Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Sanita Pieķe. Nekustamā īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām

Nekustamā īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām un tās tiesiskais tvērums ir specifisks jautājums, ar kuru ikdienā nākas saskarties relatīvi šauram personu lokam. Tomēr šis jautājums ir nozīmīgs, raugoties no tāda aspekta, ka saistīts ar Satversmes 105.pantā nostiprināto tiesību uz īpašumu ierobežošanu to smagākajā formā. Proti, īpašuma atsavināšanas sabiedrības vajadzībām dēļ tiek zaudētas īpašuma tiesības. Attīstoties infrastruktūrai, arvien biežāk jāierobežo personu tiesības uz īpašumu, tos atsavinot, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības. Tādējādi ikviena persona var nonākt situācijā, ka tās īpašums var kļūt nepieciešams un pakļauts atsavināšanai, lai valsts vai pašvaldība varētu nodrošināt tās sabiedrības vajadzības, par kurām tā ir atbildīga. Kā jau ierasts, ja tiek radīts jauns regulējums, jāatbild arī uz daudziem jautājumiem. Raksta mērķis ir atspoguļot vispusīgu informāciju par jaunā regulējuma nepieciešamību un sniegt atbildes uz vismaz dažiem jautājumiem.

• Reinis Markvarts. Patenttiesību mērķi vēsturiskā perspektīvā

Rakstā aplūkota patenttiesību vēsturiskā attīstība kopš patenttiesību pirmsākumiem līdz pat 19.gadsimta beigām, akcentējot argumentāciju, ar kādu dažādos laikos tika pamatota izgudrojumu tiesiskās aizsardzības nepieciešamība. Patenttiesību attīstības aizsākumu bieži saista ar 1474.gadu, kad Venēcijas republikā tika pieņemts Venēcijas statūts par rūpnieciskiem izgudrojumiem. Tomēr epizodiski patentaizsardzībai līdzīgi tiesību institūti sastopami vēl senāk. Otrā un trešā gadsimta mijā dzīvojošais grieķu retors un gramatiķis Naukratas Atēnajs min ēdiena pagatavošanas sacīkstes, kas notikušas Senās Grieķijas pilsētā Sibarā 5.gadsimtā pirms Kristus un bijušas plaši izslavētas. Veiksmīgākais pavārs, kurš izgudrojis jaunu ēdiena recepti, ieguva ekskluzīvas tiesības šā ēdiena pagatavošanai uz vienu gadu. Tomēr klasiskā laikmeta pasaules izpratne kopumā nebija labvēlīga izgudrojumu aizsardzības tiesību izveidei. Pēc grieķu priekšstatiem, ko lielā mērā pārņēma arī Romā, jaunās zināšanas nāk no dieviem vai ir vienīgi jau kopš dzimšanas pastāvošu zināšanu atminēšanās.

• Ieva Azanda, Ilze Bukaldere. Negodīgas konkurences aizlieguma piemērošanas aspekti

Noteiktā kārtība negodīgas konkurences strīdu risināšanai neļauj tirgus dalībniekiem pilnībā izmantot šo noteikumu radītās tiesības vērsties pret konkurentu negodprātīgām darbībām galvenokārt tāpēc, ka tirgus dalībniekiem nav izmeklēšanas pilnvaras, kas piemīt Konkurences padomei, turklāt normatīvajos aktos nav paredzētas pagaidu risinājuma iespējas. Pienākums nodrošināt negodīgas konkurences ierobežošanu ir ietverts Parīzes konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību 10.bis pantā. Tātad sākotnēji šie noteikumi domāti kā rūpniecisko īpašumu aizsargājošas normas. Konvencijas dalībvalstis negodīgas konkurences aizliegumu savos tiesību aktos ir izvērsušas dažādi. ES tiesībās nav notikusi harmonizācija noteikumiem par negodīgu konkurenci tādā izpratnē, kā par tiem runā Parīzes konvencija. Ar direktīvu palīdzību tikušas vienādotas normas, kas aizliedz negodīgu konkurenci un līdzīgas darbības attiecībā pret patērētāju, nevis uzņēmumu starpā.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv