Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Jānis Rozenbergs. Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā

Kriminālprocesa ilgums un tiesības uz tā pabeigšanu saprātīgā termiņā jau labu laiku Latvijā tiek uzskatīts par vienu no aktuālākajiem kriminālprocesuālajiem jautājumiem. Saprotamu iemeslu dēļ šis jautājums vairāk saistījis kriminālprocesa speciālistu uzmanību. Nevar noliegt, ka procesa ilgums tiešām ir procesuāls jautājums, tomēr šis ir viens no tiem procesuālajiem aspektiem, kuram var būt arī krimināltiesiskas sekas. Latvijā šis procesuālais jautājums materiāltiesisku apveidu ieguvis līdz ar 2010.gada 21.oktobra grozījumu veikšanu Krimināllikumā. Var atzīmēt, ka Krimināllikums no tā spēkā stāšanās 1999.gada 1.aprīlī ir ticis pakļauts nemitīgām izmaiņām. Kopš Krimināllikuma spēkā stāšanās līdz 2011.gada 1.janvārim Krimināllikums ir grozīts pavisam 38 reizes. Šādu biežu izmaiņu nepieciešamību ir noteikuši vairāki faktori – gan mainīgās un nemitīgi attīstībā esošās sabiedrības vajadzības, gan nepieciešamība likumu saskaņot ar citiem normatīvajiem aktiem, kā nacionālajiem, tā starptautiskajiem. Uzskatu: lai arī šāds pastāvīgā mainībā esošs likums gan varbūt nedaudz apgrūtina tā piemērošanā iesaistīto juristu ikdienu, izvirzot nepieciešamību regulāri sekot likumdošanas aktualitātēm, kā arī neveicina tiesisko stabilitāti un krimināltiesisko normu attīstības paredzamību, tomēr liela daļa Krimināllikumā veikto izmaiņu vērtējamas pozitīvi.

• Dana Rone. Advokatūra ES dalībvalstīs: kopīgas un atšķirīgas iezīmes Latvijā

Gatavojoties šai konferencei, manu interesi īpaši piesaistīja Augstākās tiesas 2010.gada 10.novembra spriedums civillietā Nr. SKC–625, kurā cita starpā tika atzīts, ka Civilprocesa likumā lietotais jēdziens “advokāts” jātulko paplašināti, ar to saprotot ne tikai zvērinātus advokātus un advokātu palīgus, bet arī citus kvalificētus juristus. Citiem vārdiem, tiesa atzina, ka ikviens var būt juridiskās palīdzības sniedzējs. Tā kā spriedumā tiesa atsaucās uz vairākiem Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem, radās priekšstats, ka Latvija ir vienīgā valsts, kas līdz šim ir rīkojusies atšķirīgi un savā veidā diskriminējusi “ne-advokātus”, aizliedzot tiem sniegt juridisko palīdzību klientiem tiesās. Šā iemesla dēļ veicu izpēti, lai noskaidrotu, vai tiešām ES dalībvalstīs tiesās juridisko palīdzību var sniegt personas, kas nav advokāti. Tā kā šis raksts nav kriminālromāns, jau iepriekš varu atklāt, ka lielākajā daļā ES valstu advokāti ir vienīgās personas, kam ir tiesības sniegt juridisko palīdzību tiesā, bet juristiem bez advokāta kvalifikācijas šādu tiesību nav. Tas nozīmē, ka Latvija pret juridiskās palīdzības sniedzējiem izturas liberālāk, nekā tas notiek ES dalībvalstīs, kur advokāta profesija tiek vairāk aizsargāta valsts līmenī. Lai gan ES dalībvalstis ir vienādojušas savus tiesību aktus vairākās jomās, tomēr advokatūras organizācija katrā valstī joprojām ir atšķirīga.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv