Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Karņejevs pret Latviju”

5.jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā “Karņejevs pret Latviju”. Tiesa vienbalsīgi konstatēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta 4.punkta (apcietinājuma kontrole) pārkāpumu un noraidīja Valentīna Karņejeva (iesniedzējs) sūdzību par Konvencijas 5.panta 1 (c) punkta (pirmstiesas apcietinājuma pamatojums) iespējamo pārkāpumu. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzībām par Konvencijas 5.panta 3.punktu (pirmstiesas apcietinājuma ilgums) un Konvencijas 6.panta 1.punktu (kopējais kriminālprocesa ilgums) Tiesa pieņēma Latvijas valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, saskaņā ar kuru iesniedzējam piedāvāts izmaksāt kompensāciju 2900 eiro (2039 latu) apmērā.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par viņam piemērotā apcietinājuma likumīgumu pēc nodošanas tiesai (Konvencijas 5.panta 1 (c) punkts), Tiesa konstatēja, ka iesniedzēja apcietinājums, sākot no 2000.gada 24.maija, kad viņš tika nodots tiesai, bija pamatots ar kompetento tiesu (Rīgas apgabaltiesas 2000.gada 24.maija un Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 1.novembra un 2003.gada 13.marta) lēmumiem, atbilstoši notikumu brīdī spēkā esošajām Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (KPK) normām un vēlāk pieņemtajiem grozījumiem 77.panta septītajā daļā. Tiesa piekrita valdībai, ka krimināllietas materiālos bija pietiekami pierādījumi, kas pamatoja iesniedzēja paturēšanu apcietinājumā, kas laika gaitā nemainījās. Rezultātā Tiesa noraidīja šo iesniedzēja sūdzību kā acīmredzami nepamatotu.

Izskatot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5.panta 4.punkta iespējamo pārkāpumu, Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, nebija lūdzis Rīgas apgabaltiesai un Augstākās tiesas Senātam pārskatīt viņam piemēroto apcietinājumu. Tiesa atzina, ka iesniedzējs bija vērsies Rīgas apgabaltiesā 2002.gada 18.oktobrī ar īsu, tomēr pamatotu lūgumu pārskatīt piemēroto apcietinājumu, norādot, ka tiesa ir nepamatoti ieilgusi un viņš atrodas apcietinājumā vairāk nekā divus gadus un 4 mēnešus. Turklāt Tiesa norādīja, ka iesniedzējs bija vērsies Rīgas apgabaltiesā vēl dažas reizes, jo no Tiesas rīcībā esošajām Rīgas apgabaltiesas atbildēm iesniedzējam bija secināms, ka iesniedzēja lūgumi bijuši līdzīga rakstura. Attiecībā uz atbilstoša tiesību aizsardzības līdzekļa trūkumu, kas paredzētu apcietinājuma regulāru kontroli pēc nodošanas tiesai (Konvencijas 5.panta 4.punkts), Tiesa, atsaucoties uz judikatūru citās lietās pret Latviju, konstatēja, ka laikā no 2000.gada 24.maija, kad Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu par iesniedzēja nodošanu tiesai, līdz 2002.gada 1.novembrim, kad beidzās KPK noteiktais maksimālais apcietinājuma termiņš, KPK normas neparedzēja apcietinājuma regulāru pārskatīšanu pēc krimināllietas nodošanas iztiesāšanai un tas principā palika negrozīts, līdz tika pasludināts pirmās instances spriedums. Vēl vairāk, arī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, atbildot uz iesniedzēja 2002.gada 18.oktobra iesniegumu, bija atsaucies uz piemērojamām likuma normām un norādījis, ka Augstākās tiesas Senāts ir pagarinājis iesniedzēja apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 30.aprīlim, tādējādi apstiprinot, ka iesniedzējam nepastāvēja citas iespējas lūgt pārskatīt piemēroto apcietinājumu. Tiesa atzīmēja, ka gadījumā, ja uz personas apcietinājumu ir attiecināms Konvencijas 5.panta 1.(c) apakšpunkts, tā pārskatīšanai ir jānotiek tiesas sēdē. Tiesa konstatēja, ka šajā lietā nav notikušas tiesas sēdes ne Rīgas apgabaltiesā, ne Augstākās tiesas Senātā un līdz ar to iesniedzējam netika piedāvātas procesuālas aizsardzības iespējas, ko paredz Konvencijas 5.panta 4.punkts. Vērtējot laika posmu no 2002.gada 1.novembra līdz 2003.gada 15.septembrim, kad iesniedzēja apcietinājuma termiņu pagarināja Augstākās tiesas Senāts, Tiesa konstatēja, ka arī šajā posmā iesniedzējs bija vairākkārt lūdzis pārskatīt apcietinājumu, lūgumus noraidīja Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, kas neatbilda jau iepriekšminētajām Konvencijas 5.panta prasībām par apcietinājuma pārskatīšanu tiesas sēdē. Visbeidzot, atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2003-03-01, Tiesa norādīja, ka kopš 2003.gada 1.oktobra pastāvošā kārtība tika mainīta un lēmumus, ar kuriem apcietinājums tika piemērots saskaņā ar KPK 77.panta septīto daļu, bija jāpieņem, nodrošinot apcietinātā tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, klātesot pašam apcietinātajam/viņa aizstāvim. Attiecīgi, Tiesa šajā lietā konstatēja Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Karņejevs pret Latviju”

Iesniedzējs ir Valentīns Karņejevs, Latvijas Republikas nepilsonis, dzimis 1978.gadā, pašlaik izcieš brīvības atņemšanas sodu Jelgavas cietumā.

1999.gada 4.oktobrī Garkalnē tika atrastas divu neatpazītu personu mirstīgās atliekas. Par šo faktu Valsts policija ierosināja krimināllietu par slepkavību, kas izdarīta pastiprinošos apstākļos. 1999.gada 8.oktobrī uz aizdomu pamata par minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu Valsts policijas darbinieki aizturēja iesniedzēju un vēl trīs personas. 1999.gada 11.oktobrī Rīgas rajona tiesa piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu, kas sākotnēji tika piemērots uz diviem mēnešiem, bet vēlāk tika vairākas reizes pagarināts. Visi lēmumi, ar kuriem tika piemērots pirmstiesas apcietinājums, bija sastādīti uz standarta veidlapām. Iesniedzējs nevienu no šiem lēmumiem nepārsūdzēja. 2000.gada 24.maijā ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu iesniedzēja un līdzapsūdzēto personu krimināllieta tika nodota tiesai. Piemērotais drošības līdzeklis tika atstāts negrozīts, nesniedzot tam nekādu motivāciju. Pirmā tiesas sēde tika nozīmēta uz 2001.gada novembri.

Vienlaikus 1999.gada 5.februārī Valsts policijā tika ierosināta krimināllieta par automašīnas zādzības faktu. 2000.gada maijā iesniedzējs vērsās pie Centrālcietuma administrācijas ar iesniegumu, kurā informēja, ka 1999.gada sākumā viņš esot nozadzis automašīnu. Attiecīgi, iesniedzēja sniegtā informācija tika sasaistīta ar ierosināto krimināllietu, un viņš tika apsūdzēts zādzībā, kas izdarīta atbildību pastiprinošos apstākļos. 2000.gada 4.decembrī ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu minētā krimināllieta tika nodota tiesai. Drošības līdzeklis netika noteikts, atsaucoties uz 2000.gada 24.maija tiesas lēmumu pirmajā krimināllietā.

2002.gada 18.oktobrī iesniedzējs lūdza atbildīgo Rīgas apgabaltiesas tiesnesi grozīt viņam piemēroto drošības līdzekli, taču šis iesniedzēja lūgums tika noraidīts. 2002.gada 1.novembrī Augstākās tiesas Senāts izņēmuma kārtā pagarināja iesniedzējam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma termiņu. Krimināllietas iztiesāšana pirmajā instancē tika uzsākta 2003.gada 21.februārī, apvienojot vienā lietvedībā abas pret iesniedzēju ierosinātās krimināllietas. 2003.gada 13.martā Augstākās tiesas Senāts atkārtoti izņēmuma kārtā pagarināja iesniedzējam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma termiņu. Nākamās piecas Rīgas apgabaltiesas sēdes tika atliktas dažādu iemeslu dēļ, t.sk. liecinieku neierašanās un iesniedzēja slimības dēļ.

2003.gada 15.septembrī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu slepkavībā, kas izdarīta atbildību pastiprinošos apstākļos, un divās zādzību epizodēs, kas izdarītas atbildību pastiprinošos apstākļos, un piesprieda viņam mūža ieslodzījumu ar mantas konfiskāciju. Par tiesas spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību.

2004.gada 13.februārī Augstākas tiesas Krimināllietu tiesu palāta daļēji apmierināja iesniedzēja apelācijas sūdzību, samazinot viņam piespriesto brīvības atņemšanas sodu līdz 20 gadiem. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, kuru Augstākās tiesas Senāts 2004.gada 25.oktobrī noraidīja.

Savā pieteikumā Tiesai, atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1 (c) punktu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka pirmstiesas apcietinājums viņam netika piemērots un pagarināts likumā noteiktajā kārtībā.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kuru viņš uzskatīja par pārmērīgu, kā arī to, ka nacionālo tiesu lēmumos ietvertais pirmstiesas apcietinājuma pamatojums nebija pietiekami argumentēts. Kopējais pirmstiesas apcietinājuma ilgums iesniedzēja lietā bija trīs gadi un vienpadsmit mēneši, no kuriem trīs gadus un četrus mēnešus iesniedzējs pavadīja pirmstiesas apcietinājumā jau pēc tam, ka viņa krimināllieta tika nodota tiesai.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma kontroles neefektivitāti.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par kopējo kriminālprocesa ilgumu (gandrīz pieci gadi), uzskatot to par pārmērīgu.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa