Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

To pašu var teikt arī par cīņu pret narkotikām un to izplatīšanu, automašīnu zagļiem. Taču, kā pierāda prakse, šī tāpat kā jebkura reforma neīstenosies, ja tās ideju neizpratīs tie, kam tā jāveic. Informācijai par tās būtību ir jānonāk līdz katram policistam, pretējā gadījumā galaiznākums būs klaja negācija pret darāmo. Kā piemēru varu minēt savu uzstāšanos Valsts policijas gada atskaites sanāksmē, kur paudu šo savu domu par reģionalizāciju, kuras pilotprojekts tiek realizēts Daugavpilī, un sarunas ar ierindas darbiniekiem rajonos, kuri bija negatīvi noskaņoti pret pārmaiņām, jo bija saņēmuši jau sagrozītu, neprecīzu informāciju. Jāsāk ar to, ka diskusijā par jauno jāiesaista visi darba darītāji, arī ierindas darbinieki, un visiem jādod iespējas lemt. Ministrijai un ministram jānorāda reformas virziens un vēlamais rezultāts.

Būtisks uzdevums policijas darba uzlabošanai ir savstarpējā saskaņotība starp dažādiem resoriem un dienestiem. Šādas sadarbības pozitīvais efekts bija redzams darba grupas, kas strādāja pirms 16.marta, veikumā. Tika savākta pilnīgi visa informācija, kas varētu ietekmēt atceres dienas pasākumu veiksmīgu norisi, ieskaitot baumas, no visiem dienestiem un struktūrām, kas strādā ar šādu informāciju. Līdz ar to tika izstrādāts konsolidējošs slēdziens un atbilstošs rīcības plāns. Varu tikai vēlreiz ar jūsu avīzes starpniecību izteikt pateicību visiem darbiniekiem, kas bija iesaistīti šajā darbā, par labi un godprātīgi paveikto. Ir arī liels morālais gandarījums, jo, kā stāstīja paši policisti, pirmo reizi pie viņiem nākuši klāt cilvēki un teikuši paldies par klātbūtni. Sabiedrība policiju šajā gadījumā izjuta kā tās interešu aizstāvi, nevis zināmā mērā represīvu spēku.

Atgriežoties pie mērķiem un prioritātēm, — viens no valsts policijas galvenajiem uzdevumiem, kā visās pasaules valstīs, ir cīņa pret organizēto noziedzību, jo šajā kategorijā ietilpst ļoti daudzi noziegumi, kas īpaši satrauc sabiedrību — kontrabanda, automašīnu zādzības un vēl un vēl. Sistēma, kā cīnīties ar to, ir nemitīgi jāveido un jāpilnveido, un esmu pārliecināts, ka ar laiku tas tiks izdarīts. Protams, to nevaru izdarīt es viens, bet mums ir pietiekami daudz sava amata pratēju, profesionāļu un kopīga izpratne kā to paveikt.

Patiesi iepriecinoša situācija veidojas tādā iekšlietu sistēmas nozarē kā ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas jau notiekošo reformu procesu ietekmē pārtop par glābšanas dienestu šī vārda patiesajā nozīmē. No iepriekšējiem laikiem daudzi atceras to, ka ugunsdzēsēji dzēsa tikai ugunsgrēkus. Šodien viņi nocels kaķi no jumta un suni no ledus gabala, atsūknēs pārplūdušu aku un palīdzēs, ja atslēga dzīvoklī, bet durvis aizcirtušās, ja pārplīsis ūdensvads. Palīdzēt — tā ir vispārpieņemta norma glābšanas dienestiem visā civilizētajā pasaulē, un cilvēki, kas tur strādā, ir pārliecināti un zinoši par savu darbu, viņi garantē rezultātu. Ar laiku visas ārkārtas komisijas, kas organizē darbus neparedzētu nelaimju gadījumos, tiks koordinētas caur glābšanas dienestu, tur tiks bāzētas arī visas nepieciešamās rezerves. Ir jau pirmās iestrādes šādā virzienā, kas tika izmēģinātas Mežotnes plūdos, kaut arī šis notikums pēc likuma neietilpst ārkārtas gadījumos, jo nepārsniedz viena pagasta robežas un tā atrisināšana būtu pagasta pašvaldības kompetencē. Centralizētajiem dienestiem sava palīdzība būtu jāsniedz tikai tad, ja visi resursi un iespējas uz vietas ir izsmeltas. Nezinu, vai to tā var salīdzināt, bet ar laiku mums būs jāatgriežas pie jau zināmās civilās aizsardzības mācības sistēmas — iedzīvotāju apmācības, kā rīkoties ārkārtēju situāciju gadījumos.

Rezumējot var teikt, ka šajā dienestā vairs vajadzīga tikai nauda — ir idejas, ir plāns, kā tās īstenot, nepieciešami tikai līdzekļi, lai to visu ātrāk ieviestu dzīvē.

Sekmīgi norit arī cietumu reforma. Šī nozare gan drīz pāries Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Ar ieslodzījumu vietu problēmām nodarbojos jau 6. Saeimas laikā, esmu ar tām labi iepazinies un varu apgalvot, ka tur notiek pozitīva attīstība. Cilvēki, kas vada šīs reformas, dara to ar zinātnisku nostāju, praktisku pieeju un starptautisku atbalstu. Visa minētā ietekmē cietumu sistēma varētu attīstīties tik strauji, ka (no tā es, starp citu, baidos) dzīves līmenis cietumā un pieeja ieslodzītājiem varētu pārsniegt sabiedrības sapratnes attīstības līmeni.

Robežsardze. Kad pirms diviem gadiem šī struktūra pārnāca Iekšlietu ministrijas kompetences ietvaros, darbiniekiem nebija ne piemērota apģērba, ne ieroču, ne tehnikas. Var teikt — šīs nozares nebija, bija obligātais dienests. Divos gados ir izveidota profesionāla robežsardze. Paskatieties uz viņiem — ir jūtama pašapziņa, spēks. Šis dienests dzīvo jau jaunā pasaulē, reāli sapņo par helikopteriem, kuteriem, citu tehniku. Valdība šo struktūru nopietni atbalsta, nāk investīcijas, tiek veidota moderna informatizācijas sistēma — vārdu sakot, par šī dienesta sekmīgu attīstību bažu nav.

Vēl nopietni jāpiestrādā pie pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pilnveidošanas, jo ir nedaudz mainījušās tās funkcijas. Ar pilsonību saistītie jautājumi tagad ir vairāk Naturalizācijas pārvaldes kompetencē, kas ir Tieslietu ministrijas struktūra. Arī samazinoties nepilsoņu skaitam, uzlabojoties robežkontroles darbam un pilnveidojoties vīzu režīmam, saruks šī dienesta darba apjoms, līdz ar to būs jāpārskata resursu, pienākumu sadale. Pats lielākais veicamais uzdevums šajā nozarē, tā saucamais Eiropas Savienības mājas darbs, ir pilsoņu pasu nomaiņa. Diemžēl pasu reformai paredzētais miljons tika novirzīts citur un tagad līdzekļu šim darbam ir apaļa nulle. Mērķis ir nosprausts, konkurss izsludināts, darba grupa strādā, bet acīmredzot būs jāpieņem politiski lēmumi, lai atrisinātu šo jautājumu, jo mūsu pilsoņu pases tiešām ir zem katras kritikas.

Par drošības policiju. Drošības policija ir kļuvusi par lielāko un stabilāko struktūru no visiem drošības dienestiem: Satversmes aizsardzības birojs ir samērā jauna un skaitliski maza institūcija, pretizlūkošanas nodaļa tikai šogad sāk nopietni veidoties, jo vecā sistēma tiek reorganizēta. Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošie drošības dienesti ir iestrādājušies, nostabilizējušies, uz tiem var paļauties — šajā sakarībā vēlreiz atgādināšu par jau minēto 16.martu, kura pasākumi norisinājās mierīgi, bez incidentiem, kas galvenokārt ir drošības policijas nopelns.

Iekšlietu ministrijas kompetencē ir nodota arī valsts austrumu robežas izveide, bet vienlaikus tā ir apgrūtināta — valsts akciju sabiedrībā "Robežbūve" ir četri pilnvarnieki: atbildīgs esmu es, bet man ir tikai ceturtā daļa lemšanas tiesību. Un vienīgā lemšana ir tāda, ka caur ministriju iet nauda… Mani vispār satrauc šīs neskaidrās naudas plūsmas, kas kavē Latvijas attīstību, kā piemēram G—24, "Banka Baltija" un visi citi mīklainie darījumi, kur kāda naudas daļa kaut kur aizplūst, pazūd. Tāpēc arī šis robežbūves projekts man ir kā zināms trauksmes signāls, kas liek būt uzmanīgam un risināt neskaidros jautājumus.

— Viens solis ir formulēt prioritātes, apkopot idejas. Nākamais pakāpiens — finansiālais segums. Kā jūs vērtējat valsts budžetu iekšlietu sistēmai 1999.gadam?

— Visvairāk, izejot no budžeta plānojuma 1999.gadam, ir cietusi valsts policija. Tas tika atzīts arī seminārā "Budžets — 2000" Jūrmalā, kur programma "Valsts policija" tika izcelta pārējo vidū kā tāda, kur, piešķirot finansējumu, nav ņemti vērā visi apstākļi, nav iedalīti līdzekļi jauno funkciju darbības nodrošināšanai — tikumības policijai, imigrācijas un bēgļu jautājumu risināšanai, patrulēšanai ielās un citiem. Nav pat aprēķināts inflācijas koeficients dažādiem izdevumiem, piemēram degvielas iegādei, telpu uzturēšanai, īres un komunālajiem maksājumiem kā rezultātā daudzās policijas nodaļās jau pāris mēnešu laikā ir sakrājušies lieli parādi. Iepazīstoties ar policijas iecirkņiem, redzu, ka dažās vietās vēl valda alu laikmets, ja tā var teikt. Ilgi neremontētas telpas, aizvēsturiskas mēbeles un muzeju cienīgs tehniskais aprīkojums — tā ir vide, ar ko sastopas cilvēki, ienākot daudzos jo daudzos policijas iecirkņos. Priekšstats, kas rodas, ir visai bēdīgs. Ir ideja izveidot investīciju projektu, kura pamatmērķis būtu sabiedrības un policijas saskarsmes uzlabošana, policijas prestiža palielināšana, un viens no uzdevumiem, lai to panāktu, ir arī darba apstākļu uzlabošana policijas iecirkņos — telpu sakārtošana, tehnikas uzlabošana utt. Finansējumu varētu gūt gan no budžeta, gan ārvalstu investīciju veidā.

— Jūs raksturojāt situāciju valsts policijā, kur naudas katastrofāli trūkst, bet varbūt ir tādas iekšlietu sistēmas nozares, kurās finansējums šogad ir būtiski palielināts vai to plāno palielināt nākamajā gadā?

— Kopējais budžeta palielinājums šogad ir 8 procenti, kas nav slikts rādītājs uz pārējo ministriju fona, bet reāli šie procenti ir tiešās investīcijas valsts austrumu robežas izbūvei. Komentāram vēl viens fakts — nezinu, kā tas ir gadījies, bet tā nu ir iznācis, ka algas pielikums, kas bija paredzēts iekšlietu darbiniekiem ar pagājušajā gadā pieņemtajiem Ministru kabineta noteikumiem, šogad radīs problēmas — tieši tāda pati summa, kāda bija paredzēta pusgadam pērn, šogad ir iedalīta uz visu gadu. Algas samazināt nevar, tādēļ, lai nodrošinātu paredzēto pielikumu, nācās atteikties no vairākiem citiem projektiem. Iespējams, ka šīs problēmas tiks atrisinātas nākamā gada budžetā, lai gan pagaidām nevaru teikt, ka prognozes būtu īpaši optimistiskas…

— Vēlreiz atgriežoties pie jautājumiem, kas skar valsts policiju, — kā jūs komentētu faktus, ka Cilvēktiesību un etnisko studiju centra sagatavotajā pārskatā par cilvēktiesībām Latvijā 1998. gadā uzsvērta sūdzību palielināšanās par policijas patvaļu, pārkāpumiem, Pasaules bankas pētījumā ceļu policija atzīta par vienu no trim korumpētākajām valsts institūcijām Latvijā?

— Šie pētījumi ir arī ministrijas rīcībā, un tie vēlreiz norāda uz vienu no mūsu uzdevumiem — saskarsmes uzlabošana starp valsts policiju un sabiedrību. Sorosa fonda atbalstīti notiek semināri ar psihologu piedalīšanos visos Latvijas reģionos, kur policisti sanāk kopā un, izrādās, daudzi pirmo reizi runā par tādām lietām kā relaksācija, savstarpējās attiecības ģimenē, darba kolektīvā un šo faktoru ietekme uz darba kvalitāti. Iekšlietu sistēmā strādājošo darbs ir saistīts ar nemitīgu stresu, tāpēc ir iecere veidot psiholoģiskās palīdzības, konsultāciju dienestus, kur vienmēr būtu iespējams saņemt padomu un risināt konfliksituācijas. Ir atbalsta piedāvājumi no ASV, ceram sadarboties arī ar Latvijas Universitātes psiholoģijas katedru. Ar šo projektu gribam atrisināt gan akūtās palīdzības problēmu stresa situācijās, gan izveidot rehabilitācijas centru. Otrs virziens, lai risinātu sabiedrības un policijas savstarpējo attiecību problēmas, ir korupcijas izskaušana. Sakarā ar Pasaules bankas pētījumu mēs rīkojām semināru, kurā pēc detalizētākiem pētījumiem tika noskaidrots, ka nevis ceļu, bet municipālā policija ir tā korumpētākā. Domāju, ka tas bija saistīts ar laiku, kad Rīgā bija cita vadība, nebija sakārtota likumdošana, un municipālā policija tiešām kontrolēja kafejnīcas, citas tirdzniecības iestādes. Tas arī visvairāk satrauca uzņēmējus. Tagad situācija ir radikāli mainījusies, ir izveidojusies laba sadarbība starp valsts un municipālo policiju, izstrādāts arī Ministru kabineta noteikumu projekts par to, ko drīkst kontrolēt un kas, tā kā domāju, ka šādas negatīvas atskaņas vairs nebūs. Attiecībā uz ceļu policiju ir jāpiemin fakts, ko neminēju budžeta sakarā — ceļu policijai ir uzdots savākt 3 miljonus latu saviem uzturēšanas izdevumiem. Katras rajona policijas nodaļas priekšniekam ir plāns, kas izskatās aptuveni šādi — algu fonds: dotācijas — tik un tik tūkstoši latu, pašu ieņēmumi — tik un tik; degviela — tas pats — dotācijas plus pašu ieņēmumi. Tātad katru mēnesi ir jāsavāc noteikta summa, lai vispār būtu iespējams strādāt. Sākotnējā iecere bija tāda, ka ceļu policistu iekasētā nauda par konstatētajiem pārkāpumiem tiks izlietota pašu darbinieku materiālajai stimulēšanai, diemžēl… Ar šo problēmu tiek strādāts un, iespējams, gada vidū, ja būs budžeta labojumi, likumi tiks sakārtoti, pašu ieņēmumus nomainīs valsts dotācijas, un līdzšinējā sistēma mainīsies. Turklāt negodīgie "plāna pildītāji" arī iekrīt, un vadības attieksme šajos gadījumos ir viennozīmīga — tā teikt, domā par rungas abiem galiem… Problēmu iespējams risināt arī ar augstas tehnoloģijas palīdzību, un jau tuvākajā nākotnē tiek apsvērtas iespējas iepirkt tehniku, kas novēro un fiksē automašīnas, kas pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Un aparātu nav iespējams apmānīt vai uzpirkt. Pirmās šādas ierīces parādīsies Rīgā, jo Rīgas dome ir izteikusi vēlēšanos ieguldīt līdzekļus datorizēto videokameru iegādē, kas atrisinās ar ātruma pārsniegšanu saistītās problēmas, jo, kā zināms, ātruma pārsniegšana visbīstamākā ir tieši pilsētās.

(… Šādu ierīču parādīšanos ar lielu nepacietību gaidīs arī "Latvijas Vēstnesī" strādājošie, īpaši redakcijas augs-tas klases šoferis un vadošie darbinieki, kurus, atgriežoties mājās pēc Latvijas un Turcijas brīvās tirdzniecības līguma sarežģītās gatavošanas izsludināšanai, 22.–23. marta naktī, ap pulksten diviem, Kalnciema ielā aiz dzelzceļa gaisatilta, aizturēja ceļu policisti… "par ātruma pārsniegšanu". Diemžēl radara fiksētais ātrums — kā apgalvo šoferis un apliecina viņa pasažieri — bijis lielāks par automašīnas spidometra uzrādīto. Patiesības meklējumos pagājis garš laiks, un iznākumā — pāridarījuma sajūta. Kam izšķirt šādus strīdus? Ko darīt par savu taisnību pārliecinātam autovadītājam?… — L.P. )

— Runājot par policiju, gandrīz vienmēr tiek akcentēts kadru jautājums, tas, ka trūkst darbinieku, ka nav kam strādāt. Vienlaikus policijā rit personālsastāva atestācija, kvalifikācijas vērtēšana. Kā sastatāmas šīs divas lietas — prasības policistiem un kadru trūkums?

— Ja strādā zemu kvalificēts, likumus un valodu nezinošs policists, tad lai viņš labāk nestrādā vispār, tādas ir manas domas. Būs mazāk pārkāpumu un nesaskaņu. Tāpēc arī atestācija notiek, un par tās rezultātiem ziņošu jau tuvākajā laikā. Pagaidām varu nosaukt vienu skaitli — pēc pirmās atestācijas 600 darbiniekiem bija izteikti brīdinājumi par valsts valodas nezināšanu, pāris desmiti ir atlaisti, bet vairāk saistībā ar profesionālo nezināšanu nekā valodas neprašanu, kas ir tikai viens no kvalifikācijas rādītājiem. Bija arī gadījumi, kad cilvēki tika paaugstināti amatā. Gribu arī uzslavēt Latvijas Policijas akadēmiju, kas tuvāko gadu laikā spēs mūs nodrošināt ar profesionāliem un zinošiem kadriem. Vēl nedaudz par gribēšanu un negribēšanu strādāt — zemākā alga policijā tomēr ir lielāka par vidējo daudzās citās nozarēs… Rezumējot varu apgalvot, ka darbinieki būs un mēs varēsim izvēlēties tos labākos un kvalificētākos. Ir prieks arī par to, ka uz policiju, tieši uz kārtības policiju, nāk strādāt sievietes, tas uzlabo gan mikroklimatu kolektīvos, gan arī attieksmi no sabiedrības puses.

— Latvijā nesenā pagātnē ir notikuši vairāki skandalozi gadījumi. Viens no tiem — traģiskais notikums Gulbenē, pēc kura izskanēja daudz, tostarp arī emocionālu, viedokļu par bērnu drošības garantēšanu. Šī gada 6.janvārī Iekšlietu ministrija ir apstiprinājusi "Bērnu noziedzības samazināšanas un bērna aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu programma 1999.gadam". Kādi konkrēti pasākumi tās ietvaros paredzēti?

— Tas ir pasākumu komplekss visa gada garumā, tur ietilpst gan pasākumi, kas vērsti uz sadarbību ar masu informācijas līdzekļiem, sabiedrību, piemēram, policijas dienas skolās, kam jāinformē bērni par savas aizsardzības un drošības pasākumiem, gan arī nepilngadīgo noziedzības, narkomānijas problēmu risināšana, kas ietver nepilngadīgo uzskaites vešanu, nepilngadīgo lietu inspektora amata izveidošanu sociālajos dienestos, darbs pie likumdošanas, lai paredzētu atbildības palielināšanu, kriminālatbildības iestāšanos jau no 14 gadiem un pat jaunāka vecuma smagu noziegumu izdarīšanas gadījumos. Speciālisti arī atzīmējuši, ka mums ir par maz speciālo iestāžu mazgadīgajiem noziedzniekiem, tās nākotnē jāveido.

— Jau labu laiku sabiedrībā norisinās diskusija par būt vai nebūt nāvessodam, kas īpaši saasinās, uzzinot par kāda sevišķi nežēlīga nozieguma izdarīšanu, kā tas bija Gulbenes gadījumā. Vienlaikus likumsakarīga ir arī intereses palielināšanās par ieslodzījumu vietām un apstākļiem tajos. Cik nopietns Latvijas cietumu sistēmas situācijā ir uzskats par cietumu kā reālu labošanās un izdarītā nožēlošanas vietu?

— Neapšaubāmi — parādās pirmie progresa asni, bet tajā pašā laikā ir jāmin fakts, ka tikai 10 procentiem ieslodzīto šobrīd ir iespējas mācīties un tikai apmēram 20 procentiem strādāt. Tas vien liecina, ka lielākā daļa cietumos tikai uzturas un saņem vēl papildu "skološanos" no tādiem pašiem. Bet pirmie soļi ir, kustība progresa virzienā notiek, un domāju, ka ar laiku daudz kas tiks sakārtots. Jau tagad tiek pamazām ieviesta kameru sistēma cietumos, tos remontē, tiek domāts par ražošanas iespējām cietumu teritorijās. Kā pozitīvu piemēru varu minēt Valmieras cietumu, kur tikai tāds apstāklis kā sporta zāles izbūve desmitkārtīgi samazināja noziedzības līmeni, slepkavību vispār vairs nav. Varu tikai vēlreiz pieminēt sekmīgo cietumu reformas norisi, kas pamazām virza mūsu ieslodzījumu vietas uz progresīvu sodu izciešanas sistēmu.

— Strauji nāk pavasaris — ar plūdiem un ar jauno Krimināllikumu, kas stāsies spēkā no 1.aprīļa. Vai paredzat kādas problēmas tā reālai darbībai dzīvē?

— Lielākas problēmas paredzu ar Krimināllikumu nekā ar plūdiem. Iespējamās plūdu vietas ir apzinātas, shēmas izveidotas, darbība saskaņota — visu, kas iespējams, mūsu dienesti izdarīs. Ja runājam par Krimināllikumu, tad visiem būs jāmācās. Tā, kā teica ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, būs jauna ēra, jauns gadsimts tiesībsargājošajām struktūrām. Policistam, kurš strādā ar konkrētiem noziegumiem, būs jāiemācās ne tikai jaunie pantu nosaukumi, vienlaikus būs jāapgūst jaunā procesa kārtība. Ir jauns nodalījums — izziņa un atbildīgais par izziņu, kura pilnvaras ir palielinātas. Daudzās rajonu policijas nodaļās nav atsevišķi izveidotas izziņas iestādes, tas arī var radīt problēmas… Grūtības būs un mēs to apzināmies un strādājam, bet arī no kļūdām neviens nav pasargāts.

Liena Pilsētniece,

"LV" korespondente