Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Sestdien, 27. martā, Staicelē sarīkojumā "Lībieši atgriežas Latvijā"

Senajā lībiešu Metsepoles novadā šai dienā atklāja pirmo lībiešu informācijas centru Vidzemē un tika dota ceļamaize Staiceles novadpētniecības muzeja veidošanai. Kaut šajā pilsētiņā Salacas krastā lībieši jau sen vairs nedzīvo, staicelieši bija sapratuši lībiešu tēmas kultūrvēsturisko, zinātnisko un valstisko nozīmi, rosīgi piedalījās muzeja veidošanā, un pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis uzņēmās sarīkojuma namatēva pienākumus.

"Latvijas Vēstneša" redakciju īpaši interesēja zinātniskie lasījumi "Lībieši Vidzemē", kas sasaucās ar Latvijas Zinātņu akadēmijas "Letonikas" programmu, un Staiceles pašvaldības darbs kultūrvides veidošanā, sava novada cilvēku dzīvesstāstu pētīšanā un tradīciju kopšanā.

Ievadot zinātniskos lasījumus, ZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis kā ļoti būtisku iezīmi izcēla pēctecību lībiešu tēmas izpētē un izteica atzinību Lībiešu kultūras centram, kas tieši šajā dienā svinēja savu piekto gadskārtu:

— Lībiešu, viņu kultūras un valodas izzināšanas darbam Latvijā ir senas tradīcijas, un mēs šobrīd nedarbojamies tukšā vietā. Lai minam tikai dažus iepriekšējo paaudžu zinātnieku veikumus. 18. gadsimta pēdējā ceturksnī ziņas par lībiešu toreizējo stāvokli publicēja kulta kalpotājs, novadpētnieks un publicists Augusts Vilhelms Hupels. 19. gadsimta sākumā ārsts un novadpētnieks Oto Hūns ar draudžu mācītāju palīdzību savāca daudzpusīgu ziņu kopu par Vidzemes lībiešiem un lībiskajiem novadiem. 1846. gadā akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns pie Salacas un Kurzemes lībiešiem veica pirmos valodnieciski etnogrāfiskos pētījumus. Viņa darbu turpināja akadēmiķis Ferdinands Vīdemanis, somu zinātnieki Lauri Ketunens, Lauri Posti un Emīls Setele. Mūsu gadsimta 20.–30. gados lībiešu pētīšanā iesaistījās igauņu zinātnieki, no kuriem te minēšu etnogrāfu Ferdinandu Linnusu (Leinbocku) un folkloristu Oskaru Loritsu. Latvijas Pieminekļu valde etnogrāfiskus pētījumus lībiskajos novados sāka 40. gadu pirmajā pusē, un 1957. gadā tos atjaunoja pašreizējā etnogrāfu paaudze. 1971. gadā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā uzstādīja un iekārtoja Kurzemes lībiešu zemkopja un zvejnieka sētu. 20. – 30. gados arheologi sāka pētīt lībiešu senvietas un valodnieki sāka apzināt latviešu valodas lībiskās izloksnes. Šis darbs turpinās arī mūsdienās.

Mūsu kopdarbam lībiešu problemātikā ir liela zinātniski praktiska nozīme. Tas dod iespēju noskaidrot daudzus latviešu un lībiešu vēstures, kultūras vēstures, kultūras sakaru vēstures un citus jautājumus. Lībiešu vēstures zināšana sniedz visai pamācošus faktus latviešu etnosa nākotnes paredzēšanai un rīcības veidošanai. Darba praktiskais rezultāts ir tāds, ka aug lībiešu, it īpaši viņu jauniešu aktivitāte un etniskā pašapziņa, rūpes par savas kultūras un valodas saglabāšanu un attīstīšanu.

Latvijas zinātnieku darbs iekļaujas starptautiskajā somugristikā, kas ir visai plaša pasaules zinātnes un zinātniski praktiskās darbības joma. Tam, kas notiek Latvijā, seko Igaunijā, Krievijā, Somijā, Ungārijā, Vācijā un citās zemēs, kurās tiek risināti somugristikas jautājumi. Mūsu devums lībiešu kultūras un valodas pārmantošanā un attīstīšanā ceļ Latvijas prestižu starptautiskā līmenī. To apliecina arī šīsdienas norise, kurā piedalās liels skaits igauņu, mariešu, mordviešu un citu Krievijā dzīvojošo Volgas somugru tautu, kā arī somu un ungāru pārstāvji. Latvijas veikums lībiešu jautājumos ir paraugs Krievijas somugru tautām, kas cīnās par sava etniskā stāvokļa uzlabošanu, tradicionālo kultūru un valodu saglabāšanu.

Mūsu sarīkojuma nosaukums ir simbolisks "Lībieši atgriežas Latvijā". Tas uzdod būtiskus jautājumus: Būt šajā novadā lībiešiem vai vismaz atmiņām par lībiešiem un viņu kultūru vai nebūt? Būt Metsepoles novada seno iedzīvotāju kultūras godināšanai vai nebūt? Manuprāt, ir tikai viena loģiska atbilde: Būt! Un būt ne vien Staicelē, bet arī daudzās citās lībiešu kādreizējās dzīvesvietās. Lībieši Latvijā ir pamodušies no daudzu gadu desmitu miega. Viņi iet kopā ar daudzām pasaules mazajām tautām, kas cīnās pret saplūšanu ar lielākiem etnosiem, par savas kultūras un valodas saglabāšanu.

Uz šo ieceru īstenošanu ir vērsts viss Lībiešu kultūras centrs, Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" un Latvijas humanitāro disciplīnu zinātnieku darbs. Pēc Lībiešu kultūras centra un starptautiskās zinātniskās Lībiešu draugu biedrības (Helsinkos) iniciatīvas tiek izstrādāta valsts ilgtermiņa mērķprogramma "Lībieši Latvijā". Tā paredz daudzus nopietnus valsts mēroga pasākumus lībiešu etnosa, tā kultūras un valodas saglabāšanai un attīstīšanai, lībiešu kultūras un valodas vērtību popularizēšanai. Darbs tuvojas nobeigumam. To vada Latvijā plaši pazīstamais Pitraga lībietis Saeimas deputāts Ilmārs Geige.

Referātus, ko Staiceles kultūras namā nolasīja ZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, habilitētā filoloģijas doktore Elga Kagaine un Staiceles bibliotēkas vadītāja Anita Strokša, publicējam atsevišķi. Tāpat arī Ilmāra Geiges stāstījumu par mērķprogrammu "Lībieši Latvijā".

Paši staicelieši visvairāk bija gaidījuši muzeja "Pivālind" atklāšanu, jo daudzi no viņiem piedalījušies tā izveidošanā. "Pivālind" lībiešu valodā nozīmē "Stārķis", taču to nevajag jaukt ar Stārķu muzeju, kas tiek celts Staiceles pašā augstākajā vietā un durvis vērs augusta sākumā, kad te notiks tradicionālā starptautiskā fotoizstāde ar stārķu tēmu. "Pivālind" toties atrodas pašā vecākajā mazpilsētiņas namā, kur nu zem viena jumta būs Salacas novada lībiešu kultūras un informācijas centrs, muzejs un arī krogs. Minhauzena muzejs, kas zem viena jumta labi sadzīvo ar Duntes krogu, rāda, ka šāda simbioze ir dzīvotspējīga un var sekmīgi pastāvēt arī tirgus ekonomikas apstākļos.

Par muzeja saimnieci pilsētas galva uzaicinājis bērnudārza audzinātāju Jautrīti Pelēko, kas prot gan teātri spēlēt, gan iesaistīt tautu dažādās saviesīgās izdarībās. Jautrīte Staicelē dzimusi un augusi, viņa te visus pazīst un visi pazīst viņu. Tāpēc arī nebija grūti atrast talciniekus. Pirms vērt vaļā jaunā muzeja durvis, tika teikti pateicības vārdi gan galdniekiem un krāsotājiem, gan rokdarbniecēm un audējām — vai katram staicelietim. Kāds muzejam atvēlējis gleznu, cits sagādājis tai rāmi, viena atradusi savos krājumos aizkarus, veļu, cita tamborējusi galdautu, šuvusi spilvendrānas, vēl cita darinājusi enzetes. Un vēl un vēl.

Jautrīte Pelēkā jaunajā darbalaukā jūtas kā zivs ūdenī: "Man patīk būt cilvēkos. Tūlīt pēc vidusskolas sāku strādāt mūsu bērnudārzā par auklīti. Pabeidzu pedagoģisko skolu, bet darbu bērnudārzā turpināju. Deviņpadsmit gadi nostrādāti. Mums Staicelē ir rosīga kultūras dzīve. Arī teātri spēlējam. Tāpēc mums svētki allaž ir interesanti.

Lieldienas ar šūpolēm un olu krāsošanu mums bija arī pagājušajā pavasarī. Jāņos man nācās iejusties Bebenes lomā. Bija daudz līgotāju. Man patīk svētku rīkošana un arī vadīšana. Šī muzeja veidošanā staicelieši bija ļoti atsaucīgi. Ļoti daudz etnogrāfisku materiālu savācis mūsu Kārlis Kere, ko visi godājam par Kārļonkuli. Viņš ar savām bagātīgajām zināšanām un pieredzi pats ir kā muzeja eksponāts. Kārļonkulis vienmēr teicis, ka mums vajag savu muzeju. Nu viņa sapnis ir piepildījies.

Muzeja telpas vēl tiks paplašinātas, iekārtosim mājas otru galu, tā ir mājas senākā daļa, šī — tikai piebūve. Šī ir pilsētas vecākā māja, un, kā atceras vecie staicelieši, te jau kādreiz, pirms daudziem daudziem gadiem, ir bijis krogs.

Mana krustmāte muzejam uzdāvināja gultas veļu un un dvieli, ko savam pūram darinājusi viņas mamma. Nejaušs gadījums mani Rūjienā saveda kopā ar Maiju Volkovu. Viņa mums atdeva šo brīnišķīgo kumodi. Tā gan bija nokrāsota ar grīdas krāsu. Tad mans tēvs ķērās klāt un kumodi restaurēja. Gultu, krēslus, skapi, lādi un daudzas citas mantas deponē Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Tas mums daudz palīdzējis. Šī muzeja speciāliste Irisa Priedīte ir mūsu galvenā konsultante.

Tātad šajā mājā vēl esam iecerējuši iekārtot krodziņu. Te varēs nākt pasēdēt, patērzēt. Staiceles tautas mākslas studija rīkos rokdarbu izstādes. Uz Ziemassvētkiem atklāsim cimdu un zeķu skati. Tepat blakus, pelēkā divstāvu mājā, tiks iekārtots Staiceles novadpētniecības muzejs. Jo mantu ir daudz, un vajadzīgas telpas, kur visu izvietot. Augustā paredzēts atklāt Stārķu muzeju. Stārķis ir mūsu putns, tas likts arī Staiceles ģerbonī."

Irisa Priedīte par muzeju stāsta:

Vispirms bija doma — Staicelei nepieciešams savs muzejs. Īpašas grūtības neradīja arī nosaukuma sameklēšana: ja jau stārķis lepni iekāpis pilsētas ģerbonī, tad svētais putns derēs arī topošajam muzejam. Gan līvu mēlē, tā godinot Vidzemes lībiešu piemiņu, — "Pivālind". Muzejam atvēlētā ēka, iespējams, ir pati senākā visā Staicelē, kādu pusotru gadsimtu veca.

Topošajā muzejā tagad mājvietu atraduši arī vairāki eksponāti, kas gandrīz vai apceļojuši apkārt pasaulei. Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciāliste Irisa Priedīte "Pivālind" atklāšanā nolasīja vēstuli, ko rakstījis Jānis Lepste, "lībietis pēc sirds un pases" Jautrītei Pelēkajai un pasniedza kopā ar autora dzīvesstāstu, viņa mātes lūgšanu lībiešu Lielirbes izloksnē un paša Jāņa Lepstes fotogrāfiju. Vēstule uzrakstīta 1999. gada 20. martā Sanpaulu, Brazīlijā. Irisa Priedīte tikko atgriezusies no šīs dienvidzemes, kur vairāk nekā mēnesi līdzdarbojusies zinātniskajā pētījumā "Brazīlijas latvieši" un atradusi arī lībiešu pēctečus.

Ko Irisa Priedīte domā par Staiceles muzeju, kas nule vēris durvis?

"Es redzēju šo ēku janvārī ledū un sniegā. Iekšā cits pie cita bija mazi skabūzīši, kur katrā kāds dzīvojis, daudz starpsienu no mūsdienu materiāliem. Ka zem apmetuma un plastikātiem slēpjas senas sijas, kas tēstas ar cirvi, ka telpas vidū ir tik interesanta krāsns — par to varēja tikai sapņot. Mēs rēķinām, ka šī ēka varētu būt celta ap 1820. gadu, bet tas vēl jāpārbauda, iespējams, ka pēc tam bijušas pārbūves. Tagad Lībiešu centrs ir ieguvis atbalsta punktu Vidzemē. Nu muzejam nāksies konkurēt ar Dunti, kurai ir savs melis un lielībnieks Minhauzens. Staicelei derētu vēl savs spoks. Jo kas tas par senu muzeju bez sava spoka? Jāpameklē rakstos vai vecu ļaužu atmiņās."

Piekto gadskārtu draugu pulkā svinēja jauneklīgais Lībiešu kultūras centrs. Tā ir sabiedriska organizācija lībiešu kultūras un valodas saglabāšanai un popularizēšanai. Šajā sarīkojumā organizācijā svinīgi tika uzņemts divdesmitais biedrs. Vadītājs no dibināšanas līdz 1997.gadam bija Valts Ernštreits, kopš 1997.gada centru vada Gundega Blumberga. Viņa sacīja: "Pošoties Lībiešu kultūras centra piecu gadu jubilejai, mēģinājām saskaitīt savus labos darbus. Iznāca trīspadsmit:

• Ceļojošā fotoizstāde "Täs um min kuod" ("Te ir manas mājas") un izstādes prospekts "Līvlist" (lībiešu, latviešu, norvēģu, somu un sāmu valodā). Izstāde bija skatāma visās Ziemeļvalstīs, Igaunijā un Latvijā.

• Ceļojošā lībiešu mākslas izstāde "Līvõ kuņšt" ("Lībiešu māksla") — Somijā, Igaunijā un Latvijā.

• Jauniešu ansamblis "Vīm" ("Lietus"). Koncertējis Somijā, Igaunijā un Latvijā.

• Vienīgais žurnāls lībiešu valodā "Õvā". Līdzekļu trūkuma dēļ iznākuši tikai trīs numuri.

• Programmnodrošinājums darbam ar lībiešu valodu Mac un PC platformu datoriem.

• Cieši starptautiskie sakari ar Igauniju, Somiju, Krieviju un citām Eiropas valstīm.

• Lībiešu valodas mācīšana bērnu vasaras nometnēs Mazirbē.

• Pirmā un vienīgā lībiešu literārās valodas konference.

• Lībiešu kultūras dienas Rīgā.

• Lībiešu dzejas izlase "Ma akūb sīnda vizzõ, tūrska!" (Es viltīgāks par tevi, menca!")

• Lībiešu mākslas buklets "Līvõ kuņšt".

• Sadarbībā ar starptautisko Lībiešu draugu biedrību vākti paraksti, iestājoties par valsts stratēģiskās programmas nepieciešamību.

• Lībiešu – latviešu – lībiešu vārdnīca.

Sarīkojumā šūpuļsvētkus svinēja gan šī, gan lībiešu – latviešu – angļu sarunvalodas vārdnīca. Vaļā tika vērti arī "Latvijas Vēstneša" apgāda jaunākie izdevumi: "Triju Zvaigžņu gaismā", bibliogrāfiskais rādītājs "Kultūra", grāmata "Latvijas valsts un tās vīri" un fotoalbums "Mani Dziesmusvētki". Tos sālsmaizē saņēma arī Lībiešu kultūras centrs un Staiceles novadpētnieki, jo starp šajās grāmatās atrodamajiem dzīvesstāstiem ir arī daudzu Salacas novada cilvēku biogrāfijas. Avots pētniecībai un darba turpināšanai.