"Latvija grib atjaunot attiecības ar Krieviju"

"Frankfuerter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03. 29.

"Augstākās prioritātes" ir iestāšanās ES un NATO.

Bonna, 28. marts

. Latvija grib uzlabot attiecības ar Krieviju, tomēr turpmāk vēlas arvien ciešāk iesaistīties Rietumu institūcijās. Latvijas ārlietu ministrs Birkavs sarunā ar laikrakstu teica, ka viņa valsts "augstākās prioritātes" arī turpmāk būs iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Tomēr Latvija cenšoties arī atjaunot politisku dialogu ar Maskavu. "Mēs esam gatavi apspriest visus jautājumus, kādi pastāv starp mūsu valstīm".

Kā pamats varētu kalpot kopējs dokuments par Krievijas okupācijas laiku Latvijā, kas būtu sastādīts pēc Vācijas - Čehijas paziņojuma parauga. Bez tam divpusējā valdību komisijā jau atrodas desmit vienošanās projekti, kuri ir tikai jāparaksta. Starp citu, Rīga kādā līgumprojektā jau ir paziņojusi, ka paaugstinās pensijas Latvijā dzīvojošajiem krieviem, kuri lielāko savas darba dzīves laiku ir pavadījuši Krievijā. Arī robežlīgums varētu tikt pieņemts formā, par kuru vienošanās tika panākta jau 1997. gadā.

Draudi no Maskavas.

Birkavs sūdzējās, ka Maskavas politiķu attieksme pret Latviju arī pēc jauno pilsonības tiesību pieņemšanas nav principiāli izmainījusies. Krievija iepriekšējos gados valdībai Rīgā vienmēr ir pārmetusi, ka tā diskriminē Latvijā dzīvojošo krievu minoritāti; šajā sakarībā prezidents Jeļcins pat draudēja ar ekonomiskajām sankcijām. Pēc tam, kad pēc pagājušā gada oktobrī sarīkotā referenduma pilsonības piešķiršana Latvijā dzīvojošajiem krieviem, kuri pārsvarā ir bezpavalstnieki, kļuva ievērojami vienkāršāka, no Maskavas puses tomēr esot bijis dzirdams vienīgi tas, ka Rīga varētu novilcināt jauno pilsonības tiesību ieviešanu, teica Birkavs. Tāpat esot izteikts arī pārmetums par to, ka noteikumi neatbilstot EDSO standartiem. Birkavs teica, ka abi pārmetumi ir absurdi. EDSO ir apsveikusi likumu un tiem krieviem, kuri vēlas saņemt pilsonību, tiek dota iespēja kārtīgi iemācīties valodu.

Vispār Latvijai ļoti rūpot krievu minoritātes integrācija, kas sastāda apmēram trešo daļu no valsts iedzīvotājiem. "Mēs nevēlamies, lai viņi dotos atpakaļ uz Krieviju. Mūsu valstī ir tikai 2,5 miljoni iedzīvotāju, mums ir vajadzīgs katrs vīrietis un katra sieviete."

Birkavs paskaidroja, ka krievu izteikumos minoritāšu jautājumā izpaužas viņu principiālā izturēšanās pret Baltiju, kas viņu ļoti apgrūtinot iztēloties ciešas saites ar Krieviju. Latvijā gan joprojām tiekot apsvērta šī ārpolitiskās pamatorientācijas iespēja. Taču tik ilgi, kamēr sadarbība ar Krieviju nebalstīsies uz brīvprātīgumu, bet saturēs "spaidu elementu" - piemēram, ekonomiskās sankcijas - tā nevar būt nekāds aizstājējs līdzdalībai ES un NATO. "Piederība Eiropai mums ir psiholoģiski svarīga. Tad mēs ar Krieviju varēsim runāt daudz atbrīvotāk un vieglāk ielaisties uz kompromisiem." Arī Latvijas ciešāka sadarbība ar Skandināvijas valstīm, kāda jau ir, piemēram, ārējā tirdzniecībā, nav pretrunā ar vēlmi iestāties ES.

Ārlietu ministrs informēja, ka Latvija ir ļoti vīlusies par to, ka pagājušā gada decembrī nav tikusi uzņemta pirmajā kandidātvalstu grupā. Pie tālākas vilcināšanās pastāvot briesmas, ka politiķi un valsts pārvalde varētu zaudēt drosmi īstenot reformas. Tas, ka Igaunija kā vienīgā no Baltijas valstīm pieder pie pirmās grupas, protams, esot svarīgi, lai izteiktu visu trīs Baltijas valstu pretenzijas uz uzņemšanu ES. Taču esot noticis "neliels lūzums" attiecībās starp Rīgu un Tallinu, ko varot aprakstīt kā "veselīgu konkurenci".

Par liberālu centra politiku

Par Latvijas iekšpolitiku Birkavs, kurš, saskaņā ar baumām, vēlas kandidēt uz prezidenta amatu, teica, ka tas, ka valdībai parlamentā nav vairākuma, reformu politiku neietekmēs. Budžets bez kādām grūtībām tika pieņemts ar 60 balsīm pret 40. Sociāldemokrātu atbalsts valdībai nenozīmējot, ka turpmāk tiks piekopta intervencionistiskāka ekonomiskā politika. Viņa partija, Latvijas Ceļš , iestājoties par liberālu centra politiku un šajā jautājumā nekādus kompromisus necietīšot.

"Palielinās bankrotu skaits"

"Dagens Industri"

— 99.03.30.

Rīga. Latvijas Uzņēmumu reģistrs informē, ka 1998. gadā Latvijā bankrotēja 770 uzņēmumi, kas ir par 41% vairāk nekā 1997. gadā.

Uzņēmuma reģistra bankrotu nodaļas vadītāja Ruta Gorbunova saka, ka lielākās bankrotu daļas iemesls ir neveiksmīga uzņēmējdarbība. Viņa neizslēdza iespēju, ka 1999. gadā bankrotu skaits pieaugs Krievijas finansu krīzes rezultātā.

Par bankrotējušiem var tikt pasludināti arī daudzie snaudošie uzņēmumi, kas tika nodibināti 90. gadu sākumā un kuriem nav izdevies izpildīt kopš 1997. gada 1. janvāra spēkā esošo prasību pēc 2000 latiem (27 000 kronām) minimālajā kapitālā.

Latvijas Uzņēmumu reģistram ir īpaša bankrotu datu bāze, kurā ir uzkrāta informācija par kopumā 1373 bankrotēšanas gadījumiem.

Datu bāzē atrodas arī to personu saraksts, kurām Latvijā ir aizliegts nodarboties ar uzņēmējdarbību. Pagaidām tādas ir sešas.

 

"Zviedru apavu veikalu ķēde ir vislielākā"

"Dagens Industri"

— 99.03.30.

Rīga. Zviedru apavu uzņēmums "Euroskor Latvija" ir nosedzis visu Latvijas tirgu, taču pārskatāmā nākotnē netiek plānota papildus paplašināšanās.

To saka viens no Euroskor Latvija vadītājiem Jānis Andersons. Šī uzņēmuma apgrozījums 1998. gadā bija 3,07 miljoni latu, un tika pārdoti vairāk nekā 150 000 apavu pāri, ko var salīdzināt ar vairāk nekā 132 500 pāriem 1997. gadā.

Šī apavu veikalu ķēde pagājušajā gadā Latvijā atvēra četrus jaunus veikalus, un tagad to ir 17. Bez tam Euroskor ir dāņu Ecco tālākpārdevējs Latvijā un trīs Baltijas valstīs ir atvēris īpašus Ecco veikalus.

Šīs latviešu apavu veikalu ķēdes vēsture sākās 1964. gadā. Jāņa Andersona vectēvs (mātes tēvs) Rūdolfs Kerls šajā gadā Līdingē pie Stokholmas atvēra apavu veikalu. Kad Latvija 1991. gadā kļuva neatkarīga, Euroskor nolēma izveidot veikalu Rīgā. Septiņos gados darbība strauji attīstījās, un šobrīd Euroskor ir viena no lielākajām apavu veikalu ķēdēm Latvijā. Uzņēmums īstenībā šobrīd sevi uzskata par Latvijas mazumtirdzniecības veikalu ķēdi ar vienu veikalu Līdingē.

Euroskor

apavu piedāvājums Latvijā ir apmēram tāds pats kā Zviedrijā.

Juris Kaža

"Baltijas valstīs izplatās tuberkuloze"

"Dagens Nyheter"

— 99.03.25.

Visās Baltijas valstīs sprādzienveidīgi palielinās saslimstība ar tuberkulozi. Liela inficēto daļa bez tam pārnēsā baktēriju, kas nepakļaujas tikpat kā nekādu antibiotiku iedarbībai un gandrīz nemaz nav izārstējami. Multirezistentais baktēriju štams jeb celms tagad jau ir nonācis Vācijā.

"Tikai laika jautājums, kad tas nokļūs Zviedrijā. Baltijas valstīs tagad notiek visstraujākā tuberkulozes izplatīšanās pasaulē, un savienojumā ar pieaugošo multirezistenci situācija ir ārkārtīgi satraucoša un pret to ir jācīnās", teica Zviedrijas Infektoloģijas institūta (Smittskyddsinstitutet) mikrobiologs Svens Hofners, kurš vakar bija sarīkojis informatīvu tikšanos sakarā ar to, ka Pasaules veselības aizsardzības organizācija 24. martu ir pasludinājusi par starptautisko tuberkulozes dienu.

Situācijas Baltijas valstīs dēļ Ziemeļvalstu infekcijas slimību eksperti ir apvienojušies kopīgā projektā ar mērķi apturēt šīs lipīgās slimības izplatīšanos. Šim nolūkam ir nepieciešami 35 miljoni kronu, un zviedru SIDA vakar paziņoja, ka piešķir 13 miljonus ar nosacījumu, ka savu daļu dos arī pārējās Ziemeļzemes. Nauda tiks izmantota nacionālo tuberkulozes programmu vajadzībām, kas ietver infekciju konstatēšanu, obligāto ziņošanu, ārstniecības līdzekļu pieejamību un ārstēšanās procesa uzraudzīšanu.

Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pirms mūra sagrūšanas bija labas tuberkulozes apkarošanas programmas, taču kopš tā laika darba vietās un skolās vairs netiek kontrolēta inficēšanās ar tuberkulozi, zāles ir pārāk dārgas, un pastāv liels risks tikt atlaistam no darba, ja atklāsies, ja darbinieks ir slims. Tādēļ cilvēki neko nesaka līdz pat brīdim, kad vairs nav nekādu šaubu, kas šī ir par slimību un kad daudzi citi jau var būt inficēti.

Kaut arī risks ir liels, ka multirezistentā tuberkuloze nokļūs Zviedrijā, tomēr ir visai mazs risks, ka tā šeit spēs iesakņoties, jo Zviedrijā ir laba kontroles sistēma un ārstēšanas programma. Robi tomēr ir. Ik gadu Zviedrijā ar tuberkulozi saslimst 450 - 500 cilvēku, un vēl aizvien ir arī mirstības gadījumi, kurus būtu bijis iespējams nepieļaut, ja slimība būtu atklāta laikus. Apmēram trešā daļa saslimušo ir Zviedrijā dzimuši gados vecāki cilvēki, kas inficējušies bērnībā, bet divas trešdaļas ir visbiežāk par 45 gadiem jaunāki ieceļotāji.

Tuberkulozes ārstēšana ir dārgs un ilgstošs process. ASV ir aprēķināts, ka ikviena pacienta ārstēšana izmaksā apmēram 2 miljonus kronu.

Kerstina Helbūma

"Paraša"

"NRC Handelsblad"

— 29.03.1999

Rīga, 29. marts. Vārdu "paraša" neatradīsiet nevienā vārdnīcā, un tomēr visur Padomju cietumos tas bija eksistences pamats. Paraša, par godu iecienītām smaržām dēvēta arī par "Sarkano Maskavu", bija plata, diezgan zema muca ar dēli uz vienas malas. Visās kamerās, lopu vagonos, kuģu rūmēs, lēģeru barakās, visur kaktā stāvēja šī mēsliem pilnā tvertne, kas šļakstījās uz visām pusēm, kad kāds uz tās sēdēja. "Visas barakas, visas mūsu drēbes, pat ēdiens bija pievilcies ar šo smirdoņu," pēcāk rakstīja bijusī ieslodzītā Martiņa Melluža. "Šī smirdoņa, šis neaptveramais pretīgums varbūt bija pats drausmīgākais, ko viņi mums lika izciest."

Pagājušo ceturtdien apritēja tieši piecdesmit gadi kopš bruņoti NKVD (vēlāk VDK) vīri agrā rītā klauvēja gandrīz pie katrām durvīm. Tikai no Rīgas vien deportēja 40 000 vīriešus, sievietes un bērnus, no visām Baltijas valstīm kopā 100 000. Ar parašu Staļins cerēja beidzot pilnīgi iznīcināt pretošanās garu.

Okupācijas muzejā, kur uzcelts barakas modelis, tā ir redzama līdzās paštaisītiem galda piederumiem, ar mīlestību darinātām grāmatzīmēm un pāris vēstulēm, kas rakstītas uz koka mizas. Tas nav pārāk daudz, taču skaitļi ir taustāmāki: "Padomju un vācu okupācijas laikā Latvija zaudēja 550 000 cilvēku, vairāk nekā vienu trešdaļu iedzīvotāju."

Taču šķiet, ka jaunatni tas maz sāpina. Tā atkal lielos pūļos apmeklē marmora Staļina restorānu "Nostaļģija" un kafejnīcu "Mārrutku sviestmaizes", kur telpa ir pilna ar veciem Padomju lūžņiem un var dabūt lētu vodku. Šeit atmiņa ir īsa, jo citādi dzīvot nav iespējams.

Gērts Maks

"Māca latviešiem lauksaimniecību"

"Fries Mozaiek"

— 99.03.16.

Lai ko nīderlandiešu zemnieks darītu, viņš vienmēr domā par ekonomisko izdevīgumu. Amata brāļi no Latvijas pie tā nav pieraduši. "Būtiska atšķirība ir tā, ka mēs sekojam ieradumiem," saka Dzintars Svilpis. Kopā ar septiņiem latviešu kolēģiem viņš pēdējās sešas nedēļas bija praksē pie lopkopjiem Ostsellingverfā. Latvieši esot krietni daudz ieguvuši.

Svilpis turpmāk gatavos skābsienu. Tagad viņš ar sievastēvu vēl vāc sienu, bet tas ir riskanti un dārgi. Lielajai siena presei, ko viņi īrē, jānobrauc 40 kilometrus, lai nokļūtu saimniecībā. Ja pa to laiku sācis līt, tad zemniekiem ir nepatikšanas. Vai nu jāsūta mašīnu atpakaļ un jāsedz ceļa izdevumi, vai arī jāvāc slapjš siens.

"Gatavot skābsienu ir lētāk, jo to mēs varam darīt paši. Turklāt esam mazāk atkarīgi no laika apstākļiem," atklājis zemnieks. Krievu valdības laikā tika ieviestas dažādas ražošanas metodes, stāsta viens no namatēviem Jans Brauns. Taču bijušie kolhozu iedzīvotāji nav pieraduši kaut ko mainīt. "Patiesībā viņi atpaliek par divām paaudzēm."

Piemēram, latvieši pļauj sienu savās pļavās tikai vienu reizi gadā. Tādēļ raža ir zema un barības kvalitāte - pieticīga. Lopu barošanas, slaukšanas, vairošanas un slimību apkarošanas jomā zemnieki spētu ātri sasniegt labu attīstības līmeni. "Pilnībā mehanizēta ferma viņiem vēl ir par dārgu," domā Brauns, "taču tas arī nemaz nav vajadzīgs. Labāk vispirms nopirkt vēl trīs govis un tikai tad vienu vilcēju."

Atpalicībai ir arī savas priekšrocības. "Mēs jau patiesībā nodarbojamies ar bioloģisko lauksaimniecību," apgalvo Svilpis. Viņam nav naudas, par ko nopirkt mākslīgo mēslojumu, un 25 bullīši ēd graudus, kas izaudzēti pašu saimniecībā. Pusi no 60 hektāru zemes aizņem mežs. Tur netiek izmantots ne grams slāpekļa. Gandrīz visi Ērgļu – Ostsellingverfas sadraudzības pašvaldības – zemnieki ražo dabai draudzīgā veidā. Meža izstrāde ir viņu otrā nodarbošanās.

Ak, ne vienmēr progress nozīmē tikai labu, smaida jaunais Svilpis. "Šeit, Frīzlandē, modernie zemnieki teliņus nemaz nepatur pie mātes. Tiem ir jāļauj vismaz vienu dienu palikt pie govs. Tas ir labāk gan teļam, gan piena ražošanai." Neviens nespēs viņu pārliecināt par pretējo.

Jans Arendzs

"Zemniekiem no Ērgļiem vislabāk noderēs vienkārša palīdzība"

"Nieuwe

Ooststellinwerver"

— 99.03.17.

Ostervolde.

"Pārstāvji no Ērgļiem ir ieradušies šeit, lai iepazītos un mācītos. Tomēr mūsu mērķis nav visu labo, kas šeit redzams, jau rītdien pat ieviest praksē Latvijā." Tā, pirmdien apmeklējot Oststellingverfu, teica Latvijas pilnvarotais lietvedis Kārlis Eihenbaums. Oststellingverfas un Ērgļu sadarbības līguma ietvaros latviešu zemnieki un zemnieces šobrīd atrodas praksē šajā pašvaldībā.

Baltijas valstu iedzīvotāji joprojām nespēj pilnībā atbrīvoties no Krievijas kundzības. Arī zemniekiem tajā laikā bija jāseko rīkojumiem no augšas. Neizrādot nekādu iniciatīvu un precīzi sekojot noteikumiem, varēja nopelnīt "papildpunktus". Tomēr, lai arī cilvēki vēl nespēj pilnībā atbrīvoties no Krievijas perioda ietekmes, pēdējā laikā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā viss ir mainījies.

Visās Baltijas valstīs iespēju ir pa pilnam, taču nepieciešamās pārmaiņas notiek ārkārtīgi lēni. Nav naudas modernāko materiālu un tehnikas iegādei. Tas nozīmē, ka dažādos sektoros uzlabojumi jāveic ar relatīvi lētiem līdzekļiem. Oststellingverfa palīdz lauksaimniecības sektoram spert soļus pareizajā virzienā. Ir bijuši vairāk apmaiņas braucieni, kuru organizēšanā svarīga loma atvēlēta Agrāro interešu aizstāvības organizācijai (ABO).

Kontrasts

Latviešu pirmie iespaidi par Oststellingverfu ir pozitīvi. Zemnieki un zemnieces no Ērgļiem pirmkārt aplēš, ka šeit zemniekiem ir "daudz naudas un maz darba". Tas ir spēcīgs kontrasts ar mājām, kur pārņem sajūta, ka ir "daudz darba un maz naudas". Ekoloģiski tīra lauksaimniecība Latvijā ir vairāk vai mazāk pati par sevi saprotama. To vis nenosaka ideālistu apsvērumi, bet gan naudas trūkums. Ekoloģiski tīra lauksaimniecība būtu viena no nozarēm, ko varētu attīstīt tālāk. ABO ir atklājusi arī citas sviras.

ABO pārstāvis Keiss Gorters no Makingas saka: "Mēs domājam palīdzēt mehanizācijas jomā. Domājams, ka zemnieki varētu kopā lietot vienu mašīnu. Esam apspriedušies ar ļaudīm no Ērgļiem, taču viņi no sākuma vēlas aprunāties ar mājiniekiem. Mēs domājam par vienkāršu zemes apstrādes mašīnu, kultivatoru vai arklu. Tam jābūt labam un pamatīgam, bet nebūt ne jaunākajam tehnikas brīnumam."

Finanses

Gorters domā, ka lietota mašīna no Oststellingverfas Ērgļos varētu lieti noderēt. "Iespējams, ka mēs atradīsim ABO līdzekļus, lai daļēji segtu transporta izdevumus."

Oststellingverfieši ir vienisprātis, ka vispirms jāpalīdz mazās lietās. Piemēram, Ērgļos trūkst piena svēršanas iekārtas un ir pierasts, ka sienu pļauj tikai vienreiz gadā. Darot to divas līdz trīs reizes, varētu iegūt vairāk un labāku lopbarību.

Latvijā, kuras teritorija pusotru reizi pārsniedz Nīderlandi un kur dzīvo tikai 2,5 miljoni cilvēku, iespējas ir plašas. Tomēr bieži ir grūti atrast noieta tirgu. Vecajā sistēmā gandrīz viss pazuda Krievijā, bet tagad pašiem jāmeklē uzpircēji. Šeit problēmas rada valsts infrastruktūra, jo viss piens tiek vests uz galvaspilsētu Rīgu. Turklāt pa ceļiem, kurus mūsu apstākļos diez vai par tādiem sauktu.

Tomēr ir skaidrs, ka zemnieki un zemnieces no Ērgļiem Oststellingverfā ir ieguvuši labu pieredzi un jaunas idejas. Dzintars Svilpis arī pirms diviem gadiem apmeklēja šo pašvaldību. Toreiz vajadzīgo iespaidu atstāja redzētie elektriskās strāvas stiepļu vai dzeloņdrāšu nožogojumi.

Tomēr Ērgļos tas ir mazāk vajadzīgs, jo govis pārsvarā tiek turētas telpās. Svilpis galvenās iespējas saskata, tālāk attīstot ekoloģiski tīru lauksaimniecību Ērgļos.

"Arī Lietuva un Latvija

vēlas pievienoties NATO"

"The Ottawa

Citizen"

— 99.03.28.

Maika Trikija rakstā ("Slovēnija meklē Kanādas palīdzību, lai iestātos NATO", 17.marts) vairāki izteikumi ir piedēvēti Kanādas Stratēģisko pētījumu institūta direktoram Deividam Radam. Nav iespējams strīdēties ar viņa apgalvojumu, ka "NATO ir jāapsver paplašināšanās pozitīvās un negatīvās puses."

Tomēr, (parafrazējot Rada cinisko toni) viņš turpina: "Var atļauties ‘aizkaitināt’ slovēņus un baltiešus, taču nedrīkst atļauties ‘aizkaitināt’ krievus." No Baltijas valstu Latvijas un Lietuvas redzes viedokļa skatoties, šādā uzskatā ir ietvertas vairākas nopietnas kļūdas.

Jaunās NATO dalībvalstis – Polija, Čehijas Republika un Ungārija – savas vēsturiskās attīstības dēļ lieliski spēj saprast un novērtēt līdzdalības NATO psiholoģiskos aspektus un tās sniegto drošību.

Šīs valstis ir apņēmušās atbalstīt baltiešu centienus iestāties NATO. Turklāt Baltijas valstis savu iespēju robežās piedalās NATO miera uzturēšanas aktivitātēs ar BALTBAT bataljonu. Šī piedalīšanās ir vairāk nekā tikai simboliska tajā ziņā, ka tā dod iespēju sadarboties, aktīvi iesaistoties darbībās, kas ir saistītas ar Rietumu drošību.

NATO Alianses mērķis nav karošana; tās mērķis ir izvairīties no karošanas un mazināt nepieciešamību karot. NATO eksistences mērķis ir ne vien savas teritorijas aizsardzība, bet arī kopīgo vērtību aizsardzība.

Beidzoties Aukstajam karam, NATO pārskata savu raison d’etre un tagad visur tiek atzīts, ka Eiropas drošībai vislielākos draudus rada starptautiskais terorisms, narkotiku tirdzniecība un citas problēmas, kas ir tieši saistītas ar militārajiem konfliktiem starp valstīm. Šādi "paramilitāri draudi" ir novēršami vienīgi ar efektīvas, transnacionālas drošības sistēmas izveidošanu; ar ciešu sadarbību starp tām valstīm, kuras ir dalībnieces tādās organizācijās, kas nostiprina un aizsargā likumības, demokrātijas un cilvēktiesību kopīgās vērtības.

Šajā ziņā ir svarīgi, lai Baltijas valstis iestātos NATO tuvākajā nākotnē, lai tās varētu aktīvi piedalīties Alianses centienos tikt galā ar šiem draudiem.

Alfonss Eidints un

Jānis Lūsis

"Darba valoda krievu,

taču drīz būs Latvijas pases"

"Die Welt"

— 99.03.31.

Jaunais likums atvieglo pilsonības iegūšanu. Rīga vēlas integrāciju, nevis asimilāciju. Neraugoties uz krīzi Krievijā, ekonomiskie rādītāji ir labi.

"Nepilsoņiem", kuri parasti ir krievu izcelsmes, drīz Latvijā vairs nevajadzētu būt. Līdz ar oktobrī sarīkoto referendumu tika pieņemts jauns pilsonības likums, kas nepilsoņiem atvieglo ceļu uz pilsonības iegūšanu. Tas, kurš piecus gadus ir nodzīvojis Latvijā, tagad var pieprasīt pilsonību. "Logi", ikgadējās kvotas ir atceltas. Lēmums tika pieņemts ar ļoti niecīgu balsu pārsvaru 50% par un 47% pret. Tomēr prezidents Guntis Ulmanis ir priecīgs. Viņš esot iestājies par šādu rezultātu, "es vēlos dzīvot valstī, kurā liels vairākums cilvēku ir pilsoņi", viņš teica sarunā ar Welt .

Patreizējais stāvoklis, kad apmēram 30% valstī dzīvojošo nav tiesības uz pilsonību, Ulmanim ilgākā laika posmā nav pieņemami. Viņš domā, ka līdz ar jauno likumu paātrināsies krievvalodīgo iedzīvotāju integrācija. "Es uzsveru: integrācija, kas nekādā gadījumā nedrīkst tikt aizstāta ar asimilāciju."

Latviešu nacionālisti, Tautas partija, kā arī skaitliskā ziņā vēl vājie sociāldemokrāti, jauno kursu noraida. Bailes ir par to, ka "okupanti", kā viņi viņus sauc, drīz vien varētu izskaust visu latvisko. Un sliktākais ir priekšstats, ka krievi kādu dienu varētu iegūt parlamentā vairākumu un pat nobalsot par pievienošanos Krievijai.

Bailes, kas vēsturiski ir izskaidrojamas, tomēr ir nepamatotas. No 2,5 miljoniem valsts iedzīvotājiem tikai 1,3 miljoni runā latviski. Pārējie 400.000 nelatviešu jau ir ieguvuši pilsonību. Taču vērtējums ir tāds, ka arī pēc referenduma nākošajos gados pilsonību saņems ne vairāk kā 300.000 krievu.

Daudziem Latvijas pilsonība vēl nav atraktīva. Pārējie, pārsvarā vecākā gadagājuma, nespēj izturēt pārbaudījumu latviešu valodā un Latvijas vēsturē un kultūrā.

Neraugoties uz šo šķērsli, ES apsveica likuma liberalizāciju. Līdz ar to Latvija arvien vairāk pietuvojas Eiropai. Tas arī ir premjerministra Viļa Krištopana mazākuma valdības, kas darbu sāka oktobrī, mērķis. "Mums ir četras prioritātes," paziņo ārlietu ministrs Valdis Birkavs: "Pirmkārt, iestāšanās Eiropas Savienībā, otrkārt, iestāšanās NATO, treškārt, reģionālā sadarbība un ceturtkārt, mūsu attiecības ar Krieviju."

Latviešiem tā bija kā auksta duša, kad ES pagājušajā gadā Igauniju uzaicināja uz sarunām par iestāšanos, bet Latviju atstāja stāvot aiz durvīm. Pēc slavējošajiem rietumeiropiešu vārdiem par sasniegto progresu viņam tagad vairs neesot nekādu šaubu, "ka mēs nākošajā gadā sāksim sarunas ar ES". Pēc Birkava domām, iestāšanās process varētu prasīt vēl sešus, septiņus, vai pat vairāk gadus.

Rīgas ekonomikas un finansu pasaulē uzskata, ka valsts, ņemot vērā tās ekonomiskos rādītājus, iederas ES kandidātvalstu visupirmajā rindā. Neraugoties uz pieticību tiek domāts par "Austrumeiropas tīģera" lomu. Tā, piemēram, ārvalstu parāds sastāda tikai 12% no bruto iekšzemes kopprodukta (BIP) un, pēc latviešu domām, tas darītu godu katram Māstrihtas pretendentam.

Valdis Avotiņš no Latvijas Attīstības aģentūras savu valsti starp Austrumeiropas transformācijas valstīm redz otrajā vietā pēc Ungārijas. Avotiņš teica, ka inflācijas apkarošanā valsts var pat uzrādīt vislabākos rādītājus; 1997. gadā pie BIP pieauguma par 6,5%, inflācija bija 7,0%. Pagājušā gada pirmajos deviņos mēnešos tā bija 2,4%, un viņš paredz, ka 1999. gadā tā būs robežās no 3 - 4%.

Bez tam ES ir kļuvusi par Latvijas lielāko ārējās tirdzniecības partneri. Apmēram 54% no preču apmaiņas notiek ar rietumeiropiešiem. Vācija ar 15% ir lielākā tirdzniecības partnere starp atsevišķām valstīm un kādreiz šajā jomā dominējošā Krievija Latvijas bilancē ar 12% tagad ieņem otro vietu.

Uz to, acīmredzot, arī balstās latviešu vēlējuma formā izteiktie apgalvojumi, ka notikumi Krievijā viņus nemaz tik spēcīgi nav skāruši. "Krievijas krīzes ietekme uz Latviju ir pārvērtēta," situāciju izskaistināt mēģina Guntis Kalujevs (tā tekstā - tulk.) no Nacionālās bankas. Taču daudzus Latvijas uzņēmumus tā ir skārusi smagi, Krievijas krīzes dēļ ir vajadzējis slēgt dučiem firmu, daudziem ir jāierobežo sava darbība.

Manfrēds Kvirings

"Baltijas valstis atbalsta NATO rīcību"

"Izvestija"

— 99.03.30.

Krievija var negaidīt uz Baltijas valstu atbalstu NATO Dienvidslāvijas bombardēšanas nosodījuma politikai. Tas kļuva skaidrs pēc tam, kad par šo jautājumu oficiāli izteicās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vadība, kopumā atbalstot NATO spēka triecienus pret suverēnu valsti. Krievijas-Baltijas attiecības, kuras jau tā nebūt nav saulainas, draud pavisam pārvilkties ar neuzticēšanās un piesardzības mākoņiem.

Vēl vairāk - gadījumā, ja NATO programmas Partnerattiecības mieram ietvaros lūgs sniegt militāru palīdzību, triju valstu armiju pārstāvji ir gatavi nosūtīt uz šo reģionu savus karavīrus. Lietuva var nosūtīt apmēram 20 Kauņā izvietotā Vītauta Lielā vārdā nosauktā bataljona karavīrus, bet Latvija - vairākus desmitus militāro policistu.

Šādu "atbalstām" var skaidrot ne ar ko citu, kā vien ar Viļņas, Rīgas un Tallinas karsto vēlmi iekarot labvēlību no NATO, uz kuru, kā zināms, raujas Baltijas valstis. Taču diez vai to steidzīgā savas svētības došana militārajai operācijai Dienvidslāvijā tām tiks ieskaitīta. Jau tagad Baltijas galvaspilsētās runā par to, ka, cenšoties uzlabot krasi pasliktinājušās attiecības starp NATO un Krieviju, Brisele var "atdot" Piebaltiju, apmierinoties ar Polijas robežu. Un arī pats princips, saskaņā ar kuru par neprasmi vai nevēlēšanos noregulēt starpnacionālos konfliktus soda ar uzlidojumiem, var dot triecienu Baltijas valstīm, jo arī šeit pastāv starpnacionālas pretrunas, kuras, ja ir vēlēšanās, var uzpūst līdz starpnacionālā konflikta stāvoklim. Igaunijā un Latvijā - ar krieviem, Lietuvā - pārsvarā ar poļu nacionālo minoritāti. Starp citu, apmēram pusotrs miljons Baltijas valstīs dzīvojošo krievu krasi negatīvi uztvēra NATO uzlidojumus un atbalstu tiem Baltijas galvaspilsētās.

Pēc tāda draudzīga atbalsta uzlidojumiem Dienvidslāvijai kļūst skaidrs, ka Krievija ar divkāršu enerģiju pretosies Lietuvas, Latvijas un Igaunijas uzņemšanai NATO. Nākotnē, ņemot vērā dienvidslāvu pieredzi, tās var kļūt par ērtu placdarmu iespējamajām alianses agresīvajām darbībām pret Krieviju. NATO ģenerāļi jau ir interesējušies par Lietuvas aviobāzi, kura atrodas netālu no Šauļiem. Agrāk tā bija lielākais PSRS ziemeļrietumu daļas aviokomplekss ar lidlauku, angāriem, noliktavām un citu infrastruktūru. Lietuvas armijas pārstāvji tagad vēlas pievākt šo par civilo kļuvušo objektu. Nav nekādu garantiju, ka šī bāze netiks iznomāta NATO gaisa spēkiem - tādi plāni pastāv. Līdz ar to, lai kā arī neattīstītos notikumi, NATO uzlidojumi ir devuši nopietnu triecienu Krievijas-Baltijas attiecībām, un gaidīt pārmaiņas uz labo pusi var tikai attālākā perspektīvā.

"Lietuvas prezidents:

Eiropas Savienība veic izspiešanu"

"Dagens Industri"

— 99.03.21.

Viļņa. "Eiropas Savienības prasība slēgt Ignalinas atomspēkstaciju kā nosacījums, lai ar mums sāktu sarunas par iestāšanos, ir tīra izspiešana ar nolūku tikt vaļā no konkurenta."

Lietuvas prezidents Valds Adamkus nav izvēlīgs ar vārdiem, kad runā par netaisnīgo spiedienu, ko Eiropas Savienība, viņaprāt, izdara uz Lietuvu. Stingrākā ES politika tiek īstenota tieši tagad, kad Lietuva atrodas vislielākajā valdības krīzē kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Lietuvas masu mediji katru dienu ziņo par jauniem nevienprātības cēloņiem starp valsts prezidentu un premjerministru Ģediminu Vagnori. Situācija ir tiktāl sarežģījusies, ka premjerministrs vairākas reizes ir runājis par atkāpšanos.

"Ir krīze vai nav, taču ir bijušas nopietnas domstarpības par privatizācijas procesa tempu un privatizācijas veikšanu. Mēs tomēr nenovirzīsimies no kursa, kas paredz, ka Lietuvai ir jāsasniedz īsts Rietumu parauga caurspīdīgums, un es izmantošu visus iespējamos līdzekļus, ko atļauj mans amats, lai to panāktu", Valds Adamkus sacīja.

Prezidenta amats Lietuvā atgādina Amerikā pastāvošo, un Valdam Adamkum ir visplašākās pilnvaras no visiem Baltijas valstu prezidentiem.

Viņš sevi uzskata par personīgu garantiju, lai Lietuvas tuvošanās Rietumiem notiktu ātri. Šis tad arī bija toreiz 71 gadu vecā trimdas lietuvieša vēlēšanu programmas kodols, kas pirms vairāk nekā gada viņu padarīja par prezidentu.

Prezidenta līdz šim vissmagākais pārbaudījums sākās pirms dažiem mēnešiem, kad Krievijas naftas ražotāju intereses, ko pauda gigants Lukoil, mēģināja apturēt vienošanos, kas paredz, ka amerikāņu naftas koncerns Williams par 150 miljoniem dolāru praktiski savā kontrolē pārņemtu Lietuvas stratēģiski svarīgo Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu (kas ir vienīgais šāda veida uzņēmums Baltijas valstīs) un jauno naftas terminālu Būtiņģē Baltijas jūras krastā.

Krievi savu neapmierinātību ar amerikāņu ienākšanu demonstrēja, pārtraucot jēlnaftas piegādi šai Lietuvas naftas pārstrādes rūpnīcai, kā rezultātā radās jūtamas negatīvas ekonomiskas sekas.

Williams

tagad ir atlicis kontrakta parakstīšanu ar Mažeiķu rūpnīcu, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ premjerministrs saņem lielus pārmetumus. Krievi savukārt ir atsākuši naftas piegādi un patlaban gandrīz nemaz vairs vārdiski neuzbrūk Lietuvas vadībai, taču cīņa par naftu nebūt nav galā.

"Krievijas naftai nav nemaz tik daudz eksporta ceļu uz Rietumiem, tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka krievi izmantos Mažeiķu - Būtiņģes kompleksu", prezidents saprotoši teica.

Austrumeiropā vecākais, taču ļoti vitālais valsts galva runā daudz skarbākā tonī, komentējot Eiropas Savienības uzbrukumus Ignalinas atomspēkstacijai, kas ražo 80% no Lietuvā patērētās elektrības un ļauj ievērojamu tās daļu eksportēt uz kaimiņvalstīm, īpaši Baltkrieviju.

"Neviena iestāde vairs neapšauba spēkstacijas drošību, tādēļ runa ir vienīgi par komerciālām interesēm. Es uzskatu, ka politiski ekonomiskais spiediens uz Lietuvai tik ļoti svarīgu nozari ir nepieņemams", teica Valds Adamkus un nevēlējās konkrēti minēt koncernus, kuru intereses, viņaprāt, te ir iesaistītas. Viens no tiem nenoliedzami ir Vattenfall , kas vēl 25. martā palielināja savu akciju daļu Lithuanain Energy līdz 8,3 procentiem. Rietumnieciski orientētais prezidents asi kritizē skandināvu elektrības ražotājus, kuri vēlas Baltijas valstīm piegādāt spēkstaciju tehnoloģiju un elektrību.

Politiskais nemiers, kas atspoguļojas prezidenta un premjerministra domstarpībās, diezin vai ir stiprinājis uzticību Lietuvai kā izdevīgai ieguldījumu valstij. Prezidents uzskata, ka problēma ir premjerministra nevēlēšanās identificēt un atzīt draudošās ekonomiskās problēmas un sākt pretpasākumus.

Braiens Haure

"Eiropa mūs šantažē"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.03.20./21.

Eiropas Komisija Lietuvai pieprasa līdz 2002.gadam slēgt Ignalīnas atomelektrostacijas pirmo bloku, bet līdz 2005.gadam - arī otro bloku. Zināmas biznesa aprindas Eiropas Savienībā nevēlas, lai Lietuva kļūtu par enerģijas eksportētāju uz Rietumiem - stāsta Lietuvas valdības kancelejas vadītājs.

Jaceks Komars: Eiropas Komisijas delegācijas vadītājs Henriks Šmigelovs izteicās, ka gadījumā, ja Lietuva neapsolīs slēgt Ignalīnu, nav ko sapņot par sarunu uzsākšanu ar Eiropas Savienību. Komisija uzskata, ka krievu Černobiļas tipa atomreaktori esot pārāk bīstami apkārtējai videi. Pēdējo gadu laikā lietuvieši ir iztērējuši vairāk nekā 100 miljonus dolāru reaktoru drošības uzlabošanai. Naudu šiem mērķiem ir devušas galvenokārt skandināvu valstis. Kas Lietuvā tiek darīts pašlaik?

Kestutis Čilinskas: Mēs slēgsim Ignalīnu, ja izrādīsies, ka tā kaut mazākajā mērā rada draudus apkārtējai videi vai cilvēkiem. Tomēr mēs nepakļausimies draudiem un neslēgsim atomelektrostaciju tikai tādēļ vien, ka tā vēlas Eiropas Savienības ierēdņi. Bez Ignalīnā saražotās enerģijas mūsu saimniecība, un tātad arī visa Lietuva kā valsts var zaudēt savu neatkarību.

JK: Premjers Ģedimins Vagnoris atkārto, ka tad, ja Brisele uzņemsies segt lielāko daļu ar elektrostacijas slēgšanu saistīto izdevumu, kas tiek vērtēti, pats mazākais, 2 miljardu dolāru apmērā, tad lietuvieši piekāpšoties. Henriks Šmigelovs jau ir apsolījis, ka Eiropa palīdzēšot .

KČ: Tā ir tiesa. Mēs atzīstam, ka Ignalīnas jautājumu ir jāsāk risināt tieši ar sarunām par naudu. Tomēr mēs neesam saņēmuši neko konkrētu, vienīgi solījumus.

JK: Kas tad notiks tālāk ar Eiropas Savienības iestāšanās sarunu uzsākšanas perspektīvām?

KČ: Mēs atzīstam, ka Savienībai nevajadzētu aizcirst durvis mūsu deguna priekšā, bet gan uzsākt dialogu. Mēs negatavojamies karot ar Eiropu. Tomēr mēs nevaram arī pieļaut, ka uz Savienības sliekšņa mēs nostāsimies ar tukšām kabatām un vāju saimniecību. To nevēlētos arī pati Eiropa.

Elektrostacija ir droša. Tā atrodas nepārtrauktā starptautisko ekspertu kontrolē. Tātad var secināt, ka ir citi iemesli, kādēļ Eiropas Savienība pieprasa Ignalīnas slēgšanu. Šie iemesli ir komerciālas dabas un tur izpaužas arī dažu augstu ES amatpersonu un ierēdņu ieinteresētība. Zināmas biznesa aprindas Eiropas Savienībā nevēlas, lai Lietuva kļūtu par enerģijas eksportētāju uz Rietumiem. Ja kādā jautājumā runa ir par saimnieciskajām interesēm, tad šos jautājumus ir jārisina sarunu ceļā un nevis ar šantāžu un spiediena metodēm.

JK: No Jūsu un citu Lietuvas valdības pārstāvju teiktā izriet, ka Ignalīnas atomspēkstacijas jautājums ir vienīgais iemesls, kādēļ Lietuva līdz šim vēl nav uzaicināta uzsākt sarunas [par iestāšanos] ar Eiropas Savienību. Vai tā ir taisnība?

KČ: Ja mēs paziņosim par spēkstacijas slēgšanu, tad nekavējoties tiksim uzaicināti sākt sarunas. Tikšanās reizēs ar Eiropas Savienības ierēdņiem vienmēr tiek izvirzīts vienīgi jautājums par elektrostaciju. Ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk mēs tā vai tā slēgsim abus padomju laika reaktorus. Tomēr valdība nevēlas pilnībā atteikties no atomenerģijas izmantošanas. Tiek plānota cita reaktora būve, taču tagad tajā tiks izmantota Rietumu tehnoloģija. Mēs gatavojamies uzsākt reaktora celtniecību, jo ekoloģiskā ziņā tā tomēr ir pati tīrākā enerģija.

Jaceks Komars

"Lācis uz plāna ledus"

"Die Presse"

— 99.03.30

Boriss Jeļcins ir nonācis zem spiediena gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski.

Maskava

. Kopš Padomju Savienības sabrukuma notikumi pieder pie svarīgākajām valsts norisēm. Šodien, otrdien, pulksten vienpadsmitos prezidents Boriss Jeļcins abām Krievijas parlamenta palātām nolasīs gada ziņojumu. Šoreiz, ņemot vērā krīzi Kosovā, tam ir pievērsta īpaša uzmanība. Sabiedrība Kremļa vadītājam pārmet, ka viņš arī pēc NATO bumbu uzbrukumiem Dienvidslāvijai drīzāk ir palicis statists un krīzes nokārtošanu atstājis premjerministra Jevgēņija Primakova ziņā. Jeļcins abos paziņojumos aprobežojās ar vispārinājumiem, kas pēc liberālā reformatora Grigorija Javlinska domām, neko nav devuši, lai valstij kaut vai daļēji atgrieztu tās zaudēto lielvaras statusu. Pēc Javlinska domām, spēcīgāka bijušo Austrumu bloka jauno NATO dalībvalstu iesaistīšana miera kontingentā, kas atrodas ANO un EDSO pakļautībā, varētu būt izeja no krīzes. Novērotāji vadās pēc tā, ka Primakovam Belgradā Slobodanam Miloševičam ir jāpadara patīkams tieši šis priekšlikums.

Taču arī iekšpolitiski Jeļcins kustas uz plāna ledus. Bijušajam ārlietu ministram Andrejam Kozirevam ir taisnība, ka viņš baidās, ka Kosovas krīze ne tikai saasinās konfliktu starp Jeļcina piekritējiem un pretiniekiem, bet padziļinās vēl vairāk.

Bankrotu pārvaldītājs Jeļcins

Neitrālie novērotāji gada ziņojumā gaida politiskā testamenta un inventarizācijas sajaukumu. Nekas vairs nav palicis pāri no reformu gadu Rembo. Tagad Jeļcinam ir jāsamierinās ar Krievijas īpašā ceļa uz demokrātiju un tirgus ekonomikas bankrota pārvaldītāja lomu.

Te klāt vēl nāk arī tas, ka citādi pārsvarā lojālie gubernatori un republiku prezidenti arvien vairāk sāk rādīt zobus, piemēram, marta vidū balsojumā par Jeļcina pieprasīto ģenerālprokurora Skuratova atlaišanu. Neatkarīgo Valstu Savienībā parādās arvien vairāk pazīmju, kas norāda uz centrbēdzes tendenci. Vīlušies Krievijā, kas 12 valstu klubu visbiežāk ļaunprātīgi izmantoja kā instrumentu savu interešu īstenošanai, vairāku bijušo padomju republiku vadītāji ir draudējuši izstāties no līguma par kolektīvo drošību. Krievija līdz ar to pazaudētu ne tikai lielu daļu no savām militārajām bāzēm, bet arī līdzšinējās politiskās pirmpirkuma tiesības šķietami mantotajos interešu apgabalos.

Elke Vindiša

"Dāņu pulkvedis saprot bažas par valodu"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.03.28.

Kaujas situācijā karavīra domāšanas spējas samazinās. Kaujas karstumā jebkurš kareivis domā savā dzimtajā valodā.

Vordingborga.

Tieši tādēļ Dānija saprot ar valodu saistītās bažas, kas pastāv Zviedrijas bruņoto spēku virspavēlniecībā attiecībā uz iespējamo Zviedrijas un Somijas miera iedibināšanas ieguldījumu Dienvidslāvijā.

Zviedrijas bruņoto spēku komandieris Ūve Viktorīns pavisam nesen teica, ka Zviedrijas armijas vadība nākotnē plānotā miera uzturēšanas vienībā Kosovā priekšroku dotu simtprocentīgai zviedru iesaistei, nevis zviedru un somu bataljonam.

Viens no argumentiem bija tāds, ka visam bataljonam drošības iemeslu dēļ vajag runāt savā dzimtajā valodā, jo runa šajā gadījumā drīzāk ir par miera iedibināšanas, nevis miera uzturēšanas spēkiem Kosovā. Zviedrijas bruņotie spēki tādējādi pieturas pie viedokļa, kas ir savādāks nekā valsts politiskajai vadībai. Pēdējā kopā ar Somiju ir paziņojusi, ka ir gatava NATO pakļautībā nodot vienu kopīgu zviedru un somu bataljonu.

Virsleitnantam Arnem Jersingam Hansenam (Arne Hjersing Hansen), kurš ir gandrīz augstākais Vordingborgā (Dienvidzēlandē) izvietotās The Danish Reaction Brigade komandieris, ir ilggadīga starptautiskās militārās sadarbības pieredze gan NATO, gan ar Baltijas valstīm, Krieviju un citām bijušā Austrumu bloka zemēm.

Dānijas bruņotajiem spēkiem ir ilgstoša starptautiskās sadarbības pieredze. 1962. gadā Rendsburgā Ziemeļvācijā tika nodibināts dāņu un vācu NATO korpuss. Līdz ar NATO paplašināšanos tajā tiks iekļautas arī poļu vienības.

Virsleitnants Hansens tātad zina, par ko runā.

"Dānijas starptautiskajā militārajā sadarbībā mēs konsekventi pieturamies pie modeļa, kur pavēļu valoda starptautiskajos spēkos ir angļu. Štābu līmenī darba valoda arī ir angļu valoda, taču kaujas vienības - divīzijas, bataljoni un nodaļas - sastāv tikai no vienas valsts karavīriem, un tur saziņas līdzeklis ir viņu dzimtā valoda.

Šis modelis ir izmantots dāņu un vācu NATO korpusā, un tas darbojas labi.

"To, ka atsevišķas militārpersonas savstarpēji drīkst runāt savā dzimtajā valodā, mēs drīzāk uzskatām par nākšanu pretī. Praksē notiek tā, ka divi vai vairāki dāņu karavīri runājas dāniski, taču tiklīdz sarunā iesaistās vācu kareivis - vai nu runāts tiek par darba lietām, vai tāpat vien pļāpāts - visi sāk runāt angliski vai vāciski, jo daudzi dāņi prot vācu valodu."

Štāba līmenī vienības tātad parasti ir sadalītas pa tautām, un tas nozīmē, ka militārā darbība ir daudz vieglāka.

Tomēr ir arī izņēmumi. Tā sauktajā NordPol brigādē, kas ir daļa no ANO miera uzturēšanas spēkiem Bosnijā un sastāv no dāņu, poļu, zviedru, norvēģu un somu karavīriem, ir transporta nodaļa, kurā ir pārstāvētas visas nupat minētās tautības.

Tagad Dānijas militārās izglītības Baltijas valstu militārajiem spēkiem ietvaros NordPol brigādē tiks iekļauts armijas personāls no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas.

"Var rasties nelielas problēmas, jo daudzi baltieši neprot angļu valodu. Mēs tomēr esam nolēmuši riskēt, lai mūsu baltiešu kolēģi sasniegtu labu izglītības līmeni", teica virsleitnants Hansens.

Pirms Kosovas konflikta Dānijas militārie spēki nekad agrāk nebija piedalījušies tiešā karadarbībā - pasākumos pret serbiem iesaistās četras dāņu F-16 lidmašīnas.

"Tomēr mēs, protams, jau sen bijām rēķinājušies ar risku, ka tiksim iesaistīti īstā karā, un šādā gadījumā mūsu viedoklis allaž ir bijis tāds, ka kaujas vienībām ir jāsastāv no tikai vienas tautas karavīriem. Kaujas karstumā domāšanas spējas pazeminās, un tad cilvēks domā tikai savā dzimtajā valodā, tādēļ arī pavēles ir jāsaņem šajā valodā."

Valodas jautājumam ir arī cits aspekts.

"Ja, piemēram, dāņu štāba virsnieks dod pavēli, piemēram, ar latviešu virsnieka starpniecību, kurš to nodod tālāk saviem ierindas kareivjiem, viss darbojas labi. Taču gadījumā, ja šis latviešu virsnieks nav pieejams, ja viņš vai viņa, piemēram, krīt kaujā, tad komandu plūsma starp dāņu štāba virsnieku un latviešu ierindniekiem pārtrūkst. Tādēļ mēs esam izveidojuši drošības sistēmu, kas nozīmē, ka abās pusēs ir vismaz daži virsnieki, kuri spēj savstarpēji sazināties, tā lai šī ķēde netiktu pārrauta."

Tādēļ virsleitnants Arne H. Hansens izprot Zviedrijas ģenerālštāba pārstāvju bažas. No otras puses, viņš norādīja, ka runa nav par nepārvaramām problēmām. Galvenais, lai kaujas vienības sastāvētu tikai no vienas tautības karavīriem, un tad nekas netraucēs veiksmīgai starptautiskai sadarbībai.

Peters Hermansons

"Serbus nošķīra no albāņiem"

"Metro"

— 99.03.31.

Gēteborga/Stokholma. Otrdien Gēteborgā Gustava Ādolfa laukumā serbi un Kosovas albāņi bija ārkārtīgu tuvu sadursmei. Nemieru apkarošanas ekipējumā tērptiem policistiem nācās šīs grupas nošķirt vienu no otras, un arī Stokholmā atmosfēra bija nokaitēta.

Jau otro dienu pēc kārtas Gustava Ādolfa laukumā Gēteborgā policijai nākas koncentrēt lielus spēkus. Serbu grupas ir pieprasījušas un saņēmušas atļauju tur rīkot demonstrāciju, un serbi saka, ka tās notiks katru dienu, kamēr Dienvidslāvija tiks bombardēta.

Otrdienas demonstrācijas laikā, kurā bija sapulcējušies 200 līdz 300 serbu, uzradās neliela 25 - 30 Kosovas albāņu grupa un sāka izkliegt saukļus. Policisti izvietojās starp abām grupām un noturēja tās zināmā attālumā vienu no otras.

Arī Stokholmā serbi vairākus vakarus pēc kārtas demonstrēja pret NATO veikto bombardēšanu. Otrdienas vakara demonstrācijas sākumā apmēram divdesmit Kosovas albāņi pagāja garām Sergela laukumam, bet nekavējoties pazuda, pirms varēja izcelties ķilda.

Situācija tomēr kļuva draudīga, kad laukumā parādījās viena sieviete un izkliedza atbalstu NATO. Viņu ielenca demonstrantu grupa, kas sāka viņu grūstīt un spļāva viņai sejā. Sievieti drīz vien policisti aizveda prom.

Daži demonstranti arī dedzināja Amerikas karogus. Viņu niknums bija vērsts galvenokārt pret NATO un ASV, kā arī pret zviedru masu medijiem un kā tie atspoguļo Dienvidslāvijas notikumus. Viens no runātājiem aicināja boikotēt vairākas zviedru avīzes, kas, viņaprāt, esot fašisma instruments.

Policija nebija iesaistījusi papildus resursus, lai uzraudzītu otrdienas vakara demonstrāciju, toties Stokholmā esošo NATO dalībvalstu vēstniecību apsargāšana pagaidām ir pastiprināta.

Policija ir aprēķinājusi, ka, tāpat kā iepriekšējos vakaros, demonstrācijā piedalījās apmēram 500 personu - vairums serbi, bet daži demonstranti bija paņēmuši līdzi Grieķijas karogus.

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

— 99.03.31.

Segodņa

. Divas īsziņas: "Jaunā Igaunijas valdība no parlamenta atsauc savu priekšgājēju projektus" un "Lietuvas prezidents uzstājies par pilsoņu patstāvību".

Krasnaja zvezda

. Savu vēstījumu FS Jeļcins uzsāka ar situācijas Kosovo analīzi. Krievija izdarījusi savu izvēli. Militārā konfliktā sevi iesaistīt neļaus. Par situāciju valstī prezidents uzsvēris, ka vispirms nepieciešama kārtība varas struktūrās. Liela uzmanība veltīta konstitucionālo likumu ievērošanai varas nozarēs.

Trud

. Ievadā par prezidenta vēstījumu FS, laikraksts raksta, ka tur bija gan kritika, gan paškritika, gan kārtējie uzdevumi, lai panāktu "gaišu nākotni", līdz kurai vēl joprojām ir ļoti tālu. Materiāla virsrakstā izmantots citāts: "Atpakaļ nedrīkst, uz sāniem - nav kur, uz priekšu - baismi…"

Tribuna

. Jeļcinam bijuši sagatavoti trīs uzstāšanās varianti: pa 10, 15 un 20 minūtēm, lai varētu tos izmantot pēc veselības stāvokļa. Vienīgais aktuālais punkts esot bijis Kosovas jautājums. Pārējais atgādina iepriekšējos gados dzirdēto.

Parlamentskaja gazeta

. B.Jeļcins: "Iziet no krīzes, saglabājot pilnībā ekonomiskās un politiskās brīvības."

Kommersant

. Paziņojot, ka 1991.gadā sāktais Krievijas ekonomikas reformu kurss, tirgus institūciju veidošana un attīstība, pakāpeniska iestrādāšanās pasaules ekonomiskajā sistēmā ir pareiza un tiks turpināta. Tas neesot iepriecinājis ne Domi, ne J.Primakova kabinetu.

Izvestija

. "Uzstājoties parlamenta priekšā, Jeļcins nesāka atklāti kritizēt valdību."

Segodņa

. "Boriss Jeļcins atvadījās no tagadējā parlamenta sastāva."

Ņezavisimaja gazeta

. "Boriss Jeļcins pirmām kārtām norūpējies par sava izveidotā režīma pamatu saglabāšanu, nevis par cilvēku un valsts reālajām problēmām."

Krasnaja zvezda

. Rietumi esot izteikuši ieinteresētību Krievijas delegācijas misijā, taču jāšaubās, vai NATO tas palīdzēs īstenot viņu antiserbu plānus Kosovas jautājuma risināšanā.

Tribuna

. Pozitīvi Primakova vizīti uz Belgradu var vērtēt tāpēc vien, ka uz laiku tika apstādināta bombardēšana.

Kommersant

. Arī šis laikraksts uzskata, ka vienīgais reālais Primakova vizītes rezultāts ir 7 stundas bez bombardēšanas.

Segodņa

. Primakova steidzamā došanās uz Bonnu pārrunām ar G.Šrēderu pēc sarunām ar S.Miloševiču liecināja, ka ir sasniegti kaut kādi rezultāti. Miloševičs esot 1) piekritis turpināt pārrunas ar albāņiem, tikko beigsies bombardēšana, 2) Dienvidslāvijas prezidents ir gatavs samazināt serbu militāristu un policistu skaitu Kosovā, 3) Dienvidslāvija gatava garantēt albāņu bēgļu tiesības atgriezties savās dzīves vietās. Bet ne vairāk. Iespējams, ka tas ir Miloševiča pirmais solis miera atgriešanai un drīz sekos nākošie.

Rossijskaja gazeta

. Pirms došanās uz Belgradu J.Primakovam bija saruna ar Francijas prezidentu. Viņš izteicies, ka miera panākšanai Dienvidslāvijā ir "viena atslēga un tā atrodoties Krievijas rokās".

Kommersant

. Jeļcina impīčmenta apspriešana VD 15.aprīlī ir zem jautājuma. Neskatoties uz to, ka G.Zjuganovs uzsvēris, ka KFKP nekādu apstākļu dēļ neļaus atlikt šī jautājuma izskatīšanu, G.Seļezņevs vakardienas preses konferencē paziņojis, ka šobrīd varbūt nav īstais brīdis impīčmenta izskatīšanai.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

 

a