""Rīgas komercbanka"

atzīta par maksātnespējīgu

"Dagens Industri"

— 99.03.25.

Rīga . Vakar tika atzīta Latvijas piektās lielākās bankas "Rīgas komercbanka", kurā akciju mazākums pieder zviedru Swedfund, maksātnespēja. Rīgas tiesa par administratoru iecēla advokātu Gundaru Ceru.

No juridiskā viedokļa raugoties, tiesa ir tikai konstatējusi bankas maksātnespēju, kas neizslēdz iespēju, ka šis finansu institūts varētu tikt atveseļots un atjaunot darbību. Latvijas Banka šo banku slēdza 7. martā tādēļ, ka tās kapitāls bija iztērēts, ciešot lielus zaudējumus Krievijas tirgū. Administratoram mēneša laikā ir jāiesniedz sanācijas plāns, kam jāsaņem Latvijas Bankas piekrišana.

Bankas lielākā ārvalstu akcionāre Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) ir saņēmusi kritiku par to, ka nav palīdzējusi glābt Komercbanku, piešķirot jaunu kapitālu.

ERAB savukārt uzsver, ka esot mēģinājusi atrunāt Komercbanku no riskantiem ieguldījumiem Krievijā, taču banka šo padomu neesot uzklausījusi. Swedfund šajā lietā netiek pieminēts.

"Latvijas komercbankas" zaudējumi 1998. gadā ir 29 miljoni latu (394 miljoni zviedru kronu), un šī gada pirmajos mēnešos zaudējumi jau ir 1,6 miljoni latu.

"Lārs sastādīs Igaunijas jauno valdību"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.23.

Koalīcija grib turpināt reformu politiku / Sociālās politikas akcenti.

Stokholma

. Igaunijā valdību sastādīs bijušais ministru prezidents Marts Lārs. Igaunijas prezidents Lennarts Meri sastādīt valdību pilnvaroja konservatīvās partijas Pro Patria priekšsēdētāju Lāru. Igaunijas parlamenta, Riigikogu , vēlēšanās Lāra partija gan kļuva tikai par otru lielāko spēku aiz populistiskās Centra partijas. Taču reformu aliansei, kas sastāv no Pro Patria , Reformu partijas un Moderātu partijas, parlamentā ir absolūtais vairākums. Tajā ļoti neliels pārsvars ir Pro Patria : konservatīvajiem parlamentā ir 18 mandāti, tāpat kā liberālajai Reformu partijai, bet moderātiem – 17 vietas. Līdz ar to aliansei ir 53 no 101 parlamenta vietas.

Meri Lāru sastādīt valdību pilnvaroja pēc tam, kad trīs partneri, turot vēlēšanu solījumu, vienojās par koalīciju. Tagad Lārs un viņa valdība vēl ir jāapstiprina parlamentā. Tādējādi Centra partijas priekšsēdētāja Savisāra mēģinājums izraisīt nesaskaņas trīs partiju savienībā beidzās nesekmīgi. Savisārs Reformu partijas priekšsēdētājam Kallasam piedāvāja ministru prezidenta amatu, ja viņš izstātos no reformu alianses.

38 gadus vecais Lārs koalīcijas vienošanos uzskata par Miltona Frīdmana brīvās tirgus ekonomikas mācības un britu premjera Tonija Blēra propagandētās sociālās demokrātijas kombināciju. "Efektīva sociālā politika ir spēcīgas ekonomikas priekšnoteikums," teica Lārs. Nākamais ministru prezidents tādējādi signalizēja par radikālās reformu politikas turpināšanu, kas iezīmēja arī viņa pirmo amata periodu no 1992. gada līdz 1994. gadam. Toreiz, pēc Baltijas republikas neatkarības atjaunošanas, Lārs īstenoja konsekventu privatizāciju, vienotas valsts valūtas ieviešanu un Eiropā vienreizēji zemu nodokļu politiku. Lārs 1994. gadā bija spiests demisionēt ieroču tirdzniecības ar Izraēlu un ar valūtas reformu saistītās t.s. "rubļa afēras" dēļ. Viņam tika pārmests, ka viņš ir maldinājis sabiedrību par ienesīgo rubļa naudaszīmju pārdošanu Čečenijai.

"Trios" koalīcijas vienošanās, salīdzinot ar toreizējo, ir spēcīgs sociālās politikas akcents. Ģimenēm ar bērniem ir apsolīta augstsirdīga palīdzība, starp citu, ar nodokļu atvieglojumiem. Tēvi vai mātes, kuri mājās uzņemsies bērnu audzināšanu, saņems pastāvīgu valsts noteikto minimālo algu. Lielāka uzmanība tiks veltīta arī izglītībai un audzināšanai. Vislielāko uzsvaru koalīcija liek uz Igaunijas integrāciju Eiropas Savienībā un aizsardzības politiku. Lai dotu iespēju Igaunijai tuvināties NATO, par līdzdalību kurā valsts līdz šim ir cīnījusies bez panākumiem, turpmāk ik gadu 2% no iekšzemes bruto produkta tiks atvēlēti aizsardzības budžetam. Valdībā Lārs balstīsies uz vecajiem līdzgaitniekiem. Pēc patreizējā valdības saraksta ārlietu ministrs atkal būs Ilvess, kurš pagājušajā gadā no šī amata atkāpās, lai sagatavotos vēlēšanām. Reformu partijas priekšsēdētājs un bijušais Centrālās bankas vadītājs Kallass varētu būt finansu ministrs. Kallasa politiskā nākotne nesen izšķīrās tiesā, kur viņš tika apsūdzēts par naudas izšķērdēšanu laikā, kad viņš bija Centrālās bankas vadītājs. Viņš tika attaisnots. Ministru kabineta sarakstā ir atrodama informācija arī par patreizējā prezidenta Meri iespējamo pēcteci. Moderātu priekšsēdētājs un bijušais ministru prezidents Tarands, kurš kā mērena un līdzsvarota figūra bauda lielu popularitāti, šajā sarakstā neparādās. Viņš varētu būt koalīcijas kandidāts prezidenta vēlēšanās, kas notiks nākošajā gadā.

"Aizdomas korupcijā:

ģenerālprokurora uzmanības lokā

Kremļa līdzstrādnieki"

"Die Presse"

— 99.03.24.

Aizdomās turēto sarakstā ir parādījusies arī Jeļcina meita.

Maskava

. Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Skuratovs otrdien oficiāli izvirzīja apsūdzību pret prezidenta dienesta Saimniecības nodaļu. Nodaļa un tās vadītājs Pāvels Borodins tiek apsūdzēti budžeta līdzekļu izšķērdēšanā.

Vienlaicīgi ģenerālprokuratūras izmeklētāji sāka Jeļcina administrācijas ierēdņu nopratināšanu. Kremļa iestādes Saimniecības nodaļa oficiāli ir visu valsts institūciju ēku un prezidenta rezidenču, kā arī visa Krievijas īpašuma ārvalstīs, īpašniece; līdz ar to tā ir atbildīga arī par to uzturēšanu kārtībā un par jaunu ēku celtniecību.

 

Pēdas ved uz Lugano

Attiecīgos uzdevumus kopš 1993. gada izpildīja krievu - šveiciešu kopējais uzņēmums Mabetex , kura birojs atrodas Lugano. Tomēr uzdevumus firma nesaņēma konkursa rezultātā, bet samaksājot uzpirkšanas naudu daudzu miljonu vērtībā. Bez nodaļas vadītāja Borodina aizdomās tiek turēta arī Jeļcina meita Tatjana Djatčenko. Viņa ir likusi uzbūvēt pili Nikuļina Gora netālu no Maskavas, kas zemesgrāmatā ir ierakstīta uz Mabetex krievu pārstāvja Viktora Stolpovskiša vārda.

 

Profesionālā palīdzība

no Šveices

Jau pagājušā gada oktobrī ģenerālprokurors Skuratovs ievadīja izmeklēšanu pret prezidenta dienestu un novembrī lūdza palīdzību Šveices kolēģei Karlai del Ponti. Viņa janvārī deva rīkojumu pārbaudīt firmu, kam vajadzēja apstiprināt Skuratova aizdomas. Otrdien Karla de Ponti ieradās Maskavā, lai kopā ar Skuratovu izmeklēšanu turpinātu uz vietas. Vietējie masu mediji ziņo, ka del Ponti ir atvedusi līdz dokumentus, kas pierāda, ka vismaz naudas summas dolāros nelegāli no Krievijas ir plūdušas uz banku kontiem Šveicē. Novērotāji paredz, ka izmeklēšanas rezultātu sekas varētu būt politiskā zemestrīce Maskavā.

Elke Vindiša

"Nemitīgie draudi"

"Die Presse"

— 99.03.24.

Krievijas ārpolitika pēdējos 100 gados ir kāda jauna rakstu krājuma tēma, kuru nesen prezentēja Vīnē.

Vīne

. Rietumu, īpaši vācu un austriešu skaitījumā, Krievijas ārpolitika ir ekspansīva, un kolektīvajās atmiņās tā ir palikusi kā gadu simtiem veci draudi. Taču paši krievi uzskata, ka viņu ārpolitika ir defensīva; tā tiek uzskatīta kā Krievijas nepieciešama reakcija uz izaicinājumiem valstij no Austrumiem un Rietumiem.

Šīs atšķirības uzsver arī Vīnes universitātes Austrumeiropas vēstures profesors Andreass Kapelers, kurš pirmdienas vakarā Vīnes Diplomātu akadēmijā iepazīstināja ar jaunu rakstu krājumu, kurā 11 autori raksta par Krievijas ārpolitiku pēdējos 100 gados.

Izdot šo rakstu krājumu pamudināja simpozijs "Krievija - Padomju Savienība - Krievija", kas Vīnē notika 1997. gada rudenī. Rakstu krājumu ir izdevusi Petera Langa izdevniecība, sērijā "Wiener Osteuropa Studien" ("Vīnes Austrumeiropas pētījumi").

Prezentācijas laikā Kapelers norādīja uz to, ka pēc daļējas Krievijas arhīvu atvēršanas ir iegūti papildus jauni uzziņu avoti, īpaši par padomju ēru. "Katrā gadījumā līdzšinējie atradumi arhīvos nerada nepieciešamību pamatīgi pārrakstīt Padomju Savienības vēsturi, bet tie padziļina Rietumu līdzšinējās zināšanas."

"Ļaunāk nekā Sibīrijā"

"The Globe and Mail"

— 99.03.23.

Kāda ideja jūsu nākamās vasaras atvaļinājumam: iekāpiet savā automašīnā un no Toronto dodieties uz Parīzi. Tomēr pārliecinieties, vai jums ir līdzi pietiekami siltas drēbes un līdzekļi moskītu aizbaidīšanai. Jums nāksies braukt uz Aļasku, tad strauji pagriezties pa kreisi un doties par 100 km garu tuneli zem Beringa jūras uz Krieviju.

Tāds ir dažu Čukotkas fantastu sapnis. Neviens cits šo ideju neuztver nopietni, bet Čukotkas reģionālie līderi vēl arvien lolo fantāzijas atrast sponsoru 14 miljardu $ tuneļa projektam. Viņi tiecas padarīt Čukotku redzamu pasaules kartē, pievilinot ASV un Kanādas tūristus un automašīnu vadītājus izmantot divu nedēļu ceļu uz Eiropu un Āziju. Viņi ir aģitējuši par šāda tuneļa ideju arī starptautiskos investīciju forumos.

Tomēr būtu nepieciešams daudz vairāk par 14 miljardu $ tuneli, lai pārvērstu Čukotku par tūristu paradīzi. Šis ir viens no Krievijas aukstākajiem un drūmākajiem reģioniem, no kura bēg pat sibīrieši. Tās teritorija ir aptuveni tikpat liela kā Francija, bet iedzīvotāju skaits varētu ērti satilpt Otavas nomalē.

Izzūdot Maskavas subsīdijām, Čukotkas iedzīvotāju skaits no 180,000 pēdējo 10 gadu laikā ir samazinājies uz 79,000, un vēl citi pametīs šo reģionu, ja varēs to atļauties.

Čukotkas galvaspilsēta ir kādreizējais kažokādu tirdzniecības centrs Anadira. Šī drūmā padomju laika pilsēta diezin vai varētu kļūt par tūristu iecienītu vietu. Sakarā ar mūžīgo sasalumu, tās ēkas ir celtas uz koka kājām. Ielās nav tikpat kā nekāda transporta. Tās Aukstā kara laika gaisa kara bāze ir pamesta jau vairākus gadus.

Anadira nepiedāvā plašas izklaides iespējas. Pilsētā ir tikai divi restorāni. Labākā viesnīca ir padomju laikā celta dzelzsbetona bloku ēka.

Lai nesasaltu ūdensvads, vannasistabu krāni ir pastāvīgi atgriezti.

Lai sasniegtu Anadiru, jums no Maskavas ir jāšķērso 9 laika zonas. Ir tikai viens lidojums nedēļā: 9 stundu lidojums krievu lidmašīnā.

Sniegavētru dēļ Čukotkas lidostas var palikt slēgtas dienām un nedēļām ilgi. Vispopulārākais tosts ir "laba laika" vēlējums.

Pat, ja transporta problēmas būtu atrisināmas, tūrisms Čukotkā diezin vai varētu kļūt par plaukstošu rūpniecības nozari, vismaz tik ilgi, kamēr tā atradīsies autoritāra padomju stila gubernatora nagos, kurš pilnībā kontrolē jebkuru apmeklētāju.

Ārzemnieki nedrīkst apmeklēt Čukotku bez īpašas gubernatora atļaujas, kas jāpieprasa pa faksu. Ar vienkāršu Krievijas vīzu nepietiek. Kāds dabas aizstāvis tika padzīts no Čukotkas, kad uzdeva pārāk daudz uzmācīgu jautājumu.

Pēc ierašanās Anadiras lidostā formalitātes vēl nav beigušās. Krievu robežsargi ierodas lidmašīnā, lai pārbaudītu jūsu pasi. Notiek aizbildināšanās ar padomju laika noteikumiem attiecībā uz kontroli reģionos, kas atrodas 5 km teritorijā no piekrastes robežas, tomēr citos reģionos šis likums ir atcelts.

