Par mūsu spējām un iespējām

Turpinājums

no 1.lpp.

Ilgonis Šteinbergs, Rīgas rajona padomes izpilddirektors — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Nu jā, jums jau ir viegli runāt, jo nule kā esat atgriezies no kārtējā brauciena uz Somiju.

— Varētu teikt: tāds amats, jo nupat, 22. un 23. martā, kopā ar Cēsu rajona padomes izpilddirektora palīdzi starptautiskajos jautājumos Ritu Mercu uzturējāmies Helsinkos. Tur bijām klāt plašā sanāksmē, kurā apsprieda Eiropas Savienības finansējuma iespējas Baltijas valstīm laikā no 2000. līdz 2006. gadam. Mums bija patīkami dzirdēt Somijas un Zviedrijas ekspertu atzinumu, ka Igaunija līdz šim saņēmusi krietni vairāk līdzekļu, nekā Latvija un Lietuva kopā un ka šajā sakarā XXI gadsimta sākumā jārod izlīdzinājums.

— Neba tikai šādas atziņas vien. Rīgas rajonu redz un ievēro daudzas pašvaldības Baltijas jūras krastos.

— Varētu teikt arī tā. Rīgas rajonam, tā padomei ir labi kontakti ar Ūsimā reģionu Somijā, kopā ar pilsētu mūs pazīst Stokholmā, stabila sadarbība veidojas ar Kališas vojevodisti Polijā, pēc Berlīnes piedāvājuma esam iekļāvušies Vācijas un Baltijas biedrībā. Visi šie kontakti ciešāki kļuvuši kopš deviņdesmito gadu vidus, kad kaimiņvalstis apjautušas mūsu stabilitāti.

Man nereti vaicā: kas iegūts? Finansiāli varbūt tikai kāds mazumiņš, tomēr esam saņēmuši neatsveramu informācijas klāstu, ar kaimiņvalstu speciālistu atbalstu rīkoti kursi reģionālajā plānošanā, transporta organizēšanā, veselības aprūpē, sociālajā palīdzībā. Vai tas ir daudz vai maz, to rādīs laiks.

— Tomēr nav noslēpums, ka tieši Rīgas rajonam jau aizvadītā gada laikā izdevies iekļauties vairākos starptautiskos projektos, kuriem ir Eiropas Savienības finansējums.

— Patiesi, mēs neesam gluži "sausā". Lielprojekts, protams, ir "Via Baltica", kurā tieši Rīgas rajona padome izraudzīta par vadošo sešu valstu un divdesmit pašvaldību kopumā. Tas ir liels gods un liela atbildība, ja apzināmies, ka runa ir par telpisko zonu no Tamperes Somijā līdz Berlīnei Vācijā. Par to būtu vērts plašāk runāt īpašā intervijā. Mums pievilcīgs šķiet arī otrs lielprojekts, tā sauktā "Baltijas palete". Ideja ir tāda, lai Baltijas jūras ziemeļdaļas valstu, tostarp arī Sanktpēterburgas, potences izmantotu starptautiskā tūrisma izvēršanai. Lai arī šī sfēra iekļautos pasaules tirgū. Par to, ka mēs šajā ziņā esam tikai iesācēji, nebūtu pat atsevišķi jārunā, tomēr ir arī jāapzinās, ka vienīgi piedāvājums rada pieprasījumu. Vai mēs tam esam gatavi, tas ir laikus jāapzinās, jo katra diena min uz papēžiem: mēs zinām, ka igauņi un lietuvieši ir gana apsviedīgi.

— Eiropas Savienības finansējums un citi avoti ir pietiekami respektējami, tomēr Rīgas rajons nebūt nav tāds, kas turētu rokas klēpī.

— Kāds laiks, tāda aprite. Jā, mēs esam uztvēruši pašvaldību sadarbības iespējas arī plašākā mērogā. Rīgas rajona padomei ir sava pārstāvniecība Eiropas pašvaldību reģionu komitejā, mēs esam iekļāvušies Baltijas jūras valstu pašvaldību sadarbības organizācijā, arī Baltijas tūrisma apvienībā. Mums liekas nozīmīgi detalizēti sakari ar dažādām valstīm, kas skar izglītību un kultūru. Visā pasaulē tagad ir informācijas bums, un jau pērn arī Rīgas rajona padome sāka veidot savu datorizētu informācijas sistēmu ar pieslēgumu internetam. Tas mūsu izpratnē ir vēl galīgi neizprasts piegājiens, ir arī savas tehniskās problēmas. Tomēr jau tagad esam apzinājušies, ka šajā sistēmā jāiekļauj izglītības iestādes, jo tieši skolām visjaunākā informācija ir vairāk nekā nepieciešama. Kaut vai tāpēc, ka nākotnes sabiedrībai jābūt izglītotu cilvēku sabiedrībai. Par to pārliecinos, tiklīdz izdodas pabūt ārpus šī kabineta sienām, kaut gan esmu turējies pie uzskata, ka pirmais darba gads jaunā amatā jāpavada tieši te.

— Šī atziņa ir pietiekami oriģināla, tomēr tā prasās pēc komentāra. Vai jums ir kādas atziņas arī šajā sakarā?

— Pati pirmā varētu būt tāda, ka ir jābūt notikumu attīstības centrā, jo arī pašvaldību ikdienā akcenti nemitīgi mainās. Mums saka: vajag tikai prast paņemt naudu, jo ir ES, PHARE, vēl citi avoti. Jā gan, tomēr mēs esam nepietiekami informēti par to, kas pašvaldībās notiek ārpus Latvijas (cik labi, ka tagad mums ir sava izpilddirektoru asociācija!).

Esam jau mācījušies, cik būtiski ir piekļūt tā sauktajiem starptautiskajiem projektiem. Ir kļuvis skaidrs, ka tiem vispirms jāuzraksta savs variants. Bet mums ļoti trūkst vadības zinātnes speciālistu, menedžeru, sauksim, kā patīk, īsi sakot — cilvēku, kuriem ir gan zināšanas, gan iemaņas tādu tekstu veidošanā. Jo tādi tagad ļoti nepieciešami.

Jā, arī Rīgas rajona pašvaldībā man ir savs palīgs starptautisko projektu lietās — Harijs Krūze, un tādi vīri ir zelta vērti. Jo nav runa tikai par valodu (jā, es nepārteicos!) zināšanām, bet arī par tūlītēju sapratni daudzu problēmu risinājumā.

— Mēs visu laiku runājam par notikušo, lai gan šobrīd tam piemīt ne tikai vēstures izpratne. Kāda rādās Rīgas rajona izpilddirektora turpmākā gaita?

— Jūs jau redzat, darba galds ir nokrauts daždažādām mapēm. Tas nu tā, tomēr jau šovasar reāla varētu būt lauku attīstības informācijas centra izveide. Tas atkal Somijas sakarā, jo tās valdība atbalsta šāda centra darbošanos Latvijā. Somi izvēlējušies Rīgas (centrā!), Cēsu (Vidzeme) un Saldus (Kurzeme) rajonus kā balsta vietas, un jau tagad mūsu uzdevums ir domāt, kā šāda centra darbību pielāgot tieši mūsu apstākļiem. Cik man zināms, Eiropas Savienības valstīs ir ap simt šādu centru, tātad tie ir sevi gan parādījuši, gan pierādījuši.

— Tā vien rādās, ka Rīgas rajons pamazām kļūst par "pasaules nabu". Kāda šajā sakarā ir jūsu loma?

— Gluži nekāda, ja neņem vērā to, ka mēs tomēr esam Latvijas centrā. Kaut gan iepriekš teicu, ka savā pirmajā darba gadā šajā amatā atturējos no dažādiem priekšlikumiem, tomēr jau oktobrī iegriezos trijās dažādās valstīs: Beļģijā, kur saskarē ar mūsu kontaktiem, kas veidojas ar Stokholmu, bija Zviedrijas galvaspilsētas dienas, uz kurām ielūdza arī mūs, Helsinkos kopā ar rajona pašvaldību politiķiem, lai nostiprinātu mūsu tiešos kontaktus ar Somiju, tāpat Dānijā, Roskildē, Baltijas valstu pašvaldību konferencē, kas bija īpaši interesanta ar savu projektu tirgu. Cita starpā, pērn Rīgas rajons ir piedalījies visos Eiropas tūrisma gadatirgos, vismaz kādos desmit.

— Tomēr nu jau pirmais darba gads ir veiksmīgi aizritējis. Kāda rādās turpmākā rosība?

— Mēs nevarējām iepriekš prognozēt notikumus ap Dievidslāviju. Tomēr jau gada sākumā bija iecerēta tikšanās ar Austrijas un Grieķijas pašvaldību vadītājiem aprīļa otrajā pusē. Jācer, ka līdz tam laikam karstās kaislības šajā reģionā būs pierimušas un mēs varēsim droši doties dienvidu virzienā.

Gluži negaidītu sadarbības priekšlikumu esam saņēmuši no Pjemontas pašvaldības Itālijā. Man pašam bija liels pārsteigums tas, ka itālieši konstatējuši — Vidusjūrā ir tikpat liels kravu pārvadājumu apgrozījums kā Baltijas jūrā un nu viņi meklē līdzsvaru...

Varbūt arī šajā ziņā ir vietā teikt: cik maz mēs gan cits par citu zinām... Katrā ziņā laikam taču Eiropa beidzot apzinās, ka ir tādas Baltijas valstis kaut kur tālu ziemeļos. Izrādās, tepat tuvumā. Tas mums liek būt divkārt rosīgiem. Arī vistuvākajā saskarsmē. No Baldones līdz Siguldai.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors