"Saruna ar Latvijas premjeru"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.03.22.

Vaclavs Radzivinovičs

: Kad tagad sarunājamiem, pa Rīgas ielām maršē Latvijas leģiona Waffen SS veterāni. Rietumi kārtējo reizi ar izbrīnu vēro Jūsu valsti. Krievija savukārt skaļi protestē.

Vilis Krištopans

, Latvijas premjers: Ir tāds sakāmvārds: Kad divi tev saka, ka esi piedzēries, tad nestrīdies ar viņiem, bet ej uz mājām un izgulies. Mēs savukārt nepārtraukti cenšamies kādam kaut ko pierādīt, pastāvam uz savu. Pagājušajā gadā vēl iepriekšējā Saeima pieņēma, ka tieši šodien, 16.martā, svinēsim Latvijas karavīru piemiņas dienu. Visu to karavīru piemiņas dienu, kuriem nācās cīnīties svešās uniformās - SS otrā pasaules kara laikā, Sarkanajā armijā, Afganistānā …

Un Jūsu uzskatāt, ka 16.marts tā ir attiecīgi pareizi izvēlēta diena? Tā taču ir Latvijas SS leģiona dibināšanas diena.

Atkārtoju vēlreiz, ka šī izvēlē bija pilnīgi neloģiska, kļūdaina. Gribējām, lai jaunā Saeima šo kļūdu labotu. Pirms divām nedēļām parlamentā notika balsojums par to, lai šīs gadadienas svinības pārceltu uz 11.novembri, kad tiek svinēta Lāčplēša diena. 1919.gada 11.novembrī latviešu vienības izdzina no Rīgas krievu-vācu armiju Freikorps, un šajā sakarā pieminam mūsu tautas varoņus. Diemžēl šajā balsojumā pietrūka dažas balsis mums par labu, tomēr ceru, ka drīzumā mums izdosies šīs piemiņas dienas datumu izmainīt.

Jau pirms mēneša brīdināju savus ministrus, ka viņiem nav tiesības piedalīties leģionāru pasākumos, ka tie, kas tajos piedalīsies, tiks atlaisti no darba. Mūsu valsts karavīriem aizliedzu piedalīties šajos pasākumos uniformās.

Bet tie vecie leģionāri lai staigā. Cik daudz viņu ir palicis? 200 ? 400 ? Viņu vidū ir arī mans tēvs. Viņu piespiedu kārtā iekļāva leģionā. Viņš dezertēja. Vairākus gadus slēpās. Pēc tam tika izvests. Esmu dzimis Sibīrijā, Omskas apgabalā. Šodien došos pie sava tēva uz laukiem. Iedzersim pa glāzītei un pārrunāsim par vecajiem laikiem…

Jums mūs ir jāsaprot. Kara laikā bija poļu kara daļas, kuras arī cīnījās pret Sarkano Armiju…

Neviena no poļu armijas kara daļām necīnījās hitleriskās Vācijas pusē.

Jums tas izdevās.

Pirms gada Rīgā Prezidents Guntis Ulmanis apgalvoja, ka Latvijas politika kļūs liberālāka attiecībā pret mazākumtautībām Latvijā. Kas ir mainījies no tā laika?

Domāju, ka vēlēšanu dienā notikušais referendums ir uzlicis visus punktus uz i konfliktam par pilsonību (3.oktobrī vēlētāji nobalsoja par labojumu, kas liberalizē pilsonības likumu, ievešanu, lielākā daļa, balsotāji bija tikai Latvijas pilsoņi, tātad galvenokārt latvieši, atbalstīja šos labojumus - red.). Tagad katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš nav Latvijas pilsonis, bet vēlas to iegūt, var brīvi par to cīnīties. Esam aizvēruši tā sauktos logus , anulējām likumu, kas paredzēja, ka viena iedzīvotāju daļa varēs iesniegt pieprasījumu par pilsonības iegūšanu tikai 2001. vai 2002.gadā.

Pirms gada Rīgā satiku cilvēku, kuras uz pilsonības iegūšanu vajadzēja gaidīt līdz 2005.gadam…

Tas vairs neeksistē. Tagad katrs, kurš pārvalda valodu, zina vēsturi un himnu, var katrā brīdī nokārtot eksāmenu un kļūt par pilsoni. Eksāmens nav grūts. 95% jau pirmajā gājienā to nokārto.

Cik daudz cilvēku pieņem lēmumu par eksāmena kārtošanu?

Maz. Šobrīd gan ir viņu četras, piecas reizes vairāk nekā pirms gada, tomēr tas ir mazāk par vienu desmito daļu, kuri varētu kļūt par pilsoņiem. Bija diezgan liels strīds par to, lai nepilsoņu bērni, kuri dzimuši pēc 1991.gada augusta - jau atdzimušajā Latvijā - pilsonību iegūtu automātiski. Tādu bērnu ir 18 tūkstoši. Iesniegumus par atzīšanu viņus par pilsoņiem kopš rudens referenduma esam saņēmuši tikai 20.

Kāpēc tik maz?

Šo bērnu vecāki ir gados jauni cilvēki. Viņi paši cenšas iegūt pilsonību. Un kad viņi nokārtos eksāmenu, viņu bērni automātiski kļūs par pilsoņiem. Viņi vienkārši nevēlas divas reizes sagrozīt galvu.

Uzskatu, ka naturalizēties gribētāju ir ne vairāk kā puse no 600.tūkst. bezvalstniekiem, kuri dzīvo mūsu valstī. Pirmām kārtām tie ir gados jauni cilvēki. Viņiem ir svarīgi kaut vai tas, ka kā Latvijas pilsoņi varēs bez vīzām ceļot pa ES valstīm. Vecāka gada gājuma cilvēki, kuri nepārvalda valodu un visticamāk to arī neiemācīsies, uz Rietumiem arī netaisās braukt. Uz Krieviju savukārt ar nepilsoņu pasēm var braukt bez jebkādiem ierobežojumiem.

Kāpēc atdzimusī Latvija nevēlas dot pilsonību visiem savas valsts iedzīvotājiem?

Ceturtā daļa no Latvijas iedzīvotājiem ir cilvēki, kuri šeit atbraukuši uz dzīvi mūsu valsts piecdesmit gadus ilgstošās okupācijas laikā. Un ja viņi, dzīvojot šeit jau vismaz desmit gadus, nav iemācījušies mūsu valodu, tad tas liecina par ne pārāk labu viņu attieksmi pret mūsu valsti. Pa tādu laiku katrs var iemācīties valodu. Ja tikai vēlas. Latvijā dzīvojošajiem poļiem, piemēram, nav tādu problēmu. Labi to zinu, jo mana māte ir poliete - Valērija, meitas uzvārdā Borkovska. Viņa nāk no Latgales un kā visi tur dzīvojošie poļi iemācījās latviešu valodu.

Pirms gada Jūsu valsts attiecības ar Krieviju bija ļoti saspringtas. Šodien emocijas ir mazinājušās. Tomēr grūti runāt par pozitīvām izmaiņām.

Es, pirms novembrī kļuvu par premjeru, un arī pēc tam darīju visu, lai Krievijas-Latvijas attiecības būtu tādas, kādām jābūt attiecībām starp divām demokrātiskām valstīm. Uzvarējām referendumā. Pēc tam mana valdība ātri pieņēma visus izpildlēmumus un piešķīra papildlīdzekļus, lai visi, kuri centās iegūt pilsonību, to ātri iegūtu.

Mūsu valdība nekavējoši nozīmēja vicepremjeru Anatoliju Gorbunovu kā starptautiskās Latvijas-Krievijas komisijas, kura toreiz nebija sanākusi gandrīz gadu, vienu no priekšsēdētājiem. Ieteicu: mums jāuzsāk dialogs, jārunā par visām problēmām.

Kāda ir Krievijas atbilde?

Klusums. Jau gaidu vairāk kā 100 dienas. Attiecības augstākajā līmenī vēl joprojām ir ļoti vēsas. Ir tomēr jāpiebilst, ka kaut kas it kā ir sācis pamazām mainīties. Pie mums bija atbraucis Lukoil prezidents, Krievijas dzelzceļa ministrs. Uz Latviju bija atbraucis Krievijas Domes vicepriekšēdētājs Sergejs Baburins. Bija Ņikita Mihalkovs, slavenais krievu režisors. Vēlreiz atbrauks aprīlī. Uzaicināju viņu uz medībām. Un viņš mani arī.

Daudzi Krievijas politiķi protestē pret Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iestāšanos NATO. Daži pat aizliedz Jums par to domāt.

Krievijai nav tiesību lemt mūsu vietā. Līdzīgi kā mums nav tiesību lemt viņas vietā, pie kādas organizācijas viņai ir tiesības pievienoties, pie kādas nē. Vēlamies kļūt par NATO dalībvalsti, jo tikai tā ir mūsu drošības un stabilitātes garantija. Kāpēc kādam mums tas ir jāaizliedz?

Krievija uzskata Baltijas, kā arī citas bijušās PSRS valstis par savu ietekmju sfēru.

Līdzīgi arī Poliju kā bijušo Varšavas pakta valsti Krievija var iekļaut savu ietekmju sfērā.

Kad Latvija kļūs par NATO dalībvalsti?

Šodien nav iespējams atbildēt uz šo jautājumu. Mēs, baltieši, pēc iespējas ātrāk vēlamies uzzināt, kādi nosacījumi mums ir jāizpilda, lai varētu runāt par Igaunijas, Lietuvas un Latvijas iestāšanos paktā. Kādām jābūt mūsu karadaļām un kādiem ieročiem.

Latvijas ekonomika ir spēcīgi saistīta ar Krieviju. Kā lielā kaimiņa krīzi ir atsaukusies uz jums?

Pagājušā gada augustā, kad tas viss sākās, domāju, ka būs daudz sliktāk. Izrādās, ka mums tomēr paveicās. Mūsu eksports uz Krieviju gan ir mazinājies, tomēr nav izmiris. Krīzes un ar to saistītās inflācijas rezultātā Krievija, kurai ir nepieciešama valūta, palielināja savu preču eksportu. Šodien caur mūsu ostām tiek eksportēta Krievijas nafta, metāli, kokmateriāli lielākos daudzumos nekā pirms augusta. 1997.gadā mūsu ostās tika pārlādētas 50 mlj. tonnas preču. Pagājušajā gadā - 53 mlj. tonnas. Latvijas ietekme uz tranzītu nav mazinājusies.

Mūsu uzņēmēji vēl pirms krīzes paspēja pārorientēties. Šodien Latvijas galvenais tirdzniecības partneris nav Krievija, bet gan Vācija.

Cik svarīgas Jūsu valstij ir attiecības ar Poliju?

Mēs pirmām kārtām esam labi politiskie partneri. Vēlos pateikties Polijas prezidentam, kurš vairākkārt ir atzīmējis Jūsu valsts gatavību palīdzēt mums iekļūt NATO.

Grūtāk ir ar mūsu ekonomisko sadarbību. Mūsu valstis galvenokārt nodarbojas ar pārtikas produkciju. Mēs pirmām kārtām importējam elektroniku, telekomunikācijas sakaru ierīces, mašīnas. Šīs preces tiek ievestas no citām valstīm, nevis no Polijas.

Mūs vieno kopīgs uzdevums - ceļa Via Baltica izbūve - no Tallinas caur Latviju, Lietuvu līdz Varšavai. Kad būs ceļi, tad arī ekonomiskā sadarbība veidosies labāk.

""Jenkiji" Rīgas pilī?"

"Sanktpeterburgskije

Vedomosti"

— 99.03.20.

Par Latvijas prezidenti gatavo amerikānieti.

"Amerikāņu sapnis", kurš īstenojās kaimiņvalstī Lietuvā, kad pagājušajā gadā par valsts galvu tika izvēlēts lietuvietis no ASV Valds Adamkus, neliek miera arī Latvijas politiķiem. No desmit jau nosauktajiem prezidenta amata kandidātiem puse ir ārzemnieki.

Piedāvājumu vest valsti gaišajā nākotnē ir saņēmuši: Jānis Priedkalns - Austrālijas latvietis, pašreizējais Latvijas vēstnieks ANO; Atis Lejiņš - repatriants no Zviedrijas, Latvijas Ārlietu institūta direktors; Ints Siliņš - ASV vēstnieks Latvijā no 1991. līdz 1994.gadam, kurš pašreiz kopā ar sievu - zviedru izcelsmes amerikānieti - kā pensionārs dzīvo atgūtajā mājā netālu no Rīgas; Vaira Vīķe-Freiberga, kuras vārds neko daudz neizsaka pat Latvijas politikā pieredzējušiem cilvēkiem…

Taču vislielākās iespējas iebraukt Rīgas pilī ir Amerikas latvietei Vairai Paeglei. Par prezidenta kandidāti viņu izvirzīja Latvijas Tautas partija, kura pēdējā laikā cītīgi paaugstina savu reitingu un kuras rīcībā pēc pagājušā gada parlamenta vēlēšanām ir visiespaidīgākā frakcija Saeimā. Pēdējam faktoram var būt izšķiroša nozīme, jo, atšķirībā no Krievijas vai tās pašas Lietuvas, Latvijas valsts galva tiek vēlēts parlamentā. Par valsts prezidentu kļūst tas kandidāts, par kuru nobalsos ne mazāk kā 51 deputāts no 100.

Atbilde uz jautājumu par jauno Rīgas pils saimnieku vai saimnieci ir jāatrod līdz šī gada 7. jūlijam, kad beigsies līdzšinējā Latvijas Republikas galvas Gunta Ulmaņa pilnvaru termiņš.

Vairas Paegles biogrāfija ir diezgan tipiska Rietumu latviešiem. Viņa ir dzimusi 1942.gadā Rīgā, tad ģimene bēga uz Vāciju, no kurienes emigrēja uz ASV. Tieši tur nākošā Latvijas prezidenta amata kandidāte saņēma izglītību un maģistra pakāpi vēsturē un starptautiskajās attiecībās, ieņēma nozīmīgus posteņus labklājības jomā, darbojās baltiešu emigrantu organizācijās. Laikā no 1994. gada līdz 1998. gada maijam viņa vadīja Pasaules Brīvo latviešu apvienību.

Pagājušā gada rudenī viņa tika izvēlēta par Saeimas deputātu no Tautas partijas. Papildus latviešu valodai viņa pārvalda angļu, vācu, franču valodas, bet krievu - nezina. Par Vairas Paegles politiskajiem uzskatiem liecina viņas nesenie izteikumi par Latvijas-Krievijas attiecību tēmu, kuras, kā zināms nenāktu par ļaunu uzlabot. Kā uzskata Paegles kundze, to uzlabošanās nav atkarīga no Latvijas, bet šis process kavējas tikai un vienīgi Krievijas vainas dēļ, jo "kaimiņvalstij nepietiek gribas lietišķam šī jautājuma risinājumam".

Nav izslēgts, ka daži Latvijas politiķi savā kolēģē ir saskatījuši ne tikai savu Valdu Adamku, bet arī tādu kā "baltiešu Madlēnu Olbraitu", kura bez ceremonijām pamācīs Krievijas vadību.

Nevarētu teikt, ka netiek mēģināts rast "pravieti" arī savā zemē. Starp iespējamajiem un visai reālajiem kandidātiem Latvijas prezidenta amatam ir nosaukti tādi pazīstami cilvēki, kā bijušais Latvijas PSR un pēc tam neatkarīgās Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kā arī Jaunās partijas priekšsēdētājs, Saeimas deputāts maestro Raimonds Pauls. Jādomā, ka katrs no tiem, baudot popularitāti sabiedrībā, varētu pacīnīties ar Paegles kundzi. Taču abi publiski ir paziņojuši par savu nevēlēšanos pretendēt uz prezidenta krēslu. Tiesa, Anatolija Gorbunova patiesumam tic ne visi. Tiek izteikts pieņēmums, ka tas ir tikai pieredzējuša politiķa taktisks solis, lai savlaicīgi saņemtu sabiedrisku indulgenci par partejisko pagātni.

Savukārt ar padomju laikā bezpartejisko Raimondu Paulu lieta, kā šķiet, ir sarežģītāka. Maestro ne vienu reizi vien ir paziņojis, ka politiskā darbība viņu apgrūtina, ka viņš ļauj sevi ievilkt politikā, lai kaut vai kaut ko izdarītu tautas, kultūras labā.

Runājot par nākošo valsts galvu, tam, kā uzskata komponists, ir jāuzņemas "sabiedrības apvienotāja un morālā līdera" loma, bet tas var būt tikai cilvēks, kurš pārcietis visas dzīves grūtības kopā ar tautu. Tādējādi Raimonds Pauls lika saprast, ka viņa partija negrasās atbalstīt Rietumu latviešu kandidatūras. Tādu pat pozīciju ieņem arī "Apvienība par cilvēktiesībām vienotā Latvijā". Kā uzskata kreisās koalīcijas vadītājs Jānis Jurkāns, tieši Raimonds Pauls valsts galvas postenī arī varētu kļūt par to apvienojošo figūru, kura šodien tik ļoti nepieciešama divās kopienās sašķeltajai Latvijas sabiedrībai. Tajā pat laikā Rietumu latviešiem par labu nāk Latvijas arvien sliktākā ekonomiskā situācija. Valsts politiskā elite ir nonākusi apjukumā un ar vēl lielāku iztapību raugās Rietumu virzienā. Arvien mazāk dzird runas par to, ka vajadzētu kļūt par līdztiesīgu partneri. Lai tikai dotu patvērumu. Dabiski, ka šādos apstākļos likme tiek likta uz tiem, kuri atbilst Rietumvalstu varas koridoriem.

"Baltijas valstis atbalsta"

"Verdens Gang"

— 99.03.25.

Baltijas valstu vadītāji, atšķirībā no Krievijas, ir sajūsmināti par NATO uzbrukumu Dienvidslāvijai.

Igaunija iet pat tik tālu, ka piedāvā savas sauszemes vienības NATO operācijai Kosovā, ja būtu tāda vajadzība, un Latvijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs teica, ka uzbrukumi ir nepieciešami.

"Latvija izprot NATO uzbrukumus militārajiem mērķiem Dienvidslāvijā. Šī ir vienīgā iespēja, kas ir atlikusi", sacīja preses sekretārs.

NATO sāka uzbrukumus, lai apturētu serbu veiktos pārkāpumus pret Kosovas albāņiem. Lietuva saprot, ka NATO lēmums sākt gaisa operācijas Dienvidslāvijā ir līdzeklis, lai aizkavētu militārā konflikta un humanitārās katastrofas izplatīšanos, teica Ārlietu ministrijas pārstāvis.

Visas trīs Baltijas valstis ar ASV ir parakstījušas partnerības līgumu, kas ir solis pretī to dalībai NATO.

"Imports no Igaunijas palielinās"

"Dagens Industri"

— 99.03.26.

Zviedrija no Igaunijas un Latvijas importē vairāk nekā eksportē uz šīm valstīm, ko igauņi un latvieši labprāt līksmi un lepni uzsver.

Bez tam Zviedrija no šīm abām valstīm importē par 1 miljardu kronu vairāk nekā no Polijas.

No trīs Baltijas valstīm 1998. gadā imports visvairāk palielinājās no Igaunijas, sasniedzot 4,3 miljardus kronu, kas ir 15% liels kāpums kopš 1997. gada. Turpretī imports no Latvijas samazinājās par 13%, noslīdot līdz 2,7 miljardiem.

Runājot par Lietuvu, tikai pēdējā laikā zviedri ir sākuši tur pirkt produktus. Imports palielinājās par 14%, sasniedzot 0,8 miljardus kronu. Tas redzams Zviedrijas Statistikas centrāles statistikā.

Kopumā no Baltijas valstīm Zviedrija iepirka preces par 7,9 miljardiem kronu, kas ir par 3% vairāk nekā iepriekšējā gadā. To varam salīdzināt ar importu no Polijas, kas bija 6 miljardi.

Tirdzniecība veido kontaktus ar Zviedriju, kā rezultātā palielinās savstarpējā uzticēšanās, tajā pašā laikā radot jaunas darba vietas un palielinot pirktspēju, kas ir svarīgi faktori, lai šīs mazās ekonomikas varētu attīstīties. Tā rezultātā palielināsies imports no Zviedrijas, ko tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis nupat uzsvēra savā runā.

No šīm trim valstīm Zviedrijas eksports visstraujāk palielinās uz Lietuvu. 1998. gadā tas pieauga par 35%, kas Lietuvai ļauj ierindoties otrajā vietā aiz Portugāles kā relatīvi visātrāk augošajam Zviedrijas eksporta tirgum.

Kopumā Zviedrijas eksports uz Baltijas valstīm 1998. gadā palielinājās par 16% līdz 7,3 miljardiem kronu. Tas ir par 1,3 miljardiem vairāk nekā mēs eksportējam uz Krieviju, bet par 3,3 miljardiem kronu mazāk kā uz Poliju.

Rēts Vaikla

""Swedfund" aiziet no Baltijas"

"Dagens Industri"

— 99.03.24.

Pēc trīs gadu glābšanas pasākumiem Zviedrija caur valsts riska kapitāla akciju sabiedrību "Swedfund" pamet krīzes piemeklētās Baltijas valstu bankas.

Pagājušajā gadā iesaiste bankās radīja 27 miljonus kronu lielus zaudējumus.

"Mēs uzskatām, ka esam paveikuši savu uzdevumu, kas bija izveidot labāk darbojošos banku sistēmu Baltijas valstīs", teica Swedfund Financial Markets izpilddirektors Tords Ulofsons.

1995. gadā Zviedrijas valsts Baltijas valstu banku sistēmai īpaši rezervēja 240 miljonus kronu.

Lai pārvaldītu šo naudu, tika izveidots Swedfund Financial Markets - Swedfund International meitas uzņēmums.

Kopumā Swedfund ir bijis iesaistīts apmēram 15 Baltijas valstu bankās vai nu kā akcionārs, vai kreditors. Divas no šīm bankām ir bankrotējušas.

Šobrīd Swedfund vēl darbojas septiņās bankās, un tā īpašumā ir akcijas vairāk nekā 150 miljonu kronu vērtībā, un kredīti sasniedz aptuveni 70 miljonus kronu.

"Kopumā Baltijas valstīs mēs esam cietuši divus totālus zaudējumus - gan Rīgas komercbankā, gan igauņu Maapank ", Tords Ulofsons teica.

Neraugoties uz pagājušā gada zaudējumiem, Swedfund rēķinās ar to, ka banku ieguldījumi Baltijas valstīs noslēgsies ar krietnu peļņu.

Swedfund

iesaiste vēl ir saglabājusies lielākoties igauņu Ühispank, Latvijas Unibankā un Lietuvas Vilnius bank.

"Mēs esam bijuši iniciatori gan šo banku savstarpējai sadarbībai, gan esam veicinājuši to, ka zviedru S-E-Banken kā īpašniece ienāca visās trīs bankās", Tords Ulofsons norādīja.

Šarlote Hansone

"Igaunijā — pret reformām

labvēlīgi noskaņota valdība

"Aftonbladet"

— 99.03.25.

Tallina.

Ceturtdien sākot darbu, Igaunijas jaunā valdība solīja turpināt iet pa reformu ceļu uz tirgus ekonomiku.

Jaunais premjerministrs Marts Lārs teica, ka prioritāte numur viens ir līdzsvarot valsts budžetu, kas nupat pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas ir nonācis mīnusos. Otrs valdības mērķis ir atkal sasniegt tādu pašu ekonomisko bumu, kas vēl 1997. gadā radīja 10% lielu ekonomisko pieaugumu.

"Ekonomiskā situācija pašlaik nav patīkama. Lai stabilizētu stāvokli, valdība pieņems vairākus sāpīgus un nepopulārus lēmumus", teica tikai 38 gadus vecais Lārs.

Lārs bija premjerministrs arī 1992. - 1994. gadā, un, tieši pateicoties viņam, Igaunijas ekonomika atguvās pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Nemainīgs paliek Igaunijas mērķis iestāties NATO un ES. Lārs labprāt gribētu, lai viņa darbības periods kronējas ar Igaunijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2003. gadā.

Trīs partiju koalīcija, kas sastāv no Tēvzemes savienības, Reformu partijas un Mēreno partijas, pirms divām nedēļām notikušajās parlamenta vēlēšanās ieguva 53 no 101 vietas.

"Varas vakuums Maskavā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.24.

Uz jautājumu, vai Krievijas vadība vēl kontrolē situāciju Ziemeļkaukāzā, nesen kāds krievu ministrs atbildēja, ka viņš nav drošs pat par to, vai Krievijas valsts vara kontrolē stāvokli Maskavā. Kāds cits valdības loceklis uzskatīja, ka valsts kļūst arvien nespējīgāka izpildīt savus uzdevumus.

Tā nespēj ne garantēt likumu ievērošanu, ne arī uzturēt rīcībspējīgu armiju, tā vairs nespēj finansēt izglītību un zinātni, nemaz jau nerunājot par sociālās drošības garantijām. Valsts varas erozija pakāpeniski ir pārņēmusi visu milzīgo impēriju, pat līdz tās sirdij. Vienalga, kurš ir prezidents Kremlī vai Kaukāzā, kurš ir ministru prezidents Maskavas Baltajā namā vai pie Melnās jūras, valstī tas vairs nekādu lomu nespēlē. Tāda ir realitāte valstī, kuras ministru prezidents Primakovs atlika braucienu uz Ameriku.

Valsts varas sabrukums sākās jau padomju laikā. Padomju valsts sabrukums un valsts varas decentralizācija pat šķita kā progress. Taču kādreiz Padomju Savienības uzspiestās kārtības vietā tikai ļoti lēnām un ar pārtraukumiem stājas tiesiskā kārtība. Civilā sabiedrība, kā tiesiskas valsts un demokrātijas uzturētāja, vēl nav attīstījusies pietiekamā mērā. Ekonomiskā lejupslīde ir valstij laupījusi finansiālos līdzekļus un svarīgu varas instrumentu. Kopš pagājušā gada augusta, kad Krievijā sākās finansu krīze, centra novājināšanās strauji paātrinājās.

Kaļiņingradā vai Vladivostokā arvien mazāk interesējas par to, ko dara vai nepadara Maskavā. Arvien vairāk apstiprinās federācijas sabrukuma scenārijs, lai gan vairs nav separātistu, kuri vēlas atstāt savienību. Krievija neizjūk, tā sairst no iekšpuses. Uz ārpusi tā turas kopā, bet iekšējai sasaistei trūkst līdzekļu, gribas un ideju. Krievija turpina pastāvēt, skata pēc kā valsts, bet faktiski tā ir reģionu un provinču konglomerāts. Tos diez vai vairs ir iespējams saturēt kopā ar ukaziem no Kremļa. Ir tikai vaļīga savienība valodas un vēstures, dzelzceļa tīklu un gāzes vadu dēļ. Kāpēc, jautāja kāds ministrs, dažu provinču gubernatori Maskavā saceļ tādu troksni, ka viņiem ir vajadzīgas lielākas pilnvaras? Viņi taču šīs pilnvaras var vienkārši paņemt.

Neraugoties uz visu, tomēr ir maz iespējams, ka varas vakuums Maskavā varētu beigties ar diktatūru, lai gan Rietumos domā, ka drīz vien kāds diktators varu varētu tā vienkārši pacelt uz ielas. Totalitārais revanšs pārskatāmā nākotnē nav gaidāms. Ne ekstrēmi kreisie, ne arī ekstrēmi labējie nespēj mobilizēt tautu. Neviens Krievijā pašreiz nav pietiekami spēcīgs, lai piesaistītu varu, jaunai diktatūrai trūkst ideoloģijas, 20. gadsimta beigās pat trūkst priekšnoteikumu, lai to izveidotu no nacionālā repertuāra. Nav redzama ne dzelzs dūre, ne arī spēcīgā roka, lai gan daudzi krievi pēc tās ilgojas. Bokserim un ģenerālim Ļebedam, kuru daži labprāt redzētu šajā lomā, neizdodas sevi apliecināt Krasnojarskā, kur viņš ir gubernators.

Prezidenta Jeļcina vara izsīkst. Viņa līdzgaitnieki bezpalīdzīgi gaida ideālu kandidātu prezidenta amatam – stipru, demokrātisku un populāru. Nav reālu cerību, ka stūre atkal varētu tikt strauji pagriezta. Tālu no realitātes ir prasība, lai Jeļcins līdz 2000. gadam sasniegtu mērķi un savam pēctecim nodotu ekonomiski augšupejošu un demokrātisku valsti.

Ministru prezidents Primakovs radušos vakuumu aizpilda ar virtuālu politiku. Jau nedēļām avīzes raksta par viņa ieplānoto vienošanos starp Maskavas varas grupām. Bez tam ir skaidrs, ka šim paktam – ja tas vispār stāsies spēkā – nebūs nekādas nozīmes. Maskavas politiku iezīmē satraucoša ķildošanās, kādā Primakovs ir iegrūdis politisko kastu. Tauta netiek ņemta vērā, bet tikai ar tautu stabilitātes paktam būtu kāda jēga. Lai centrs atkal iegūtu kontroli, Primakovs pat ir ieteicis gubernatorus turpmāk likt nevis ievēlēt tautai, bet iecelt Maskavā. Stabilitātes vārdā, tautas labklājības vārdā, tautai atkal ir jāatņem vara. "Iespējams, ka mēs pārkāpjam cilvēku tiesības, bet tas ir viņu interesēs," tā šo devīzi aprakstīja Vācijā tik populārais Ļebeds.

Varas sabrukumu Maskavā apturēt nav viegli. Droši vien nākamais prezidents ar jauniem spēkiem centīsies atkal nostiprināt centrālo varu – kā to jau mēģināja izdarīt Primakovs. Pat tad, ja valsts joprojām būs vāja, tas tomēr nenozīmē, ka Krievijai ir jāieslīgst anarhijā un haosā. Centrālās kontroles apmēri, ko ar varu realizēja Padomju Savienība, valsts vēsturē drīzāk bija izņēmums no likuma. Ierēdņu uzpērkamība un nolaidība, reģionālo firstu patvaldnieciskums un līdz pēdējam apdriskātā valsts vara kopš seniem laikiem ir bijušas šīs milzīgās valsts pazīmes. Ir pat ļoti iespējams, ka Krievijā pārskatāmā nākotnē reģionālie kungi ar ļoti atšķirīgu politisko ievirzi pārvaldīs kņazistes, kas būs vairāk vai mazāk atkarīgas no Maskavas, vairāk vai mazāk autoritāras. Rietumiem ir jānoskaņojas "valdošo" daudzveidībai.

Kristiane Hofmane

"Krievija ir vāja"

"Die Welt"

— 99.03.26.

Vai Krievija sniegs militāru palīdzību dvēseles sabiedrotajiem serbiem? Tā neizskatās. Paradoksālā veidā šķiet, ka to visdrīzāk garantē NATO noteiktā rīcība.

Kad pirms vairākiem gadiem tika diskutēts par NATO paplašināšanos uz austrumiem, pret to tika izteikti spēcīgi argumenti. Brīdinātāji nebija atbrīvojušie no vecā krievu lāča tēla, kuru nedrīkst kaitināt. Taču beigās izrādījās, ka "lācis" ne tuvu nebija tāds, par kādu viņu kādreiz uzskatīja filozofiskās padomju spriedzes mazināšanas politikas draugi. Tā bija arī Rietumu noteiktība, kas palīdzēja trīs Viduseiropas valstīm nonākt līdz iestāšanās NATO.

Arī šoreiz nevajag pārāk lielu nozīmi piešķirt Maskavas draudiem. Krievija ir pārāk vāja, tai ir nepieciešama Rietumu palīdzība. Jau tikai tāpēc vien draudiem nesekos darbi un pirmajiem spēcīgajiem vārdiem jau ir sekojuši mazāk spēcīgi.

Jeļcins uzskata, ka Krievija morālā ziņā stāv augstāk par ASV. Taču Krievijai ir jāiemācās, ka civilās sabiedrības likumiem ir lielāka nozīme nekā vēsturiskajai brālībai. Rietumi Krievijai palīdzētu arī tad, ja nepārprotami vērstos pret krievu tumsonību.

Tomass Šmids

"Vienkāršās patiesības"

"Financial Times"

— 99.03.26.

Belgradu bija nepieciešams bombardēt, taču Kosovā miers tiks atjaunots tikai tad, kad tur tiks izvietoti NATO spēki.

Eiropa nobeidz 20.gadsimtu, izcīnīdama 19.gadsimta karus. Lielgabalus ir nomainījušas spārnotās raķetes, taču citādi kopš tā laika, kad Gledstons cīnījās ar Dizraeli [britu premjeri 19.gs. otrajā pusē un beigās - tulk.] par "Austrumu jautājumu", Balkānos mainījies ir visai maz. Ja arī no drūmās vēstures kaut ko var mācīties, tad tās ir trīs lietas, kuras būtu jāņem vērā sakarā ar NATO uzsākto karu pret Serbiju. Tā ir avantūra, kas var izrādīties ārkārtīgi bīstama. Tā var neatnest gaidīto rezultātu. Un šī rīcība tomēr ir pareiza, es uzsveru - pareiza.

Tomēr es sākšu ar noliegumu. Pats kara uzsākšanas fakts neatbrīvo Rietumu sabiedrotos no pagātnes grēkiem. Pašreizējo humanitāro traģēdiju jau sen varēja paredzēt. Kosovas jautājuma izslēgšana no Deitonas miera līguma par Bosniju, NATO turpmākā minstināšanās, kā arī domstarpības Eiropas Savienības dalībvalstu starpā, ir ierosinājušas un, iespējams, pat uzkurinājušas Belgradas brutālās represijas pret Kosovas albāņiem.

Pat tagad, kad NATO kara lidmašīnas gatavojas iznīcināt Miloševiča kara mašīnu, mēs saskaramies ar turpmākiem pierādījumiem par Rietumu tuvredzību attiecībā pret Centrālās un Austrumeiropas bijušajām komunistiskajām valstīm.

Tai pašā brīdī, kad Berlīnes galotņu konferencē ES vadītāji publiski atbalstīja aviācijas uzlidojumus, viņi vienlaikus gatavojās atlikt paplašināšanos Austrumu virzienā. Šrēdera, Blēra, Širaka kungi un pārējie ir gatavi maksāt par Balkānu karu, taču šķiet, ka viņi nav spējīgi pieprasīt saviem nodokļu maksātājiem ieguldīt daudz mazākus līdzekļus, kas ir nepieciešami, lai nostiprinātu labklājību un mieru citviet savā kontinentā.

Rodas kārdinājums izmantot šīs nepatīkamās kļūdas par aizbildinājumu stāvēšanai malā, noskatoties, ka Miloševičs no Kosovas padzen lielāko daļu tās iedzīvotāju. Kāda ir tā nozīmīgā NATO stratēģiskā interese par pāris simttūkstošu etnisko albāņu likteni, ja ar to var izpelnīties vienīgi Krievijas dusmas un radīt smagu zaudējumu risku? Pievienosim tam klāt NATO līdzšinējo atteikšanos atzīt (kaut arī galu galā NATO tomēr būs spiesta mainīt savu pašreizējo nostāju), ka Kosovā drošība ir panākama, vienīgi nosūtot uz turieni Alianses sauszemes karaspēku, un pārliecinošs arguments [par labu neiejaukšanās politikai] ir gatavs.

Neiejaukšanās šķiet pavisam droša lieta. Klubkrēslu ģenerāļu un visdažādāko nokrāsu politiķu atbalstīta, tā ir kļuvusi par kosmopolītisko aprindu iemīļotu tēmu. Iespējams, ka es kaut ko esmu palaidis garām, taču es nevaru iedomāties nevienu citu nozīmīgu jautājumu, kurā Henrijs Kisindžers būtu nostājies tajā pašā pusē, kurā atrodas tāds kreiso spēku veterāns kā britu Tonijs Benns. Visur atskan aicinājumi turpināt dialogu ar Miloševiču, turpināt sarunas ar krieviem. Un aizmirsts tiek tas fakts, ka mēs jau esam pārliecinājušies, ka līdzšinējās sarunas nav devušas nekādu rezultātu.

Viens izolacionistu grupējums gluži vienkārši apgalvo, ka pret brutālo cilšu nacionālismu, kas Balkānos ir izraisījis tādu asinspirti, cīnīties ir bezjēdzīgi. Serbiem un albāņiem pašiem ir jāizcīna savs karš. Rietumiem nav nekādas stratēģiskas intereses par to, vai kaut kāda maza tautiņa, par ko tie praktiski nezina neko, varēs nodrošināt sev autonomiju atlikušās Dienvidslāvijas sastāvā. Ja etniskā tīrīšana mums izsauc šķebīgu dūšu, tad allaž taču ir iespējams izslēgt televizoru un nosūtīt dažas mārciņas vai dolārus palīdzības aģentūrām.

Cits grupējums atsaucas uz visā pārējā pasaulē valdošo haosu un nekārtībām, apgalvojot, ka gadījumā, ja Rietumi nevēlas iejaukties, lai izbeigtu asinsizliešanu, teiksim, Kongo, tiem nav nekādu morālu pienākumu iesaistīties Kosovā. Pēdējo dienu laikā es daudzkārt esmu dzirdējis jautājumu: ja NATO nav aizstāvējusi Čečenijas iedzīvotājus, kā gan tā var uzņemties pienākumu aizstāvēt kosoviešus?

Uz to var atbildēt, ka ikvienam spriedumam par to, kas ir pareizi, ir jāiekļauj sevī arī novērtējumu par to, kas ir iespējams. Atzinums, ka NATO ir bezspēcīga vienā pasaules daļā, nebūt nenozīmē to, ka tai nav jārīkojas kaut kur citur. Izdarīt citādu slēdzienu faktiski nozīmētu atzīt, ka palīdzība apspiestajiem ir iespējama vienīgi tādā gadījumā, ja tiek dots solījums, ka izglābti tiks visi. Tikpat labi mēs varētu apgalvot, ka nedrīkst sniegt palīdzīgu roku uz ielas stūra sēdošam ubagam, ja mēs neesam gatavi pilnībā likvidēt trūkumu.

Un, protams, svarīgi ir arī tas, ka Kosova ir daļa no Eiropas kontinenta. Fakts, ka slepkavošanu, kas tagad notiek vairākās Āfrikas daļās, Rietumi kontrolēt nespēj, nenozīmē, ka mums būtu jānoskatās, kā Eiropa atgriežas barbarisma laikos. Ja internacionālisma jēdziens vispār kaut ko nozīmē, tad tas nozīmē zināmu pamata cilvēktiesību un uzvedības standartu ievērošanu kad un kur tas vien ir iespējams.

Es uzskatu, ka bombardēšanas kritiķi to saprot, kaut arī viņi nevēlas atzīties. Jautājums ir par kritērijiem. Līdz šim serbu spēku noslepkavoto kosoviešu skaits tiek mērots tūkstošos. Dažiem šķiet, ka tas nav pietiekami šausmīgi, lai attaisnotu bruņotu intervenci. Iespējams, ka viņus ir ietekmējis daudz lielākais noslepkavoto skaits Bosnijā.

Tomēr es esmu pārliecināts, ka pat tie cilvēki, kuri tagad atbalso Dizraeli vienaldzību pret briesmu darbiem Balkānos (kurus tolaik pastrādāja Otomānu impērija), pieņemtu, ka, sasniedzot zināmu līmeni, vardarbība pārvēršas par neciešamu parādību. Vai viņi iebilstu pret "NATO iejaukšanos", ja Miloševičs pavēlētu sistemātiski nogalināt 50 tūkstošus kosoviešu? 100 tūkstošus? 200 tūkstošus? Un cik kaismīgi viņi aizstāvētu neiejaukšanās principu, ja lodes tiktu aizstātas ar Ciklons B gāzi? Nē, mums ir jāpieņem, ka pret bombardēšanu noskaņoto protesti balstās uz nevis uz principiālu domstarpību, bet gan uz kvantitatīvu atšķirību pamata.

Vēl cita pretenzija ir saistīta ar to, ka NATO ir sākusi karu bez Apvienoto Nāciju piekrišanas. Tā ir tiesa. Ja NATO būtu mēģinājusi panākt ANO piekrišanu, tad Krievija un Ķīna būtu izmantojušas savas veto tiesības. Un te rodas jautājums tiem, kuri apgalvo, ka ir jāievēro starptautiskās likumdošanas neaizskaramība. Vai visi šie starptautiskie līgumi, kas ir vērsti pret genocīdu, spīdzināšanu un visu pārējo, tiek pasludināti par spēkā neesošiem, ja šo noziegumu vaininiekam ir ietekmīgi draugi Apvienotajās Nācijās? Galu galā, eksistē augstāki principi nekā Drošības Padomes vienprātības princips.

Protams, ka aicinājums iznīcināt Miloševiča militāro spēku ir jāsaista arī ar atzinumu, ka tā sekas varētu izrādīties nepārredzamas. Konfliktu dinamika Balkānos nekad nav iepriekš paredzama. Un mēs vēl labu laiku nezināsim, cik būtiski karš Eiropā ietekmēs NATO attiecību ar Krieviju noteikumus. Ir iespējams, ka pašreizējās Maskavas dusmas noplaks. Tāpat ir iespējams, ka Krievija no jauna apgādās Serbijas bruņotos spēkus pirms jauna Aukstā kara sākuma.

Taču nekā nedarīšana, pretēji tam, ko apgalvo bombardēšanas pretinieki, nebūt nav drošākais variants. Mums ir jāņem vērā, kas notiktu, ja Miloševičam ļautu rīkoties tā, kā viņš to vēlētos. Sekas būtu nopietnākas nekā tikai bēgļu plūsma nu Rietumu apkaunošana. Nevajag būt apveltītam ar pārāk lielu iztēli, lai saskatītu, kā Albānija, Maķedonija, Bulgārija un, galu galā, arī Grieķija un Turcija tiek iesaistītas vēl vienā Balkānu karā.

Vērojot, kā bumbas krīt uz Belgradu un Prištinu, mums sevi nevajadzētu maldināt, ka NATO spēj labāk atrisināt "Austrumu jautājumu", nekā to spēja Berlīnes Kongress pirms vairāk nekā simts gadiem. Un kā cenu par atbalstu gaisa uzlidojumiem, vēlētājiem Rietumos vajadzētu pieprasīt savām valdībām, lai tās atzīst pašu vienkāršāko patiesību - to, ka Kosovā mieru panākt var, vienīgi ievedot tur karaspēku. Kosovas eventuālā neatkarība no Serbijas tagad ir droši noteikta, taču vispirms tai, tāpat kā Bosnijai, ir jāiegūst starptautiskā protektorāta statuss.

Tā nu sanāk, ka pašreizējais kurss sola izvērsties par ilgu, asiņainu un nedrošu. Tāpat arī mums ir nepieciešams lielāks godīgums no NATO puses. Taču nekā nedarīšana, ņemot vērā Miloševiča barbarismu, būtu bīstama, ilgāku laiku neatbalstāma un, atkārtojot vēlreiz - nepieņemama.

Filips Stīvenss

"Eiropas SOS"

"Los Angeles Times"

— 99.03.28.

Reliģiskā un etniskā iecietība Rietumos neradās vienkārši no gudru valdnieku labajiem nodomiem. 16. un 17. gadsimtā Eiropas katoļi un protestanti slepkavoja viens otru ar atrotītām piedurknēm.

Reliģijas kari Francijā, 30 gadu karš Vācijā, Anglijas pilsoņu kari - to visu rezultātā gāja bojā miljoniem cilvēku. Reliģiskā iecietība Rietumeiropā bija šo asiņaino konfliktu sniegto mācību rezultāts. Šie konflikti bija tik politiski destabilizējoši un destruktīvi, ka lielākā daļa Eiropas valdnieku nāca pie secinājuma, ka reliģiskā apspiešana ir pārāk bīstama - vismaz tādā gadījumā, ja tajā bija iesaistīts liels skaits pārbēdzēju no oficiālās reliģijas. Neviens neglāba eiropiešus no viņu pašu kļūdām. Beigu beigās tie iemācījās glābt paši sevi.

Kādēļ Balkāni nav pieņēmuši šīs iecietības mācības? Ne tādēļ, ka etniskais sadalījums būtu asāks, nekā citās pasaules vietās. Viena lieta, kura atšķir Balkānus no Rietumeiropas, ir ārēju spēlētāju iesaistīšanās apmēri.

Balkānu valstīm nekad nav ļauts pašām atrisināt savus etniskā dalījuma jautājumus. Sākot no 1830-tajiem gadiem, kad Grieķija kļuva neatkarīga, līdz pat 1990-tajiem gadiem, kad sabruka Dienvidslāvija, lielvaras vienmēr ir iejaukušās, lai mēģinātu iedibināt iecietīgākus politiskos režīmus. Eiropas lielvalstis 1832. gadā atteicās atzīt Grieķiju, 1878. gadā - Rumāniju, Melnkalni un Bulgāriju, kā arī Albāniju 1912. gadā, kamēr šo jauno valstu iespējamie valdnieki nepiekrita ieviest pilsonisku un politisku līdztiesību. Grieķijas un Albānijas gadījumā lielvaras noteica pārvaldes formu - monarhiju - un izvēlējās monarhu.

1919. gadā, pēc Pirmā pasaules kara, Dienvidslāvijai, līdzīgi citām jaunajām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, bija jāatzīst minoritāšu tiesības. 1991. gadā Eiropas Savienība kā Slovēnijas un Horvātijas atzīšanas noteikumu izvirzīja pilnīgu minoritāšu aizsardzību, tajā skaitā arī starptautisko cilvēktiesību konvenciju pieņemšanu. Līdzīgi nosacījumi tika ierakstīti arī 1995. gada Deitonas miera līgumos. Bosnijā tagad ir miers, taču tajā joprojām atrodas 45 000 NATO karavīru.

Lielvarām - vispirms eiropiešiem, bet pēc tam amerikāņiem - bija pamats iejaukties. Tiem vienmēr ir bijušas bažas, ka nestabilitāte Balkānos var novest pie nestabilitātes visā Eiropā, un dažreiz tā arī ir noticis.

Tāpat tās ir nobažījušās par cilvēktiesībām. Angļu dzejnieks lords Bairons un vairāk kā tūkstoš vīru no visas Eiropas 1820-tajos gados cīnījās par Grieķijas neatkarību. Pēc Pirmā pasaules kara Nāciju Līgā tika izveidots plašs minoritāšu tiesību režīms. Prezidenta Bila Klintona pagājušās nedēļas atsauksmes uz humanitāras dabas jautājumiem un nacionālo drošību var patapināt no daudzu Rietumu līderu runām pēdējo 150 gadu laikā.

Taču, neskatoties uz to, ārēja iejaukšanās Balkānos nekad nav darbojusies. Ārējas iejaukšanās fundamentālā problēma ir tā, ka tā samazina pretinieku iniciatīvas rast pašiem savu risinājumu, kā arī padara neskaidru abu pušu rīcībā esošo patieso spēku. Katoļi un protestanti Eiropā beidza slepkavot viens otru daļēji tādēļ, ka katra puse apzinājās, ka tā nespēs uzvarēt.

Etniskajām grupām Balkānos vienmēr ir bijusi iespēja cīnīties pret saviem oponentiem un mēģināt gūt palīdzību no spēcīgiem ārējiem sabiedrotajiem, kuri varētu izšķirīgi ietekmēt vietējo spēku līdzsvaru. Tā iemesla dēļ, ka bieži vien nav bijis skaidrs, cik daudz atbalsta spēcīgākās valstis varētu sniegt, viena vai otra puse parasti ir jutusi kārdinājumu paildzināt vai provocēt konfliktu.

Grieķija nodrošināja sev neatkarību tikai pateicoties tam, ka apvienotā britu, franču un krievu flote 1827. gada Navarino kaujā sakāva turku Ēģiptes floti. Krievijas iejaukšanās pēc Krimas kara palīdzēja nodrošināt autonomiju Rumānijai, bet pēc Krievijas -Turcijas kariem 1870-tajos gados - vairākām citām Balkānu valstīm. Pirms Pirmā pasaules kara serbu nacionālisti arī mēģināja saņemt ārēju palīdzību.

Tādā pat veidā bosnieši varēja cerēt atbrīvoties no lielākas Serbijas, jo tiem bija Rietumu palīdzības iespēja. Kosovas albāņi var cerēt, ka to cīņa pret Serbiju novedīs pie neatkarības, pateicoties raķetēm Tomahawk un B-2 bumbvedējiem.

Kamēr vien būs kāda spēcīga valsts, kura spēs iejaukties vienas vai otras puses labā, vājākā puse vienmēr var turpināt cīnīties. Zaudētāji nekad nezaudē pilnīgi. Spēka samēri uz zemes nekad nav skaidri atklāti. Bēgļi nekad neatgriežas mājās. Kādēļ atteikties no cīņas, ja vienmēr paliek neskaidras cerības uz uzvaru?

Savienotajām Valstīm un to NATO sabiedrotajiem Kosovā ir jāsaskaras ar dilemmu. Ja tās stāvēs malā un nedarīs neko, tiks nogalināti daudzi albāņi un konflikts destabilizēs visu reģionu. Tomēr ilgākā laikā, ja Balkānu valstīm ļautu pašām atrisināt savus konfliktus, pretējās puses nonāktu pie kaut kāda risinājuma, pamatojoties uz spēku samēru reģionā, tieši tāpat, kā izdarīja rietumeiropieši pirms kādiem 300 gadiem.

Ārēja iejaukšanās var palīdzēt, taču tikai tādā gadījumā, ja tā atbalsta vietējās grupas, kuras dod priekšroku mierīgam risinājumam, un sniedz šīm grupām pietiekošu palīdzību, lai tās varētu ņemt virsroku pār iespējami nacionālistisko līderu prasībām. Bez jaunas valdošās šķiras Serbijā, iejaukšanās var glābt cilvēku dzīvības un sniegt zināmu īstermiņa stabilitāti, taču tā maksās dzīvības un palielinās nestabilitāti nākotnē.

Stīvens Krasners

"Dabūt Krieviju atpakaļ laivā"

"Die Welt"

— 99.03.26.

Bijušais ārlietu ministrs Klauss Kinkels Dienvidslāvijas prezidentu uzskata par nelabojamu.

Ar Klausu Kinkeli sarunājās Karls Ludvigs Ginše.

Die Welt:

Kinkeļa kungs, neviens cits vācu politiķis nav tik bieži runājis ar Miloševiču kā Jūs. Kā Jūs viņu vērtējat? Vai NATO ar bombardēšanu spēs viņu piespiest parakstīt miera līgumu?

Klauss Kinkels

: Es viņu esmu iepazinis kā ārkārtīgi nepiekāpīgu sarunu partneri. Taču vispirms viņš ir spēlētājs. Kā agresors, kurš ir atbildīgs par patiesi smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, Miloševičs – kā rāda arī pagātne – ar lēmumu pieņemšanu vilcinās līdz pat pēdējam brīdim, tad pieņem nepareizu lēmumu un beigās zaudē. Tā tas bija Krajinas jautājumā, Republika Srpska, Austrumslovēnijas jautājumā un vēlēšanās Melnkalnē. Arī Kosovas jautājumā viņš beigās būs zaudētājs, taču galvenokārt zaudētāja būs viņa tauta.

Welt

: Kāds tam ir iemesls?

Kinkels

: Miloševičs ir nacionāli noskaņots serbs. Viņš sapņo par Lielserbijas impēriju. Viņš šo sapni bez sirdsapziņas pārmetumiem un neapturami grib īstenot arī ar militāriem līdzekļiem. Es domāju, ka viņš ir nelabojams. Kā ārlietu ministrs es pat līdz pēdējam biju par diplomātisku risinājumu. Taču tagad NATO reakcija nebija novēršama.

Welt

: Miloševičs aizstāvjus vairs atrod vienīgi Krievijā. Vai pastāv briesmas, ka Kosovas konflikts var atkal kļūt par Austrumu – Rietumu konfliktu?

Kinkels

: Tas nedrīkst notikt nekādā gadījumā. Pēc gariem un grūtiem gadiem beidzot starp NATO un Krieviju ir izveidojušās jaunas attiecības. Tagad Krievija no šim attiecībām ir novērsusies, bet laimīgā kārtā, ne pavisam no tām atteikusies. Mums vienkārši ir jāņem vērā tas, ka līdz ar to, ka NATO ir iejaukusies pret Krievijas gribu un ir apšaubījusi ANO Drošības Padomes funkcijas un nozīmi, Krievija kā Drošības Padomes locekle ir ne tikai nonākusi ārkārtīgi grūtā stāvoklī, bet ir tikusi jūtami vājināta. Krievijai situācija īpaši grūta ir tāpēc, ka Krievijas valdībai ir jāņem vērā arī stingrā Valsts Domes izturēšanās.

Welt

: Kā no tās izkļūt?

Kinkels

: Es ļoti ceru, ka Krievija – arī ņemot vērā tās iekšpolitiskās grūtības – nereaģēs veidā, kas ir grūti labojams, vai pat nav labojams vispār. Daudz būs atkarīgs no tā, kā turpmāk lietas attīstīsies Dienvidslāvijā. Patreiz Rietumiem ir jāmēģina Krieviju dabūt atpakaļ laivā.

"Mīts par brāļu tautu"

"Die Welt"

— 99.03.26.

Krievi atbalsta Miloševiču, jo viņiem līdz ar Serbiju draud vēl vienas bufervalsts zaudēšana.

Maskava

. Krievijas nacionālistiem, un viņu šajos grūtajos laikos nav mazums, ir skaidrs, kurā pusē viņiem Dienvidslāvijas konfliktā ir jānostājas. Labējais radikālis Vladimirs Žirinovskis jau ir licis izveidot brīvprātīgo vienības, kurām kopā ar serbu brāļiem vajadzēs karot pret NATO, bet Krievijas baznīcās tiek aizlūgts par ortodoksajiem serbiem. Notiek ziedojumu vākšana. Arvien skaļākas kļūst balsis, kas prasa pārkāpt ieroču embargo un piegādāt Belgradai pretgaisa raķetes un MiG tipa kaujas lidmašīnas. Dienvidslāvijas prezidenta brālis Broņislavs Miloševičs, kurš ir tās vēstnieks Maskavā, lūdza krievu brāļu tautu sniegt atbalstu un izrādīt solidaritāti taisnīgajā cīņā par viņa valsts suverenitātes un goda saglabāšanu.

Taču ne visi krievi izrāda atsaucību. Mīts par slāvu brālību, vismaz Kremlī, nenoder kā politiskais arguments, lai ielaistos nezināmā militārā avantūrā Balkānos.

"Krievija 1914. gadā iestājās par Serbiju. Sekas bija revolūcija un pilsoņkarš. Bet, kad Krievija 1945. gadā atbrīvoja Dienvidslāviju, tā saņēma "Auksto karu sociālistiskās nometnes iekšienē", laikraksts "Novije Izvestija" uzskaita Krievijas un Serbijas vēstures "kulminācijas punktus" un noraida militāro intervenci. Protams, ka laikraksts uzskata, ka "asins un ortodoksās ticības brāļiem" ir jāpalīdz. "Ar mūsu naftu, gāzi, maizi, medikamentiem un mūsu nepārtraukto politisko atbalstu." Bet karot par serbiem? Pret visu pasauli? Tam Krievijai trūkst spēka.

Daudzkārt apzvērētās vēsturiskās saites patiesībā ir kaut kas mistisks, aiz kā slēpjas noteikta mācība.

Serbi, tāpat kā krievi, ir slāvu tauta. 7. gadsimtā dienvidslāvi un ziemeļslāvi klejojot nonāca Balkānos. Kopš 13. gadsimta viņiem ir sava kristīgi ortodoksa valsts, kas vēlāk tika apzīmēta kā vecserbu impērija. Reliģiozie raksti no serbiem nonāca līdz Krievijai un attiecīgi ietekmēja turienes kultūru un reliģiju. "Krievija un Serbija toreiz kultūras ziņā bija cieši saistītas," uzskata krievu vēsturniece Jeļena Beļakova.

Krievija orientējās uz Serbiju un veidoja valsti pēc dienvidslāvu parauga. Serbi lielas cerības ar Krievijas militārajām akcijām saistīja pēc sakāves 1389. gadā Amzelfeldā (Kosovā) kaujā pret turkiem. Bija cerības, ka slāvu brāļi atbrīvos serbus.

Taču, cik karstas bija attiecības pirms 500 gadiem, tikpat maz eiforiskas bija krievu un serbu attiecības pēc 1804. gada. Kopš šī laika ģimenes saites raksturo zināma vienaldzība.

Boriss Jeļcins pēdējos gados ne pārāk centās atdzīvināt iesaldētās attiecības. Pagājušajā gada jūnijā prezidenta Slobodana Miloševiča vizītes laikā Kremlī ne pārāk bija jūtama brāļu mīlestība. "Mēs nekad neaizmirsīsim, ka Krievija un Serbija ir slāvu valstis, un ir saistītas draudzīgām saitēm," teica Krievijas vadītājs, bet sasveicinoties tomēr liedza simbolisko brāļa skūpstu.

Svarīgāks par draudzības apliecinājumiem Krievijai ir ģeogrāfiskais stāvoklis. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un Varšavas pakta izformēšanas Maskava gandrīz pilnīgi pazaudēja ietekmi Dienvideiropā. Ungārija ir NATO dalībvalsts, Bulgārija tajā cenšas iestāties, Turcija nodrošina Ziemeļatlantijas pakta flangu uz dienvidiem no Krievijas.

Un tā Maskavas diplomātu aprindās tiek runāts par briesmām, ka Krievija ar Cordon sanitaire dienvidos var tikt atgriezta no pārējās pasaules. Vienīgā sprauga, kā uzskata Maskavā, ir starptautiski izstumtais Miloševičs.

Jens Hartmans

"Ceļš uz bezdibeni ir brīvs"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.03.26.

Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs savu apātisko tautu ved pretī katastrofai.

Belgrada

. Kosovas albāņiem karš ir sācies jau sen – kopš serbu operācijām pret Kosovas Atbrīvošanas armijas partizāniem. Taču serbi tikai tagad, līdz ar izsludināto "kara stāvokli" gūst jaunu, rūgtu pieredzi. Oficiāli Serbija Miloševiča vadībā nekad nav bijusi kara stāvoklī – ne padzīšanas karagājiena laikā Horvātijā un Bosnijā laikā no 1991. gada līdz 1995. gadam, ne arī kopš 1998. gada februārī iesāktajām masveida slepkavībām un ciematu dedzināšanas Kosovā, lai apkarotu albāņu "teroristus".

NATO uzbrukumi militārajiem mērķiem Dienvidslāvijā biedē gan serbus, gan Kosovas albāņus, protams, atšķirīgu iemeslu dēļ. Albāņiem tagad ir jābaidās no "izrēķināšanās ar atlikušajiem albāņu teroristiem", ar ko Belgradas militāristi un policisti draudēja "agresijas no ārpuses" gadījumā. Serbiem propagandas izraisītais patriotiskais kaujineciskums pret naidīgi noskaņoto pārējo pasauli ir sajaucies ar apātisko bezizejas sajūtu. Tas, kurš dzirdēja Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča uzstāšanos pirms pirmajiem sirēnu kaucieniem, tas zina, kas notiek Serbijā. Kas attiecas uz netaisno prasību izvietot Kosovā NATO miera vienības, tad runa neesot tikai par serbiem svarīgo provinci, bet par "visas mūsu valsts brīvību", teica Miloševičs. "Kosova ir tikai vārti, pa kuriem iekļūt ārvalstu militārajām vienībām, lai apdraudētu augstākās vērtības." Taču brīvība Miloševičam nozīmē viņa neierobežotu despotismu.

Arī izglītotie un pasaulei atvērtie serbi nav sajūsmā par to, ka NATO ir īstenojusi draudus. Viņi sūdzas, ka Rietumi neesot pietiekami pārdomājuši Serbijas režīma sodīšanas sekas. Arī viņi NATO uzbrukumus vērtē kā vienpusēju nostāšanos Kosovas albāņu pusē. "Nav nekādu ideju kā izkļūt no patreizējā stāvokļa un mēs ātri dodamies uz klints pusi," saka kāds Miloševiča pretinieks. Tas, kas trūkst, ir Rietumu piedāvājums, kas varētu pārliecināt serbu tautu – kaut kas vairāk nekā tikai sankciju mīkstināšana vien. Kopš demonstrācijām 1996./97. gada ziemā opozīcija praktiski vairs neeksistē. Maz kas runā par to, ka pret reformām draudzīgi noskaņotais Melnkalnes prezidents Milo Ddžukanovičs varētu aizraut sev līdzi arī serbus. Postošo triecienu pret infrastruktūrām dēļ nav arī gandrīz nekādu cerību uz armijas puču. Tagad serbi kopā ar Miloševiču raugās bezdibenī.

Bernards Kipers

"Serbi un Kosovas albāņi ir uztraukti"

"Dagens Nyheter"

— 99.03.29.

Zviedrija. 95 000 ieceļotāju no bijušās Dienvidslāvijas.

Zviedrijā dzīvojošie serbi un Kosovas albāņi seko līdzi karam ar televīzijas, radio un Interneta starpniecību. Naidā viņiem ir arī kaut kas kopīgs - viņi ir satraukti par Kosovā un Serbijā esošajiem radiniekiem un draugiem. Zviedrijas Ieceļotāju pārvalde lēš, ka no Zviedrijā dzīvojošajiem apmēram 95 000 ieceļotāju no bijušās Dienvidslāvijas aptuveni 35 000 ir Kosovas albāņi.

Pārvalde nav veikusi līdzīgu uzskaiti par serbu izcelsmes ieceļotājiem, taču, kā informē Zviedrijas Serbu-dienvidslāvu biedrība, Zviedrijā dzīvo apmēram 30 000 serbu. Vairums šajā valstī mītošo Kosovas albāņu un serbu dzīvo lielpilsētās, un Malmē ir sevišķi daudz abu šo tautību pārstāvju.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS