Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs - par sevi, par dzīvi, par laiku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.03.1999., Nr. 101 (1561) https://vestnesis.lv/ta/id/23266

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Triju Zvaigžņu gaismā - par sevi, par dzīvi, par laiku

Vēl šajā numurā

30.03.1999., Nr. 101 (1561)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Desmitā tikšanās

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Šoreiz — starp Atceres dienu un Lieldienām

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ārsts Jānis Strazdiņš

T3.JPG (18052 BYTES) Jānis Strazdiņš:

— Vakar, 25.martā, mēs visi atkal bijām liecinieki retai tautas vienotības dienai. Viss Rīgas centrs bija pilns ar mūsu cilvēkiem, kas tāpat kā Atmodas dienās raudzījās uz pašu skaistāko Latvijas pieminekli un kārtējo reizi izjuta to, ko mēs esam pārdzīvojuši. Tur bija sāpīgas atmiņas, pārdomas par mūsu traģēdiju un par tautas atplaukumu līdz ar Atmodu. Tas ir mūsu vēsturiskais laukums, pilsētas un visas valsts centrs, kas, es domāju, tāds paliks mūžīgi, kamēr vien būs Latvija. Tā ir mūsu svētākā vieta. Un katrs izgājiens šajā vietā ir sevišķi atbildīgs mums ikvienam. Patīkami ir arī tas, ka viss bija labi organizēts un atbalstīts no mūsu valsts un bruņotajiem spēkiem, no Saeimas un valdības, no masu medijiem un visām sabiedriskajām organizācijām. Pats galvenais — to atbalstīja pati tauta. Es šodien vēlreiz aizgāju pie Brīvības pieminekļa un apskatīju lielo Tautas vainagu. Tas ir unikāls mākslas darbs. Es nenocietos un tūlīt piezvanīju saviem darba kolēģiem, kuriem ir labāka fototehnika nekā man, lai viņi aizskrien un šajā skaistajā, saulainajā dienā to visu nofotografē. Tas ir mākslas darbs, kas radīts ar tiešām ļoti talantīgām rokām, un to nevar tā vienkārši aizmirst. Tam jāpaliek arī uz ilgiem laikiem mūsu atmiņā. Es domāju, ka pašlaik Latvijai šāds vainags ir ļoti vajadzīgs. Šajos grūtajos laikos, kad tauta tā īsti izjutusi arī Atmodas rūgtumu, ne tikai ātros un straujos uzvaras priekus, bet arī visas lielās grūtības.

Es domāju, ka nevajag mūs tikai kritizēt. Latvijai faktiski tikai tagad ir beidzies Otrais pasaules karš. Pavisam nesen taču tika izvests okupācijas karaspēks, mēs tikai tagad sākam atgūt savus līderus, jo mums "galva bija nogriezta" — mums nebija savas politiskās vadības ar ilgstošu darba pieredzi, arī radošajā inteliģencē bija cirsti lieli robi. Mums nācies visu tā pa īstam atjaunot un sakārtot. Mums taču sākumā nebija ne armijas, ne muitas, ne robežapsardzības. Mums nebija savas policijas, savas iekšlietu sistēmas. Tur pastāvēja milzu valodas problēmas u.tml.

Daudziem, manuprāt, ļoti gribējās, lai mums ietu vēl daudzkārt sliktāk. Es domāju, ka šis mūsu ārdīšanas process vēl tagad nav beidzies un mums joprojām vairāk nekā citām tautām jāsastopas ar šo slēpto ienaidnieku. Mēs joprojām neesam pārāk aizsargāti. Un, es domāju, ka īstā vienotība arī izpaužas šādā vainagā. Nepārtrauktajos partiju cīniņos, varas izcīnīšanas kaujās mums vienotība bieži vien zūd. Cilvēku apziņā zūd arī mūsu neatkarības jēga un mūsu valstiskuma jēga. Arī šodien pie Brīvības pieminekļa es dzirdēju briesmīgus vārdus. Tam, kas tos teica, es gan sejā redzēju sava slimnieka vaibstus. Visas ārējās pazīmes liecināja, ka tas ir mans pacients. Viņš atmeta ar roku un teica: "Priekš kam man tāda Latvija vajadzīga!" Viņš ir slims cilvēks. Dzērājs šodien nevienam nav vajadzīgs. Atkarīgais nevienam nav vajadzīgs. Viņš, dabiski, nonācis trūkumā. Viņš, es domāju, kā tādu svētumu atceras tos laikus, kad tā sauktā sociālisma apstākļos par viņu kāds gādāja, viņam tika teikts priekšā, kas ir jādara. Viņš ne par ko neatbildēja, viņš varēja mierīgi nodzerties un, neko nedarot, eksistēt. Un eksistēt gluži labi, jo kāds par viņu strādāja. Tagad mums katram ir jāstrādā. Un katram jāuzņemas atbildība. Katram ir tas lielais atbildības laiks. Un, es domāju, to vēl visi diemžēl nav sapratuši. Tas arī rada vājumu, nevis spēku. Šajos piecdesmit gados mēs esam ļoti daudz ko pazaudējuši. Ir drupas pašos cilvēkos. Tās ir ļoti smagas un dziļas traumas. To nevajag aizmirst, ka mums ir gan morālas, gan intelektuālas traumas, gan arī pieredzes trūkums. Mēs esam tikai tādi, kādi mēs esam. Ja daži žurnālisti "padomju Latviju" pārfrazē par "padumjo Latviju", tad tur varbūt arī redzams tas defekts, kas radās mūsu garīgajai pasaulei, kad tika "nozāģētas galvas", likvidēta pēctecība, morāle.

To es spilgti izjutu pirmajā Pasaules latviešu ārstu kongresā. Tajā piedalījās latviešu ārsti no visām zemēm. Es esmu padomju laikā audzis un veidojies ārsts (kaut arī dzimis vēl pie Hitlera — 1941.gada septembrī), un es tomēr jutu, ka manas paaudzes ārsti atšķiras no tautiešiem, kas gājuši citās universitātēs, guvuši citu audzināšanu, citu dzīves skolu un arī kultūras ietekmi. Mēs ļoti atšķīrāmies. Tāpēc tiem, kas mūs tik briesmīgi grib kritizēt, un vēlētos, lai jau šodien te būtu paradīze, vajadzētu saprast, ka Latvija ir cietusī zeme un latvieši — cietusī tauta. Ļoti gribētos, lai 25.marts mums vienmēr būtu tāda sevišķi svēta diena, kad mēs visi justos vienoti un spētu koncentrēt savus spēkus tālākam darbam. Tas mums visiem ir ļoti nepieciešams.

Šīs dienas pirms Lieldienām kristīgajā ticībā ir īpašs laiks. Mums tas sakritis ar mūsu tautas traģēdijas atceres dienu. Un visai pasaulei šis ir liktenīgs pārmaiņu laiks. Mazajā Eiropā pēdējā laikā nav bijis tik liels karš, kāds vakar sākās ar notikumiem Kosovā. Tas viss rada traģisku izjūtu, taču mums jāsaglabā optimisms. Jācer, ka cilvēki šo karu ātri izbeigs un domās par tādu svētu lietu kā cilvēktiesības. Katrai tautai ir tiesības pastāvēt, un gudrās tautas nekad nav darījušas tā, kā tiek darīts ar Kosovas albāņu apspiešanu. Un es domāju, ka serbiem nav pamata tam sašutumam, ko viņi grib paust un ko mūsu kaimiņi tagad grib paust.

Cilvēktiesības tomēr ir galvenais. Tās ir svētas, un tās ir jāievēro. Svētas tās ir arī Latvijā. Man liekas mazliet jokaini, ka daži politiskie spēki šīs cilvēktiesības liek savu partiju nosaukumā. Es domāju, ka šīs tiesības jāievēro visām partijām. Par cilvēktiesībām mums, es domāju, ir jāpateicas gan Helsinkiem, gan Madridei, gan mūsu neatkarībai. Mums nevajag pārāk klanīties ne pa labi, ne pa kreisi. Mums jāstāv stingri un jāturas pie tām vērtībām, kas ir augstāk par mums.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris dabas pētnieks Guntis Eniņš

T4.JPG (18738 BYTES) Guntis Eniņš:

— Mēs šodien dzīvojam ar domām par izvešanām, kas notika pirms 50 gadiem. Šis ir arī gavēņa laiks pirms Lieldienām, tāds klusu pārdomu laiks.

Kolēģis teica, ka tikai tagad ir beidzies Otrais pasaules karš. Domāju, ka Latvijai pasaules karš vēl nav beidzies. Visi čekisti pārsvarā vēl ir te. Atcerieties, ka vakar pie Brīvības pieminekļa tika aizturēts preses pārstāvis, fotogrāfs Uldis Briedis, ka tiek vajāti tie krievi, kas iestājās par Latvijas neatkarību, — Marina Kosteņecka un citi. Tatjanu Čaladzi iespundē cietumā par to, ka viņa pirms daudziem gadiem ir uzstājusies pret Rubiku. Kas tas ir? Vai tādā gadījumā okupācija ir beigusies?

Uzskatu, ka tāda politiskā darbība, kādu īsteno mūsu valdība, ir noziedzīga. Jā, šausmīgi smagus akmeņus metu. Bet ko lai pasaka, ja pēc brīvības atgūšanas mūsu brīvajā valstī tauta izmirst tik ļoti ātri. Un ko mēs esam sasnieguši? Mums ir varens importa preču vēriens, bet sava ražošana tiek apturēta, tiek iznīcināta lauksaimniecība, arī zinātne ir gandrīz iznīcināta.

Kā lai Latvija atjaunojas? Ja tautas izmiršana ir tik šausmīgi liela, ka katru gadu izmirst viena rajona pilsēta — desmit līdz piecpadsmit tūkstoši cilvēku.

Bet reizē arī esmu optimists un priecājos, ka varu dzīvot šajā brīvajā Latvijā.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece māksliniece Džemma Skulme

T1.JPG (19033 BYTES) Džemma Skulme:

— Tikko Strazdiņa kungs teica, ka mums karš vēl nav beidzies. Arī es 1988. vai 1989.gadā kādā uzstāšanās reizē sacīju, ka visai Eiropai karš ir beidzies un Eiropa savas brūces jau sadziedējusi, bet mums tas nebeidzās un nav beidzies. Pēc tam kāds Maskavas rajona partijas organizācijas sekretārs kādā lielākā plēnumā bija teicis: "Jūs iedomājieties, kādi tie mākslinieki ir! Tā Skulme pat nezina, ka karš ir beidzies."

Man visu laiku neliek mieru šī doma, ka mums karš nav beidzies. Turklāt Eiropā to neviens nesaprot. Uz mums joprojām turpinās tāda iedarbība, ko nevar pat prognozēt. Tā multiplicējas un reproducējas, iegūst kaut kādus nenoformulējamus veidus. Tas man liekas tā kā augu valstī, kā kaut kur ar kādiem kaitēkļiem tas notiek.

Mēs no tās sistēmas esam tā traumēti, ka īstenībā psihiatrs, lielais psihiatrs ir vajadzīgs visam tam kopumam, kas pašlaik kārto valsts lietas. Mums, kas esam pieredzējuši Ulmaņlaikus, ir vieglāk izteikt spriedumus par šīm lietām.

Tad vēl par vakardienu, 25.martu. Cik tas ir interesanti mūsu tautā, ka tomēr veidojas tādi laimīgi brīži, ka ir kāds viens cilvēks, kas izvirza ideju, un šī ideja īstenojas. Tāpat kā toreiz mūsu sadošanās rokās Baltijas ceļā. Fantastiska ideja! Domāju, ka tas radīja cilvēkos dziļu saviļņojumu, un vajadzētu no tā izdarīt kādus lielus secinājumus. Un mēs tāpēc tik dzīvojam, lai būtu šie lielie gājumi, lai tiktu izdarīti šie lielie secinājumi.

Vienmēr esmu domājusi, ka latviešiem ir vajadzīgs patoss, vajadzīgs pacēlums. Tad viņi izdara lielas lietas. Atmoda bija tāds milzīgs pacēlums, un ar pacēlumu tā lieta aizgāja.

Atceros, biju Maskavā, Augstākajā padomē, tur bija runa par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu pie mums. Un es, kā mācēju, teicu, ka ir dažādi kritēriji, un pats galvenais, ir tas, pēc kādiem kritērijiem notiek šī stāvokļa vērtēšana. Teicu: jūs izvirzāt prasību ieviest ārkārtēju stāvokli, bet mums tā bija ārkārtīgi izteiksmīga nacionālas izjūtas demonstrēšana un liela saliedētība, kas tautai bija pilnīgi nepieciešama.

Tātad viss atkarīgs no tā, kā lietu novērtē.

Arī es domāju, ka Tautas vainagam būs ilga iedarbība.

Par to tiešām ir jārunā un jāraksta, lai arī tas bērns, kas ziedojis kaut vai trīs santīmus, izjūt, ka ir bijis līdzdalīgs pie kaut kā liela.

Mums jāparāda pasaulei, ka Latvija bija civilizēta valsts un okupācija to pārvērta. Un mūsdienās to var ļoti uzskatāmi, moderni un iespaidīgi parādīt.

Varbūt tagad tas par vēlu tiek Eiropai rādīts. To vajadzēja darīt pirmajā rāvienā, tāpat kā pirmajā rāvienā vajadzēja pieprasīt, lai zaudējumi tiktu kompensēti. Tas bija stulbums, ka to neapjēdza. Sāka cīnīties pēc varas, neapjēdza, ka vienai komandai bija jāstrādā Kremlī, kad vēl Gorbačovs bija, otrai komandai jau vajadzēja pieprasīt kompensāciju no Vācijas. Arī ārzemju latvieši aizrāvās ar kaut ko citu un šo lietu aizmirsa. Un kad par vēlu to dara, tad tas vairs neizskatās sevišķi smuki, un to arī pareizi nenovērtē.

Jānis Strazdiņš:

— Piekrītu, ka mums par savu vēsturi ir jārunā. Šodien es visu dienu to vien darīju, kā saviem kolēģiem skaidroju, kas mums vakar bija par dienu. Es strādāju internacionālā kolektīvā, tā ir organizācija cīņai pret narkotikām Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, ko finansē PHARE programma. Pie mums strādā daudz ekspertu, viņi visi ir atbraukuši uz Latviju, te dzīvo un pamazām iejūtas mūsu vidē, pamazām iepazīst mūsu vēsturi. Un šodien man vajadzēja stāstīt visiem, kas Latvijai ir bijis 25.marts. Bija interesanti redzēt, ka šodien divi Latvijā akreditētie vēstnieki — Ginters Veiss no Eiropas Savienības un Holandes vēstnieks Ludoviks van Uldens šodien gāja vēlreiz skatīties Tautas vainagu pie Brīvības pieminekļa. Domāju, ka ir svarīgi, lai mēs visu laiku censtos to gudri atgādināt. Tāpat, kā to dara ebreju tauta, kas nepārtraukti piemin holokausta upurus, kas no visām bagātajām valstīm pieprasa atmaksāt ebrejiem nodarītos zaudējumus. Bet mēs neesam mazāk cietuši. Tāpēc pilnīgi atbalstu domu, ka tagad tiešām vajadzētu tos rēķinus piestādīt. Lai mēs to saņemtu kaut vai invetīciju veidā, lai varētu atjaunot mūsu sagrauto ekonomiku, mūsu cilvēku sagrauto morāli. Mūsu tautai nodarīti lieli kaitējumi. Lai mēs varētu atkopties un pacelties, mums ļoti nepieciešami līdzekļi.

Un vēl. Es negribētu piekrist tam, ko te teica, ka valdība ir noziedzīga un nav tas un tas izdarīts. Bet piedodiet! Kas vēlēja mūsu Saeimu, kas vēlēja mūsu valdību, kas apstiprināja ministrus?

Ja mēs pašlaik varam, pieņemt tādus lēmumus un deleģēt Saeimā tādus cilvēkus, un Saeima apstiprina valdību tādu, kāda tā ir, tātad tas process ir sācies jau krietni agrāk un krietni pamatīgāk. Un te ir tās dziļās brūces, mūsu kļūdas, mūsu nezināšana, mūsu maldi, mūsu sapņi un mūsu darbi. Un es pilnīgi piekrītu, ka mūsu dzīve jāveido tomēr uz šī patosa, jo latvieši ir mākslinieku tauta. Latvieši nav tirgoņi, latvieši ir inženieri, latvieši ir zinātnieki, amatnieki ar zelta rokām. Tātad mums ir gan prasmīgas rokas, gan gaiši prāti. Tiesa, mēs neesam tik izveicīgi kā citas tautas, tur mums vēl daudz jāmācās. Šis ir tirgošanās, tirgus ekonomikas laiks, un mums vēl šajā sakarā daudz kas jāapgūst.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece aktrise Vera Singajevska

T2.JPG (18215 BYTES) Vera Singajevska:

— Mani pašlaik visvairāk satrauc doma par mūsu bērniem. Jo aug analfabēti, narkomāni. Zinu, organizācija "Glābiet bērnus" daudz dara, bet visiem viņi nevar palīdzēt. Visiem nevar nopirkt grāmatas un burtnīcas, kas maksā ļoti dārgi.

Daži vecāki, pošot bērnus skolai, pērkot vajadzīgas burtnīcas un grāmatas, iekrīt parādos, daži nemaz nevar aizlaist savus bērnus skolā. Tas nozīmē, ka būs analfabētisms un daudz pacientu dakterim Strazdiņam.

Jā, arī Ulmaņlaikos bija jāmaksā skolas nauda. Mēs bijām trīs māsas un brālis, bet mēs ieguvām izglītību. Mūs atbrīvoja no skolas naudas un piešķīra arī brīvpusdienas. Mēs pabeidzām ģimnāziju un varējām skoloties tālāk. Tad bija citi apstākļi. Bet tagad par to nemaz nedomā. Kā bērns var aiziet uz skolu, ja viņam nav apavu, nav apģērba, nav mācību grāmatu? Domāju, ka izglītības lietās būtu jāmaina kaut kas ļoti radikāli. Lai bērni mācītos lasīt un rakstīt, ietu uz skolu, nevis vazātos pa ielām un ubagotu.

Arī bērnu psihe ir traumēta. Tie bērni, kas klīst pa ielām, ir ļoti agresīvi, ļauni. Nezinu, ko varētu darīt, bet domāju, ka tieši par bērniem vajadzētu domāt. Jo tā ir mūsu nākotne, mūsu nākamā paaudze, kam mēs varētu uzticēt savu Latviju.

Jānis Strazdiņš:

— Pieredzes trūkuma dēļ notika liela kļūda, kad mēs, atjaunojot neatkarību, likvidējām valsts monopolu uz alkoholu. Un šī inde, tāpat arī narkotikas, nonāca privātuzņēmēju rokās, kas tirgo gan alkoholu, gan tabaku, gan narkotikas. Tur apgrozās milzu nauda. Tas mūs izputināja arī materiāli. Faktiski mēs sevi aplaupījām, mēs it kā pieļāvām, ka Latvijā vilto naudu, jo Latvijā radās milzīga alkohola kontrabanda, tas bija ļoti zemas kvalitātes alkohols. Pēkšņi atvērās visas robežas, sāka plūst alkohola upes. Tas bija kā pēdējais piliens tautas morāles, tautas intelekta un atbildības sajūtas graušanā. Turklāt tika slēgtas rūpnīcas. Cilvēki zaudēja darbu. Šo rūpnīcu ražotās preces tāpat, protams, neizturētu konkurenci tirgū, tām bija jāsabrūk. Bet sociālās sekas ir bezdarbs, nespēja samaksāt par savu bērnu skološanu, nespēja viņus apgādāt. Mums visu laiku ir milzīgs importa pārsvars pār eksportu, milzīgs. Tātad mēs faktiski no savām mazajām algām vēl maksājam ārzemju strādniekiem, nevis saviem. Tā ir mūsu vislielākā traģēdija šinī situācijā. Steidzami jāsakārto ekonomika, lai rastos darbavietas. Tad nebūs arī izglītības problēmu.

Vēl attiecībā uz izglītību gribu teikt, ka mums ir interesants fenomens. Cilvēki tagad tā sākuši mācīties, kā nemācījās padomju laikos. Ir pilnas auditorijas, pilnas lekciju zāles, ir milzu interese apgūt zināšanas. Kad rīkojam konkursus, lai pieņemtu darbā, redzam, ka nāk mūsu jaunieši, kas zina divas trīs svešvalodas, pārzina modernās tehnikas.

Viņi nemaz nav sliktāki par ārzemju ekspertiem. Tā ka nevajag mums pašiem sevi noniecināt. Mēs esam nabagi pašreiz, neesam vēl ekonomiku sakārtojuši, tur ir mūsu nelaime.

Rīgas dome mani deleģēja piedalīties konferencē, kas bija veltīta 50. gadadienai, kopš pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Sanāksme notika Barselonā. Tur Eiropas pilsētas parakstīja īpašu deklarāciju, kas ir vairāk vērsta uz pilsētu politiku un rīcību šajā svarīgajā jautājumā. Es iepazinos ar daudziem zinātniskajiem referātiem — runāja šajos jautājumos gudrākie Eiropas cilvēki. Konferenci atklāja Jehudi Menuhins, nu jau diemžēl nelaiķis. Bija divi ļoti interesanti referāti, kas raksturoja dažādas sabiedrības — kā veidojas pilsētās sabiedriski politiskā, kultūras un arī etniskā dzīve atkarībā no varas attiecībām. Totalitārā režīmā viss tiek vadīts no augšas, nerēķinoties ne ar etniskajām, ne kultūras īpatnībām, ne cilvēka tiesībām, — tajā režīmā garus gadus dzīvojām arī mēs. Cits modelis — sašķelt katru pilsētu, arī katru valsti sastāvdaļās, kas ir separātas. Tāda mūsdienās ir Beļģija — ar vairākiem parlamentiem, valdībām, dažādām kultūrām, viss ir sašķēlies. Un ir vēl trešais modelis — var būt pilsēta un arī sabiedrība, kur valda cilvēktiesību augstākā filozofija, kas nosaka šīs sabiedrības attīstību. Tur tiek respektētas gan nacionālās īpatnības, gan kultūras īpatnības, gan cilvēka sociālās, ekonomiskās un izglītības tiesības. Ja to respektē, ja likums ir kā liela virsbūve un visi pakļaujas šim likumam, ja tiek ievēroti šie principi, tad var kopā dzīvot dažādas kultūras, dažādas etniskās grupas, dažādas sociālās grupas. Un tā ir sakārtota sabiedrība. Ja mēs ietu uz sakārtotu sabiedrību, kur valda šis likums, šie principi, mēs tikai iegūtu.

Es vēlreiz un vēlreiz gribu uzsvērt — tas ir pat amizanti, ja zināms, kā vārdā ir nosaukts politiskais spēks, kas pašlaik uzdodas gandrīz vai par galveno vispārējo cilvēktiesību aizstāvi Latvijā. Jo daudzus gadus šī spēka galvenie politiskie balsti savā partijā balstīja pavisam citu sistēmu. Bet tagad uzlikuši aizsegu. Kā maskarādē... Ja viņi ir tiešām pārmainījušies, tad — lai gods un slava! Ja viņi ir kļuvuši citādi, ja beidzot ir sapratuši patiesos principus un ir gatavi par tiem cīnīties un krist, tad, manuprāt, viņus vajag tikai atbalstīt.

Bet cilvēktiesības mums visiem ir jāaizstāv. Un tas varbūt ir integrācijas pamats, kas varētu mūs visus vienot un stiprināt šo valsti. Lai tā varētu zelt un plaukt. Un tad te nebūtu nekādu kosovu, vai beļģiju, te būtu normāla, attīstīta, civilizēta Eiropas valsts, kas attīstītos ekonomiski, kur nebūtu karu un kur cilvēki laimīgi dzīvotu.

Jāsāk ar dzimstību — vispirms ir jādzimst cilvēkiem. Kad vairs nedzers tik daudz, kad sabiedrība būs bagātāka, tad sāks arī dzimt. Ja mēris un visi kari neiznīcināja Latviju, tad tā vēl ilgi pastāvēs.

Džemma Skulme:

— Bet visos šajos gadu simteņos nekad nav bijis tā, ka Latvijā ienāk tik milzīgas ļaužu masas. Vācieši taču ar latviešiem nesaprecējās.

Jānis Strazdiņš: — Es domāju, ka visa Eiropa ir tiktāl sajaukusies, ka arī mēs paši īsti nezinām, kādu tautu asinis mūsu dzīslās rit. Nezinām, vai tās daļēji ir zviedru, krievu, poļu, vāciešu vai vēl kādas tautas asinis. Nezinām, kas mums ir gēnos. Mēs esam ļoti eiropeiska tauta. Un tāda arī paliksim. Paldies Dievam, mums Rīgā vēl sabiedrībā nav tāda krāsainuma, kāds, piemēram, ir redzams Stokholmā vai Kopenhāgenā, nemaz nerunājot par Parīzi un Londonu. Mums tas viss vēl ir priekšā.

Vera Singajevska:

— Es pati nāku no jauktas ģimenes. Manas mammas vecmāmiņa ir bijusi dāniete, mans paps ir ukrainis. Mamma ar tēvu Liepājā iepazinās un apprecējās. Mamma viņam bija vienīgā visu mūžu, un viņš mammai bija vienīgais visu mūžu. Viņš runāja latviski, tēva mīļākā dziesma bija "Strauja, strauja upe tecēj’..." Mēs visi esam beiguši latviešu skolas, viņš ļoti mīlēja bērnus.

Tēvs sākumā bija jūrnieks, kuģa mašīnists, ģimeni viņš ņēma visur līdzi, tāpēc manas abas māsas ir dzimušas Somijā, es — Ukrainā, bet brālis — Liepājā. Grūti ir iedomāties labāku tēvu par manu papu. Viņš bija ārkārtīgi gādīgs. Kad brālis loterejā vinnēja naudu, viņš mani aizveda uz manu dzimteni, — no kurienes es gada vecumā biju atvesta uz Latviju. Kad mēs tur ar brāli aizbraucām, tā bija liela sensācija. Vietējie dzīvoja būdās, ko taisa no māliem, salmiem un govs mēsliem. Vecās sievas, kas vēl atcerējās tēvu, priecājās, ka ieradusies Veriņa, Filipa Jēzus Kristus meita. Tēvu tur sauca par Jēzu Kristu, jo ciematā nebija neviena cilvēka, kam viņš nebūtu palīdzējis. Kaut pašam bija četri bērni, vēl viņš paņēma bārenīti audzināt. Man par godu no kukurūzas stublājiem toreiz tika uzcelta tualete, jo paši vietējie gāja tāpat aiz krūma... Tad nu sievas arvien atgādināja: tas tikai Veriņai, tikai Veriņai...

Paps vēlāk strādāja Andrejsalas elektriskajā spēkstacijā. 18. novembrī viņam lika apkalpot vairākas mašīnas. Citi tad teica, ka tēvs ir krievs un viņam tādu 18. novembri nevajagot, lai pastrādājot. Es gan biju lepna, ka tieši svētkos tēvs gādā par gaismu. Bet tieši ar darbu svētkos sākās viņa traģēdija. Kāds kloķis viņam izspruka no rokām un iesita pa pavēderi. No šī sitiena sākās vēzis, ar to pašu viņš arī aizgāja...

Es vienmēr centos ar tēvu runāt latviski ar akcentu, jo tā viņš pats runāja. Un man šķita, ja es runāšu pareizi, tad viņš mani nesapratīs. Bet viņš iemācījās latviski un dzīvoja visam līdzi, kas Latvijā notika. Var teikt, ka bija mūsu zemes patriots.

— Mūsu laikraksta apgādā izdotajā grāmatā plašāk pastāstīts arī par diviem cilvēkiem, kas apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet atteikušies to saņemt. Rakstniece Irma Grebzde savu atteikšanos skaidro ar to, ka nejūtas tik augstu apbalvojumu pelnījusi, bet Guntis Eniņš no ordeņa atteicies politisku un morālu apsvērumu dēļ. Tomēr viņi ir un būs apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni, jo ordeņa dome jau savus lēmumus negroza un neatceļ. Starp citu, 25. martā apritēja 75 gadi, kopš nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis. Jums katram noteikti ir sava attieksme pret valsts apbalvojumiem. Vai tā laika gaitā varbūt mainījusies?

Vera Singajevska:

— Ir jau ļoti jocīgi. Padomju laikā man arī tie ordeņi bira. Goda zīmes un Tautu draudzības ordenis — man vienam skapim pilna šūplāde ar ādas vākiem un tiem spožumiem. Es jau nesastāvēju komunistu partijā, politikā vienmēr esmu palikusi neitrāla, tomēr apbalvoja...

Biju ļoti pārsteigta, ka man piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. Tad arī pieteica, kādos tērpos jāierodas. Man bija kāda samta kleita, nogriezu tai apakšu un gāju saņemt ordeni. Jo tur jau bija jāizskatās daudzmaz pēc mākslinieces. Bērni mani aizveda. Un uzdāvināja lielu klēpi ar frēzijām. Man pat bilde ir — ar šampanieša glāzi rokā. Tā bija tāda svinīga diena, ļoti skaista. Tādā brīdī, kad tu esi kļuvis nevienam nevajadzīgs, ja tev piešķir ordeni, tad atkal sāc justies drusku tā kā cilvēks un ir prieks, ka tevi ir atcerējušies. Tas man bija ļoti, ļoti patīkami.

Jānis Strazdiņš:

— Man tā bija sevišķa diena.

Vera Singajevska:

— Mums taču pasniedza ordeņus vienā reizē.

Jānis Strazdiņš:

— Man šķiet, ka tā tomēr bija īpaša grupa, kas tika apbalvota 1995. gada 20. aprīlī. Mēs bijām kopā ar Fransuā Miterānu, ar Ivaru Godmani, ar Rihardu Bērugu, mūsu draugu no Norvēģijas, ar ārstiem Ilmāru Lazovski un Nikolaju Skuju, ar Jāni Stradiņu, ar Raimondu Paulu. Un pati garākā mūsu bariņā bija Uļjana Semjonova. To dienu savā mūžā es laikam nekad neaizmirsīšu. Tā ir svēta diena, ko, manuprāt, nevar salīdzināt ne ar kādiem padomju laikā saņemtiem apbalvojumiem.

Vienmēr esmu bijis aktīvs, un arī tā sistēma novērtēja cilvēkus. Un tas ir ļoti pareizi, ja tavs darbs un paveiktais tiek novērtēts. Ir ļoti slikti, ja kāda cilvēka labie darbi netiek novērtēti. To nedrīkst pieļaut neviena valsts un nekāda vara. Katram ir jāsaņem par saviem nopelniem. Tāpat kā ikvienam jāsaņem par saviem sliktajiem darbiem.

Ja tava dzimtene tevi apbalvo, es tomēr no šādas atzinības neatteiktos.

Guntis Eniņš:

— Esmu it kā neērtā stāvoklī, jo labi jūtos starp cilvēkiem, kas ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Neapšaubu, ka ir ļoti daudz to, kas šo ordeni un atzinību godam pelnījuši. Jau grāmatā "Triju Zvaigžņu gaismā" esmu uzrakstījis pa punktiem, kāpēc no apbalvojuma atsakos. Bet arī tagad vēl domāju, ka ir cilvēki, kuriem nevajadzēja piešķirt šo apbalvojumu. Dažiem pat esmu zvanījis pa tālruni un mudinājis atteikties. Arī man ir bijis kārdinājums saņemt, tomēr publicēju presē savu atteikšanos. Bet to, izrādās, gandrīz vai nepamanīja. Kādu citu reizi, kad tikos ar savu vārda brāli Ulmani, viņš solījās man šo ordeni iedot un ielikt kabatā... Atšķirībā no cienījamās mākslinieces no iepriekšējās varas esmu ieguvis visai maz atzinības — tikai nozīmi "Komunistiskā darba trieciennieks" un vēl kādu nieku.

Nekādas nozīmes es nenēsāju arī padomju laikā. Man šķiet, ka būtu prātīgi ierosināt, lai aizliegtu piešķirt ordeņus ministriem un citām augstām valsts amatpersonām viņu amata pienākumu pildīšanas laikā. Atceros, kā ar ordeņiem bija nokārts Leonīds Brežņevs — tauta par to pat ņirgājās.

Es nezinu, vai kāds ordenis savulaik ir iedots Rūdolfam Blaumanim. Bet vai tāpēc viņš nav labs rakstnieks?

Nepiekrītu arī tam, ka tiek pārdēvētas ielas, kurām ir vēsturiski nosaukumi. Ne Plūdonis, ne Fridrihs Briedis nekļūs slavenāki, ja viņu vārdā nosauks ielas, kurām jau ir kāds vēsturisks vārds. Jo tikai vēsturei, patiesai vēsturei ir jāsaglabājas.

Tā ka es varu vienīgi izlūgties mazu atvainošanos, ka esmu atteicies no Triju Zvaigžņu ordeņa. Gan jau visos laikos ir bijuši vairāk vai mazāk pelnīti ordeņi...

Džemma Skulme:

— Jūs ieminējāties par ielām. Bet pirmskara Latvijā bija gan Fridriha Brieža iela, gan Zigfrīda Meierovica bulvāris. Man tas likās pilnīgi dabiski.

Guntis Eniņš:

— Mēs vietvārdu komisijā strīdējāmies par Karātavu ielu. Kā nu saukšot tādā vārdā? Bet vēsturiski tā bija. Kāds tur apkaunojums, ka dzīvo Karātavu ielā? Tā komisija toreiz palika pie Bruņinieku ielas, lai gan tai bijis vēl daudz citu nosaukumu. Bet vai tad būtu slikti, ja mūsu šodienas saruna notiktu namā, kas atrodas Karātavu ielā? Parīzē ir Invalīdu iela, kas latviešu valodā būtu Kropļu iela. Vai tas nav drusku sliktāk?

Džemma Skulme:

— Vienmēr pašai šķitis, ka esmu bijusi stipra pret apbalvojumiem visu padomju laiku. Man ir bijuši tikai goda nosaukumi, ordeņi nav piešķirti, vienmēr bija kāda problēma. Viens gan — kad visi kļuvām vecāki, zvanīja uz Mākslinieku savienību no kompartijas rajona komitejas un piedāvāja visiem tik un tik veciem piešķirt medaļu "Darba veterāns". Es paziņoju, ka mēs to nepieņemsim, jo tas, piemēram, mūsu cienījamām māksliniecēm Felicitai Pauļukai vai Birutai Baumanei būtu milzīgs apvainojums. Tā arī palika — atteicāmies. Kaut gan, šķiet, šis apbalvojums tolaik varēja sniegt kādas nelielas priekšrocības.

Tad man piešķīra Latvijas Tautas mākslinieces nosaukumu. Bet es vienmēr esmu teikusi, ka nekādā ziņā nejūtos pārāka par gleznotāju Veitneru vai par brāļiem Ģērmaņiem, par jebkuru, kas iet mākslā savu ceļu un izdara ļoti daudz. Jo mākslā jau ļoti grūti pateikt, kas ir kas, to patiesībā parāda tikai laiks.

Uzskatīju, kas šis nosaukums man iedots tāpēc, ka biju priekšgalā Mākslinieku savienībai, varbūt bija arī kāda vērienīgāka izstāde.

Saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, es to pieņēmu ar tīru sirdsapziņu. Jo es biju tiešām sevi atrāvusi mākslai un atdevusi šausmīgi daudz sabiedriskajam darbam — līdz ar Atmodu tam pilnībā biju veltījusi divus gadus. Tātad šo apbalvojumu uzskatīju par diezgan pašsaprotamu — nebija man nekāda īpaša pacēluma, saņēmu to par darbu. Un sapratu, ka esmu gājusi ļoti līdzīgu ceļu mana tēva ceļam, viņš arī bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tikai tie kompromisi, caur kuriem viņam nācās iet, bija daudz nežēlīgāki. Tā man bija kolosāla mācība: cik tālu drīkst piekāpties, ko nedrīkst pieļaut...

Bet Guntim Eniņam, atsakoties no apbalvojuma, nav taisnība.

— Tagad kāds cits jautājumu loks. Par jaunākajām lomām, jaunākajām gleznām, jaunākajiem atklājumiem narkomānu ārstēšanā un jaunākajiem pētījumiem Latvijas dižakmeņu, dižkoku un senrakstu apzināšanā.

Vera Singajevska:

— Man nekādu jaunāko lomu nav. Un nav arī ieceru, jo teātrī vairs nestrādāju, es taču nevienam neesmu vajadzīga. Es piecus gadus strādāju Jaunatnes teātrī, iestudēju lugas bez honorāra. Bet neesmu tik bagāta, lai to darītu vēl. Jau nogurstu. Un ja viņi man it neko nevar atlīdzināt... Es neesmu uz naudu tāda kārīga, un bērni jau nav vainīgi, ka teātris ir nabags. Bet man vienkārši vairs nav arī spēka. Aug mazbērni. Un ir jāņemas ar viņiem — savs teātris jāspēlē. Tā ka es nevaru runāt par lomām. Savu jubileju pērn nosvinēju. Mana balss gan vēl katru dienu skan radio, bet tie ir desmit un vairāk gadu veci ieraksti. Arī viņiem nav naudas, ko maksāt, un viņi mani neaicina.
ZZ2.JPG (23471 BYTES)

ZZ3.JPG (17476 BYTES)

ZZ1.JPG (18941 BYTES)

ZZ4.JPG (20812 BYTES)

Jānis Strazdiņš:

— Manas jaunās lomas ir lielie notikumi medicīnā. Beidzot noskaidrots alkoholisma patiesais cēlonis. Interesants atklājums — kad organisms salūst alkohola priekšā, no alkohola organismā sāk veidoties opijam līdzīga narkotika. Kad tika atklāts, ka alkoholam ir šī opija daba, radās arī pilnīgi jauna ārstēšanas metode, kā šo opiātu izstumt ārā no smadzeņu šūnu receptoriem. Līdz ar to iestājas vienaldzība pret alkoholu. Mums tagad ir ļoti iedarbīgs ārstniecības līdzeklis, kas reģistrēts Latvijā pērnā gada jūnijā. Tas ir briesmīgi dārgs — viens ārstēšanās kurss maksā apmēram 180 latu, bet vajadzētu pat mazliet vairāk, lai var nopirkt rezervē nebaltām dienām vai pārdzīvojuma brīžiem, vai jubilejām. Ar šo līdzekli cilvēks atgūst neatkarību. Viņam vairs negribas lietot alkoholu. Tikai šis prieks ir dārgs, kā jau viss labais tas dārgi maksā.

Gatavojos privātajai praksei, jo mana darbība PHARE programmā tūlīt beigsies. Vēl man jāspēlē deputāta loma Rīgas domē, kur strādāju Sociālajā komitejā un Kultūras komitejā. Vēl strādāju Narkologu biedrības valdē. Līdztekus tam visam jāsaimnieko sievas īpašumos — viņa atguva zemi Dzērbenē, tur ir jābūvē, viss jāatjauno, tur man jātēlo zemnieka loma. Vēl mūsu partijā — Zemnieku savienībā — esmu Rīgas koordinators, aicinu citus atbalstīt, jo tā ir viena no vecākajām un stiprākajām partijām Latvijā. Kaut gan šinīs vēlēšanās aktīvāki spēki mūs pastūma malā. Bija jau arī iemesli. Mēs esam pārmainījušies, nu mūs valda sievietes — mūsu partijas priekšsēdētāja tagad ir Maija Rubīna, ļoti spēcīga personība.

Tā ka man lomu ir daudz. Tomēr galvenā ir ārsta loma.

Guntis Eniņš:

— Presē lasīju, ka Amerikā izgudrotas zāles pret novecošanu — iedzer tās un dzīvo simt un vairāk gadu, un vari būt tikpat stiprs kā jaunībā. Ja tā būs, tad mums priekšā ir vēl daudz ordeņu.

Vera Singajevska:

— Bet tad jūs vairs neatsakieties saņemt — mēs iesim ar puķēm!

Guntis Eniņš:

— Gribēju pavaicāt ārstam — vai šajā brīnumainajā ziņā par zālēm ir arī kāds patiesības grauds?

Jānis Strazdiņš:

— Mēs pavisam drīz ieiesim jaunā gadsimtā un jaunā gadu tūkstotī. Ja jau šajā gadsimtā ir bijis tik daudz milzīgi lielu atklājumu, tad vislielākie atklājumi vēl gaida nākotnē. Nākamajā gadsimtā un tūkstošgadē, manuprāt, mūs gaida lieli pārsteigumi.

Vera Singajevska:

— Ja nu ies kā pēc Bībeles un 2000. gadā mēs uzsprāgsim gaisā, būs pastarā diena, ko tad?

Jānis Strazdiņš:

— Šo pasaules gala gaidītāju ir bijis daudz visos gadsimtos, bet līdz šim nekas nav noticis. Domāju, ka nekas ļauns neatgadīsies arī šoreiz. Esmu optimists.

Guntis Eniņš:

— Rīgas Latviešu biedrībā 9. aprīlī pulksten 17 ielūdzu visus uz izstādi. Esmu izveidojis sabiedrisko fondu "Dabas retumu krātuve". Visi īpatņi, kas kāpj kokos, meklē akmeņus un lien alās, strādā šajā fondā par brīvu, to skaitā arī es. Mana vienīgā naudas ieguve — rakstu par šīm lietām žurnālā "Vide un Laiks" ik numurā. Esmu pieradis iztikt, mašīnas man nav — degvielai nav jātērē. Vēl uzturu četrus mazbērnus, jo meita aizbēga no vīra.

Vera Singajevska:

— Četrus? No vienas puses raugoties, dzīve ir komiska, bet no otras — traģiska.

Džemma Skulme:

— Par gleznošanu negribu daudz runāt. Ja kaut ko iepriekš sasola un sapļāpā, tad man neizdodas. To zinu no pieredzes: kas ir pateikts — tas nav izdarīts, tas neveicas. Tomēr katru dienu ļoti daudz strādāju. Neizsakāmi smagi, ar ļoti lielām fiziskām grūtībām. Jo spēka man ir daudz mazāk, bet darba — daudz vairāk. Viss ir uz maniem pleciem — māja un tas, kas tajā ietilpst, arī kultūras mantojums. Viss ir jāapsilda, visi jāpabaro. Tas prasa līdzekļus, kas man jāsadabū. Un tas ir atbildīgs darbs.

Vēl ir arī bezmaksas sabiedriskais darbs, tas aizvien turpinās. Nezinu, kāpēc kāds to uz maniem pleciem ir uzvēlis, ka mūžam es sapinos tādos solījumos. Kaut ko izdaru, dodu padomus, tur ir diplomandi un maģistranti. Ir jau teikts, ka man vajadzētu nodibināt kādu SIA un dot padomus tikai par atlīdzību. Jo katra uzklausīšana un mans stāstījums, kas reizēm ilgst pāris stundas, būtu atalgojams ar honorāru, kas, protams, nekad nenotiek. Vienalga, vai tas ir televīzijas vai radio raidījums, viss iet pa tukšo. Citi prot iekārtoties. Es kādam esmu teikusi: vai tu mani nevari ielikt kādā bankā — valdē vai padomē?

Vera Singajevska:

— Tur jau milzīgi maksā.

Džemma Skulme:

— Patiešām milzīgi maksā. Kāpēc tur nevarētu būt mēs, kas esam tik vienoti un kam ir tik liela skaidrība? Mums taču ir skaidrība, vai ne? Absolūta skaidrība! Mēs taču vēl esam diezgan jauni. Un arī dumji neesam.

Guntis Eniņš:

— Gribu apgalvot, ka cilvēks ir tikmēr jauns, kamēr viņš var strādāt. Man pat naktī tagad nav laika gulēt, es kļūstu aizvien jaunāks un jaunāks...

— Ar šo tikšanos laikraksta lasītāji iepazīsies Lieldienu priekšvakarā. Ar kādām atmiņām un izjūtām jums katram saistās Lieldienas?

Vera Singajevska:

— Mūsu ģimenē lielākie svētki bija Ziemassvētki un Lieldienas. Tie pirmie bija mammas ziņā. Mēs ar tēvu tikai gājām eglīti pirkt. Tad mums bija strīdi — mēs, bērni, gribējām lielu, līdz griestiem, mamma — maziņu, lai uz galda var uzlikt. Mēs tomēr palikām pie sava, jo mums likās, ka zem lielās egles var vairāk dāvanu palikt apakšā. Lieldienas rīkoja papus. Viņš Lieldienās gatavoja tā saukto pashu, kādu mamma neprata taisīt. Tur bija iekšā biezpiens, olas un putukrējums, cukāti un rieksti. Un dekorēts tas tika ar mazām krāsainām oliņām. Un vēl viņš cepa kuliču. Tam vajadzēja speciālu formu. Lielākie prieki bija olu krāsošana. Bija gan sarkana un lillā, gan zaļa un dzeltena olu laka. Mums visvairāk patika sarkanā. Otrā dienā mazgājamā bļodā vajadzēja ielikt sarkano olu un mazgāt muti. Bija ticējums, ka tad būs sārti vaigi. Lieldienu rītā mēs visa ģimene sēdāmies pie galda. Paps, mamma, manas divas māsas, brālis un es. Un tad bija olu sišana. Vienmēr tā stiprākā izrādījās papum. Viņam tur bija kāda zināšana, viņš prata noteikt, kurā galā ir tukšums, kur ātrāk plīst. Man atkal vienmēr pārplīsa pirmajai. Kādreiz, mani žēlodams, viņš parādīja, kā olu turēt, lai to uzreiz nesasit. Tad man arī izdevās kādreiz uzvarēt. Oliņas ēdām ar ķilavām. Un dzērām kakao. Tas man bērnībā bija mīļākais dzēriens. Tādas kafijošanas jau toreiz nebija modē. Arī alkohols nekad galdā nebija. Svinējām Lieldienas arī kristīgā garā. Kā pareizticīgie gājām uz katedrāli. Atceros skaisto dziedāšanu un gājienu apkārt baznīcai. Tradīcijas esmu centusies uzturēt arī vēlāk savā ģimenē. Kuliču es necepu, bet pashu gatavoju. Gan tikai nevārīto. Un olas krāsojām. Mani bērni, kad bija mazi, aizrāvās ar olu ripināšanu. Sevišķi palikušas atmiņā Lieldienas pie māsasvīra radiem Igaunijā. Tur bija varena olu ripināšana brīvā dabā, īstas olu orģijas. Bija arī šūpoles. Tagad mani mazbērni arī gatavojas Lieldienām — viņi zīmē apsveikuma kartītes radiem un draugiem — ar zaķiem, olām un puķītēm. No sensenām dienām svinam arī Pūpolu svētdienu. Peram cits citu ar pūpoliem un skaitām: "Apaļš kā pūpols. Veselība iekšā, slimība ārā!" Un tā Lieldienas nāk ar pavasari, ar pirmajām vizbulītēm, sniegpulkstenītēm un pūpoliem.

Džemma Skulme:

— Jau no bērnības Lieldienas man bija svētki. Tā vispirms bija olu krāsošana. Nevis sīpolu mizās, ne tautiski, bet — gleznieciski. Tēvs olas krāsoja mākslinieciski. Pirmās Lieldienas mēs svinējām mājās, bet otrajās gājām pie Svempa. Viņš bija brīnišķīgas olas nokrāsojis, tad notika mainīšanās. Trešajās Lieldienās gājām ciemos vēl pie kādiem. Katrā ziņā Lieldienās gatavoja pashu — tas nāk no krievu tradīcijas. Bija lielas sacensības — kurā mājā pasha izdodas labāka, bija ļoti dažādas receptes.

Vera Singajevska:

— Ir vārītā un ir svaigā...

Džemma Skulme:

— Jā, un ir vēl bālā, un ir rozā, un ir visādas garšvielas... Man Lieldienas vienmēr ir bijuši ļoti skaisti svētki.

Reiz man uzdāvināja milzīgu šokolādes olu. Kad to pārsita, tur iekšā bija gredzentiņš ar sarkanu, zaļu vai zilu aci. Ļoti prasts gredzentiņš. Mana mamma uzskatīja, ka bezgaumīgas lietas pat bērnam nevar dot. Un gredzentiņš pazuda. Es to gadiem ilgi meklēju, pat pa grīdas šķirbām — vai nav kaut kur ievēlies. Neatradās...

Vēl jau Lieldienās vēlāk bija arī olas ar ruma pildījumu, līdz ar to sākās — Strazdiņa kungs! — patika uz alkoholu...

Vera Singajevska:

— Toreiz pie Ķuzes bija tās milzīgās olas ar ruma pildījumu. Un bija arī lieli šololādes zaķi. Vidus tiem bija tukšs, bet ausis un pamatne — no blīvas šokolādes. Mans mātes brālis bija turīgs un uz Lieldienām mums, bērniem, tādus zaķus uzdāvināja. Un tad lielākās māsas mani pagrūda. Tā, lai zaķis nokrīt no galda un saplīst. Lai var tikt pie ēšanas, jo citādi jau kārumus vienmēr taupīja. Kad zaķis saplīsa, tad to sarīvēja. Un paps vārīja šokolādes dzērienu, kas bija ļoti garšīgs. Man vienmēr nācās būt par vainīgo. Jo biju mazākā ģimenē, un visi zināja, ka mani nebārs. Man netīšām tā gadījās... Un tā tie zaķi tika noēsti.

Jānis Strazdiņš:

— Lieldienas ir ģimenes svētki. Vienmēr tad ir olu krāsošana, olu slēpšana no bērniem, olu meklēšana. Un viss tiek novelts uz Lieldienu zaķi. Mums tā lielākā tradīciju kopēja ir mana kundze, savā laikā arī mana māte. Bet es strādāju par krāsotāju, par pindzelmani — reizi gadā nodarbojos ar tēlotājmākslu. Vēl kāda pastāvīga tradīcija — šūpoles Dzērbenes mežā.

Guntis Eniņš:

— Arī man no Lieldienām ir nedaudz atmiņā šokolādes zaķi, bet saprātīgā bērnība man iekrita vācu laikā, kara gados, kad jau viss bija citādi. Tā kā ģimene bija diezgan trūcīga, tad nebija īpašu izdarību ne ar zaķiem, ne ar bērnu mānīšanu, tajā ziņā es jūs visus apskaužu.

Varbūt tas izklausīsies pēc lielīšanās, bet padomju laikā, kad Lieldienās bija jāiet uz skolu, es jau biju padsmitgadīgs un noņēmos uz skolu neiet. Un neaizgāju. Toreizējais Rīgas 30. pamatskolas direktors bija komunists, viņš sauca uz pratināšanu tos nedaudzos skolēnus, kas bija iedrošinājušies Lieldienās nenākt uz skolu. Bailes jau no direktora bija. Man mamma bija uzrakstījusi zīmi, ka neesmu bijis skolā kaut kādu ģimenes darbu dēļ.

Man par Lieldienām ir drusku tāds sajukums — ir latviskās Lieldienas, ko svin pavasara saulgriežos dievturi un "Skandinieki". Man jāatzīstas, ka tās Lieldienas pēc sava laika ir saprātīgākas. Tiesa, tur gan neparādās Pestītājs un Kristus, lai gan, Dieva dēļ, neuztveriet, ka esmu pret to — izturos ar pietāti. Bet tagad jau var svinēt divas un pat trīs Lieldienas — gan pagāniskās, gan kristiešu.

Vera Singajevska:

— Es jums pastāstīšu, kā Lieldienas svinēja vecos laikos. (Seko tēlojums no Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" — tik krāsains un spožs viena aktiera teātris, ka beigās skan skaļi aplausi.)

Bet man ir laimējies tikties arī ar pašu rakstnieku. Tas notika Pļaviņās, kur bijām atbraukuši no Rīgas ar Beatrises Vīgneres baleta studijas koncertu. Pilsētiņā bija vecs tautas nams ar cauru jumtu, mēs, meitenes, tur pa plančkām dejojām ar basām kājām. Tā bija, pilēja jumts, bet mēs pie Vīgneres visas dejojām ar plikām kājām. Kā Aisedora Dunkane, mums nekādu čību nebija. Nezinu, cik man tad bija gadu. Meitene. Pēc uzstāšanās iegājām blakusistabā, kur mūs cienāja ar tēju un biezām baltmaizes rikām ar šķiņķi.

Tad ienāca pie mums kāds bārdains kungs, apsēdās un teica: "Nāc nu, bērniņ, tev jau kājas laikam nosalušas..." Paņēma klēpī mani un sildīja ar savām plaukstām manas pēdas, kas patiesi bija aukstas. Tā mēs tur padzērām tēju, paēdām. Svešais vīrs aizgāja. Un tad kāds man vaicāja: "Vai tu zini, kas tas bija par cilvēku?" "Nē! Onkulis." "Tas bija Jānis Jaunsudrabiņš."

Jau vēlākos laikos biju arī pie rakstnieka kapa Vācijā, Kērbekā. Noliku puķītes, noskaitīju viņa tēlojumu "Siļķes". "Ēd sāļu un dzer rūgtu, tad ne zemē nesapūsi," — tā beidzas tas fragments. Un tad man sirds bija mierīga, ka es pie Jāņa Jaunsudrabiņa esmu bijusi. Mums jau arī teātrī bija skaista izrāde "Saule rasas pilienā".

Nu jau rakstnieks ir pārvests dzimtenē, un tagad es zinu: viņš dzird, ka es runāju.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Dace Bebre, Aina Rozeniece, Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!