Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā "L.M. pret Latviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 19.jūlijā pasludināja spriedumu lietā "L.M. pret Latviju". Tiesa vienbalsīgi konstatēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta 1.punkta (e) apakšpunkta (brīvības atņemšanas nepieļaujamība bez likuma) pārkāpumu un noraidīja L.M. (iesniedzēja) sūdzību par Konvencijas 5.panta 4.punkta (tiesības uz brīvības atņemšanas efektīvu kontroli tiesā) iespējamo pārkāpumu.

Procesa ietvaros iesniedzēja lūdza Tiesu atlīdzināt viņai materiālos zaudējumus 13 090 eiro apmērā, morālo kaitējumu 27 035 eiro apmērā, kā arī ar tiesvedību Tiesā saistītos 1099 eiro izdevumus. Tiesa noraidīja iesniedzējas lūgumu par materiālo zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu un daļēji apmierināja iesniedzējas prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot viņai 9000 eiro, kā arī piešķīra 200 eiro atlīdzību attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem.

Komentējot iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 5.panta 1.punkta (e) apakšpunkta pārkāpumu, Tiesa sākotnēji atzīmēja, ka iesniedzēja 1999.gada 7.martā tika ievietota Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, pamatojoties uz Ārstniecības likuma 68.pantu (redakcija, kas bija spēkā 1999.gadā). Šajā sakarā Tiesa norādīja uz Ārstniecības likuma 68.panta neskaidro regulējumu, kas ļāva ļoti plaši interpretēt nosacījumus, uz kuru pamata personu pret tās gribu varēja ievietot slimnīcā. Tiesa norādīja: pat ja iesniedzēja varēja paredzēt, ka, iestājoties Ārstniecības likumā noteiktajiem nosacījumiem, viņa ārkārtas situācijā varētu tikt ievietota psihoneiroloģiskajā slimnīcā pret savu gribu uz laiku līdz 72 stundām, minētajā normatīvajā regulējumā pacientam nebija paredzētas pietiekamas garantijas pret patvaļīgu turpmāku piespiedu ārstēšanu slimnīcā, jo ne saskaņā ar likumā minēto regulējumu, ne arī saskaņā ar minētā regulējuma piemērošanas praksi ārstiem nebija noteikts pienākums sniegt informāciju par piespiedu ārstēšanas iemesliem un noteikt piespiedu ārstēšanas termiņu, kā arī ņemt vērā attiecīgā pacienta viedokli saistībā ar piespiedu ārstēšanas nepieciešamību.

Vērtējot ārstu konsīlija, kas veica iesniedzējas veselības stāvokļa izvērtēšanu, taisnīgumu un neatkarību, Tiesa konstatēja, ka šajā lietā ārstu konsīlijs, kura sastāvā bija tikai Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas ārsti, turklāt viens no tiem bija ārsts, kurš bija nozīmējis iesniedzējas hospitalizāciju, tikai konstatēja iesniedzējas veselības stāvokli un noteica viņas tālāku hospitalizāciju, tādējādi vājinot taisnīgas un neatkarīgas medicīniskas ekspertīzes garantijas iesniedzējai.

Tiesa tālāk atzīmēja, ka notikumu laikā spēkā esošās nacionālās tiesību normas attiecīgajiem ārstniecības speciālistiem vai kādai citai personai nenoteica tiesības izvērtēt iespēju piemērot alternatīvus un mazāk ierobežojošus ārstniecības pasākumus, kā arī periodiski izvērtēt nepieciešamību personas turpmākai piespiedu ārstēšanai slimnīcā.

Kā arī Tiesa konstatēja, ka laikā, kad iesniedzēja tika ievietota Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, nacionālās tiesību normas neparedzēja iespēju pārsūdzēt lēmumu par piespiedu ievietošanu slimnīcā. Tiesa atzīmēja: lai gan nacionālās tiesas pēc būtības bija vērtējušas iesniedzējas sūdzību par nelikumīgo ievietošanu slimnīcā, tomēr tas notika jau pēc viņas izrakstīšanas no Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas. Šajā sakarā Tiesa uzsvēra nepieciešamību nodrošināt brīvības ierobežošanas uzraudzības likumību jau laikā, kad personai tā tiek ierobežota. Attiecīgi Tiesa šajā lietā konstatēja Konvencijas 5.panta 1.punkta (e) apakšpunkta pārkāpumu.

Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 5.panta 4.punkta iespējamo pārkāpumu Tiesa konstatēja, ka minētā sūdzība netika iesniegta Konvencijā noteiktajā sešu mēnešu termiņā. Rezultātā Tiesa noraidīja šo iesniedzējas sūdzību kā nepieņemamu izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā

"L.M. pret Latviju"

Iesniedzēja L.M. ir Latvijas Republikas nepilsone ar pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā.

1999.gada 7.martā iesniedzējas kaimiņiene ziņoja Liepājas pilsētas pašvaldības policijas darbiniekiem par iesniedzējas skaļo un histērisko uzvedību un ka viņa draudot izlēkt laukā pa logu no piektā stāva. Ierodoties uz izsaukuma vietu, pašvaldības policijas darbinieki izsauca ātrās medicīniskās palīdzības brigādi un ugunsdzēsējus, kuri pa logu iekļuva dzīvoklī. Pēc iesniedzējas apskates ātrās medicīniskās palīdzības brigādes galvenais ārsts, neskatoties uz iesniedzējas iebildumiem, nogādāja iesniedzēju Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

1999.gada 7.martā Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas dežūrārsts I.S. izmeklēja iesniedzēju un, nozīmējot medikamentozo ārstēšanu, nolēma ievietot iesniedzēju stacionārā ārstēšanā Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

1999.gada 9.martā ārstu konsīlijs, kas sastāvēja no trīs ārstiem, tajā skaitā no I.S., izmeklēja iesniedzēju un noteica galīgo diagnozi – paranoidālā šizofrēnija, kā arī nolēma, ka iesniedzējai ir obligāti nepieciešama ilglaicīga medicīniskā aprūpe, līdz ar to viņai ir jāpaliek stacionārā uz nenoteiktu laiku.

Iesniedzēja no stacionāra tika izrakstīta 1999.gada 13.aprīlī.

2000.gada 3.martā Liepājas psihoneiroloģiskā slimnīca, atbildot uz iesniedzējas mātes 2000.gada 24.februāra sūdzību par iesniedzējas nelikumīgo nogādāšanu un ievietošanu slimnīcā 1999.gada 7.martā un iesniedzējai uzstādītās diagnozes pamatotību, informēja iesniedzējas māti, ka diagnoze bija pamatota un dienesta izmeklēšana nebija nepieciešama.

2000.gada 15.martā iesniedzēja lūdza Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas vadību izsniegt viņai atbilstošos izvilkumus no medicīnas kartē esošās informācijas par noteikto diagnozi, informāciju par diagnozes noteikšanas veidu, saņemto aprūpi un medikamentu devām. 2000.gada 29.martā Liepājas psihoneiroloģiskā slimnīca norādīja, ka šāda informācija var tikt sniegta tikai tiesai pēc tās pieprasījuma.

2000.gada 11.aprīlī iesniedzēja ar sūdzību vērsās Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā (MADEKKI) par viņas pretlikumīgo nogādāšanu un ievietošanu Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā 1999.gada 7.martā. 2000.gada 26.maijā MADEKKI sniedza atzinumu, atzīstot ātrās medicīniskās palīdzības brigādes 1999.gada 7.martā veiktās darbības par likumīgām.

2000.gada 15.jūnijā iesniedzējas māte savā vārdā vērsās MADEKKI par iesniedzējas pretlikumīgo ievietošanu Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā 1999.gada 7.martā. 2000.gada 5.jūlijā MADEKKI sniedza atzinumu par ārsta I.S. 1999.gada 7.marta veiktās rīcības likumību un adekvātumu saskaņā ar Ārstniecības likuma 68.pantu.

2000.gada 10.augustā iesniedzēja un viņas māte iesniedza prasības pieteikumu Liepājas tiesā administratīvā procesa kārtībā pret ārstu I.S. un medicīnas darbinieku, kas 1999.gada 7.martā pavadīja iesniedzēju līdz slimnīcai, lūdzot atzīt iesniedzējas ievietošanu Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā 1999.gada 7.martā par pretlikumīgu un atsaukt daļā uzstādīto diagnozi. 2000.gada 14.augustā Liepājas tiesa atteica pieņemt lietu izskatīšanai, jo nebija ievērotas procesuāla rakstura prasības.

2000.gada 21.augustā iesniedzēja un viņas māte iesniedza blakus sūdzību par iepriekš minēto Liepājas tiesas lēmumu Kurzemes apgabaltiesā, kas 2000.gada 21.spetembrī šo sūdzību noraidīja, pamatojoties uz to, ka slimnīcas ārsts nav persona, kas apveltīta ar "publisko varu", kuras ietvaros veiktās darbības būtu pārsūdzamas administratīvā procesa kārtībā. Kurzemes apgabaltiesa arī norādīja, ka iesniedzējas prasības tika iesniegtas novēloti, jo bija pagājis vairāk nekā mēnesis kopš divu MADEKKI atzinumu sniegšanas datumiem.

2000.gada 10.augustā iesniedzēja un viņas māte iesniedza civiltiesisko prasību Liepājas rajona tiesā pret ārstu I.S., lūdzot atzīt par nelikumīgu iesniedzējas ievietošanu slimnīcā 1999.gada 7.martā un atsaukt daļā uzstādīto diagnozi. Iesniedzēja atzina, ka viņa cieš no hroniskas psihiskas slimības, tomēr neuzskatīja, ka 1999.gada 7.martā viņas veselības stāvoklis nebija stabils un izraisīja nepieciešamību viņu ievietot slimnīcā.

2000.gada 11.decembrī Liepājas tiesa iesniedzējai nozīmēja ambulatoro tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kuras laikā iesniedzējai tika konstatēta pastāvīga paranoidālā šizofrēnija. Ekspertīzes komisija arī atzina, ka 1999.gada 7.martā iesniedzēja atradās psihotiskā stāvoklī, kuru izraisīja šizofrēnijas slimības saasināšanās un iesniedzējas uzvedība varēja būt bīstama viņas veselībai un dzīvībai.

2001.gada 14.februārī Liepājas tiesa izskatīja iesniedzējas un viņas mātes 2000.gada 10.augusta prasību un konstatēja, ka iesniedzējas ievietošana Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā notika atbilstoši Ārstniecības likuma 68.panta prasībām, kā arī nekonstatēja pretlikumīgas darbības diagnozes noteikšanas veidā un nozīmētajā ārstniecības kursā.

2001.gada 19.martā iesniedzēja un viņas māte iesniedza Kurzemes apgabaltiesā apelācijas sūdzību par Liepājas tiesas 2001.gada 14.februāra spriedumu. 2001.gada 9.oktobrī Kurzemes apgabaltiesa šo sūdzību noraidīja.

2001.gada 19.novembrī iesniedzēja un viņas māte iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam, kas 2002.gada 16.janvārī atstāja Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu negrozītu.

2006.gada 29.decembrī Valsts cilvēktiesību birojs iesniedza Satversmes tiesā pieteikumu par Ārstniecības likuma 68.panta (spēkā iesniedzējas minēto notikumu laikā) neatbilstību, tajā skaitā Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam. 2007.gada 3.aprīļa Satversmes tiesas rīcības sēdē tika nolemts izbeigt tiesvedību Valsts cilvēktiesību biroja ierosinātajā lietā, jo 2007.gada 1.martā Ārstniecības likuma 68.pants tika grozīts, paredzot tiesas kontroli gadījumos, kad pacients tiek pakļauts piespiedu ārstēšanai slimnīcā. Attiecīgie grozījumi stājās spēkā 2007.gada 29.martā un paredzēja detalizētu procedūru, lai noteiktu pacienta brīvības ierobežošanas tiesiskumu gadījumos, kad psihiatru konsīlijs ir lēmis par nepieciešamību pakļaut pacientu piespiedu ārstēšanai slimnīcā.

Savā 2002.gada 1.jūlija pieteikumā Tiesai iesniedzēja sūdzējās par šādiem viņas tiesību pārkāpumiem Latvijā: atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punkta e) apakšpunktu, iesniedzēja sūdzējās, ka viņas ievietošana psihiatriskajā slimnīcā bez viņas piekrišanas bija pretrunā Konvencijas 5.panta prasībām; atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzēja sūdzējās, ka viņai nebija nodrošinātas tiesības uz brīvības atņemšanas efektīvu kontroli tiesā.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa