Ar svaigu skatu holokausta vēsturē Latvijā

Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders, saka tautas paruna. Tāda tā bija arī Liepājā pirms Otrā pasaules kara dzīvē nākušajam (1926) ebreju zēnam Eduardam Alperovičam, kas vēlāk pieņēma uzvārdu Anderss. Viņš ir daudzu zinātnisku darbu autors, bet nesen apgāds "Jumava" profesora Pētera Bolšaiša tulkojumā izdeva ārpusnieka grāmatu ar intriģējošu nosaukumu "Latviešu vidū holokausta laikā", kam pēcvārdu veltījis akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Ko nozīmē šāds nosaukums? Lieta tāda, ka neatkarības laikā pētījuma autors bija apguvis zināšanas latviskās mācību iestādēs, viņa ģimenei izdevās izvairīties no izvešanas 1941.gada 14.jūnijā, bet, sākoties nacistu okupācijai, Eduardam un viņa brālim Georgam izdevās iegūt dokumentu, ka viņu māte Ērika nav ebrejiete, bet gan šīs tautības ģimenē uzaudzināta atradene. Tā viņi kļuva par pusžīdiem. (E.Anderss savas grāmatas pirmajā daļā konsekventi raksta "žīdi", kā tas bija pieņemts starpkaru Latvijā, bet mēs, lai kādu neapvainotu, tomēr tā nedarīsim. – Aut.) Eduardam un Georgam izdevās atrast kādu nekādu darbu, un viņi redzēja tuvplānā holokausta šausmas Liepājā.

Nevēlēdamies vēlreiz piedzīvot padomju okupāciju, Eduards ar māti devās uz Vāciju, kur piedzīvoja īstu odiseju. Ne sākumā krievu, ne pēc tam Rietumu okupācijas varas iestādes negribēja ticēt, ka viņi izvairījušies no holokausta jūga, un tikai pēc ilgāka laika tika iegūta izbraukšanas atļauja uz ASV. Tur E.Anderss studēja vairākās augstskolās, iespēju robežās kādu laiku veltot arī holokausta izpētei, bet tad visu mūžu atdeva tikai eksaktai zinātnei. No 1955.gada līdz 1991.gadam strādāja par ķīmijas profesoru Čikāgas Universitātē un nodevās meteorītu un Mēness akmeņu izpētei. Censonim piešķīra dažādus akadēmiskus titulus, ieskaitot biedra statusu ASV Nacionālajā zinātņu akadēmijā un Goda doktora grādu mūsu Zinātņu akadēmijā.

Profesors, aizgājis pensijā,

ar pilnu krūti varēja sākt nodarboties ar savas tautas traģēdijas izpēti un vispār ebreju un latviešu attiecību problemātiku. Ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāja Marģera Vestermaņa un citu dzimtenes talcinieku palīdzību viņš uzrakstīja piemiņas grāmatu angļu valodā "Ebreji un Liepāja/Latvija. 1941–1945", kura iznāca ap tūkstoš eksemplāriem un par kuru atsauksmes bija ļoti iepriecinošas. 1997.gadā pētnieks nominēja holokausta upuru un varoņu nacionālajam memoriālam "Jad Vašem" Jeruzalemē piešķirt balvu "Taisnīgais starp tautām" divām latviešu kundzēm – Sofijai Zīvertei un Hertai Kārkliņai, kas bija devušas liecības, ka viņa māte ir vāciete.

Tā pienāca kārta dzimtajai Liepājai, uz kurieni E.Anderss devās vairākkārt. Viņš kopā ar Vladimiru Bānu un diviem draugiem no Izraēlas nolēma sakārtot pilsētas ebreju kapsētu un izveidot tur piemiņas sienu, uz kuras būtu uzrakstīti vairāk nekā 6400 ebreju vārdi, kuri kļuva par holokausta un gulaga upuriem. Atsaucās daudz ziedotāju, kuri deva gandrīz 24 000 dolāru. Sienas atklāšanā bez Valsts prezidentes un pilsētas mēra E.Anderss bija viens no runātājiem. Savos vārdos viņš ieskicēja arī Otrā pasaules kara noziegumus, tāpat glābēju cēlo rīcību. Bet turpinājumā pievērsās tagadnei un nākotnei: "Nodarīto postu nevarēs padarīt par nebijušu, noziegumus nevarēs aizmirst. Un tomēr pēc Otrā pasaules kara jau piedzimušas trīs paaudzes. Tad nu strādāsim visi kopā draudzīgi un mēģināsim saprast, kā nepieļaut diktatūras, karus un genocīdu."

E.Anderss un V.Bāns panāca, ka netālu no nacistu upuru masu kapa uzstādīja granīta plāksni, uz kuras trijās valodās bija rakstīts:

"Šeit, Šķēdes kāpās, no 1941. līdz 1945.gadam tika nogalināti 3640 ebreji, ieskaitot 1048 bērnus, ap 2000 padomju karagūstekņu, ap 1000 latviešu civiliedzīvotāju,* ieskaitot cilvēkus, kuri palīdzēja ebrejiem un karagūstekņiem un pretojās okupantiem.

Mēs godinām mūsu piederīgo un visu pārējo vardarbīgi nonāvēto upuru piemiņu.

Liepājas ebreju Eduarda Andersa un Vladimira Bāna ziedojums. 2006.g."

* Iespējams, ka daži no šiem skaitļiem, īpaši, kas attiecas uz nogalināto karagūstekņu un civiliedzīvotāju daudzumu, nav sevišķi precīzi. – R.T.

Monogrāfijas otro daļu

autors nosaucis mazliet pretenciozi – "Latviešu darbība Otrā pasaules kara laikā: objektīvs vērtējums". Taču šķiet, ka viņam uz to ir tiesības, jo jau iedaļas sākumā raksta pavisam konkrēti: "Man ir unikāla personiskā pieredze." Tālab atļausimies pagarāku citātu:

— "Es pārdzīvoju holokaustu Latvijā un zaudēju visus savus radiniekus, atskaitot vienu.

— It kā būdams pusebrejs, es varēju dzīvot un strādāt civilajā sabiedrībā bieži neatpazīts, redzēt un dzirdēt, ko runāja un darīja kā latvieši, tā arī vācieši.

— Kad sākās vācu okupācija, jau biju sasniedzis 15 gadu vecumu, tāpēc notiekošo spēju vērtēt ar gandrīz jau pieauguša cilvēka acīm. Mana labā atmiņa – ko mani kolēģi zinātnieki dēvē par zilonim līdzīgu – man ir līdzējusi precīzi saglabāt notikumu detaļas.

— Mana izglītība un mūža darbs eksaktajās zinātnēs man ir mācījuši novērojumus vērtēt kritiski un secinājumus gūt objektīvi, balstoties uz visiem ticamajiem faktiem un izslēdzot emocijas un aizspriedumus.

— 1947./48.gadā es aktīvi piedalījos kara noziegumu izmeklēšanā, kopš 1945.gada esmu interesējies par holokausta un Otrā pasaules kara vēsturi un kopš 1996.gada esmu nodarbojies ar šo tematu pētniecību.

— Es mācījos latviešu skolās, runāju latviski kā latvietis, pazinu simtiem latviešu, un daži man bija tuvi draugi.

— Es joprojām lasu latviešu valodā un esmu iepazinies ar daudziem pēdējo gadu latviešu vēsturnieku pētījumiem un publikācijām."

Izmantojot savu pieredzi un pētījumus, kā arī latviešu vēsturnieku (M.Vestermaņa, A.Ezergaiļa, L.Dribina, R.Vīksnes u.c.) darbus, viņš vēršas pret dažiem Rietumu, Krievijas un Izraēlas politiķiem un historiogrāfiem, kuri apvaino vai visu latviešu tautu antisemītismā. Profesors norāda, ka Latvijas Republikā šādas tendences, kas palielinājās K.Ulmaņa diktatūras laikā, tomēr nebija plaši izplatītas, pat īsi pirms kara sākuma Latvijā turpināja izsniegt iebraukšanas vīzas ebreju bēgļiem, kad vairums citu valstu to vairs nedarīja. E.Anderss deklarē rezolūti: "Cilvēki, kas Ulmani pielīdzina Hitleram un Latvijas Republiku – nacistu Vācijai, patiesi nezina, ko viņi runā."

Profesors lēš, ka holokaustā piedalījās ap 4000 latviešu, bet, runājot A.Ezergaiļa vārdiem, ne vairāk par 500 bija to, kas "nospieda mēlīti". Karā pret baltkrievu un citiem partizāniem piedalījās ap 10 000 latviešu, tātad kopā aptuveni viens procents Latvijas iedzīvotāju. Tas nedod tiesības uzvelt vainu visai latviešu nācijai. E.Anderss neapstrīd faktu, ka latviešu policijas bataljonos, kas siroja pa baltkrievu sādžām, bija arī "žīdu šāvēji". Taču nevar piekrist viņa apgalvojumam, ka tādu nebija Latviešu leģionā. Tiesa, šī formācija kopumā nepiedalījās nekādās soda ekspedīcijās, bet, kā teikts grāmatā un visiem labi zināms, leģionu sāka veidot no policijas bataljoniem un tur jau nu eksekutoru netrūka...

Iedaļā "Glābēji, palīgi un citi"

E.Anderss visnotaļ atzinīgi izsakās par latviešu piedalīšanos ebreju slēpšanā, apgādāšanā ar pārtiku, dokumentiem un cita veida palīdzību. Apzināto ebreju skaits, kurus labi cilvēki slēpa, līdz šim ir 427, glābēju skaits – vismaz 400–500, bet viņiem palīdzēja vēl aptuveni 1100 tuvinieku. Viņš ne tikai atzīmē labi pazīstamo Žaņa Lipkes varoņdarbu Rīgā, bet stāsta arī par citiem līdzīgiem gadījumiem. Dzimtajā Liepājā izcils glābējs bija kādreizējais jūrnieks Roberts Sedulis, kurš, būdams sētnieks, izbūvēja slēptuvi ēkā pilsētas centrā. Sākumā tā bija domāta četrām personām, bet vēlāk tur, 12–19 mēnešus, līdz pat kara beigām, slēpās vienpadsmit ebreji, un neviens viņu policijai nenodeva. Arī vairāki citi latvieši slēpa 6–8 personu grupas. Protams, ne visi glābšanas mēģinājumi beidzās laimīgi. Arī autora tēvu Ādolfu Alperoviču nodeva policijai sētnieks, un viņu 1944.gada decembrī nošāva. Taču bija gadījumi, kad palīdzēja pat latviešu šucmaņi.

Visu lieliski iezīmē

J.Stradiņa koncentrētais, bet saturīgais pēcvārds. Atgādināšu tikai dažas no viņa tēzēm:

— Prof. E.Anderss ir pasaules līmeņa ASV zinātnieks.

— Viņa grāmata "nav pretencioza, tai raksturīgs rāms vēstījums, neparasta objektivitāte un pat iecietība, vēlēšanās izprast dažādu cilvēku kategoriju motivāciju, taču arī milzu žēlums par bojā gājušajiem 7000 tautiešiem Liepājā, par iznīcināto primāro Liepājas "žīdu kopienu"".

— Viņš pareizi uzsver, ka "cilvēki jāvērtē pēc to individuālās uzvedības, nevis pēc stereotipiem, kas balstās uz iesīkstējušiem priekšstatiem par tautību, rasi un reliģiju. Viņš noraida aprobežotos aizspriedumus (arī ebreju vidū) par nācijas kolektīvo vainu, par latviešiem kā antisemītiem".

— "Arī šodien latviešu kā pamatnācijas un Latvijas valsts interesēs ir rūpes par nacionālajām minoritātēm, arī krievu, poļu, baltkrievu, ukraiņu, lietuviešu, ebreju kulturālās identitātes uzturēšanu, ievērot maksimālu toleranci, ievērot šo grupu kulturālās un etniskās īpatnības."

Šiem akadēmiķa slēdzieniem varu tikai pievienoties.

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs

Sic!

Vienlaikus sirsnīgā, koleģiālā draudzīgumā sveicam savu daudzgadējo autoru – profesoru, habilitēto vēstures doktoru, valsts emeritēto zinātnieku Rihardu Treiju viņa sudrabotajā dzīves dienā – 80. dzimšanas dienā.

Nav iespējams vienā elpā nosaukt tos simtus viņa rakstu un monogrāfijas Latvijas vēsturē un žurnālistikā. Tomēr atgādināsim šeit vismaz to, kas nācis pasaulē "Latvijas Vēstneša" apgādā: "Latvijas valsts un tās vīri. Latvijas Republikas valdības un to ministri savos darbos. 1918–1940" (1998), "Latvijas diplomātija un diplomāti. 1918–1940" (2003), "Prezidenti. Latvijas Valsts un Ministru prezidenti. 1918–1940" (2004), "Latvijas ģenerāļi. Armijas komandieri un štāba priekšnieki. 1918–1940" (2006), "Vilhelms Munters" (2010), un apceres, recenzijas, raksti, raksti…

Ar profesoru Rihardu Treiju mēs visi esam kļuvuši zinošāki, gudrāki, erudītāki, pret savu vēsturi uzmanīgāki.

… Skaidru skatu, vieglu spalvu, dziļu atbildīgumu patiesības, vēstures zinātnes un sabiedrības priekšā — arī turpmākajos dzīves soļos un darbā pie rakstu galda, godājamo profesor Treij!

– Jūsu "Latvijas Vēstnesis"

Eduards Anderss: "Latviešu vidū holokausta laikā". Prof. Pētera Bolšaiša tulkojumā, "Jumava", 239 lpp.