Par kādu dokumentu ar brīvlaišanas spēku

Šis dokuments ir pazīstamā politiķa un kultūras darbinieka Viļa Krūmiņa personīgā relikvija. Kādreiz tas bijis "stiprs" dokuments ar visaugstākās varas dotu juridisku spēku, lai atbrīvotu no padomju koncentrācijas nometnēm un cietumiem nepatiesi notiesātus cilvēkus. Kā zināms, Ņikita Hruščovs partijas 20.kongresā atmaskoja Josifa Staļina represīvo politiku un enerģiski uzsāka notiesāto reabilitācijas procesu.

Vilis Krūmiņš atceras:

— Ja nemaldos, 20. kongress darbu beidza 21. martā, bet jau 2. aprīlī man Kremlī izsniedza šo dokumentu ar vairākām norādēm, to vidū arī prasību izveidot republikā komisiju represēto lietu caurskatīšanai, bet par komisijas locekļiem izraudzīties cilvēkus, kas nav piedalījušies represijās, deportācijās un nav sevi aptraipījuši asiņainās eksekūcijās. Darbs bija jāuzsāk bez kavēšanās, un mēs sākām strādāt.

— Raugoties uz šo dokumentu... kādas juridiskas tiesības tas deva jums un jūsu vadītajai komisijai?

— Tolaik tas bija visaugstākās varas dokuments. Es varēju ieiet jebkurā iestādē un pieņemt jebkuru lēmumu par represētā atbrīvošanu vai soda samazināšanu. Bet tas nedeva tiesības palielināt soda mēru.

— Kā strādāja komisija?

— Intensīvi. Četras reizes nedēļā komisija strādāja sēdēs. Aicinājām uz tām arī pašus ieslodzītos, iztaujājām viņus. Arī vainīgajiem vajātājiem bija jāierodas. Atceros, kāds pusis no Krāslavas dienējis Rīgā, gatavojis karavīru sienas avīzi, kurā bijusi Staļina bildīte, bet naktī neģēlis staršina bija ielauzies sarkanajā stūrīti un iešļācis Staļina ūsās tinti. Pretizlūkošanas vīrs arestēja redaktoru jau naktī, safabricēja lietu, un viņu notiesāja uz 25 gadiem. Komisijas sēdē bija abi divi. Cietušais sacīja: "Šis cilvēks sabojāja manu dzīvi", un viņu atbrīvojām jau nākamajā dienā, bet vaininieku — pretizlūkošanas virsnieku — pēc nedēļas pārņēma savā ziņā kara prokuratūra, viņš ticis notiesāts uz astoņiem gadiem par lietas safabricēšanu. Mēs caurskatījām visu ievērojamāko Latvijas politiķu ģimenes locekļu lietas, piemēram, Jāņa Čakstes, ģenerāļa Jāņa Baloža un citu valstsvīru piederīgo lietas, un viņi togad jau uz Jāņiem atgriezās mājās. Bija jādomā arī par to, kā praktiski palīdzēt šiem cilvēkiem atgriezties mājās.

— Apmēram cik bija to laimīgo, kuri tika brīvībā laisti, pateicoties šī dokumenta spēkam?

— Pāri par 700 nelaimīgo atbrīvojām no ieslodzījuma.

— Kādā laikposmā?

— Īsā — no 1956.gada 4.aprīļa līdz 4.novembrim strādāja mūsu komisija. Tad gatavojām atskaiti un nosūtījām uz Maskavu.

— Un pēc tam?

— Izbeidzās dokumenta spēka termiņš. 1956.gada 1.oktobrī zuda manas pilnvaras, kas izlasāmas arī dokumentā. Bet 1959.gada jūlijā Arvīds Pelše mani apsūdzēja, ka es esot veicis pretvalstisku darbību: laidis ārā no cietumiem bandītus, nāvīgus šķiras ienaidniekus.

Dainis Rugājs,

"LV" korespondents