Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pirms iet tālāk, noliksim ziedu savu tam laikam, kam mokās pārvērsta seja. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.03.1999., Nr. 98/99 (1558/1559) https://vestnesis.lv/ta/id/23173

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pirms iet tālāk, noliksim ziedu savu tam laikam, kam mokās pārvērsta seja (turpinājums)

Vēl šajā numurā

26.03.1999., Nr. 98/99 (1558/1559)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pirms iet tālāk, noliksim ziedu savu tam laikam, kam mokās pārvērsta seja

Vakar, 25.martā, visā Latvijā tika pieminēti komunistiskā genocīda upuri — svešatnē aizdzītie 42 133 Latvijas cilvēki

P2.JPG (24510 BYTES)

  P6.JPG (24626 BYTES)  

  P1.JPG (24069 BYTES)

P8.JPG (39771 BYTES)
Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Visvaldis Aivars, ārlietu ministrs Valdis Birkavs, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Ministru prezidenta pienākumu izpildītājs Anatolijs Gorbunovs, Rīgas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Guntis Ulmanis, Latvijas Republikas Valsts prezidents:

Runa Komunistiskā terora upuru piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1999. gada 25.martā

Godātie Latvijas ļaudis, mani tautieši!

Vainags, kuru šodien, tautas sāpju dienā, noliekam pie Brīvības pieminekļa, ir mūsu vienotības simbols. Daudzi no mums tam ziedoja daļu no sevis. Mēs katrs šodien ziedojam daļu no sevis savas tautas piemiņai un arī nākotnei.

Ikviena Latvijas ģimene glabā sevī atmiņas — atmiņas par tām ciešanām un cilvēciskajām traģēdijām, kuras mums saistās ar vārdiem — Otrais pasaules karš, atmiņas, kuras mums saistās ar šausmīgajiem vārdiem — nacistiskais un komunistiskais terors.

Padomju totalitārais un nacistiskais režīms un ideoloģijas šķīra un sadalīja mūsu ģimenes, izjauca ierasto dzīvi, izārdīja nākotni. Tie nostādīja tēvu pret dēlu, brāli pret brāli, latvieti pret latvieti. Padomju totalitārisms un nacisms sadalīja tautu un iznīcināja valsti.

Noziegumu pret cilvēci izdarīja viens, un noziegumu pret cilvēci izdarīja otrs režīms. Šie divi ļaunumi nav salīdzināmi. Viens režīms neattaisno otru. Katrs izzināms par sevi, un katrs nosodāms par sevi.

Nacisms ir nosodīts, nacisma ideoloģija un terors ir izpētīti, aprakstīti mācību grāmatās — tas sniedz pārliecību par to, ka nacisms paliks pagātnē un vairs nekad neatkārtosies.

Padomju totalitārismu pirms gada es nosodīju no augstās ANO tribīnes. Un šodien es vēlreiz uzsveru, ka ir pienācis laiks izvērtēt un nosodīt padomju totalitāro režīmu.

Ir vajadzīga mērķtiecīga rīcība, lai visā pilnībā atklātu totalitāro režīmu, kas bija vērsts uz cilvēku un tautu pazemošanu un apspiešanu. Ir jāizzina un jāapraksta grāmatās, kā totalitārā sistēma darbojās ikdienā.

Dārgie Latvijas iedzīvotāji!

Katrai Latvijas ģimenei ir savs stāsts par izsūtījumu un par cilvēcisko pazemojumu. Katrai ģimenei ir savs stāsts par emigrāciju un leģionāriem. Katrai ģimenei ir stāsts par karošanu svešā armijā un par meža brāļiem. Mums ir arī stāsts par Kurzemes katlu un par kureliešiem, stāsts par Konstantīnu Čaksti un Latvijas centrālo padomi.

Visvaldis Aivars, Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs:

Runa Komunistiskā terora upuru piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1999. gada 25.martā

Noziedzīgās Padomju savienības komunistiskās partijas radītās un vadītās ļaunuma impērijas ideologi bija izplānojuši šajā datumā pirms 50 gadiem ar pašu masveidīgāko terora akciju Latvijā uz visiem laikiem iznīcināt latviešu tautas apziņu un gribu — būt brīviem, citām pasaules tautām līdztiesīgiem savas sentēvu zemes, savas valsts likteņa lēmējiem.

Asiņainie staļiniskie varmākas Maskavā un viņu ieceltie vietvalži, gļēvie un nodevīgie kangari Latvijā cerēja, un daudzi šodien vēl cer, ka brīva un neatkarīga Latvijas valsts nekad vairs necelsies un nebūs šķērslis agresīvai lielvarai uz mūžīgiem laikiem nostiprināties mūsu zemē pie Baltijas jūras, to pilnībā vardarbīgi kolonizējot ar impērijai uzticamiem iedzīvotājiem.

Bet Dievs lēma citādi. Liela patiesība atklājās komunistu nomocītā dzejnieka Leonīda Breikša vārdos:

"Tie smagi pieviļas, kas tic,

ka patiesība zūd:

Kā dziļi zemē iesēts grauds tā snauž,

bet nesatrūd.

... Nē, nāve nesalauzīs mūs

kā ļaunās dienas tās:

Mums pieder Dieva svētība

un augšāmcelšanās!"

Mūsu, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā dzimušo un augušo, okupācijas varas pusgadsimtu mocīto, kropļoto, fiziski un garīgi aplaupīto, paaudzi nomainīs atjaunotā Latvijas valstī dzimušie, jaunās brīvības, godprātības, dievbijības, tēvzemes un cilvēku mīlestības idejās audzinātie Latvijas pilsoņi, un atkal šajā zemē "augstu mirdzēs pēc cīņām, posta, mokām

Pār visiem karogiem reiz karogs latviskais",

vadot radošā sadarbībā visus brīvai Latvijai uzticīgos pilsoņus uz labāku, godprātīgāku, skaistāku, garīgi pilnvērtīgāku nākotni.

Tad īstenība kļūs daudzo desmitu tūkstošu komunistiskā terora upuru un pret komunistiskā terora cīnītāju neizsapņotais sapnis.

"Tad mūsu zemē staros brīvība

Un jaunā slavā celsies Latvija!"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!