Tiem dažiem, kuri dzīvo Čukotkā, ir jābūt vieniem no izturīgākajiem visā Krievijā. Ielu pārdevēji Anadirā stundām stāv 30 grādu salā, lai pārdotu savu nožēlojamo preci. Tomēr, liekas, nekas nebaida Čukotkas iedzīvotājus.

Viņi bezbailīgi klejo pa plašajām teritorijām, izmantojot dažas vecās lidmašīnas un helikopterus.

Džefrijs Jorks

"Dienvidslāvijai ir zviedru lielgabali"

"Aftonbladet"

— 99.03.25.

80. gados "Bofors" pārdeva modernus pretgaisa aizsardzības ieročus.

Dienvidslāvijas armijas rīcībā ir Zviedrijā izgatavoti 144 pretgaisa artilērijas lielgabali, kurus uzņēmums Bofors 80. gados pārdeva Dienvidslāvijai.

"Toreiz tie bija vieni no vismodernākajiem pretgaisa aizsardzības ieročiem", teica uzņēmuma Celsius preses sekretārs Šels Jēte.

Lielgabali, kuru nosaukums ir Bofi, ir 40 mm ātršāvējlielgabali. Katrā granātā ir iebūvēts mērķi meklējošs radars. 15 - 20 metrus no mērķa granāta sprāgst, un šķembu krusa triecas mērķī. Šis ierocis ir sevišķi efektīvs, ja tiek kombinēts ar Ericsson radaru Giraffe.

Tomēr kā norāda Celsius, kam pieder Bofors, 400 miljoni, ko Dienvidslāvijas bruņotie spēki samaksāja par šiem lielgabaliem, lielā mērā ir zemē nomesta nauda.

Protams, šie lielgabali ir noderīgi pret lidmašīnām un helikopteriem. "Tomēr NATO ļoti labi pazīst šos Bofors lielgabalus. Visām NATO gaisa karaspēka daļām šobrīd ir pretlīdzekļi pret šāda veida ieročiem, kas gluži vienkārši apmāna granātas", Jēte teica.

Cik zināms Aftonbladet , šīs granātas esot iespējams noregulēt tā, ka tās sprāgst uzreiz pēc izšaušanas un tādējādi ir izmantojamas pret sauszemes karaspēku apmēram tāpat kā automātiskie lielkalibra ložmetēji.

"Par kaut ko tādu es neesmu dzirdējis. Šie ir diezgan novecojuši pretgaisa aizsardzības lielgabali", Šels Jēte piebilda.

Svante Lidēns

"Zviedru ieroči pret NATO lidmašīnām"

"Dagens Industri"

— 99.03.25.

"Bofors", "Saab" un "Ericsson" 80. gados līdz pat 1991. gadam uz Dienvidslāviju eksportēja ieročus apmēram 1,8 miljardu kronu vērtībā. Iespējams, ka Zviedrijā ražotie pretgaisa aizsardzības lielgabali tiks izmantoti pret NATO lidmašīnām, jo normāli aprūpējot, tie ir darba kārtībā daudzus gadu desmitus.

Ne tik pārliecinoši varam runāt par to, ka Serbijā tiek izmantotas arī Saab raķetes un Ericsson "žirafes", kas ir ienaidnieka lidmašīnu atklāšanai paredzēti pārvietojami masti.

70. un 80. gados dažādas Zviedrijas valdības Dienvidslāviju uzskatīja par populāru ieroču eksporta valsti, jo tās mīkstais komunisms Aukstā kara laikā gāja pa "trešo ceļu".

1978. gadā Bofors saņēma apmēram viena miljarda kronu vērtu pasūtinājumu 144 jaunizveidoto Bofi lielgabalu iegādei. Viens no šo ieroču attīstības inženieriem bija Ingvars Brats, kurš 1984. gadā atmaskoja nelegālu ieroču eksportu uz Vidējiem Austrumiem caur dažādām starpniekvalstīm.

Jaunākajā žurnāla Military Balance numurā teikts, ka šobrīd ir pieejama ļoti trūcīga informācija par bijušās Dienvidslāvijas ieroču krājumiem. Kad Dienvidslāvija sašķēlās, kādi 30 Carl Gustav lielgabali nonāca Bosnijā un sešas līdz desmit Saab raķešu sistēmas Robot - 15 uz Horvātijas kuģiem.

Turpretī nav konkrētu datu par zviedru ieročiem Serbijā, taču ir pamats uzskatīt, ka lielākā daļa no Zviedrijas piegādēm pilsoņu kara kauju laikā 90. gadu sākumā nonāca tieši tur.

Organizācijas Svenska Freds laikraksts Pax 1994. gadā rakstīja, ka Bofors līdztekus šiem 144 pretgaisa aizsardzības lielgabaliem ir piegādājis arī dažādas raķetes, jūras mīnas, šaujampulveri un sprāgstvielas.

Ericsson

par 250 miljoniem kronu piegādāja izlūkošanas radarus Giraffe un 300 lāzertēmekļus. Saab Missiles pārdeva jūras mērķu iznīcināšanas raķetes Robot - 15. Ieroču piegādes beidzās tikai tad, kad Eiropas Drošības konference, ESK, 1991. gada augustā uzlika savu veto Zviedrijas sociāldemokrātiskās valdības ieroču piegādes akceptam.

Pax

raksta, ka pēc tam tomēr dažas svarīgas sastāvdaļas esot nosūtītas ar Ārlietu ministrijas kurjerpastu.

"Traģiski, ka tagad zviedru ieroči var tikt izmantoti karā. Tas rāda, ka mūsu pretestība pret ieroču eksportu ir pareiza", uzskata Svenska Freds ģenerālsekretārs Jenss Petersons.

Henriks Borjstrēms

"

Aptaujātie jaunie vīrieši:

sūtiet zviedru karavīrus!"

"Expresen"

— 99.03.25.

Berlīne. Dānija un Norvēģija NATO uzbrukumos Dienvidslāvijai ir iesaistījusies ar vairākām F 16 lidmašīnām un pilotiem.

Vai arī Zviedrijai vajadzētu uz Dienvidslāviju nosūtīt savus karavīrus?

"Nē", atbild zviedru tauta.

Tomēr lielākā daļa gados jaunu vīriešu vēlas, lai arī mēs NATO uzbrukumos palīdzam ar armijas daļām.

Vakar vakarā Expressen uzdevumā sabiedrības domas aptaujas institūts Gallup uzdeva jautājumu 500 zviedriem - vai mūsu kareivjiem vajag piedalīties uzbrukumā Dienvidslāvijai tāpat, kā to jau dara dāņu un norvēģu kaujas lidotāji? Rezultāts:

— 27 procenti uzskata, ka zviedru karavīriem vajag piedalīties.

— 52 procenti domā, ka mums nevajadzētu piedalīties.

— 21 procents nevar pateikt.

Gados vecākie ir šaubīgāki nekā jaunie jautājumā par zviedru karavīru iesaistīšanos NATO uzbrukumā.

Vīrieši ir pozitīvāk noskaņoti nekā sievietes.

Vispozitīvāk domā gados jauni vīrieši. 18 līdz 49 gadus veco grupā 43% uzskata, ka zviedru karavīriem vajag piedalīties, bet 38% ir pret to.

