Sveicu visus Latvijas iedzīvotājus Lieldienās!

Lieldienu laiks apliecina mūžīgo ritumu un nemitīgo atjaunotni dabā, prieku par Kristus augšāmcelšanos, kas atsaucas cilvēkos, mūsu domās un nākotnes redzējumā.

Lai ikkatram no jums daudz gaišu un labestīgu domu, kas rosina jauniem darbiem un sasniegumiem! Priecīgas Lieldienas!

No "Latvijas Vēstneša" Lieldienu apsveikumu pasta

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps † Jānis Vanags:

Kristus ir augšāmcēlies!

Patiesi augšāmcēlies!

Kad gadsimtu mijā restaurēja Rīgas Doma Kapitula zāli, sienas zem apmetuma tika blīvi noklātas ar stikla plāksnēm. Amatnieki domāja, ka nu gan ūdenim visi ceļi noslēgti. Taču ūdens izlauza sev ceļu cauri kolonnu un velvju kaltajiem akmeņiem. Tik apbrīnojami liels ir ūdens spēks un neatlaidība, ka tas atradīs ceļu, pat ja būs jāsadrupina akmens. Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus iejāja Jeruzalemē, viņu sagaidīja liels ļaužu pulks, kas līksmoja un sauca: "Ozianna Dāvida Dēlam, ozianna visaugstākajās debesīs!" Tur bija kādi no varas vīriem, kas gribēja apklusināt ļaužu liecību par Jēzu kā Visaugstākā Dēlu un visu cilvēku Pestītāju. Jēzus atbildēja tiem: "Ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks." Vēsts par Kristu nav atturama. Tā ienāk pasaulē ar spēku un neatlaidību. Kā dzīvais ūdens tā izlauzīs sev ceļu. "Ja cilvēki klusēs, tad akmeņi brēks," saka mūsu Kungs.

Jeruzalemē Svētā kapa jeb Augšāmcelšanās baznīcā glabājas tāds akmens, kas liecina. Tas ir gabals no akmens, kas bija uzvelts Kunga Jēzus kapam. Tam bija jābūt akmenim, kurš pilnīgi apturētu Labo vēsti par Jēzu, Dieva Dēlu, kurš nācis, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Vajāšanas, nodevība, šaustīšana, kronēšana ērkšķiem, krustā sišana un beidzot — akmens uz kapa. Visu, ko pretinieki spēja, viņi bija darījuši. Kapa akmens bija viņu pēdējais vārds. Lieldienu rītā tas tika aizmests sānis. Kristus cēlās no kapa mūžīgi dzīvs. Viņa vēsti nevar atturēt, tā izlauzīs sev ceļu. To Visuvarenais apstiprināja ar sava Dēla augšāmcelšanos. Akmens tam ir par liecību.

Jēzus teica: ja cilvēki klusēs, tad runās akmeņi. Daudzos novados, no kuriem kristīgā ticība izplatījās pasaulē, tagad saglabājušās vien senas baznīcas, kuru akmeņi liecina par Kristu. Cilvēku starp tiem vairs nav, baznīcas ir tukšas un pamestas. Tas nedrīkst notikt ar mūsu zemi un mūsu dievnamiem. Dievs negrib, lai par viņu liecinātu akmeņi, bet dzīvi cilvēki. Jēzus teica, ka Dievs var no akmeņiem darīt sev bērnus. Dievam tas tiešām nebūtu grūti. Taču Viņš negrib sev par bērnu akmeni, bet tevi. Kristus vēsts savu ceļu atradīs. Kādu tā atradīs tevi? Jēzus vārdos varam saklausīt, ka cilvēki mēdz būt vēl cietāki un nepieejamāki par akmeņiem.

Lasot Bībelē par senajiem notikumiem, jāpabrīnās par Jēzus pretiniekiem. Kā gan var gribēt apturēt vēsti par to, ka Dievs ir sūtījis pestītāju, kurš izcietīs mokas un nāvi mūsu vietā? Vai tad viņi paši gribēja tās ciest? Kā var gribēt apturēt to, kurš nācis uzņemties, izpirkt un piedot grēkus? Vai tad viņi gribēja piedzīvot, kā tas ir, kad Dieva tiesā netiek piedots? Un kā var gribēt cīnīties pret to, kurš ir atnesis mūžīgās dzīvības dāvanu? Vai tad ir kāds, kurš negrib mūžīgi dzīvot paradīzē? Tomēr, lai cik dīvaina liktos Kunga Jēzus pretinieku rīcība, viņi tikai darīja to pašu, ko neskaitāmi cilvēki dara šodien. Viņi negribēja apliecināt Jēzu par Dieva Dēlu un par savu Kungu. Arī mūsu dienās tas ir izšķirošais jautājums. Katrs labprāt gribētu saņemt visu, ko Kristus priekš cilvēkiem izcīnījis. Katram no mums ir tik daudz lietu, par ko rūpēties un zūdīties. Taču starp tām visām ir tikai viena lieta, kas jāizdara noteikti, — jāapliecina, ka Kristus ir Kungs. Šim uzdevumam mēs esam dzimuši pasaulē. Priekš tā mums Dievs ir devis mūsu mūža dienas. Priekš tā Kristus ir augšāmcēlies: "Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušiem, tu tiksi izglābts." Tas tev apsolīts Svētajos Rakstos.

Es sūtu sirsnīgus Lieldienu sveicienus visām Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas draudzēm, to mācītājiem, evaņģēlistiem, diakonijas un pārējiem draudžu darbiniekiem un Dieva lūdzējiem. Īpaši sveicieni baznīcas laikrakstam "Svētdienas Rīts", kam šajās Lieldienās aprit desmit gadu kopš atjaunošanas. Lai svētīgas Lieldienas visiem, kas godina mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos! Es gribētu uzaicināt un reizē novēlēt, lai katrs jo nopietni apdomā, kā jūs varat apliecināt Jēzu par Kungu — gan vārdos, gan ar savu dzīvi, gan savā ģimenē, gan tuvākā un tālākā apkaimē. Lai no mūsu dievnamu altāriem pa visu zemi iziet labā liecība, ko kristīgā baznīca gadu tūkstošos izteikusi vārdos: "Tavu nāvi, ak Kungs, mēs pasludinām un Tavu augšāmcelšanos mēs teicam, līdz Tu atnāksi godībā!" Priecīgas Lieldienas!

Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps metropolīts † Jānis Pujats:

Lielie Kunga Jēzus Augšāmcelšanās svētki liek šīs zemes bērniem pacelt savas domas uz debesu lietām. "Es ticu uz miesas augšāmcelšanos," tā kristieši saka, apliecinot savu ticību. Tā nav tikai formalitāte, jo kristieši patiesi tic cilvēku augšāmcelšanai pastarā dienā. Tā ir brīnišķa ticības patiesība, kas bāalstās Svētajos Rakstos. Apustulis Pāvils vēstulē filipiešiem raksta par Jēzu, ka "Viņš pārveidos mūsu necilo miesu, padarot to līdzīgu savai apskaidrotai miesai" (3,21). Citā Rakstu vietā šis apustulis to raksturo "garīgu miesu", kas vairs nav padota iznīcībai (1. Kor. 15,44,53). Un pats Kristus saka, ka "pēc augšāmcelšanās... visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs" (Mt. 22,30). Tāda, lūk, ir zemes bērnu nākotne, kur "Dievs noslaucīs ikvienu asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju..." (Atkl. 21,4). Šī nākamā dzīve ticīgajiem ir spēka avots, kas tiem palīdz iziet cauri visām laicīgās dzīves nebūšanām. Ticībā uz Dievu un cerībā Viņu skatīt nākamajā dzīvē lai smeļ spēku īpaši tie, kurus dzīves krusts nospiež sevišķi smagi. "Turiet drošu prātu," saka Kristus. "Es uzvarēju pasauli" (Jņ. 16,33).

Novēlu visiem gaišus Lieldienu svētkus!

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis:

Akmens ir vēlies,

Kristus ir cēlies —

Priecājies, priecājies, draudze!

Tā Lieldienās līdz ar  draudzēm Latvijā dzied latviešu evaņģēliski luteriskās draudzēs Austrālijā, Amerikā un daudzās Eiropas valstīs. Lieldienu pirmā zīme bija: noveltais akmens. Brīnās pie Jēzus kapa nonākušās sievas, brīnās mācekļi — kā tas varēja notikt, jo akmens "bija ļoti liels" (Marka ev. 16, 4b).

Sargāt un pieminēt ir kapa akmeņa uzdevums. Mūsu mīlestībā bieži apvienojas šīs abas vēlēšanās. Dažās zemēs kapu priekšā vai uz kapiem mēdz likt akmeņus, lai tie fiziski sargātu to, kas vēl palicis pāri no mūsu mīļajiem. Dažās zemēs šie akmeņi sargā galvenokārt šo cilvēku piemiņu. Latvijā pēdējos gados atjaunoti vai no jauna radīti simtiem pieminekļu cilvēkiem, kurus mēs negribam ļaut aizmirst, — sākot ar pirmo brīvības cīņu varoņiem līdz 1991. gada janvāra upuriem pie Bastejkalna. Un daudz dažādās vietās visapkārt zemeslodei kapu pieminekļi liecina par latviešiem, par viņu ticību un viņu dzimteni.

Lieldienas tomēr ir vairāk, izšķirīgi vairāk nekā tikai sargāt un pieminēt. Noveltais akmens liecina par dzīvību un brīvību. Mīļa piemiņa noved sievas pie kapa. Tur viņas pārsteidz vairāk, nekā mīļākā piemiņa varēja iedomāties: žilbinošais dzīvības stars. Akmens ir novelts, ne lai iznīcinātu pēdējo piemiņu, bet tāpēc, ka šeit ir ausis dzīvības spēks — lielāks nekā pagātnes piemiņa to būtu varējusi sevī tvert. Nāves vietā — dzīvība un brīvība!

Sargāt un pieminēt gribam arī mēs: mūsu mīļos, mūsu garīgo mantojumu, mūsu dzimteni. Tas ir labi, tā izpaužas mīlestība. Tikai bieži tā ir diezgan izmisīga cīņa ar aizmiršanu un pazušanu — ar nāves pārspēku. Tik daudzreiz paliek akmeņi vien.

Lieldienas ir Ventas upe dzīvībai, Dieva dāvāts pagrieziens. Sākot ar Lieldienām, pēdējās atkāpšanās vietā mēs dodamies uz priekšu pretī gaismai, brīvībai, dzīvībai. Mēs to ar prieku sveicam visur, kur mēs to jau saskatām: pavasara pumpuros, bērnos, mūsu dzīvā spēka panākumos, Gara augļos, piemēram, mīlestībā, laipnībā, saticībā. Kaut būtu jo daudz šo vietu mūsu dzīvē, mūsu latviešu sabiedrībā kā tēvzemē, tā plašā pasaulē! Kaut mēs būtu arvien par jaunu dzīvības un brīvības veicinātāji lielās un mazās lietās! Tas lai ir mūsu Baznīcas ārpus Latvijas Lieldienu novēlējums, mudinājums.

Un sargāt, pieminēt, vai tas tad būtu lieki? Nē, Lieldienu dzīvības gaismā tas saņem jaunu jēgu, jaunu apsolījumu. Mēs varam pie mūsu mīļo kapiem nolikt ziedus, sagaidot dzīvību kā dieva dāvanu. Jo kopš šīs Lielās dienas tā pati mūsu mīļā piemiņa var nolikt sēru drānas un tērpties cerībā. Brīnuma skarti arī mēs:

Akmens ir vēlies,

Kristus ir cēlies —

Priecājies, priecājies, draudze!

Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Andrejs Šterns:

Sirsnīgi sveicinu jūs visus gaišajās Lieldienās, Kristus augšāmcelšanās svētkos! Kristieši šos svētkus svin jau gandrīz divus gadu tūkstošus. Lieldienas ir kristīgās pārliecības pamats par Jēzu no Nācaretes kā Dieva Dēlu. Jēzus sekotāji bija zaudējuši visas cerības uz savu Kungu, kad redzēja to, mirstot krusta nāvē. Visu izmainīja Lieldienu rīts. Kristus bija augšāmcēlies no kapa. Dzīvā Kristus nepārprotamā klātbūtne viņus pārliecināja, ka notikums ir patiess. Jēzus dzīvs! Nāve ir pārspēta Dieva uzvarošajā spēkā! Viņš patiesi ir Dieva Dēls! Četrdesmit dienu laikā Jēzus tos mācīja saprast notikušā pamatojumu Svēto Rakstu pravietojumos un deva norādījumus par mācekļu tālāko sūtību. Tās nebija vīzijas, bet patiesi notikumi, kuri kļuva par Kristus apustuļu ticības pamatu. To dzīvēs, kuri pieņēma šo vēsti, notika brīnišķīga pārmaiņa. Viņi vairs nepielūdza elkus, viņi atbrīvojās no dažādām okultām saistībām un māņticības bailēm. Viņi sāka dzīvi vērtēt no mūžības perspektīvas. Realizējot dzīvē sava Kunga mācību, viņi sāka praktizēt pavisam jaunas attiecības savā starpā. Šīs pārmaiņas drīz vien pozitīvā nozīmē sāka ietekmēt sabiedrību. Kristus augšāmcelšanās diena patiesi bija kļuvusi par lielu dienu visiem, kuri ticēja Jēzum Kristum. Pieredze rāda, ka līdz pat mūsu dienām Kristum ticīgo dzīvēs apliecinājās tās pašas pozitīvās pārmaiņas. Ar to vēlos pasvītrot, ka ticība Jēzum Kristum nav kāds kults vai konkurējoša reliģija, bet dzīvi pārveidojošs spēks, kas pārveido cilvēkus vislabākajā nozīmē.

Mūsdienu sabiedrības dzīve gan personīgā, valstiskā un globālā nozīmē daudzkārt iezīmējas ar dzīves bezjēdzību ar visām no tā izrietošajām sekām: neticība, netaisnība, naids, neiecietība, nemiers, cietsirdīgs un amorāls dzīves veids un tā popularizēšana, asinsizliešana, bērnu seksuālā izmantošana un tamlīdzīgas lietas. Tādēļ nav brīnums, ka šo Lieldienu laiku apēno nacionālā naida konfrontācija Dienvidslāvijā, kas draud ar liela mēroga militāra konflikta draudiem. Kādēļ? Iemesls ir viens. Cilvēki nepazīst augšāmcēlušos Jēzu Kristu un Viņa mācību, kas liek mīlēt katru līdzcilvēku kā sevi pašu.

Domājot par Latvijas sabiedrību, par jaunatni, bērniem, ģimenēm, valsti kopumā, mana sirsnīgākā vēlēšanās ir, lai šīs Lieldienas kļūtu par spēcīgu impulsu mūsu dzīves atjaunotnei. Tas ir iespējams! Kristīgās baznīcas labākā pieredze to var apliecināt. Lai Lieldienu notikums realizētos mūsu dzīvēs, ir nepieciešama atgriešanās pie Evaņģēlija, kristīgās pārliecības pirmavota. To var izdarīt, personīgi lasot Evaņģēliju. Bet vislabākais ir šajās Lieldienās būt kopā ar kristīgo draudzi, kuru jums iespējams šajos svētkos sasniegt. Es jūs neaicinu pievērsties kādai reliģijai vai kultam, bet Evaņģēlija vēstī saklausīt aicinājumu personīgi ticēt Jēzum Kristum. Evaņģēlijs atklāj vienkāršu ceļu uz to caur personīgu ticībā teiktu grēku nožēlas lūgšanu, kura vērsta uz Dievu, pamatojoties uz Jēzus Kristus nāvi pie krusta mūsu grēku dēļ. Nebīstieties, ja sirds prasa no kaut kādas lietas atteikties! Tā ir Dieva balss jūsos. Paklausiet tai! Ja ticībā to darīsit, jūsu dzīve nepaliks bez Dieva svētīgā iespaida jūsu dzīvē.

Daba mostas pretī pavasarim un ziedonim. Dievs vēlas, lai mēs atplauktu iepretim Viņam un cits pret citu, ticot Jēzum Kristum. Patiesa ticība Kristum svētīs jebkuru dzīves personīgo un sabiedrisko jomu.