Pie NATO karoga

no 1.lpp.

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi, pieraksti, pārdomas, viedokļi Briselē, NATO mītnē un Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā

Majors Jānis Avišāns, "Partnerattiecību mieram" vecākais virsnieks, Latvijas Republikas misijā Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā Foto: Jānis Ūdris

NATO mītnē mums tika detalizēti izklāstīti un argumentēti NATO pastāvēšanas jaunie principi. Vispirms jau — Ziemeļatlantijas līguma organizācijas militārā kontingenta radikāla samazināšanās. Piemēram, aukstā kara laikā NATO spēku rīcībā bija 3 miljoni ASV karavīru, bet tagad to skaits ir samazināts līdz pārsimt tūkstošiem. Bet Sabiedroto Eiropas spēku reģionālo štābu skaits samazināts no 65 līdz 20.

Vēl būtiskāka par kvantitatīvo aspektu ir NATO mērķu konceptuālā nomaiņa: tagad alianses stratēģiskais uzdevums ir nodrošināt stabilitāti pasaulē, aizsargāt ikvienu, arī mazu tautu no varmācības.

Kosovas krīzes epicentrā

Jau marta sākumā Briselē, tiekoties ar vairākām atbildīgām amatpersonām, dzirdējām atklātu atziņu, ka Kosovas krīze nostādījusi NATO politiski un psiholoģiski grūta uzdevuma priekšā, būtībā bez alternatīvas.

NATO bija deklarējusi savu kategorisko prasību izbeigt serbu soda vienību īstenoto genocīdu pret Kosovas albāņiem. Belgradas ciniskā atbilde bija aizvien jauni upuri. Ne vien Kosovas nacionālās atbrīvošanās armijas rindās — par serbu represiju upuriem Kosovā atkal un atkal kļuva simtiem albāņu sieviešu, sirmgalvju, bērnu.

NATO politiķi atzina, ka ir grūtas politiskas izšķiršanās priekšā. Bija skaidrs, ka NATO militārās operācijas negūs oficiālo ANO Drošības padomes mandātu tās divu pastāvīgo locekļu — Krievijas un arī Ķīnas — veto pozīciju dēļ. Līdz ar to NATO pirmoreiz pusgadsimta vēsturē bija jāizšķiras par bezprecedenta soli — militāru triecienu kādai suverēnai valstij, tātad Dienvidslāvijai.

NATO vadības pārstāvji arī neslēpa, ka īpaši sāpīgi būtu šo soli spert organizācijas 50 gadu jubilejai veltītās Vašingtonas sanāksmes priekšvakarā. Viņi atzina, ka serbu militāro objektu bombardēšana varētu nomelnot Vašingtonas samita gaisotni. Pēdējās dienās pirms izšķirošā lēmuma arī aizvien skaidrāk iezīmējās šīs militārās operācijas pirmā politiskā cena — Krievijas kā partnervalsts zaudēšana (Krievija kopš 1997. gada ir NATO partnervalsts un arī praktiski sadarbojas ar NATO miera spēku operācijās Bosnijā).

NATO vadošie darbinieki arī atzina, ka aliansei nav alternatīvas — tā bija Dienvidslāvijas autoritārā prezidenta Slobodana Miloševiča rokās. Vēl pagājušo otrdien, tiekoties ar šo rindu autoru, Albānijas Republikas jaunais vēstnieks mūsu valstī Dr. Osmans Kraja "Latvijas Vēstnesim" izteica cerību, ka Miloševičs tomēr parakstīs Rambuijē konferences līgumu, ko Parīzē pēc ilgām diskusijām jau bija parakstījuši Kosovas albāņu pārstāvji. Vēstnieks Kraja gan turpat arī uzsvēra, ka vēl svarīgāka tomēr būtu šī līguma pildīšana, kas līdz šim nav bijusi Dienvidslāvijas prezidenta stiprā puse. Tā, piemēram, Slobodans Miloševičs bija rupji pārkāpis Kosovas krīzes risinājumam paredzēto līgumu, ko pats pērn oktobrī parakstījis ar ASV īpašo uzdevumu vēstnieku Holbruku. "Pasaules ziņu aģentūras informē par aizvien jauniem upuriem ne vien cīnītāju, bet arī civiliedzīvotāju vidū, " šo rindu autoram vēl pirms pāris dienām teica Albānijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks. "Kopš Kosovu atstājusi starptautiskie novērotāji, atkal daudzām sievietēm ar bērniem un sirmgalvjiem nācies pamest dzimtās vietas. Atkal civiliedzīvotāju vidū ir upuri."

Klausoties sirmā diplomāta, matemātikas profesora stāstījumā par savu tautasbrāļu, gandrīz divu miljonu albāņu, traģisko likteni Kosovā, nāca prātā mūsu tautas dramatiskais liktenis 1941., 1945., 1949. .... gadā, kad Padomju Savienība netraucēti īstenoja genocīdu pret latviešu tautu. Genocīda būtībā tika uzsākts jau 1937. gadā, kad atbilstoši staļinisko represiju struktūru slepenajam "latviešu sarakstam" tika iznīcināti tūkstoši mūsu tautasbrāļu Padomju Savienībā.

Vakar, sēru dienā, mēs atkal atcerējāmies savas tautas baisi daudzos upurus. 1941., 1945. un 1949. gada deportācijās vien no Latvijas tika aizvesti vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku. Daudzi no viņiem tā arī nepārnāca. Bet pārsimt tūkstošiem latviešu padomju genocīda draudi lika doties bēgļu gaitās pasaulē. Kā mūsdienās Kosovas albāņiem.

Sērojot par savas tautas upuriem, mēs reti pieskaramies tā laika starptautiskajai situācijai, kad divi agresīvi totalitārie režīmi ciniski izlēma Eiropas mazo tautu likteņus. Mēs tikpat kā nerunājam par lielo Rietumu demokrātijas valstu vēsturisko atbildību Otrā pasaules kara priekšvakarā. Tas ir likumsakarīgi — Baltijas valstu okupācijas scenārijs sākās jau 1939. gada atvasarā, kad Eiropā sprāga pirmie Otrā pasaules kara šāvieni. 1940.gada vasarā padomju tanki Rīgā ieripoja gandrīz vienlaikus ar fašistiskās Vācijas tankiem Parīzē.

Taču kopš tā laika pasaulē notikušas milzu pārmaiņas. Aukstais karš palicis pagātnē līdz ar politisko lielvaru ambīcijām lemt mazu tautu likteņus. Ir būtiski mainījusies mazu valstu loma pasaules politikā. Un, piemēram, Latvijai Apvienoto Nāciju Organizācijā ir viena balss tāpat kā daudz lielākajai Vācijai, Japānai vai Indijai.

Kosovas krīze liek domāt par to, ka visgrūtāk laikam gan ir mainīt cilvēku domāšanu, priekšstatu stereotipus. Dienvidslāvijas attieksme pret Kosovas albāņiem rāda, ka viens no šādiem ļoti dziļiem domāšanas stereotipiem ir priekšstats par spēka tiesībām uz cinismu un par cinisma nesodāmību. (Par serbu policijas cinismu varēja pārliecināties arī Latvija — mūsu valsts pārstāvis tika ciniski piekauts, pildot starptautiskā novērotāja misiju.)

Teorētiski ir grūti salīdzināt ar padomju ražojuma tankiem un aviāciju bruņoto serbu militāristu un trūcīgi apgādāto Kosovas albāņu cīnītāju militāro potenciālu. Taču Kosovas notikumi arī rāda, cik būtisks faktors ir pašaizsardzība un aizvien lielāko upuru vairotā varonība.

NATO valstu bruņotais trieciens militārajiem mērķiem Dienvidslāvijā pasaulei parādījis ne vien politiskās, bet vispirms jau humānās izvēles aktualitāti. Šīs operācijas politiskie pretinieki uzsver, ka noticis uzbrukums suverēnai valstij.

Mūsdienu pasaulei jaunā gadu tūkstoša priekšvakarā ir jāatbild uz principiāli svarīgu jautājumu: kas ir prioritārs divās augstas raudzes vērtībās — valsts suverenitāte vai cilvēka, tautas tiesības uz dzīvību?

Sekojot mediju komentāriem pasaulē un pie mums Latvijā, kā arī sabiedrības reakcijai dažādās valstīs, nākas tomēr secināt, ka daudziem joprojām ir visai aptuvens priekšstats par NATO militārās operācijas politisko motivāciju un juridisko pamatojumu. Ziņojumu kontekstā vārds NATO nereti izskan kā kādas vienas valsts apzīmējums.

Ko zinām par NATO

NATO seminārā pavadītās dienas liek uz šiem formulējumiem raudzīties daudz niansētāk. Vispirms jau Ziemeļatlantijas līguma organizācijai nemaz nav savas armijas. NATO rīcībā ir tās 19 dalībvalstu bruņotie spēki. "Krievijas politiķi apgalvo, ka NATO tiekot vadīta no Vašingtonas," sarunā ar latviešu žurnālistiem Briselē teica NATO politiskās direkcijas direktors Donalds Makkonels. "Es pats vadu NATO politisko direkciju un varu jums apliecināt, ka daudzos jautājumos ir ļoti grūti panākt visu 16 NATO dalībvalstu vienprātību. Tagad dalībvalstu skaits palielinās līdz 19, un konsensu panākt, protams, būs vēl grūtāk."

Dienvidslāvijas gadījumā, kā redzams, NATO dalībvalstu vienprātība ir panākta.

Zīmīgs bija arī manu Briseles ceļabiedru, arī daudzu citvalstu žurnālistu pārsteigums, NATO mītnē Briselē redzot vienīgi civilistus. Jā, NATO vispirms ir politiska organizācija miera un stabilitātes nodrošināšanai. Un šos mērķus tā pirmām kārtām cenšas panākt ar politiskiem līdzekļiem. To NATO mītnē arī mēģināja panākt attiecībā uz Kosovu — sekojot serbu un Kosovas albāņu sarunām Parīzes priekšpilsētā Rambuijē, sūtot Belgradai aizvien jaunus aicinājumus izbeigt asinsizliešanu un brīdinot autoritāro Dienvidslāvijas prezidentu par viņa īstenotā albāņu genocīda konsekvencēm.

"Pēdējos mēnešos starptautiskā sabiedrība nav taupījusi pūles sarunu ceļā atrisināt Kosovas krīzi. Taču tas izrādījies neiespējami," teikts NATO ģenerālsekretāra Dr. Havjera Solanas 24. marta paziņojumā. Ir skaidrs, ka atbildība par gaisa triecieniem gulstas uz prezidentu Miloševiču, kurš ir atteicies pārtraukt vardarbīgās akcijas Kosovā un piedalīties godīgās sarunās. Ir pienācis laiks rīkoties. Atļaujiet man atkārtot: NATO nesāk karu pret Dienvidslāviju. Mums nav ķildu ar Dienvidslāvijas tautām, kas savas valdības dēļ pārāk ilgi bijušas izolētas Eiropā.

Mūsu akcijas ir vērstas pret Dienvidslāvijas vadības represīvo politiku. Mums jāizbeidz vardarbība un jādara gals cilvēciskajai katastrofai, kas pašlaik notiek Kosovā. To darīt ir mūsu morāls pienākums."

Ļoti būtisks NATO kardinālās izšķiršanās pamatojums ir alianses dalībvalstu vienprātības princips. Tikai tā — pēc konsensa principa — tiek pieņemti visi svarīgākie Ziemeļatlantijas līguma organizācijas lēmumi. Tas nozīmē, ka lēmumu par Dienvidslāvijas militāro objektu bombardēšanu pieņēma visas 19 NATO dalībvalstis.

Šī lēmuma īstenošana ir Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštāba (SHAPE) un šo spēku pašreizējā komandiera, amerikāņu ģenerāļa Veslija Klarka kompetencē. Tieši šeit, ģenerālštābā, stundas braucienā no Briseles, tika izlemtas galvenās militārās operācijas detaļas.

Šeit, ģenerālštāba pilsētiņā, atšķirībā no NATO mītnes Briselē, lielākā daļa vīriešu darbā ierodas uniformās, un apmeklētājam pirmajā brīdi vai acis apžilbst no visdažādāko mundieru daudzuma. Taču arī šeit, SHAPE pilsētiņā, pat visvērīgākais viesis neieraudzīs tankus, lidmašīnas vai ložmetējus — ja nu vienīgi revolveri sargkareivim pie jostas, vārtus atverot. Visdažādāko armiju formastērpi savdabīgi kontrastē ar virsnieku sievu raibajām tualetēm un viņu bērnu līksmajām balstiņām, no skolas mājup steidzoties.

Šie iespaidi, tik atšķirīgi no padomju propagandas kultivētā "ienaidnieku midzeņa" tēla, liek domāt par jaunu domāšanu, jaunajā gadu tūkstotī ieejot, par NATO kā joprojām varenu militāro spēku cilvēcības rokās.

Iespējams, starptautisko tiesību eksperti vēl gadu desmitiem diskutēs par NATO trešdienas lēmumu — bombardēt suverēnas valsts militāros objektus. Jau tagad var droši teikt, ka Dienvidslāvijas propagandas mašīna turpinās rādīt šajos uzlidojumos cietušus (vai it kā cietušus) civiliedzīvotājus. Mani darīja uzmanīgu kāda dīvainība Dienvidslāvijas oficiālajā informācijā no Belgradas: NATO aviācijas triecienos pret militārajiem objektiem esot cietušas civilpersonas, kas atradušās šajos objektos. Piedodiet, bet kādēļ gan tās tur atradās? Vai tas neatgādina Irākas Huseina parauga "dzīvo vairogu"?

NATO dalībvalstu militārās operācijas mērķis ir vājināt Dienvidslāvijas militāro potenciālu, lai šī valsts atmestu nesodāmības apziņu un pārtrauktu albāņu slepkavošanu Kosovā. Lai tā atgrieztos pie sarunu galda, meklējot mierīgu Kosovas nākotnes politisku atrisinājumu. Ne NATO kopumā, ne kāda no 19 NATO dalībvalstīm nevēlas iekarot kaut pēdu no Dienvidslāvijas teritorijas. Bet, ja Kosovas albāņi prasa sev autonomiju, tad tā ir vēl vienas tautas griba izrauties no lielākas tautas apspiestības. Process, kas tik dinamiski pāršalca Eiropu 80. un 90. gadu mijā. Šobrīd, "pateicoties" serbu soda vienību zvērīgumam, Kosovas albāņiem sava autonomijas prasība kļuvusi arī par izdzīvošanas jautājumu.

Acīmredzot NATO militārā akcija gan politiķiem, gan vēsturniekiem un filozofiem liks padomāt par valstu suverenitāti jaunā, vēl augstākas atbildības pakāpē. Vai mūsdienu modernajā pasaulē, kurā sabrucis visasiņainākais totalitārais režīms, valstiskā suverenitāte nav arī īpaša atbildība pret visiem šīs suverenitātes subjektiem, pret visu attiecīgajā valstī dzīvojošo tautu un nacionālo minoritāšu pārstāvju vissvarīgākajām cilvēka tiesībām — tiesībām uz dzīvību.

Būtībā šajās dienās gaisa telpā virs Dienvidslāvijas militārajiem objektiem parādās pasaules jaunā kārtība: kad 19 valstis vienprātīgi paceļ sargājošu roku pār mazu tautiņu, ko autoritārs režīms bija nolēmis iznīcībai. Kvalitatīvi jauna parādība vēsturiskā perspektīvā — atceroties latviešu tautas Golgātas ceļu politisko lielvaru sadursmē aizņemtās pasaules acu priekšā.

Latvijas likumsakarīgā pozīcija

Acīmredzot likumsakarīgs un vēsturiski taisnīgs ir mūsu valsts paustais atbalsts NATO militārajai operācijai pret Dienvidslāvijas militārajiem objektiem. Un atcerēsimies: šobrīd tas nebūt vairs nav Ziemeļatlantijas savienībai tālas un svešas valsts viedoklis. Tas ir partnervalsts viedoklis — jo Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs līdz ar 26 citiem suverēnu Eiropas valstu karogiem plīvo Sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštāba pilsētiņā pie "Partnerattiecības mieram" koordinācijas centra ēkas (nupat, Krievijai izstājoties no "Partnership for Peace" programmas, viens karogs tika novākts). Šajā ēkā līdzās citvalstu kolēģiem strādā arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis — majors Jānis Avišāns. Bet par to — turpmāk.