāvās dziedāt valsts himnu. Partizāni savu iespēju robežās, uzvelkot nacionālo karogu, izplatot lapiņas un pa kādai uz mašīnas vai ar roku rakstītai avīzītei, atzīmēja 18.novembri. Laiku pa laikam atcerējās arīdzan ulmanisko 15.maiju.

Ir saistoši iepazīties ar līdzīgiem notikumiem, epizodēm un pat kuriozitātēm (sacīsim, veikalā nozagto daudzlitru alus izsūkšanu mežā), bet sevišķi ar militārās darbības aprakstiem, šķiet, ka kvalificētu auditoriju, īpaši līdzīgu jautājumu pētniekus, vairāk interesē monogrāfijas secinājumu bloks. To tāpat nav maz – veseli septiņi ar cīnītāju sastāvu sākot un ilgās militāri politiskās akcijas rezultātiem beidzot. Turklāt slēdzienus, tāpat kā visu iepriekšējo tekstu, labi papildina daudzas autora izstrādātās tabulas (ja par viņa aprēķinātajiem procentiem nav ko šaubīties, tad par personu skaitu līdz par vienam cilvēkam gan tā kā gribas svārstīties…).

Nereti runā un raksta, ka nacionālo partizānu lielākā daļa bija kādreizējie leģionāri. Acīmredzot to var teikt par Latgali, iespējams, vēl vairāk par Kurzemi pēc kara beigām, bet, kā liecina tabula aplūkojamās monogrāfijas 300.lpp., Ziemeļvidzemē viņu bija tikai 4,9% no kopējā sastāva. Visvairāk – 37,3% – mežā devās policisti. Sekoja sarkanarmijas dezertieri – 27,5%. Saprotams, ka gandrīz visi mežabrāļi – 88,5% – bija vīrieši. Divas trešdaļas – jauni cilvēki spēka briedumā, vecumā no 20 līdz 30 gadiem, kuri spēja izturēt meža un bunkuru dzīvi, turklāt nereti ilgus gadus. Tā kā netālu atradās Igaunijas robeža, 3,6% grupu sastāva veidoja igauņi. Izglītība – 60% gadījumu – pamata. Tomēr neatkarīgo Latviju ar ieročiem rokās gribēja atgūt arī Rūjienas vidusskolas direktors Arvīds Kaksis (1912–?), viņa brālis virsmežzinis Oskars (1907–1952), Gaujienas ģimnāzijas vēstures skolotājs Arsēnijs Dreijalts (1918–1952), fizikas un matemātikas skolotājs Elmārs Jāņkalns (1923–?). Tikai 3% vīru nāca no pilsētas. Viens no iemesliem, norāda Z.Turčinskis, kāpēc laucinieki atradās tādā pārsvarā, bija “komunistu īstenotā zemes politika laukos, kas aizskāra latviešiem tik sāpīgo “sava kaktiņa, sava zemes stūrīša” jautājumu” (303.lpp.). 82,3% partizānu pirms aiziešanas mežā bija zemnieki, turklāt ne paši turīgākie, kā vēlāk apgalvoja padomju ideologi, bet vidējie: 40,8% ar zemi 20–30 ha. Šā novada partizāna tēls pētījuma autora rekonstrukcijā būtu apmēram 30 gadus vecs vīrietis, latvietis ar sešu klašu izglītību, pēc nodarbošanās zemnieks ar tikko minētajiem hektāriem īpašumā.

Ziemeļvidzemes mežabrāļi nepilnās desmit ziemvasarās bija ieņēmuši deviņus (!) pagastu centrus – Zeltiņus, Ilzeni, Dūri, Trapeni, Gaujienu, Zvārtavu, Grundzāli, Palsmani un Sinoli, kā arī Harglu Igaunijā. Bija izpostītas arī 10 ciemu padomes. Tas, uzsver autors, vismaz pēc pagaidām iegūtās informācijas, ir vislielākais Latvijā ieņemto apdzīvoto centru skaits.

Viņš nelieto jēdzienu ne baltais, ne sarkanais terors. Taču nav ko slēpt galvu smiltīs – tāds tas bija, turklāt no abām pusēm. Nežēlīgs un asiņains. Partizāni ar saviem spēkiem un pēc savas izpratnes, sākumā vēl naivi cerot uz Rietumu palīdzību, cīnījās par brīvās Latvijas atjaunošanu, pretējā puse – par Padomju Latvijas nosargāšanu. Šā novada mežabrāļi, lai sagādātu sev un dažreiz arī atbalstītājiem pārtiku, aplaupīja 43 veikalus, 9 pasta naudas transportus, 28 pienotavas un to pajūgus, 173 kolhozu fermas un klētis. Pētnieks, patīk tas kādam vai ne, nekautrējas lietot šo apzīmējumu aplaupīt, jo tas atbilst lietas īstajai būtībai. Ienaidniekus viņš vispārinoši dēvē par sarkanajiem, lai gan tas, protams, nav zinātniski. Bet lai nu tas paliek uz pētnieka sirdsapziņas. Pēc viņa datiem, Ziemeļvidzemes partizāni no 1945.–1953.gadam nogalināja (nošāva, nosita, diemžēl pat gūstekņus…) 55 iznīcinātājus, 44 aktīvistus (partorgus, komsorgus, izpildkomiteju darbiniekus u.tml.), 34 okupantu virsniekus un kareivjus, piecus spiegus un tikpat daudz civiliedzīvotājus. Pēc Z.Turčinska aprēķiniem, no visiem likvidētajiem 132 jeb 92,3% bija bruņoti un uzskatāmi par okupācijas karaspēkam piederošām personām un viņu iznīcināšana – par legālu bruņoto cīņu… Bet – karš paliek karš…

Labāks, lai neteiktu otrādi, nebija arī pašu mežabrāļu liktenis. Kaujās krita 112, cietumsodu saņēma 115, izsūtījumu – 53, nāvessodu – 13. Tikai 11 izdevās izvairīties no represijām, un tikpat daudzu liktenis ir nezināms. Pētnieks vērtē, ka 125 cilvēku – 41% – bojāeja ir “ļoti augsts īpatsvars un apliecina cīņas asumu un nežēlību” (311.lpp.).

Izdevumu vainago pieci pielikumi. To vidū ir daudz fotogrāfiju, dažas pat kara laika. Personu rādītājs ir sadalīts trijās daļās, par ko var arī strīdēties: partizāni un atbalstītāji, čekisti un kolaboranti (varbūt tomēr kolaboracionisti?), citas personas. Vai tas ir pats labākais variants, jāšaubās.

Tomēr varbūt atkārtošos, bet vēlreiz gribu sacīt: Z.Turčinska pētījums ir zinātnisks, pat akadēmisks šā jēdziena vistiešākajā nozīmē. Lai tādu būtu vairāk!

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Zigmārs Turčinskis “Ziemeļvidzemes mežabrāļi. Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā. 1944.–1953.gads”, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2011.g., 398 lpp.