Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Leja pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 14.jūnijā pasludināja spriedumu lietā “Leja pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 34.panta (aizliegums traucēt personas sazināšanos ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu) pārkāpumu saistībā ar Jura Lejas (iesniedzējs) 1998.gada 8.oktobra Eiropas Cilvēktiesību komisijai adresētās vēstules nenosūtīšanu no Jelgavas cietuma. Pārējās iesniedzēja sūdzības Tiesa noraidīja kā nepieņemamas izskatīšanai pēc būtības nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ un kā acīmredzami nepamatotas.

Procesa ietvaros iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam materiālos zaudējumus 11 000 latu apmērā kā negūtos ienākumus, ar tiesvedību Tiesā saistītos izdevumus (t.sk. pasta un dokumentu tulkošanas izdevumi) 20 139 latu apmērā, kā arī morālo kaitējumu, tā apmēra noteikšanu atstājot Tiesas ieskatā. Tiesa noraidīja iesniedzēja lūgumu par materiālo zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu un daļēji apmierināja iesniedzēja prasību par tiesāšanās izdevumiem (pasta un tulkošanas izdevumi) – 64 eiro apmērā. Tiesa pēc saviem ieskatiem piešķīra iesniedzējam morālā kaitējuma atlīdzību 1000 eiro apmērā.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 34.panta pārkāpumu, Tiesa noraidīja Latvijas valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, nebija vērsies ar sūdzību prokuratūrā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Tiesa šajā sakarā atzīmēja, ka sūdzības par Konvencijas 34.panta pārkāpumiem ir procesuāla rakstura un tāpēc uz tām nav attiecināmi pieņemamības kritēriji. Tiesa atzīmēja, ka ieslodzītā nenodrošināšana ar atbilstošiem līdzekļiem saziņai ar Tiesu īstenošanai var novest pie Konvencijas 34.panta pārkāpuma konstatēšanas. Tomēr šajā lietā iesniedzējs savus apgalvojumus nebija pietiekami pamatojis. Savukārt attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par Tiesai (Eiropas Cilvēktiesību komisijai) adresētās korespondences nenosūtīšanu Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā trūkst vērā ņemamu izskaidrojumu, kāpēc iesniedzēja 1998.gada 8.oktobra vēstule tā vietā, lai to nosūtītu Tiesai, tika nosūtīta Ģenerālprokuratūrai. Šajā sakarā Tiesa ņēma vērā Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās secinājumus par identificētajām samilzušajām problēmām attiecībā uz Latvijas cietumu vadības attieksmi (attiecīgajā laika periodā un arī vēlāk) pret ieslodzīto personu sūdzībām, kas adresētas nacionālajām amatpersonām. Tiesa neuzskatīja, ka pastāv apstākļi, kas norādītu, ka attieksme pret Tiesai adresētajām sūdzībām būtu bijusi citāda. Atzīstot, ka Tiesai adresētas vēstules nenosūtīšana pati par sevi ir uzskatāma par indivīda tiesību vērsties ar iesniegumu Tiesā pārkāpumu, Tiesa šajā lietā konstatēja Konvencijas 34.panta pārkāpumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

 

Fakti lietā “Leja pret Latviju”

Iesniedzējs Juris Leja ir 1946.gadā dzimis Latvijas Republikas pilsonis.

Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 1997.gada 4.septembra spriedumu iesniedzējam pēc Latvijas Kriminālkodeksa 139.panta (zādzība, kas saistīta ar iekļūšanu telpā) tika noteikts galīgais sods – brīvības atņemšana uz septiņiem gadiem.

1998.gada 6.jūlijā iesniedzējs tika pārvietots uz Jelgavas cietumu brīvības atņemšanas soda izciešanai. 1998.gada 8.oktobrī iesniedzējs nodeva Jelgavas cietuma administrācijai vēstuli, kas bija adresēta Eiropas Cilvēktiesību komisijas sekretariātam. Tā vietā, lai vēstuli nosūtītu adresātam, tā tika nosūtīta Saeimai, no kurienes tālāk vēstule tika pārsūtīta Ģenerālprokuratūrai, kas vēstulē izvirzītās sūdzības noraidīja kā nepamatotas. Eiropas Cilvēktiesību komisijas sekretariāts minēto vēstuli tā arī nekad netika saņēmis. Par to uzzinot 1999.gada 9.februārī, iesniedzējs pieteica bada streiku, par ko viņš tika disciplināri sodīts ar ievietošanu soda izolatorā uz 15 diennaktīm.

Laikā no 1999.gada 19.februāra līdz 2001.gada 5.janvārim iesniedzējs izcieta viņam piespriesto brīvības atņemšanas sodu Grīvas cietumā. 1999.gada 21.februārī iesniedzējs tika ievietots soda izolatorā, lai izciestu Jelgavas cietumā uzlikto disciplinārsodu. Turpmākā soda izciešanas laikā Grīvas cietumā iesniedzējam vairākas reizes tika piemēroti disciplinārsodi, to skaitā par bada streika pieteikšanu, ievietojot soda izolatorā. Par piemērotajiem disciplinārsodiem, viņa korespondences uz Tiesu nenosūtīšanu, pret viņu vērsto fizisko vardarbību no Grīvas cietuma apsargu puses, kā arī citiem viņa tiesību pārkāpumiem iesniedzējs vairākas reizes sūdzējās prokuratūras iestādēs, kuru veikto pārbaužu rezultātā pārkāpumi vai represijas no cietuma administrācijas puses netika konstatētas un iesniedzēja sūdzības tika noraidītas kā nepamatotas.

2000.gada 5.septembrī iesniedzējs pieteica bada streiku, lai protestētu pret viņam nelikumīgi uzliktajiem disciplinārsodiem un viņa korespondences nenosūtīšanu uz Tiesu. Tā rezultātā iesniedzējam tika piespriests disciplinārsods soda izolatorā, kurā gaisa temperatūra bija ap 0°C, iesniedzējam trūka pietiekami silta apģērba un gultas piederumu. Izciešot disciplinārsodu soda izolatorā, iesniedzējs tika pakļauts regulārām kratīšanām, kuras tika īstenotas cietuma gaitenī, liekot iesniedzējam pilnībā izģērbties. Kā apgalvo iesniedzējs, cietuma apsargi lietoja pret viņu fizisku spēku, kā rezultātā iesniedzējam tika nodarīti miesas bojājumi. 2000.gada 19.septembrī iesniedzējs no soda izolatora tika pārvests uz Grīvas cietuma medicīnas daļu. Arī par iepriekšminētajiem notikumiem iesniedzējs vērsās ar sūdzību Specializētajā vairāku nozaru prokuratūrā. 2001.gada 22.janvārī Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors iesniedzēja apgalvojumus noraidīja kā nepamatotus. Iesniedzējs šo atbildi nebija pārsūdzējis Specializētās vairāku nozaru prokuratūras virsprokurorei.

2001.gada 5.janvārī iesniedzējs no Grīvas cietuma tika pārvests uz Daugavpils cietumu. 2001.gada aprīlī, jau atrodoties Daugavpils cietumā, iesniedzējs nodeva cietuma administrācijai Tiesai adresētu vēstuli paštaisītā aploksnē. 2001.gada 27.aprīlī vēstule tika atgriezta iesniedzējam atpakaļ, jo “Latvijas Pasts” bija atteicies nosūtīt nestandarta vēstuli.

2002.gada 27.februārī iesniedzējs tika pārvests uz Valmieras cietumu, no kura tika atbrīvots pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas 2002.gada 3.maijā.

Savā 1998.gada 26.septembra pieteikumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par šādiem viņa tiesību pārkāpumiem Latvijā:

• atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu (spīdzināšanas aizliegums), iesniedzējs sūdzējās par pret viņu vērsto slikto izturēšanos, tai skaitā nelikumīgu disciplinārsodu piemērošanu, izciešot brīvības atņemšanas sodu Jelgavas, Grīvas un Daugavpils cietumā. It īpaši iesniedzējs uzvēra viņam piemērotā disciplinārsoda izciešanas apstākļus Grīvas cietuma soda izolatorā laika posmā no 2000.gada 5. līdz 19.septembrim, kur apstākļi bijuši pazemojoši un kura laikā viņš ticis pakļauts neskaitāmām pazemojošām kratīšanām;

• atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību), iesniedzējs sūdzējās, ka viņam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi saistībā ar viņa sūdzībām par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret viņu, īpaši uzsverot viņa sūdzību neefektīvu izmeklēšanu;

• atsaucoties uz Konvencijas 34.pantu, iesniedzējs apgalvoja, ka tika traucēta viņa saziņa ar Tiesu, jo viņa 1998.gada 8.oktobra un 2000.gada 2.jūnija vēstules netika nosūtītas uz Strasbūru. Tāpat iesniedzējs apgalvo, ka Tiesas vēstule, kuru Daugavpils cietums saņēma 2001.gada 4.oktobrī viņam tika nodota tikai 2001.gada 6.aprīlī. Papildus iesniedzējs norādīja, ka viņam nebija pietiekamu līdzekļu aplokšņu un marku iegādei, kā arī bija liegta pieeja attiecīgo dokumentu kopijām, lai pamatotu viņa Tiesai adresētās sūdzības.

Ārlietu ministrijas  Preses un informācijas nodaļa