Latvijas Tiesnešu biedrība — no pirmsākumiem līdz mūsdienām, ar savām problēmām un risinājumiem

Latvijas Tiesnešu biedrības prezidenta pienākumu izpildītājs Ivars Bičkovičs:

Par lielāku atbildību un aktivitāti

Godājamie kolēģi, viesi! Sava uzstāšanās man jāsāk ar īsu informāciju par pagājušā gada vidū notikušajām organizatoriskajām pārmaiņām biedrības vadībā, kuru rezultātā es pirms trim gadiem pilnsapulcē ievēlēts par vienu no viceprezidentiem, šobrīd runāšu par biedrības darbu kā prezidenta pienākumu izpildītājs.

Vairums no jums acīmredzot ir informēti par to, ka 1998.gada 15.maijā biedrības prezidents Andrejs Lepse, paredzot interešu konflikta rašanās iespējamību, viņam turpinot pildīt LTB prezidenta pienākumus un ieņemot Satversmes tiesas tiesneša amatu, atkāpās no prezidenta amata. Sakarā ar prezidenta atkāpšanos no amata 1998.gada 28.maijā valde ārkārtas sēdē līdz pilnsapulcei prezidenta pienākumus uzdeva pilnīt man.

Gatavojoties šai pilnsapulcei, pāršķirstot mūsu biedrības iepriekšējo gadu pilnsapulču materiālus, atsvaidzinot atmiņā tajās pieņemtos lēmumus, rezolūcijas, jāsecina, ka praktiski visās ir runāts par tādiem jautājumiem kā tiesu varas neatkarība jeb, precīzāk sakot, atkarība no izpildu un likumdošanas varas, tiesnešu sociālā un materiālā nepietiekamā nodrošinātība, tiesnešu mācību nepietiekamais finansējums, zemais tiesas prestižs. Diemžēl jāatzīst, ka neviens no šiem jautājumiem joprojām nav pilnībā atrisināts un diezin vai tuvākā nākotnē tiks atrisināts.

Šodien man atvēlēto laiku vairāk veltīšu mūsu biedrības iekšējai sakārtotībai, attīstībai un darbības aktivizēšanai, jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā tieši šiem jautājumiem mums laika ir atlicināts vismazāk. To apstiprina arī nupat Tiesnešu konferences laikā veiktās tiesnešu LTB biedru un arī citu juristu aptaujas rezultāti.

Kas tad ir izdarīts un arī palicis nepaveikts kopš mūsu pēdējās tikšanās pilnsapulcē?

Beidzot ir izpildītas visas likuma prasības, kas attiecas uz LTB kā sabiedriskas organizācijas reģistrēšanu Valsts uzņēmumu reģistrā, Valsts ieņēmumu dienestā, pilnībā sakārtota grāmatvedība un nodokļu maksāšana. Te jāsaka liels paldies LTB grāmatvedei Initai Millerei. Sīkāk par biedrības finansiālo darbību, naudas līdzekļu izlietojumu un uzskaiti ziņos mūsu Revīzijas komisijas priekšsēdētāja Ausma Keiša. Bez tam par biedrības līdzekļu izlietojumu jūsu rīcībā ir arī uzskatāma informācija.

Daži vārdi par valdes darbu, par ko detalizētāk runās viceprezidente Edīte Knēgere. Ir risināta vesela virkne biedrībai aktuālu jautājumu, uzdrošinos apgalvot, ka tās darbība ir krietni aktivizējusies. Tas nenozīmē, ka nav palikuši nepadarīti darbi, taču par to nedaudz vēlāk. Mūsu "ārlietu ministrs" — viceprezidents Uldis Ķinis — jums ziņos par biedrības starptautiskajām aktivitātēm. No savas puses vēlos teikt, ka mēs kā Starptautiskās tiesnešu organizācijas un tās Eiropas reģionālās grupas biedri savu finansiālo iespēju robežās vismaz divos galvenajos pasākumos — Eiropas reģionālās grupas konferencēs pavasarī un visas Starptautiskās tiesnešu asociācijas kongresā 1998.gada rudenī — esam piedalījušies un savu valsti esam godam pārstāvējuši.

Daži vārdi par ārzemju braucieniem. Vispirms gribu vērst jūsu uzmanību uz to finansējumu. Līdz šim, lielā mērā pateicoties ANO Attīstības programmai (UNDP), biedrības nauda praktiski tam nav tērēta un biedrības budžeta iespējas šim nolūkam ir arī krietni ierobežotas. Atliek vien minēt, ko darīsim, ja mums šī finansiālā palīdzība tiks liegta. Vēl viena piezīme par braucējiem. Mums jāsaprot, ka piedalīšanās jebkurā starptautiskā juristu forumā nekādā gadījumā nav izpriecu brauciens vai ekskursija uz kādu neredzētu zemi. Tas ir atbildīgs darbs, kas prasa nopietnu gatavošanos, aktīvu iesaistīšanos diskusijās, dokumentu apspriešanā un pieņemšanā. Bez šaubām, tas nozīmē, ka ikvienam braucējam būtu jāpārvalda svešvaloda, jo tikai tad šim braucienam ir jēga un atdeve. Tas ir sāpīgs jautājums tiesnešiem, un atliek tikai aicināt visus mācīties svešvalodas.

Tiesnešiem jāmācās, saprotams, ne tikai svešvalodas, it īpaši tagad, kad tik strauji mainās likumdošana. Īsā laika periodā stājušies spēkā vairāki tiesas spriešanai svarīgi likumi — Civilprocesa kodekss, Krimināllikums, grozījumi Kriminālprocesa kodeksā un citi. Tajā pašā laikā tiesnešu skolas — Tiesnešu Mācību centra (TAC) — finansiālais stāvoklis — nepārspīlējot — ir katastrofāls. Neraugoties uz vairākkārtējiem biedrības aicinājumiem valdībai un Saeimai piešķirt līdzekļus tiesnešu izglītošanai, joprojām faktiski nekas nav mainījies un mūsu saucieni pēc palīdzības izskanējuši tukšumā. Diemžēl jau vairāku gadu garumā, mainoties vairākām Saeimām, nav atradušies vismaz tādi parlamentārieši, kuriem bez vēlēšanās aktīvi līdzdarboties drošības līdzekļu piemērošanā tiesājamiem būtu radusies vēlēšanās tikpat aktīvi iestāties par tiesnešu mācību finansēšanu. Nav atradušies vismaz divi tādi parlamentārieši, kas bez klajas iejaukšanās konkrētu lietu izskatīšanā nesenā pagātnē, būtu vēlējušies bez tukšiem solījumiem reāli uzlabot Latvijas tiesnešu materiālo un sociālo nodrošinājumu ja ne līdz rietumvalstu, tad vismaz līdz tuvāko mūsu kaimiņu — Lietuvas un Igaunijas — līmenim.

Apbrīnojama ir Tiesnešu mācību centra direktores Ingas Kačevskas enerģija, no reizes uz reizi atrodot naudu mācību procesa nodrošināšanai. Kas notiks, kad Sorosa fonds, ANO Attīstības programma pārtrauks TAC finansējumu, to nav grūti iedomāties. Katrā ziņā nav normāli, ka tiesnešu mācības nefinansē valsts, bet tas notiek lielākoties ar gadījuma rakstura naudas līdzekļiem. Varu jūs informēt, ka LTB kā viens no TAC dibinātājiem kopā ar Sorosa fondu, CEELI, UNDP Tieslietu ministrijai ir piedāvājusi iesaistīties SIA TAC kā dalībniecei, kas pozitīvas atbildes gadījumā kaut daļēji atrisinātu šo problēmu.

Vēlos izteikt gandarījumu par mūsu bijušās kolēģes, pašreizējās tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas kundzes patieso ieinteresētību šī jautājuma risināšanā, taču acīmredzot jāsaprot, ka arī viņas iespējas ietekmēt valsts budžetu nav absolūtas. Ne mazāk sāpīgs saistībā ar naudu ir jautājums par "Juristu Žurnāla" un Senāta lēmumu krājumu izdošanu un izplatīšanu. Acīmredzot jaunievēlētajām biedrības vadības institūcijām būtu jāmēģina kopīgi ar TAC valdi rast šīs problēmas risinājumu. Pavisam nesen biedrības valde apsprieda par Senāta lēmumu krājumu iegādi katram LTB biedram, taču mūsu budžeta iespējas šobrīd šādu iespēju liedz.

Vēl viens jautājums, kuram, vēlos pievērst jūsu uzmanību, ir tiesas un tiesnešu prestižs sabiedrībā. Domāju, ka man nav jāpierāda, ka tas ir zems. Un, manuprāt, svarīgākais nav tas, cik pamatoti vai nepamatoti mēs tiekam kritizēti un pelti, bet gan kāpēc par tiesu un tiesnešiem, ja ne visai sabiedrībai, tad tās daļai ir tāds viedoklis, kāds tas ir pašreiz. Nerunāšu par tik nopietnām, ar tiesneša amatu nesavienojamām lietām kā korupcija vai kukuļņemšana, taču lieku reizi pārlasīt Tiesnešu ētikas kodeksu atsevišķiem no mums būtu vēlams. Katrā ziņā tas ir jautājums, pie kura būtu jāstrādā ne tikai biedrības vadībai, bet ikvienam tās biedram, un šaubos, vai tikai viens preses sekretārs te varēs ko līdzēt.

Nobeigumā pievērsīšos patīkamākām lietām. Par atpūtu. Diemžēl pagājušā gadā izpalika ekskursija, un tikai gada nogalē tika sarīkota tiesnešu balle. Tādēļ par pamatotiem jāatzīst vairāku tiesnešu manis minētajā aptaujā izteiktie iebildumi par nepietiekamiem atpūtas pasākumiem. Te gan gribu piezīmēt, ka atpūtas organizēšana lielā mērā ir atkarīga ne tikai no biedrības vadības, bet arī no tajos aicināto dalībnieku aktivitātes, kas, piemēram, Tieslietu ministrijas organizētajās sporta dienās un vēl dažuviet varēja būt lielāka.

Aicinu ikvienu aktīvi iesaistīties mūsu biedrības darbā, šodien izteikties debatēs par tiem jautājumiem, kas mums visiem kopā un vispirms jau jaunievēlētajai vadībai jau vistuvākajā nākotnē būtu risināmi.

Pārskata ziņojuma tēzes Latvijas tiesnešu biedrības pilnsapulcē Rīgā, 1999.gada 26.martā

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, Latvijas Tiesnešu biedrības biedrs Valdemārs Šubrovskis:

Par mūsu biedrības 70 gadiem

Latvija. 1928. gads. Jaunās valsts pirmā desmitgade. Nostiprinās valstiskās institūcijas un ekonomiskais stāvoklis. Rit Satversmes sestais gads, un Latvijas juristi — zinātnieki un praktiskie darbinieki — radoši strādā, lai stiprinātu valsts juridiskos pamatus. Tai laikā savu darbību ir atjaunojusi 1910. gadā dibinātā vecākā Latvijas juristu apvienība — Rīgas juristu biedrība, darbojas 1923. gadā dibinātā Žīdu juristu biedrība, tajā pašā 1923. gadā dibinātā Liepājas juristu biedrība, 1925. gadā dibinātā Rīgas Vācu juristu biedrība. Pirmo gada jubileju gatavojas atzīmēt 1927. gada 31. decembrī profesora Vasilija Sinaiska dibinātā Sabiedrisko zinātņu veicināšanas biedrība, kas izdod žurnālu "Jurists". Gatavojas uzsākt savu darbību Krievu juridiskā biedrība, kas no 1929. gada maija izdos savu žurnālu "Zakon I Sud".

Tādā rosīgā vispārējās darbības un juridiskās jaunrades noskaņā 1928. gada 3. novembrī Rīgas apgabaltiesā, kārtējā miertiesnešu apspriedē, dzimst ideja apvienot Latvijas tiesnešus valsts mērogā un dibināt Latvijas Tiesnešu biedrību (LTB). Ideja nobrieda, kad politisko partiju vara sāka apdraudēt Satversmē deklarēto tiesnešu neatkarību. Tika izveidota iniciatoru grupa, kura ar tiešu Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedra J.Stumberga līdzdalību izstrādāja provizorisku LTB Statūtu projektu un izplatīja to tiesnešu un prokuroru vidū. Sagatavošanas periods pagāja veiksmīgi, un 1929. gada 2. aprīlī Rīgas apgabaltiesā tika noturēta Latvijas Tiesnešu biedrības dibināšanas sapulce, kurā piedalījās 87 personas, daudzi no provinces, no Latgales apgabaltiesas. Sapulce pieņēma biedrības statūtus un nolēma dibināt Bēru un savstarpējās palīdzības kasi ar atsevišķiem Statūtiem (Nolikumu), nosakot, ka līdzdalība šai kasē ir obligāta katram biedrības biedram. Uzskatīja, ka sevišķi zemāko tiesnešu nāves vai ilgstošas slimības gadījumā kolēģiem jānāk palīgā, jo no algas, sevišķi ģimenes cilvēkiem, ir maz ko atlicināt. LTB Statūtos sevišķi tika uzsvērta ideja par biedrības biedru materiālo un garīgo interešu aizsardzību, vienojot to ar tiesas prestiža celšanas un stiprināšanas ideju valstī. Sapulce noteica iestāšanās naudu Ls 3, biedra naudu, noteica valdes sēdekli Rīgā, Rīgas apgabaltiesā, atvēra bankā rēķinu Nr. 1287, kurā uz 1938. gada 1. oktobri bija biedrības kapitāls Ls 5938,02, bet bēru fonda kapitāls Ls 15 427,45, uzņēmās tiesības iegādāties kustamo un nekustamo mantu, noteica iestāšanās maksu Bēru un savstarpējās palīdzības fondā Ls 5 un ik mēnesi maksāt Ls 2.

Par pirmo LTB valdes priekšsēdētāju ievēlēja Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedru Jēkabu Stumbergu, kurš vadīja LTB no 1929. gada 2. aprīļa līdz 1931. gada 22. februārim. Pēc tam LTB vadīja senators Fricis Zilberts laikā no 1931. gada 22. februāra līdz 1932. gada 17. aprīlim, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Dr. iur. Aleksandrs Būmanis — no 1932. gada 17. aprīļa līdz 1937. gada 17. augustam, senators Jānis Skudre — no 1937. gada 17. augusta līdz 1940. gada okupācijai.

Latvijas Tiesnešu biedrība bija plašākā un rosīgākā juristu biedrība Latvijā un no 300 Latvijas tiesnešiem apvienoja 259 tiesnešus. Turklāt par LTB biedriem varēja būt virsprokurori, prokurori un to biedri, vecākie notāri un to palīgi, zemesgrāmatu nodaļu priekšnieki.

Tad nāca Baigais gads, okupācijas laiks, kad nevarēja pat ieminēties par LTB vai citādu juridisku biedrību darbības atjaunošanu.

1990. gada 4. maijā Trešā Latvijas tautas atmoda vainagojās ar Latvijas valstiskuma Neatkarības deklarāciju. Tāpat kā 1928. gadā aktivizējās juridiskā doma Latvijā. Latvijas tiesneši juta un vēlējās, lai Latvijas Tiesnešu biedrība atdzimtu no jauna, ka tai jāveidojas, jāstiprinās par sabiedrisku organizāciju, kas ar savu darbību gūtu cieņu un atzinību ne tikai starp tiesnešiem, bet arī valstī kopumā.

Lai tas notiktu, Latvijas tiesnešu 1991. gada 23. aprīļa konference nobalsoja par nepieciešamību atjaunot LTB un šim nolūkam apstiprināja darba grupu, par kuras priekšsēdētāju nozīmēja Siguldas tiesas priekšsēdētāju Valdemāru Šubrovski. Darba grupa izstrādāja LTB Statūtu un Savstarpējās palīdzības fonda nolikuma projektus un izplatīja tiesnešu vidū. Statūtu projektā tika ietvertas 1929. gada 2. aprīlī pieņemto LTB Statūtu idejas un principi, tā norādot uz pārmantojamību un LTB idejas saglabāšanu. Pēc sagatavošanās perioda Rīgas apgabaltiesā 1992. gada 1. februārī notika LTB darbības atjaunošanas tiesnešu pilnsapulce, kas apstiprināja Statūtus un Savstarpējās palīdzības fonda nolikumu. Pilnsapulce ievēlēja valdi, padomi, revīzijas komisiju un par LTB valdes priekšsēdētāju ievēlēja Rīgas rajona Siguldas tiesas priekšsēdētāju Valdemāru Šubrovski, kurš vadīja LTB līdz 1996. gada 18. aprīlim.

1996. gada 18. aprīlī LTB pilnsapulce par LTB prezidentu ievēlēja Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas priekšsēdētāju, pašreiz Satversmes tiesas tiesnesi Andreju Lepsi, kurš LTB vadīja līdz 1998. gada septembrim, bet no tā brīža LTB vada Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs.

Atskatoties uz LTB darbību laikā no 1929. gada 2. aprīļa līdz mūsu dienām, var secināt, ka sabiedrības attīstība tomēr notiek pa spirāli. Tāpat kā Latvijas brīvvalsts laikā, arī šodien vērojam, ka politisko partiju vara cenšas apdraudēt Satversmē un likumā "Par tiesu varu" deklarēto tiesnešu neatkarību, un ik pa brīdim nākas dzirdēt, ka tiesneši jāvēlē tautai uz noteiktu laika periodu. Tiesnešu pienācīgs materiālais stāvoklis kā zināms neatkarības garants ir aktuāls joprojām.

Mūsdienu vētrainās likumdošanas laikā īpaši aktuāls ir katra tiesneša profesionālās sagatavotības līmenis. LTB ir viens no 1995. gada 20. februārī tapušā Tiesnešu mācību centra (TAC) dibinātājiem un rūpējas par Tiesnešu mācību centra attīstību savu iespēju robežās. Tomēr TAC nākotne ir neskaidra, jo valsts jau kuro gadu nav atvēlējusi pat santīmu tiesnešu mācībām, Tieslietu ministrijas budžetā nav pat ailītes, kas būtu veltīta šim svarīgajam darbam.

LTB iespēju robežās rūpējas par savu biedru materiālo nodrošinājumu, sniedzot reālu materiālo palīdzību no savstarpējās palīdzības kases līdzekļiem nepieciešamības gadījumos.

Pēc LTB iniciatīvas 1993. gada 16. novembrī Jūrmalā pirmo reizi Baltijas valstu vēsturē tika dibināta Baltijas valstu tiesnešu biedrību padome, kas savas ikgadējās sanāksmes rīko pārmaiņus Tartu, Rīgā, Viļņā. LTB izstrādāja un Latvijas tiesnešu konference 1995. gada 20. aprīlī pieņēma Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksu. LTB ir Starptautiskās tiesnešu asociācijas biedre no 1996. gada līdzās vairāk nekā 40 pasaules valstu tiesnešu biedrībām.

Pienākumu un uzdevumu LTB ir daudz, bet domās un darbos vienosimies ar Latvijas brīvvalsts tiesnešiem, kuri izvirzīja sev galvenos mērķus, kas, manuprāt, ir svarīgi arī 70 gadu jubilejā. Un tie ir joprojām šādi:

1) apvienot visus Latvijas tiesnešus vienā nedalītā saimē;

2) veicināt biedros garīgo audzināšanu un juridisko izglītību, stiprināt tiesas autoritāti;

3) stiprināt savos biedros tēvzemes mīlestību, darba prieku un īstu pienākuma apziņu pret sevi un nacionālu, neatkarīgu Latviju.

Referāts Tiesnešu biedrības 70 gadu jubilejas svinīgajā sanāksmē Rīgā, 1999. gada 26. martā

Latvijas Tiesnešu biedrības uzskatā:

Par tiesneša Agra Rubeņa iesniegumu

Atsaucoties uz tiesneša Agra Rubeņa iesniegumu, Latvijas Tiesnešu biedrības pilnsapulce paziņo:

1. Iepazīstoties ar 7. Saeimas deputātu Jura Vidiņa, Oskara Grīga, Jāņa Lejas, Leona Bojāra, Pētera Tabūna, Jevgenijas Stalidzānes, Aijas Barčas un Helēnas Soldatjonokas iesniegumu Centra rajona tiesai par Tatjanas Čaladzes atbrīvošanu no apcietinājuma, pilnsapulce šādu deputātu rīcību vērtē kā neētisku. Neapšaubot katra indivīda tiesības demokrātiskā sabiedrībā uz sava viedokļa izteikšanu, pilnsapulce uzskata par nepieļaujamu šāda rakstura lūgumiem izmantot Saeimas deputāta dienesta stāvokli. Šādu deputātu lūgumu pilnsapulce vērtē kā slēptu mēģinājumu iejaukties konkrētas lietas iztiesāšanā.

2. Līdz galam neizprasts ir Satversmes 92. pants un likuma "Par tiesu varu" 4. pants, kas nosaka: visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no viņu izcelsmes, nodarbošanās, politiskajiem vai citiem uzskatiem.

3. Konkrētajā lietā Tatjana Čaladze ir tiesājamā, kura rupji ignorējusi likuma prasības, pārkāpjot viņai izraudzītā drošības līdzekļa nosacījumus, un bez tiesas atļaujas izbraukusi no Latvijas, tiesai nepaziņojot savu atrašanās vietu. Šādā situācijā nevietā ir runāt par žurnālistu vārda brīvības ierobežošanu.

4. Tiesas uzdevums nav kādu apsūdzēt vai notiesāt. Tatjanai Čaladzei prokuratūra ir cēlusi apsūdzību nozieguma izdarīšanā, par kuru likumā paredzēts brīvības atņemšanas sods. Tiesas pienākums ir objektīvi izskatīt šo lietu un izvērtēt viņai celtās apsūdzības pamatotību.

Rīgā 1999. gada 26. martā