"Tas rāda, ka Zviedrijas nostājai ir spēcīgs atbalsts", teica ārlietu ministre Anna Linda.

Dāņu un norvēģu piloti piedalās uzbrukumā. Kādēļ zviedri vēlas, lai mēs paliekam ārpusē?

"Dānija un Norvēģija ir NATO dalībvalstis, un tās atrodas pavisam savādākā situācijā."

Zviedrija visai negribīgi atbalsta NATO veikto bombardēšanu.

"Mēs neesam pret militāru uzbrukumu, taču tas arī negūst mūsu atbalstu", Anna Linda norādīja.

"Es saprotu, ka bombardēšana ir izvēlēta politisku iemeslu dēļ, kad citi paņēmieni vairs nelīdz. Miloševičs ir nemitīgi izsmējis visus mēģinājumus panākt diplomātisku risinājumu, un bombardēšana kļuva neizbēgama."

Anna Linda konstatēja, ka NATO nav uz starptautiskām tiesībām balstīta pamata uzbrukt Dienvidslāvijai, kamēr nebūs saņemts ANO mandāts. "Tomēr, lai pārtrauktu humanitāro katastrofu, šī droši vien bija vienīgā iespēja."

Zviedrija uz Kosovu savus karavīrus nesūtīs, kamēr netiks saņemts nepārprotams ANO mandāts.

Vispirms bombardēšanām ir jāpanāk, lai Miloševičs atkal sēžas pie sarunu galda un paraksta miera līgumu. Pēc tam Zviedrija varētu nosūtīt militāro personālu, kas uzraudzītu šī līguma ievērošanu.

Pēdējo gadu laikā no Bosnijas bēgļu gaitās prom ir devušies 440 000 cilvēku jeb piektā daļa iedzīvotāju. Tagad Rietumeiropu var piemeklēt vislielākais bēgļu pieplūdums, kāds pieredzēts jaunākajos laikos.

"Es ceru, ka krīze būs tik īsa, ka bēgļi drīz varēs atgriezties", Anna Linda norādīja. Tādēļ viņa cer, ka lielākā bēgļu daļa varēs palikt kaimiņvalstīs: "Visām valstīm ir jāpiedalās un jāuzņemas sava atbildības daļa."

Pirmām kārtām runa ir par ekonomisko palīdzību valstīm, kuras vissmagāk cietīs no bēgļu straumēm, valstīm, kuras atrodas vistuvāk Kosovai.

"Eiropeiskā solidaritāte", par ko runā Anna Linda, nozīmē, ka arī Zviedrija ir gatava uzņemt bēgļus no Kosovas. Ārlietu ministre nevēlējās runāt par to, cik lielā apjomā un vai Zviedrija ir gatava pilnībā atvērt savu robežu bēgļiem no Kosovas. "Ja šī būs ilgstoša krīze, tad visām Eiropas valstīm ir jābūt gatavām uzņemt bēgļus", viņa teica.

No Belgradas šonakt pienāca ziņas, ka uzlidojumos bojā ir gājuši arī bērni un sievietes.

"Es esmu pārliecināta, ka karā cietīs arī daudzi civilie iedzīvotāji, kaut arī tiek darīts viss iespējamais, lai tas nenotiktu", Anna Linda teica.

"Prostitūcija no Austrumeiropas palielinās"

"Aftonbladet"

un "Metro"

— 99.03.25.

Stokholma. Zviedrijas kriminālpolicijas statistika rāda, ka pēdējā gada laikā prostitūtu skaits no Austrumeiropas valstīm ir palielinājies. Lielo naudu tomēr pelna šo sieviešu suteneri, bet viņām ļauts paturēt tikai niecīgu daļu no pašu nopelnītās naudas.

Pēc tam, kad 1997. gadā tika atcelts vīzu režīms Baltijas valstu pilsoņiem, prostitūcija no Austrumeiropas ir palielinājusies. Valsts kriminālpolicijas ziņojumā nav minēti konkrēti skaitļi, cita starpā tādēļ, ka nav statistikas par iepriekšējiem gadiem, ar ko varētu salīdzināt. Precīzu šīs parādības apjomu nav iespējams noteikt, jo runa ir par nelegālu darbību.

Sievietes šeit ierodas kā tūristes un tad var te uzturēties trīs mēnešus. Kontrolē viņām vajag tikai uzrādīt pasi un iztikas līdzekļus, un tas nozīmē, ka viņām šeit nemaz nevajag ierasties nelegāli.

Vīrieši, kuri organizē prostitūciju - suteneri - bieži vien ir no šo sieviešu dzimtenes, taču dzīvo Zviedrijā. Viņi sazinās ar sievietēm, kuras savā zemē ir ielikušas sludinājumus, ka meklē apkopējas vai bērnu aukles darbu, un tā vietā viņām piedāvā strādāt par prostitūtām.

Atsevišķos gadījumos suteneri savās izcelsmes valstīs ir nopirkuši sievietes, kuras jau nodarbojas ar prostitūciju, un ir atveduši viņas uz Zviedriju.

Sievietes dienā vidēji nopelna 2500 - 3000 kronu. Mazāk ir gadījumu, kad viņām ir ļauts paturēt pusi no peļņas, taču parasti viņas drīkst sev atstāt 100 - 200 kronu dienā. Pārējā summa aiziet sutenera "izdevumiem".

Sievietes ar prostitūciju ir nodarbojušās, sākot no vienas dienas līdz trim nedēļām nepārtraukti.

Pagājušajā gadā tika sāktas četras iepriekšējās izmeklēšanas par tirdzniecību ar sievietēm Zviedrijā - trīs Stokholmā un viena Skonē. Kopumā runa bija par divpadsmit sievietēm no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Čehijas un Slovākijas. Iepriekšējā izmeklēšana Skonē noslēdzās ar soda piespriešanu par savešanu netiklos nolūkos, bet pārējās lietās spriedums vēl nav paziņots.

Kriminālpolicija sadarbībā ar Sociālo lietu pārvaldi ir arī izpētījusi pašu prostitūciju. Izrādās, ka tagad cita starpā seksuālie pakalpojumi tiek piedāvāti ar mobilā tālruņa un Interneta starpniecību. Ielu prostitūcija lielajās pilsētās ir ievērojami samazinājusies, toties Stokholmā un Gēteborgā ir gājusi plašumā prostitūcija viesnīcās un restorānos.

Ēva Turesa

"Tirdzniecība ar seksu

ir pārcēlusies uz telpām"

"Svenska Dagbladet"

— 99.03.25.

Ielu prostitūtas un viņu klienti ir sākuši pārcelties uz telpām pēc tam, kad kopš gadu mijas seksuālo pakalpojumu pirkšana tika padarīta sodāma. Seksa tirdzniecība viesnīcās un restorānos palielinās gan Gēteborgā, gan Stokholmā, tas ir redzams Valsts kriminālpolicijas ziņojumā, kas šodien tiks publiskots. Tomēr aizvien vairāk sieviešu lielpilsētās saka, ka viņas vēlas beigt nodarboties ar prostitūciju.

"Viņas aizvien lielākā skaitā lūdz palīdzību. Viņas jūtas nedaudz vajātas un uzskata, ka viss ir kļuvis sarežģīti. Klienti taču ir tik tramīgi", paskaidroja inspektore Kajsa Vālberga, kura kopā ar kolēģi Sofiju Asku ir sagatavojusi šo ziņojumu.

Valdības uzdevumā Valsts kriminālpolicija ir izpētījusi organizētās seksa tirdzniecības ar sievietēm apjomu. Svenska Dagbladet jau agrāk rakstīja, ka prostitūcija no Austrumeiropas valstīm ir palielinājusies pēc vīzu režīma ar Baltijas valstīm atcelšanas 1997. gadā. Šajā tirdzniecībā visvairāk pelna suteneri, un sievietes drīkst paturēt tikai niecīgu daļu no naudas.

Pētījumā, kas ir veikts sadarbībā ar Sociālo lietu pārvaldi, tiek atklāts seksa pirkšanas aizlieguma efekts. Gēteborgā, Malmē un Stokholmā ielu prostitūcija ir ievērojami samazinājusies. Gēteborgā agrāk katru vakaru ielās izgāja līdz pat 40 sieviešu, bet tagad tikai dažas. Klientu skaits arī ir samazinājies.

Prostitūtas savus pakalpojumus aizvien vairāk piedāvā viesnīcās, restorānos, bordeļos un parastos dzīvokļos. Malmē policija ir konstatējusi, ka sazināšanās tagad tiek veikta ar mobilajiem tālruņiem.

"Tagad viņas vairs nemēdz iziet uz ielas, lai policija viņas neatklātu. Pastāv risks, ka viņas tiks nofilmētas, un šāda attīstība, protams, apgrūtina prostitūcijas atklāšanu", Kajsa Vālberga teica.

Viņa konstatēja, ka policija aizvien vairāk paļaujas uz prostitūtu traucēto īrnieku signāliem.

Suteneri arī vairs nav tik atklāti redzami, taču viņu nav kļuvis mazāk, teikts ziņojumā. Kriminālpolicija ņem vērā arī risku, ka klienti var tikt pakļauti izspiešanai. Pēc tam, kad janvārī kāds vīrietis Gēteborgā bija nopircis prostitūtas seksuālos pakalpojumus, sieviete un viņas suteners no viņa pieprasīja 4000 kronu. Atteikšanās gadījumā viņi draudēja viņu nosūdzēt policijai par jaunā likuma pārkāpšanu.

Kriminālpolicija ziņojumā raksta, ka vēl nav iespējams izdarīt secinājumus par to, vai ir palielinājies seksuālo pakalpojumu pārdošanas skaits caur Internetu. Februārī tomēr tika apcietināts kāds vīrietis, kuru turēja aizdomās par mājas lapas izveidošanu un uzturēšanu, kurā vīriešiem tika piedāvāti seksuālie pakalpojumi poliešu izpildījumā.

Lova Ulsone

"Sitiens mugurā"

"Der Spiegel"

— 99.03.22.

Uzņēmēji atkal var sākt cerēt - ekonomikas bieds Oskars Lafontēns ir nogājis no skatuves, kanclers un viņa zaļā koalīcijas partnere tagad vēlas īstenot novēlotās reformas - arī pretēji tradicionālajai SPD.

Ja notiks pēc Šrēdera prāta, uzņēmējiem turpmāk nebūs nekāda pamata žēloties. "Nekas vairs netiks darīts pret ekonomiku" - tāda tagad ir devīze Bonnā: - uzņēmumu nodokļu reformai ir atkal jāizlīdzina viss zaudētais sakarā ar līdzšinējo nodokļu reformas neizdarību;

- "aprepējušajā" darba tirgū ir jāinstalē minimālās algas sektors. Cilvēkiem ar zemāku vai arī pilnīgi bez jebkādas izglītības - un tādu ir vairāk nekā trešā daļa no četriem miljoniem bezdarbnieku - atkal būtu izredzes;

- par jaunu ir jāķeras klāt arī pensiju reformai: partijas programmu ir jānosaka nevis vairs domāšanai vēlamā kategorijās, bet gan realitātei, nesen partijas valdē izteicās Šrēders;

- vides aizsardzības nodokļu otrajai un trešajai pakāpei ir jānotiek izlēmīgāk nekā plānots, iespējams, ka vēl tiks paaugstināts nodoklis par minerāleļļu. Maksa par elektroenerģiju Finansu ministrijā un Zaļo "reālajā" spārnā tiek uzskatīta par neaizskaramu;

- finansiālo problēmu pārvarēšanai ir jāpaaugstina pievienotās vērtības nodoklis. Pēc "Spiegel" rīcībā esošās informācijas, šo patēriņa preču nodokļa palielināšana, kas neskar firmas un attiecas vienīgi uz pircējiem, jau ir izlemts jautājums;

- arī sociālās nodrošināšanas reforma tagad var sākties. Jaunais finansu ministrs Hans Eihels, tiekoties ar SPD ministru prezidentiem, izteicās, "Mums ir nepieciešama kases pārbaude, kas analizē arī budžeta strukturālos deficītus".

Vismaz valdības koalīcijas reformatoru nometnē valda kas līdzīgs jauna aizsākuma noskaņojumam. "Mēs tagad būsim pragmatiski bez žēlastības", tika solījis Šlesvigas - Holšteinas ministru prezidente Heide Simonis.

"Lafontēns ir pagātne", piebalso zaļo eksperts budžeta jautājumos Osvalds Mecgers. "Ekonomikai ir jālūkojas nākotnē".

No jaunā finansu ministra Šrēders vispirmām kārtām sagaida koncentrēšanos uz iekšpolitiskajiem jautājumiem. Dienas kārtībā ir uzņēmumu nodokļu reforma.

Reformatori ir vienisprātis, ka kursa korektūras ir jāīsteno arī pret tradicionālās līnijas piekritējiem savās pašu rindās. Šrēdera komanda nevēlas balstīties vienīgi uz arodbiedrību klientūru, tātad uz SPD pastāvīgajiem vēlētājiem.

"Kosova — Širaks skaidro francūžiem"

"Le Monde"

— 99.03.24.

Francijas prezidents Širaks Berlīnē izskaidrojis francūžiem, kāpēc Francijas gaisa spēki piedalās NATO kaujas operācijās pret stingri noteiktiem serbu mērķiem, kā arī ieteicis Dienvidslāvijas prezidentam atgriezties pie sarunu galda. 

"Es gribu izskaidrot francūžiem, kādēļ NATO veiks militāras operācijas pret Miloševiča vadītajiem serbu spēkiem", teicis Širaks paziņojumā presei dažas minūtes pirms gaisa spēku triecienu sākuma. Viņš attaisnojis šo lēmumu, kurš pieņemts "pilnīgā saskaņā ar valdību", ar nepieciešamību aizsargāt mieru un cilvēktiesības Eiropā. "Tādēļ, ka runa iet par mieru un cilvēktiesībām mūsu kontinentā, es gribu, lai jūs saprastu, ka nepieciešams rīkoties", paziņojis prezidents. Pēc Širaka domām, Dienvidslāvijas prezidentam jāuzņemas visa atbildība par krīzi Kosovā, tomēr "viņam jāsaprot, ka viņš jebkurā brīdī var atgriezties pie sarunu galda un parakstīt Rambuijē sagatavoto miera sarunu dokumentu". Jau pārāk ilgi serbu iestādes veicot nepieņemamus pasākumus attiecībā uz Kosovas albāņiem, un bēgļu straumes, ciematu iznīcināšana, slepkavības ir tā liecinieki; tas ir nepieņemami. Francijas prezidentam liekas, ka Rambuijē miera sarunas ļāva panākt "taustāmu vienošanos": albāņi jau piekrituši, ka viņu provincei tiek piešķirta autonomija un piekrituši nolikt ieročus. Serbi toties sākumā it kā taisījās parakstīt politisku vienošanos, taču pēc tam to bez iemesla noraidījuši, kā arī noraidījuši iespēju ievest Kosovā militārus spēkus, kas nodrošinātu parakstīto vienošanās izpildi abām pusēm.

Francijas prezidents apvainojis Miloševiču savu solījumu pārkāpšanā, kad tas sapulcinājis pie savas valsts robežām 40 000 cilvēku armiju un 300 bruņumašīnu. "Ir darīts viss, lai panāktu mierīgu un cilvēktiesībām atbilstošu konflikta risinājumu", Širaks teicis. Nosodot prezidenta Miloševiča noraidošo attieksmi, viņš apliecinājis, ka NATO spēki vienprātībā nolēmuši, ka nav citas iespējas kā veikt militārus triecienus serbu objektiem, lai izbeigtu traģēdiju, kas apdraud stabilitāti visā Balkānu reģionā.

"Vācietis analizē karu un mieru"

"The Washington Post"

— 99.03.24

Vašingtona un tās NATO sabiedrotās ir izspēlējušas savas pēdējās diplomātiskās kārtis Kosovas krīzē, un vairākas pazīmes liecina arī par zināmu uzskatu skaidrību vācu tautā kara un miera jautājumos.

Vācijas ārlietu ministra Joškas Fišera padomnieks un bijušais Sociāldemokrātu partijas ārpolitikas spīkers Karstens Foigts The Washington Post izdevējiem un reportieriem pastāstīja, ka vācieši no jauna apsverot vēsturiski sarežģīto jautājumu par to, vai viņiem vajadzētu piedalīties konfliktos ārpus savām robežām.

Viņa tautieši "ir saraustīti starp Vācijas centieniem kļūt daudz miermīlīgākiem savas vēstures dēļ un savu vēlmi daudz efektīvi piedalīties starptautiskajā kopienā." Kopš Persijas līča kara 1991.gadā, kad konstitucionālais aizliegums izvietot vācu karaspēku ārpus NATO aizsardzības zonas ierobežoja Vācijas līdzdalību sabiedroto karā pret Irāku.

Foigts izteicās, ka pret viņa valsti vērstais spiediens atteikties no pēc-II Pasaules kara attieksmes, risinot Balkānu krīzi, vairāk nāk no Eiropas nekā Savienotajām Valstīm. Par iespējamo starptautisko militāro intervenci Kosovā viņš teica: "Jūs nevarat jautāt par Eiropas identitāti, ja tajā nepiedalās vācieši." Tomēr pats vārds "intervence" vāciešiem rada filozofiskas problēmas.

Foigts teica: "Mēs apgalvojam, ka karaspēkam ir jābūt mobilam un viegli pārvietojamam uz konflikta zonām, bet ne interventiskam. Mēs izplatām mieru un stabilitāti nevis intervenci."

Eiropiešiem jautājums par rīcību Balkānos skar ne tikai cilvēktiesības, bet arī nacionālās intereses un reģionālo ierobežošanu, bēgļiem no kara piemeklētajiem rajoniem plūstot pāri robežām, radot jaunas problēmas uzņēmējvalstīm, jo šie bēgļi meklē darbu un dzīves vietu.

Foigts sacīja, ka tādā gadījumā, ja NATO karaspēks Kosovā tiktu izvietots kā miera uzturēšanas spēki, tiem savi uzdevumi būtu jāveic vairākus gadus.

Tikko jūs esat iesaistījies, tā rodas draudi dzīvībai. Pirms diviem trim gadiem apspriest jautājumu par vāciešu iespējamo nogalināšanu skaitījās tabu. Dabiski, mēs vēlamies aizsargāt savus cilvēkus. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai viņu nogalināšanas gadījumā valsts iekšējo diskusiju virziens netiktu trivializēts."

Foigts uzsvēra, ka Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs nedrīkst būt vienīgais, kura rīcībā ir militārās eskalācijas sviras Kosovā: "Mēs lemjam. Visbriesmīgākais būtu uz visiem laikiem atlikt lēmuma pieņemšanu… Mēs kontrolējam konflikta sviras."

Sakarā ar Sociāldemokrātiskās partijas iekšējo cīņu jautājumā par daudz centriskāku virzienu Foigts izteicās, ka kanclera Gerharda Šrēdera centienu mērķis neesot mainīt sabiedrotos, bet gan "iegūt vācu vēlētāju cieņu." Viņš sacīja: "Galvenais, kas mums reālajā dzīvē ir jāizdara, ir jāliek vācu kompānijām konkurēt pasaules tirgos, lai pastāvētu globāls uzskats par Vācijas ekonomisko jomu. Pie mums notiek diskusijas par to, kā organizēt Vācijas valsts organizācijas un valsts policiju, kā vislabāk konkurēt pasaulē. Šāda ir Šrēdera ideja."

Nora Busteni

"Havjēra Solanas paziņojums"

NATO paziņojums

presei

— 99.03.24. plkst.20.00

NATO spēku SACEUR komandieris ģenerālis Klārks mani ir informējis, ka šajā brīdī ir sākušās NATO gaisa operācijas pret mērķiem Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā.

Pēdējo mēnešu laikā starptautiskā kopiena ir pielikusi visas pūles, lai panāktu izkārtojumu Kosovā sarunu ceļā. Taču tas izrādījās neiespējami.

Pilnīga atbildība par aviācijas triecieniem ir jāuzņemas prezidentam Miloševičam, kurš ir atteicies apturēt militārās darbības Kosovā un ir atteicies vest godīgas sarunas.

Tagad ir pienācis laiks rīkoties.

Es atkārtošu vēlreiz: NATO nav uzsākusi karu pret Dienvidslāviju.

Mums nav nekādu strīdu ar Dienvidslāvijas tautu, kura sakarā ar savas valdības piekopto politiku Eiropā pārāk ilgi ir bijusi izolēta.

Mūsu pasākumi ir vērsti pret dienvidslāvu vadības represīvo politiku.

Mums ir jāaptur vardarbība un jādara gals humanitārajai katastrofai, kas patlaban izvēršas Kosovā. To darīt mums ir morāls pienākums.

Formās tērptie NATO vīri un sievietes, kuri piedalās šī svarīgā uzdevuma izpildē, pasaulē ir vieni no labākajiem. Es esmu pārliecināts, ka viņi savu uzdevumu izpildīs godam.

"Piekāpšanās ne pie kā nenoved"

"Rzeczpospolita"

— 99.03.25.

Pēc daudziem mēnešiem diplomātisko centienu un vairāku desmitu stundu kavēšanās NATO beidzot vērsa triecienu pret Serbiju. Par to, cik šis lēmums bija grūts, liecināja Havjēra Solanas pelnu pelēkā seja, kad naktī no otrdienas uz trešdienu viņš NATO vienībām deva pavēli uzbrukumam. Tomēr citas izejas nebija. Cīkstēšanās starp Atlantisko Aliansi un Slobodanu Miloševiču, kas Kosovas jautājumā sākās jau pirms gada, varēja beigties vienīgi ar vienas vai otras puses piekāpšanos, vai arī ar konfrontāciju.

Atlantiskā Alianse miera iedibināšanas jautājumā Kosovā uz spēles ir likusi visu savu autoritāti. NATO tā ir rīkojusies vispirms tādēļ, lai novērstu brutālās represijas, kādām tiek pakļauti provinces albāņu iedzīvotāji, kā arī lai apturētu humanitāro katastrofu, kuru ir radījuši desmitiem tūkstoši bez pajumtes palikušo bēgļu. Otrkārt, NATO ir rīkojusies tādēļ, lai apturētu pilsoņu karu, kas Kosovā ir izvērsies starp dienvidslāvu armiju un albāņu partizāniem. Šis konflikts ne tikai ir sagrāvis visu provinci, bet arī rada draudus par to, ka tas varētu pārsviesties arī uz kaimiņvalstīm un sagraut Deitonas miera līgumā ar tādām grūtībām izcīnītās cerības uz mieru Balkānos.

Balkānu reģions jau vairākkārt šajā gadsimtā ir izrādījies par degli konfliktiem visas Eiropas mērogā. NATO intervences kritiķi te saskata argumentu, lai atturētos no militāras iejaukšanās. Alianses vadītāji savukārt izvirza citu argumentu - viņi ir pārliecināti, ka vienīgi izlēmīga militāra akcija var novērst bīstama ugunsgrēka izcelšanos Eiropā, kas apdraudētu visa kontinenta stabilitāti. Viņi arī uzskata, ka tikai izlēmīga rīcība var piespiest Dienvidslāvijas prezidentu vienoties ar Kosovas albāņiem. Pēdējo desmit gadu pieredze liek atzīt, ka viņiem ir pamats tā domāt. Nogaidīšana, neko nedarot un cerot, ka Kosovas konflikts atrisināsies pats no sevis, nav devusi nekādus rezultātus. Ja Alianse Kosovas jautājumā būtu iejaukusies jau pirms vairākiem gadiem, tad būtu daudz vieglāk novērst karu. Ja NATO tagad atteiktos no iejaukšanās, tad nākotnē nāktos sadurties ar vēl nopietnākām problēmām.

Nomierināšanas politika attiecībā pret to valstu vadītājiem, kuri ir lielummānijas un savas tautas izredzētības pārņemti, ne pie kā nenoved. Neviens to nesaprot labāk kā poļi, kurus vēsture - un Rietumu pasivitāte - savulaik atstāja Hitlera un Staļina rokās. Piedalīties alianses akcijās, kuru mērķis ir kara novēršana Balkānos, Poliju mudina ne tikai pienākums, bet arī ilgtermiņa nacionālās intereses.

Jans Skuržiņskis

"Jeļcins par notikumiem Kosovā"

NTV

— 99.03.24. plkst. 19.35.

Es tikko kā runāju ar Francijas prezidentu Žaku Širaku. Arī ar Klintonu - mums ar Savienoto Valstu prezidentu bija ļoti ilga saruna. Runa bija par to, ka pēc dažām stundām NATO spēki sāks bombardēt Kosovu - tas ir trieciens visai starptautiskajai kopienai.

Es vēršos pie visas pasaules. Es vēršos pie tiem cilvēkiem, kuri ir pārdzīvojuši karu. Es vēršos pie tiem, kuri ir pārdzīvojuši šos uzlidojumus un es vēršos pie viņu bērniem. Es vēršos pie visiem politiskajiem darbiniekiem. Kamēr vēl dažas minūtes ir atlikušas, pārliecināsim Klintonu nespert šo traģisko, dramatisko soli. Tā ir Eiropas drošība. Tas ir karš Eiropā. Un, iespējams, tas ir vēl kaut kas vairāk. Tas ir ārkārtīgi nopietns solis. Un tā rīkoties pat bez ANO Drošības Padomes [piekrišanas - tulk.] - tas ir vairāk nekā nesaprotami.

Es vēlos panākt mierīgas politiskas pārrunas ar Miloševiču. Jā, viņš ir sarežģīts sarunu partneris. Jā, ar viņu nākas runāt vienu, divas, trīs, desmit reizes. Taču nevajag atteikt šīs desmit, divdesmit sarunu reizes tādēļ, lai glābtu simtus un simtus cilvēku, kuri pēc pāris stundām ies bojā.

Es jūs lūdzu, pievienojieties Krievijas sašutumam! Mēs, protams, darīsim visu, kas ir iespējams no mūsu puses. Taču visu mēs neiespējam, tas ir, mēs varam, bet sirdsapziņa mums neļauj.

Tomēr mēģināsim apturēt Klintonu šajā ceļā. Palīdzēsim viņam pašam nespert šo traģisko soli. Traģisko soli.

"Krievijas prezidenta paziņojums"

Kremļa preses dienests

— 99.03.24., plkst.22.40

Krievijā valda ārkārtīgs sašutums par NATO militāro akciju pret suverēno Dienvidslāviju, kas nav nekas cits kā neslēpta agresija.

Tikai ANO Drošības Padomei ir tiesības pieņemt lēmumus par to, kādi pasākumi, tai skaitā arī spēka izmantošanas pasākumi, ir pielietojami, lai uzturētu vai atjaunotu starptautisko mieru un drošību. Tādus lēmumus Dienvidslāvijas jautājumā ANO Drošības Padome nav pieņēmusi. Ir pārkāpta ne tikai ANO Harta, bet arī Pamatdokuments par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību starp Krieviju un NATO. Ir radīts bīstams precedents spēka diktāta politikas atjaunošanai, tiek apdraudēta visa mūsdienu starptautiskā tiesiskā kārtība.

Runa faktiski ir par NATO centieniem iesoļot 21.gadsimtā pasaules žandarma formas tērpā. Krievija ar to nekad nesamierināsies.

ANO Drošības Padomei ir jāapspriež radušos situāciju un ir jāpieprasa nekavējoša NATO spēka darbību pārtraukšana.

No savas puses Krievijas Federācijas vadība pārskatīs savas attiecības ar NATO kā organizāciju, kas neizrāda cieņu pret starptautisko attiecību sistēmas pamatprincipiem.

Būdams Prezidents un Virspavēlnieks, es jau esmu devis sekojošus norādījumus:

— pārtraukt Krievijas valdības priekšsēdētāja Jevgēņija Primakova vizīti ASV;

— pieprasīt nekavējošu ANO Drošības Padomes sēdes sasaukšanu un panākt nekavējošu NATO militāro akciju pārtraukšanu;

— atsaukt uz Maskavu Krievijas Federācijas Galveno pārstāvi NATO;

— apturēt mūsu līdzdalību programmā Partnerattiecības mieram un Krievijas un NATO partnerattiecību īstenošanu;

— atlikt sarunas par NATO sakaru misijas atvēršanu Maskavā.

Es jau esmu vērsies pie ASV prezidenta B.Klintona, bet arī aicinu citu NATO dalībvalstu vadītājus - nekavējoties pārtraukt šo militāro avantūru, kas apdraud mierīgos iedzīvotājus un var izraisīt sprādzienu Balkānos.

Situācijas noregulēšana Kosovā, kā arī citu, analoģisku problēmu risinājums ir iespējams tikai sarunu ceļā. Jo ātrāk tiks atjaunotas sarunas, jo starptautiskajai kopienai būs vairāk iespēju rast politisku izkārtojumu. Krievija ir gatava arī turpmāk cieši sadarboties ar citām Kontaktgrupas valstīm šī mērķa sasniegšanai.

Tie, kuri ir izraisījuši šo militāro avantūru, pilnībā ir atbildīgi savu tautu priekšā par vissmagākajām sekām starptautiskajai drošībai. Militārā konflikta paplašināšanās gadījumā Krievija atstāj sev tiesības spert adekvātus, tai skaitā arī militāra rakstura soļus, lai nodrošinātu savu un arī Viseiropas drošību.

"NATO izvēle:

atbalstīt Kosovu vai būt nenozīmīgai"

"International Herald

Tribune"

— 99.03.25.

NATO kolektīvā neizlēmība par iejaukšanos Kosovā beidzot samazināja tās izvēles iespēju skaitu līdz divām, no kurām neviena nav pārāk pievilcīga: vai nu atbalstīt kosoviešus, vai arī stāvēt malā.

Iejaukšanās pamatojumi kļuva neskaidri. Viens no tiem bija nepieciešamība aizstāvēt jaunā Balkānu kārtība vai arī atjaunot veco - pret Serbijas gribu. Šī programma bija veiksmīga Bosnijā, taču Kosovā līdz šim tai nav bijis panākumu.

Otrs pamatojums bija humanitārs - pārtraukt mierīgo iedzīvotāju terorizēšanu un slepkavošanu. Ja NATO būtu izvēlējusies rīkoties pret Serbijas valdību un tās spēkiem, kad pēdējā tikai uzsāka kampaņu pret Kosovas albāņiem, tas varbūt būtu devis konstruktīvu šoku Serbijas iedzīvotājiem un vadībai, virzot tos uz sarunu ceļā panāktu kompromisu.

Taču tagad Serbijas tauta ir mobilizēta pret to, ko tā uzskata par NATO lielvalstu agresiju, kuras mērķis ir sadalīt vēsturisko Serbiju. Serbijas armijai ir bijis pietiekoši daudz laika, lai sagatavotos aviācijas triecieniem.

Tiešais vardarbības Kosovā iemesls ir Kosovas Atbrīvošanās armijas mēģinājumi ar militāriem līdzekļiem gūt neatkarību Kosovai. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ NATO nevēlējās "kļūt par KAA gaisa spēkiem".

Taču cīņas pamatiemesls ir Kosovas albāņu nespēja ar nevardarbīgas pretestības palīdzību atgūt autonomiju, ko tiem pirms desmit gadiem nekonstitucionāli atņēma Miloševiča valdība. Šī nespēja, kā arī Serbijas varas iestāžu uzkurinātais etniskais naids, lika gados jaunajiem kosoviešiem ķerties pie bruņotas pretošanās.

NATO nevēlēšanās kļūt par KAA gaisa spēkiem ir radījusi situāciju, kurā tā var kļūt par KAA regulāro armiju. The New York Times ziņo, ka "sabiedrotie vēl var būt spiesti izlemt, vai to plānotajiem 28 000 miera uzturētāju nevajadzēs ar cīņas palīdzību ienākt Kosovā no Maķedonijas, lai piespiestu serbus pieņemt mieru."

KAA ir dažādu plūsmu un neskaidras vadības kustība - tās rindās ir gan sociāli revolucionāri, gan radikāli nacionālisti un albāņu dumpinieki. Skaidrs, ka nevienam ne Baltajā namā, ne arī NATO štābos nav diez ko daudz ticamu ziņu par to. Tomēr, neskatoties uz to, Savienotās Valstis ir paziņojušas, ka tās apsver iespēju piegādāt ieročus un apmācīt albāņu partizānu spēkus.

Ņemot vērā pāri palikušo izvēles iespēju nabadzību, tas varētu būt prātīgs, pat nepieciešams kurss. Tas ir labāk, nekā NATO invāzija Serbijā.

Kosovas nacionālās neatkarības prasības ir stingri pamatotas. Ierobežotā Dienvidslāvijas federācija, kuru vada Slobodans Miloševičs, starptautiski nav atzīta par mantinieci vecajai Dienvidslāvijai, kurai legāli piederēja Kosova. No astoņām vecās Dienvidslāvijas sastāvdaļām četras - Slovēnija, Horvātija, Maķedonija un Bosnija - jau ir pasludinājušas savu neatkarību, apstiprinājušas to referendumā un saņēmušas starptautisku atzīšanu un līdzdalību ANO. Kosovai tas nav ļauts.

Serbija, raugoties no juridiska viedokļa, ir uzurpējusi Kosovas autonomiju, kas tai tika piešķirta saskaņā ar vecās Dienvidslāvijas 1974. gada konstitūciju. Kosovas albāņi uz to atbildēja ar savas republikas pasludināšanu un tās ratificēšanu referendumā 1991.gadā.

Kopš tā laika republika ir bijusi spiesta darboties pagrīdē, taču tā ir noturējusi vēlēšanas, izveidojusi pagrīdes skolas un universitāti, un tai ir pamatots iemesli pieprasīt starptautisku atzīšanu. Rietumu lielvaras ir izvēlējušās ignorēt to, baidoties, ka tās atzīšana papildus serbu represijām novestu arī pie destabilizējošām sekām visā reģionā.

Šāda politika vairs nav pieņemama. Kosovas neatkarība diez vai būtu destabilizējošāka, nekā tas, kas notika līdz otrdienas NATO lēmumam dot triecienu serbu spēkiem. Vašingtona, Eiropas galvaspilsētas un NATO pārmaiņus nāca klajā ar acīmredzami tukšiem bombardēšanas draudiem un neīstenojamām shēmām, kā panākt, lai Kosova vienlaicīgi atrastos Serbijā (lai mierinātu serbus un bloķētu "Lielalbānijas" izveidošanos) un ārpus tās (lai mierinātu Kosovas albāņus).

Kosovā notiek karš par neatkarību. NATO bija divas izvēles iespējas: vai nu atbalstīt neatkarību - kļūstot par KAA gaisa spēkiem, kā arī apbruņojot un apmācot KAA, lai ietekmētu tās politisko evolūciju un tai sekojošo lomu reģionā - vai arī stāvēt malā un ļaut, lai karš iet pats savu gaitu, varbūt sniedzot kādu humanitāru palīdzību, lai mīkstinātu ciešanas.

Vēl nav skaidrs, vai ir pieņemta pirmā izvēle. Triecieni serbu spēkiem vēl nenozīmē Kosovas neatkarību atbalstošas politikas solījumu.

Šie triecieni joprojām ir mēģinājums panākt neiespējamo kompromisu starp serbu un kosoviešu interesēm, kuru nevarēja gūt ar diplomātijas palīdzību. Šķiet, ka šādu mēģinājumu laiks jau ir pagājis.

Viljams Pfafs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS