Dr. habil. iur. Kalvis Torgāns,
Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums

no 1.lpp.

Kaut tas ir tikai viens raksts, tomēr pietiekami nozīmīgs man šķiet arī Baltijas valstu komerctiesību apskats, kas iekļauts divās valodās nupat iznākušajā grāmatā "Baltijas valstis likteņgriežos".

Pirms kāda laika es iztulkoju Skota Bērnema sarakstīto apskatu "Līgumu sastādīšana". Tulkošana, protams, nav zinātnisks darbs, bet man pašam šī skola — līgumu sastādīšana Amerikā — bija ļoti vērtīga. Jo ļāva salīdzināt Amerikas līgumu slēgšanas principus ar Eiropu un Latviju, tātad ar Rietumeiropas tiesību skolu. Šis dažādu sistēmu salīdzinājums bija pat zināmā mērā līdzīgs tam procesam, kuru mēs izgājām, atsakoties no padomju tiesību skolas un veidojot jaunu.

— Vai jums bija sarežģīts šis pārejas laiks — atteikšanās no padomju laika jurisprudences?

— To man jautā bieži, un mana parastā atbilde ir tāda — civiltiesības arī padomju laikā nebija tik ļoti politizētas kā, teiksim, valsts tiesības.

Protams, Civilkodeksā bija sadaļa par plānveida saimniecību, kas regulēja valsts uzņēmumu attiecības. Tomēr visur pastāvēja preču — naudas attiecības, un tās ideoloģiski ietekmēt vai nomainīt pret ko citu nebija iespējams pat padomju laikā.

Tādēļ gluži taisnība nebija tiem ārzemniekiem, kuri pēc mūsu brīvības atgūšanas uzskatīja, ka mēs pirmo reizi sastopamies ar līgumiem. Galu galā civiltiesību pamatprincipi un jēdzieni līdz mūsdienām nāk jau no romiešu laikiem. Protams, ir nācis klāt daudz kas jauns. Ir lietas, kas parādījušās tikai līdz ar Amerikas komerclikumu, daudz kas atšķirīgs ir Eiropas un anglosakšu tiesībās, tomēr principā tās ir tikai detaļas.

— Jūs esat komentāru autors Civillikuma Saistību tiesību daļai. Izskan apgalvojumi, ka šis likums ir pārāk arhaisks un, iespējams, būtu jāpieņem jauns.

— Raugoties tagad uz mūsu Civillikumu, kuru trīsdesmitajos gados atzina par vienu no modernākajiem Eiropā, jāpiekrīt, ka šobrīd tas jau ir dažos aspektos novecojis.

Visarhaiskāk skan tieši valoda. Tagad gan jau ir pierasts, bet — cik neparasti mums pēc Civillikuma spēka atjaunošanas likās daudzi jēdzieni, piemēram, "pametums". Pat "līdzēji" likās neierasti.

Tomēr, ja var teikt, ka likums strādā, tad nu Civillikums, kopš tas atkal darbojas, ir izdarījis ļoti daudz laba. Arī turpmāk juridiskās konstrukcijas un risinājumi, kurus piedāvā Civillikums, turpinās veiksmīgi darboties un nenovecos.

Pašlaik labojumi būtu vajadzīgi atsevišķām likuma vietām. Ar šādu mērķi esmu sagatavojis publicēšanai rakstu par nepieciešamību sakārtot līgumsoda jautājumu. Šobrīd Latvijā līgumos mēdz paredzēt nesamērīgi lielus sodus, piemēram, vienu vai pat trīs procentus no kredīta summas par katru nokavēto atmaksas dienu. Ja šo skaitli pareizinām ar gada dienu skaitu, kļūst saprotams, ka tas ir netaisnīgs un pārāk bargs sods. Taču pašlaik Latvijas likumi līgumsoda apmēru neierobežo.

Ja mēs pētām citu valstu pieredzi, tad redzam, ka tiek paredzēta iespēja samazināt acīmredzami nesamērīgu līgumsodu vai arī cita veida aizliegumi, kas cenšas ierobežot iespēju kādam kļūt bagātam uz cita nelaimes vai neveiksmes rēķina.

Šādu vietu, kurās būtu nepieciešami uzlabojumi vai papildinājumi, vai pat pilnīgi jauni jēdzieni un to regulējums, Civillikumā netrūkst.

Vienlaikus Civillikumā ir nodaļas, kurās šis tas ir varbūt pat lieks. Tā, piemēram, nodaļas, kurās regulēti līgumu nosacījumi, ir ārkārtīgi garas un, manuprāt, pārāk sīki detalizētas. Šie nosacījumi praksē tiek izmantoti labi ja reizi trīs gados. Šādai detalizācijai par iemeslu ir situācija, kurā tapa 1937. gada Civillikums — tika apkopoti pirms tam spēkā bijušie Baltijas guberņu likumi un prakse.

Šādi sīki noteikumi padara likumu daudz smagāku, tādēļ jautājums par to lietderību Civillikumā ir visai diskutabls.

Visu nosaukto iemeslu dēļ, nenoliedzot Civillikuma atjaunošanas lielo nozīmi, tomēr jāatzīst, ka nekas nav mūžīgs, arī Civillikums nē.

Jau pašlaik ir dažu ārvalstu finansiāla atbalsta piedāvājumi — Eiropas Savienības un Latvijas likumdošanas harmonizācijas procesā veikt labojumus vai pilnībā jauna Civillikuma izstrādi.

Ja jau būtu nauda un vēlēšanās, varbūt jauna civillikuma tapšana tiešām būtu iespējama. Tādā gadījumā, pārrakstot likumu pilnīgi jaunā variantā, svarīgākais būtu mūsdienīgas valodas izmantošana un arī atsevišķu daļu loģiskāks izvietojums.

Tomēr pilnīgi jauna civillikuma izstrāde prasītu vismaz trīs vai vairākus gadus un acīmredzot būtu grūti atrast kādu Saeimas frakciju, kas uzņemtos šādas idejas virzīšanu. Turklāt jāatzīst, ka daudzi citi uzdevumi likumu sakārtošanā pašlaik ir aktuālāki. Kaut arī ar trūkumiem, Civillikums tomēr darbojas.

— Ja tomēr tiktu izlemts par labu jauna civillikuma veidošanai un jums piedāvātu piedalīties šāda projekta īstenošanā, kuri būtu tie Latvijas juristi, ar kuriem kopā jūs riskētu uzsākt šādu milzīgu darbu?

— Tas ir pārāk sarežģīts jautājums. Lai nopietni atbildētu, man būtu ilgi un gari jādomā.

— Nosauciet vismaz dažus vārdus, kas jums nāk prātā.

— Kaut gan ne īpaši, tomēr vienkāršāk man varbūt būtu nosaukt vismaz dažus kolēģus, ar ko kopā, manuprāt, būtu iespējams strādāt pie saistību tiesību daļas.

Viens no viņiem, kam šāda likuma izstrādē būtu noteikti jāpiedalās, varētu būt Uldis Pētersons, Satiksmes ministrijas valsts sekretārs, arī katedras mācībspēks, asociētais profesors un zvērināts advokāts Jānis Rozenfelds. Saistību tiesību kursu pie mums ir lasījis arī Augstākās tiesas senators Rolands Krauze, arī praksē viņam ir saskare ar daudziem strīdīgiem jautājumiem, kaut gan viņš pats uzskata, ka viņa specializācija vairāk ir mantošanas tiesības.

Es priecātos, ja jauna civillikuma izstrāde notiktu sadarbībā ar Saeimas Juridiskās komisijas darbinieci Guntu Višņakovu — piedaloties komentāru rakstīšanā Civillikuma Lietu tiesību daļai, viņa parādīja, ka ļoti labi jūt, kur normas saskan un kur starp tām ir pretrunas.

Ļoti vērtīga uzlecoša zvaigzne mums ir Erlens Kalniņš. Kaut gan viņa pieredze vēl nav īpaši liela, varētu noderēt viņa spējas atrast un salīdzināt dažādu citu valstu kodeksu normas.

Iespējams, ka būtu jāmeklē kāds, kas ir ilgāku laiku stažējies Vācijā un zina turienes civiltiesības. Tāds mums ir Kaspars Balodis, kurš pašlaik Vācijā beidz doktora darba izstrādi.

Ja man vajadzētu ieteikt autorus visa civillikuma veidošanai, kā speciālisti īpašuma tiesībās es nosauktu arī nesen ievēlētās asociētās profesores Satversmes tiesas tiesneses Ilmas Čepānes vārdu.

— Jau ir pagājis zināms laiks, kopš mūsu valsts sāka savas likumdošanas veidošanu. Vai tā, jūsuprāt, jau ir sasniegusi zināmu brieduma pakāpi, vai gaisma šķietami nebeidzamā likumu pieņemšanas tuneļa galā jau ir redzama? Turklāt — cik harmonisks ir bijis šis process?

— Tāpat kā Rīga nav un nevar būt uzcelta, arī likumu pieņemšanas process laikam ir nebeidzams.

Bet lielos vilcienos, manuprāt, pamatnozares jau ir aptvertas — vismaz vienreiz jau caurskatītas.

Joprojām atpaliek administratīvās tiesības un process, kaut gan likumprojekti jau ir gatavi un virzās uz priekšu.

Aizvien jauni un jauni sarežģījumi un neskaidrības, kas nav tipiskas Eiropai, protams, parādās likumos un praksē, kas saistīta ar sarežģīto nekustamo īpašumu atgūšanu, zemes, kā arī administratīvi teritoriālo reformu.

Tāpat, salīdzinot ar ārvalstīm, ir iespējams apgalvot, ka tur ir spēcīgāk nodrošināta darbinieku puse koplīguma slēgšanas laikā. Uzskaitījums var būt ļoti garš.

Tomēr var droši apgalvot, ka Latvijai jau ir svarīgākie likumi, kas pamatvilcienos aptver visu ļoti daudzveidīgo sabiedrisko dzīvi.

— Jūs esat viens no retajiem Latvijas juristiem, kas cenšas savienot praktisko un zinātnisko darbību. Kāpēc jums ir par maz tikai ar praksi, ar kuru pietiek vairumam Latvijas juristu?

— Es tomēr neteiktu, ka vairumam juristu pietiek ar praktisko darbību.

Mēs varētu iedalīt tā: juristi praktiķi un maza, bet ļoti svarīga pedagogu daļa — juristi pedagogi un zinātnieki. Tikai zinātnieks jurisprudencē laikam nav veiksmīgākā izvēle, to, ka, tikai kabinetā sēžot, ir grūti spriest par likumu darbību, pierādīja padomju laika pētniecības institūti.

Es sevi pieskaitu pie šīs juristu pedagogu un zinātnieku grupas.

Universitātes mācībspēki bija novērojuši, ka man ir zināmas dotības analizēt, pētīt, un faktiski tieši augstskolas vadība man piedāvāja — strādāt universitātē un arī pētīt. Šo izvēli es neesmu nožēlojis.

Starp citu, Universitātē strādājot, vairākkārt man ir nācies sastapties ar gadījumiem, kad kolēģis sākumā izlemj pilnībā pievērsties praksei, jo tā sola labas peļņas iespējas, bet vēlāk tomēr vēlas šeit atgriezties.

Pirmkārt, tādēļ, ka, nemeklējot un neizpētot gan pašreizējo, gan pirmskara teorētisko Latvijas un ārzemju literatūru, viņi sastopas ar daudziem neatrisināmiem jautājumiem paši savā praksē. Otrkārt, piemēram, tiesību zinātņu doktora tituls uz vizītkartes skan diezgan lepni un iekārojami. Šo abu iemeslu dēļ pedagoga un praktiķa darbs attīstās kopsolī arī ārvalstīs.

— Ja jūs salīdzināt jurisprudences un citu zinātņu nozaru attīstību, vai varat apgalvot, ka šādu juristu, kas, vai nu pašapliecināšanās, vai kādu citu iemeslu vadīti, ir ar mieru veltīt sevi zinātniskajam darbam, Latvijā ir pietiekami?

— Pilnīgi droši es varu apgalvot, ka nepietiek, turklāt šis jaunu censoņu trūkums jurisprudences zinātnē ir tuvu traģiskam.

Protams, ir labi, ka jau trešā ceturtā kursā mūsu studenti atrod stipendijas un citas studiju iespējas mācībām ārvalstīs. Jau pašlaik mums ir juristi ar bakalaura un maģistra grādiem, kas iegūti Anglijā, Vācijā vai Amerikā. Diemžēl viņu ir ļoti maz, un paaudžu nomaiņa notiek pārāk smagi.

Vairums mūsu profesoru ir cienījamā vecumā, un mūs no šiem nedaudzajiem jaunajiem šķir liela gadu plaisa. Par zinātnieku nevar kļūt dažos gados, tam ir nepieciešams laiks.

Protams, arī ārzemēs vairums augstskolu pasniedzēju paralēli strādā, un, protams, ir brīnišķīgi, ja, lasot lekcijas, ir iespējams visu laiku bārstīt svaigus piemērus "iz dzīves". Tomēr ļoti gribētos, lai tādu juristu, kas skaidri pasaka, ka viņu pamatdarbs tomēr būs augstskola un ka viņi darīs visu, lai pēc iespējas ātrāk uzkrātu doktora grādam atbilstošu zināšanu bagāžu, būtu daudz vairāk.

Diemžēl tas ir naudas jautājums. Jo to, ko var piedāvāt Juridiskā fakultāte, nevar salīdzināt ar to, ko saņem lielu firmu juristi. Bieži vien pat advokāta palīgs saņem vairāk nekā mūsu docents.

— Vai Juridiskās fakultātes mācībspēkiem, jūsuprāt, ir izdevies atteikties no ilgus gadus veidotās padomju tiesību skolas, tiem jurisprudences pamatprincipiem, kas studentiem tika mācīti toreiz, un veidot jaunus? Jūs esat bijis arī šīs fakultātes dekāns.

— Dekāns es esmu bijis pat divas reizes, tādēļ kaut ko varu spriest par visu fakultāti arī kopumā. Vai visiem šeit ir izdevies "pāraugt" ne tikai formāli, bet arī sirdī, man tomēr ir grūti apgalvot.

Pilnībā aizmirst ilgus gadus mācīto nav iespējams un varbūt pat nevajag. Jo salīdzinājums jebkurā izziņā ir vērtīgs. Es joprojām turpinu salīdzināt piegādes līgumus tagad un padomju laikā, kad bija plāni un komisijas, kas šīs piegādes pārbauda. Līdzīgi ir ar citiem kolēģiem.

Tieši tādēļ, manuprāt, mums ir pat dažas priekšrocības, salīdzinot mūs ar Rietumu mācībspēkiem, kuri nekad nav pat dzirdējuši par alternatīviem risinājumiem — viņi pazīst tikai tos principus, kas viņiem mācīti kopš bērnības.

Šādā nolūkā, lai iepazīstinātu studentus ar Latvijas, Krievijas un Eiropas tiesību sistēmu, es gada otrajā pusē divus mēnešus lasīšu lekcijas ASV Ziemeļrietumu juridiskajā augstskolā Portlendā. Es centīšos viņiem parādīt, ka dažādu valstu likumdošanā ir atšķirīgi noteikumi pat līgumu slēgšanā, piemēram, kad skaitās dota atbilde uz priekšlikumu noslēgt līgumu — vai nu tad, kad atbildi nosūta, to saņem, vai saņem un izlasa. Dažādās valstīs tas var būt atšķirīgi.

Arī tas, vai soda uzdevums civiltiesībās ir tikai atjaunot mantisko līdzsvaru vai tomēr tam ir arī preventīvs raksturs. Padomju tiesībās, arī civiltiesībās, soda uzdevums bija audzināt, ietekmēt un izslēgt turpmākus pārkāpumus. Turpretī angļiem no tā ir vienkārši bail — ka tik kāds nekļūtu bagāts uz otra neveiksmes rēķina.

— Jūsu fakultātē ir viens no lielākajiem iestāšanās konkursiem, jurists ir ļoti prestiža profesijas izvēle jauniešu vidū. Vai jūs vēl lolojat kādas cerības, ka šos jauniešus vada kādi ideāli — iedibināt taisnību, palīdzēt vājākajam atgūt zaudētās tiesības? Vai arī šo izvēli vada tikai labi nodrošinātas dzīves kārojumi?

— Es domāju, ka jaunos cilvēkus vada abas šīs tieksmes. Es pazīstu mūsu studentus, starp viņiem ir arī ideālisti, tādi, kas tic, ka viņi sekmēs taisnīgumu un tiesiskumu.

Vienlaikus neapšaubāmi viņi ir pārliecināti, ka šādi centieni atmaksāsies arī viņiem pašiem.

Kādreiz, kad es vēl darbojos visas Latvijas Universitātes uzņemšanas komisijā, nereti no dažādiem avotiem es dzirdēju apgalvojumu, ka Juridiskajā fakultātē esot grūti iestāties, bet viegli mācīties, jo neesot ne laboratorijas darbu, ne milzu sarežģītu matemātisku aprēķinu, ne precīzu rasējumu. Varbūt kādu vēl mūsdienās vada šādi argumenti. Kaut gan šīs cerības šeit tiek pieviltas — ar daiļrunību vien apvārdot mūsu mācībspēkus diezin vai kādam vairs izdodas.

— Kādi bija jūsu paša motīvi, kad jūs jaunībā izvēlējāties jurista profesiju?

— Es tomēr atļaušos teikt — ideālisms. Cīņa par taisnību, arī pārliecība par to, ka ar domāšanu un prātu var palīdzēt atrisināt dažādas konfliktsituācijas.

Arī mans tēvs bija advokāts. Tādēļ šo to no šī darba es jau biju vērojis un sapratis arī mājās.

— Jūs sakāt — ar daiļrunību vien juristam nepietiek. Kas, pēc jūsu domām, ir svarīgākās laba jurista īpašības?

— Tā nav rakstura īpašība, bet ļoti nepieciešama ir profesionalitāte. Tā balstās uz daudzējādiem pamatiem, galvenokārt tomēr uz zināšanām.

Jāatzīst, mani kolēģi bieži nāk pie manis un lūdz konsultācijas konkrētos gadījumos, jo viņiem esot vajadzīgs mans skatījums uz problēmām kompleksi. Nereti viņiem iznāk brīnīties, kad es ierosinu kāda jautājuma risināšanā ņemt vērā kādu jaunu, negaidītu aspektu. Jo praksē bieži vien uzmanība koncentrējas tikai uz vienu likuma normu — to tad nu arī mēģina piemērot vai atspēkot. Tomēr ļoti bieži vajadzētu izrauties no šiem šaurajiem rāmīšiem un raudzīties uz problēmu daudzu citu likuma normu kontekstā.

Šāda visas likumdošanas sistēmas izjūta, protams, veidojas ilgu gadu laikā. Otrs šādas pieredzes aspekts ir precedenti — atmiņas par kādu līdzīgu situāciju un to, kā tā atrisināta.

Godīgums. Kurā profesijā tas nav vajadzīgs? Kādēļ lai juristi būtu izņēmums?

— Beidzot Juridisko fakultāti, ir visai plašas darba izvēles iespējas. Kurā no amatiem — prokurora, tiesneša, advokāta — jaunajam censonim būtu vislielākās iespējas realizēt savus jaunības ideālus par taisnīguma triumfu? Vai jums savā advokāta praksē nav gadījies atteikties no klienta tikai tādēļ, ka jūs saprotat — šīs intereses nav taisnīgas?

— Man jāatzīst, ka mana advokāta prakse nav bieži saistīta ar konkrētu cilvēku tiesu lietām. Mūsu birojs apkalpo lielas uzņēmējsabiedrības, kā arī veic dažādu likumprojektu un citu normatīvo aktu izstrādi, piemēram, par naftas izpētes darbu tiesisko bāzi Baltijas jūrā.

Man ir bijušas lietas, kurās man klientam nācies teikt — jūs nevarat šo lietu uzvarēt, jo pēc likuma tā jāizlemj par labu otrai pusei. Es varu iet uz tiesu, bet mums acīmredzot šajā procesā neizdosies uzvarēt.

Ir advokāti, kuri šādā situācijā apgalvo, ka nekad neko dzīvē nevar zināt un tieši tādēļ ir jāmēģina cīnīties jebkurā situācijā, jācenšas pārliecināt tiesnesi, ka mūsu puses argumenti ir daudz spēcīgāki par otras puses argumentiem. Dažreiz tas arī izdodas.

Tieši tādēļ jaunajā Civilprocesa likumā sacīkstes princips ir pacelts vēl nebijušā augstumā, un daudzi tiesneši atzīst, ka, vadoties pēc tā, var būt netaisnīgi spriedumi. Tāpēc vien, ka viena puse nav bijusi pietiekami gudra, lai atrastu un noliktu tiesneša priekšā savus spēcīgākos argumentus vai vienkārši atrastu un nosaukto vajadzīgo likumu.

Tieši tādēļ advokāta darbs ir zināmā mērā vienpusējs, bet par ļaunprātību to nevarētu saukt nekādā gadījumā. Kriminālprocesā viņš saka tikai to, kas mīkstina apsūdzētā vai tiesājamā vainu, bet civilprocesā — runā tikai par tiem apstākļiem, kas pierāda viņa klienta taisnību.

Bet, runājot par amatu nozīmību, protams, jāatzīst, ka vissvarīgākais šeit ir tiesneša amats. Viņam tiesas procesā ir jābūt izteikti objektīvam, un viņa vienīgais kritērijs drīkst būt tikai likums. Diemžēl ne visi tiesneši šos principus realizē un attaisno, tas ir jāatzīst. Tiesā mums ir pietiekami daudz problēmu.

— Kas ir jūsu tuvākās nākotnes plānos — kādi pētījumi, rakstu temati?

— Tiklīdz es pabeidzu Civillikuma Saistību tiesību daļas komentārus, radās priekšlikums vadīt un zinātniski rediģēt jaunā Civilprocesa komentāru izstrādi. Šajā nolūkā mēs saorganizējām tādu savdabīgu autoru kolektīvu, ieskaitot Augstākās tiesas Senāta senatorus un citus tiesnešus, arī Gunāru Aigaru, kurš bija šī likuma izstrādes grupas vadītājs. Šis darbs jau tuvojas nobeigumam. Civilprocesa likums jau ir spēkā kopš 1.marta, un komentāri ir nepieciešami pēc iespējas ātrāk.

Man kolēģi ir teikuši, ka es strādāju visai ražīgi. Es savukārt brīžiem domāju, ka gribētos mazliet arī atpūsties. Tomēr mājās divās mapēs man krājas materiāli arī Civiltiesību Saistību tiesību mācību grāmatai. Protams, es negribu šeit saukt konkrētus termiņus.

Svarīgākais iemesls šādai grāmatai ir tas, ka ir ļoti daudzas ārpus Civillikuma palikušas sfēras, kuras tomēr vajadzētu komentēt, — pārvadājumi, transports, zinātniskā pētniecība, būvniecība. Lai studentiem rastos skaidrība par šiem jautājumiem, būtu jāuzraksta mācību grāmata.

Zināma līdzdalība man acīmredzot ir paredzama arī Komerclikuma atsevišķu pantu rediģēšanā. Es cenšos pēc iespējas izvairīties no iesaistīšanās visa šī likuma tapšanā. Jo to, ko nozīmē vienu niecīgu likuma grozījumu sagatavošanas un pieņemšanas process, es izbaudīju, naftas izpētes un ieguves programmas ietvaros gatavojot grozījumus likumā "Par zemes dzīlēm". Mums vajadzēja grozīt tikai vienu pantu, lai šajā jomā sadalītu kompetenci un Ekonomikas ministrija iegūtu tiesības pārzināt naftas darbu ekonomiskos jautājumus. Taču šis mazais likuma grozījums ieilga gandrīz divu gadu garumā. Kādā brīdī mūsu priekšlikumam pievienojās vēl vairāk nekā trīsdesmit papildinājumi likumā, ko piedāvāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un citas valsts institūcijas. Es sapratu, ka tas ir pārāk liels laika kavēklis un lieki strīdi, kur vairs nefunkcionē juridiskie argumenti, bet noteicošās ir kādas citas intereses.

Baidoties no šādām pašām komiteju, komisiju, frakciju un sekciju sēdēm, kur darbojas nevis juridiskās zināšanas, bet vārdu spēles, es cenšos turēties tālāk no Komerclikuma un priecājos, ka atradās enerģisks jauneklis Aigars Strupišs un viņam palīgos no Privatizācijas aģentūras Viktors Šadinovs, arī mūsu fakultātes mācību spēks. Un ka šis likums veidojas tāds, kāds pagaidām vēl Eiropā nav neviens. Tur, piemēram, būs nodaļa par koncerniem, varbūt arī par komercķīlām — tādu nav nedz Vācijas, nedz kādos citos komerclikumos.

Es piedalos tikai komercdarījumu nodaļas veidošanā.

Bet tad, kad likums jau būs gatavs, gan praktiķiem, gan studentiem būs nepieciešami komentāri. Šādu komentāru vai mācību grāmatas rakstīšanā savukārt es piedalītos labprāt.

— Jūsu kādreizējie studiju biedri un it īpaši studiju biedrenes vēl joprojām nespēj aizmirst to, kā jūs esat dejojis Lielajā aulā. Vai jūs dejojat joprojām, un kā vēl paspēj relaksēties zinātnieks, pedagogs, advokāts un daudzus citus darbus darošais Kalvis Torgāns?

— Šīm dāmām es varu atbildēt, ka pavisam nesen, apspriežot katedrā manu kandidatūru pārvēlēšanai uz nākamajiem sešiem gadiem par katedras vadītāju, kopā ar citiem manu kolēģu argumentiem arī šis fakts — ka pēdējā Juristu biedrības rīkotajā ballē, tāpat kā iepriekšējās, es esmu bijis viens no aktīvākajiem dejotājiem, tika minēts par labu manai ievēlēšanai.

Es joprojām nevaru atteikties no tā, kas man patika jaunībā, — dziedāšanas, dejošanas un sportošanas.

Vēl viens veids, kā es relaksējos, ir mūzika — visdažādāko laiku un stilu. Varbūt manā vecumā tas nav īpaši normāli, bet mans pēdējais lielākais kolekcijas papildinājums ir kantrī stila mūzika.

Man patīk arī tāda mūzika, kas ir tuva, nu, varbūt ne gluži pašiem ekstrēmākajiem jaunajiem cilvēkiem, bet studentiem gan. Es nepiederu pie tiem, kas pārzina grupas, to dibinātājus un dalībnieku sastāvu, es vienkārši veikalā paklausos un jūtu, vai man patīk vai ne. Starp citu, es varu pateikt arī to, vai kādai grupai veiksies un vai tā vispār kļūs populāra. To jūt.

Mans brālis muzikologs man reiz pārmeta, ka es klausos klasiskās mūzikas mūsdienu apdares, kas viņam šķiet pārāk primitīvas, jo veselu orķestra partitūru tur spēlē kādi četri instrumenti. Tomēr skaistā melodija taču saglabājas, neraugoties uz to, ka ir papildināta ar labiem basiem.

Pēdējā laikā man katru dienu ir jāatrod vismaz vēl pusstunda laika, lai paklausītos angļu tekstu un radinātos pie valodas, kurā man būs jālasa lekcijas Amerikā.

Kā es savas bibliogrāfijas ievadā rakstu, mana sieva dažkārt pielīdzina mani Bērtulsonam — atcerieties šo Paula Putniņa mūžīgo ideālistu lugā "Uzticības saldā nasta". Arī es visiem uzticos un, piemēram, līdz pat pēdējam brīdim cerēju, ka "Banka Baltija" tomēr izķepurosies, diemžēl vīlos un līdzīgi daudziem citiem pazaudēju tur naudu.

Arī fakultātē ir gandarījums, kad tieku uzklausīts. Arī no studentu puses. Kaut gan man ir ārkārtīgi stingra pasniedzēja slava — ja esmu diplomdarba vadītājs, pie manis neiet cauri princips "cik uzķēpāsi, tik būs labi", tomēr pēc fakultātes beigšanas, šajās pašās Juristu biedrības ballēs, man nāk klāt un atzīstas, ka esmu bijis labākais mācībspēks.

Tā man tomēr ir vislielākā atzinība.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore