ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Republikas valsts ģerbonim – 90. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.06.2011., Nr. 94 https://www.vestnesis.lv/ta/id/231725
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Latvijas Republikas valsts ģerbonim – 90
Latvijas Satversmes 1921.gada 15.jūnija protokolos
var izlasīt M.Skujenieka doto aprakstu nākamajam valsts ģerbonim:
Latvijas ģerbonī, kaut gan tā mums nav vēsturiska tradīcija,
visām figūrām jābūt motivētām, un tāpēc Satversmes komisija liek
priekšā pieņemt ģerboni, kas sastāvētu no vairoga, uz kura
augšējā daļā atrastos saules motīvs un apakšējā daļa sadalīta
divās daļās: pirmajā daļā sarkans lauva sudraba laukā un otrajā –
sudraba grifs sarkanā laukā. Saules motīvs bieži tika lietots kā
ģerbonis Latvijas neatkarības cīņās, lauva un grifs ir Latviju
veidojošo zemju ģerboņi: lauva – Kurzeme un Zemgale,
grifs – Latgale un Vidzeme.
Tā ar 16.jūlijā Satversmes sapulcē pieņemto likumu par valsts ģerboni beidzās 1920.gada 29.novembrī izsludinātais konkurss. Grafiķa V.Krūmiņa izstrādātā un grafiķa R.Zariņa nedaudz palabotā ģerboņa attēlu publicēja 1921.gada augustā. Ar likumu noteica lielo un mazo valsts ģerboni. Tajā pašā laikā praksē plaši lietoja mazo papildināto jeb vidējo ģerboni – valsts mazo ģerboni no abām pusēm ietvēra divi zem vairoga sakrustoti ozola zari vai aptvēra lentes vijums. Un Satversmes sapulces prezidents J.Čakste 1921.gada oktobrī parakstīja rīkojumu par valsts lielā ģerboņa lietošanu.
1988.gada 17.decembrī nodibinātā Heraldikas komisija bija strādājusi divus gadus, lai atjaunotu šo valsts simbolu. Ar 1990.gada likumu “Par Latvijas Republikas ģerboni” tas stājās spēkā. Savukārt 1998.gada 19.februārī Saeima pieņēma pašreizējo likumu par “Par Latvijas valsts ģerboni” (skat. “LV” Nr.58/59, 05.03.1998.).
Informācija no grāmatas
“Latvijas valsts svētuma zīmes”