Saeimas deputāts, programmas "Lībieši Latvijā" izstrādes grupas vadītājs Ilmārs Geige

Par lībiešu nākotni — ar optimismu

Latvijas valsts un lībiešu attiecības kopš Atmodas laikiem, kad Latvijā sāka veidoties sava etnopolitika pamatnācijas attiecībās ar minoritātēm, bijušas savstarpēji labvēlīgas. Lībieši aktīvi atbalstīja latviešu centienus pēc valsts neatkarības atgūšanas, savukārt jau 1989. gadā vispārējā tautskaitē lībieši tika iekļauti uzskaitāmo tautību sarakstā, bet Latvijas Republikas 1991.gada 19.marta likumā "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" pirmoreiz tika noteikts tās juridiskais statuss — "sena Latvijas pamattautība" — un valsts atbildība lībiešu nacionālās identitātes saglabāšanā.

1991.gadā tika izveidota Latvijā pirmā valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija, kā arī speciāla apakšprogramma "Lībiešu krasts" lībiešu valodas, vēstures un kultūras mantojuma pētīšanas atbalstam un kultūras procesa sekmēšanai. Ar 1995.gadu lībiešu valoda un kultūras vērtības atbilstoši Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnēm ir iekļautas Latvijas nacionālajā kultūras mantojumā.

Tas iezīmējis jaunu pavērsienu valsts un lībiešu attiecībās, jo lībiešu valodas un tradicionālās kultūras saglabāšanai vienmēr pastāvējuši visai nelabvēlīgi apstākļi: lībiešiem nav bijis savu skolu, visās administratīvajās un saimnieciskajās iestādēs lietas bijis jākārto krievu, latviešu vai vācu valodā, dievkalpojumi notikuši latviešu vai vācu valodā, mācības skolās — latviešu vai krievu valodā. Lībiešu valoda varēja pastāvēt tikai kā ģimenes, lībiešu darba kolektīvu un izklaižu sarunu valoda. Arī jaundibinātā Latvijas valsts uztvēra lībiešus kā jau asimilētas etniskas grupas pēdējās paliekas. 1934.gada 12.jūlija likums "Par tautas izglītību" noteica, ka skolās ar latviešu mācību valodu jāmācās arī bērniem no jauktām ģimenēm, kuriem tikai viens no vecākiem ir latvietis. 20. – 30. gados lībiešu ciemu skolās reizi nedēļā fakultatīvi kā svešvaloda gan tika mācīta lībiešu valoda, taču tas nevarēja stāvokli uzlabot. Turklāt Latvijas valdība neļāva izmantot lībiešu pašu sagatavotos valodas mācību līdzekļus, jo tie bija iespiesti ārzemēs.

20. – 30.gados lībiešiem īpašu uzmanību sāka pievērst igauņu un somu zinātnieki. Viņi vāca materiālus par lībiešu valodu un kultūru, centās celt lībiešu etnisko pašapziņu, sekmēt lībiešu saglabāšanos un panākt Latvijas valsts līdzdalību šajā darbā. 1923.gadā nodibināja sabiedrisku organizāciju "Līvu savienība", izdeva laikrakstu "Līvli". 1938./1939.gadā par Igaunijas, Somijas, Ungārijas un Latvijas līdzekļiem Mazirbē uzcēla lībiešu tautas namu. Vairākiem desmitiem jauniešu deva iespēju mācīties Igaunijā un Somijā. Tas bija igauņu un somu mēģinājums sekmēt lībiešu inteliģences veidošanos. Tomēr ar to izrādījās par maz, lai apturētu lībiešu asimilēšanos, jo trūka pietiekama Latvijas valsts atbalsta.

To cilvēku skaits, kuri atklāti sevi atzina par lībiešiem, pakāpeniski saruka. It īpaši tas notika pēc 1934.gada, kad Latvijā sākās apzināta lībiešu pārtautošanas politika. Padomju varas gados Latvijā nepārprotami sākās vardarbīga lībiešu neatzīšanas politika (1978. gadā lībieši pat tika svītroti no PSRS tautību saraksta, līdz ar to aizliedzot pasēs rakstīt tautību "lībietis"). Pēc jaunākajiem datiem, ir tikai 185 cilvēki, kuri reģistrējušies kā lībieši.

Šis atskats vēsturē ļauj labāk izprast lībiešu mūsdienu situāciju. Tagad, 90.gadu beigās, būtiski ir mainījusies politiskā, tiesiskā un ekonomiskā vide Latvijā. Pavērsiens ir noticis arī Eiropā un pasaulē. Tikai pirms pāris gadu desmitiem iezīmējās jauns, asimilācijai pretējs process. Sākās vairāku tautu (velsiešu, sāmu, īru u.c.) atdzimšana, pacelšanās no nebūtības. Lībieši varētu būt šo atdzimstošo tautu vidū. Vēsture vēl piešķīrusi Latvijas valstij izredzi (varbūt pēdējo) palīdzēt saglabāt nākamajām paaudzēm lībiešu unikālo kultūru un valodu.

Pēc Lībiešu kultūras centra un starptautiskās Lībiešu draugu biedrības iniciatīvas ar Ministru prezidenta rīkojumu 1998.gada 24.novembrī tika izveidota darba grupa valsts ilgtermiņa mērķprogrammas "Lībieši Latvijā" izstrādei. Pasaulē tiek izmantoti dažādi līdzekļi un metodes, lai palīdzētu mazajām tautām (nacionālais parlaments, veto tiesības šo tautu apdzīvotajās teritorijās). Iespējams, ka arī programma "Lībieši Latvijā" varētu gūt starptautisku ievērību un atzinību. Tomēr pasākumu veiksme vienmēr ir atkarīga no pašas valsts: kāda būs Latvijas likumdošana un tās iestāžu praktiskais atbalsts lībiešiem; kāda būs latviešu tautas izpratne un morālais atbalsts lībiešiem. Pašreizējā situācija ir ievirzījusies tā, ka tieši latviešu tautai kā valstī dominējošai tautai, kā šīs valsts politiskajai līderei ir jālabo vēstures gaitā ar lībiešiem notikušais. Tās morālais pienākums ir palīdzēt saglabāt lībiešu kultūru un valodu.

Starptautiskās institūcijas — ANO, Eiropas Savienība, Eiropas Padome, UNESCO — pieņēmušas daudzas deklarācijas un rekomendācijas, kuras var attiecināt uz lībiešiem Latvijā. Ļoti svarīgi ir norādījumi nodrošināt pastāvīgu starpetnisku dialogu, kultūras mantojuma saglabāšanu, pasargāt etniskās minoritātes un mazas tautas no diskriminācijas un pārtautošanās (UNESCO konvencija u.c.), nodrošināt iespējas izmantot dzimto valodu (Hāgas rekomendācijas par nacionālo minoritāšu izglītības tiesībām, Eiropas minoritāšu valodu konvencija u.c.).

Mērķprogrammu "Lībieši Latvijā" darba grupa veidoja kā ilgtermiņa kompleksu valsts programmu, kas iezīmē visus galvenos stratēģiskos un taktiskos rīcības virzienus un darbības sfēras. Secīgi īstenojot konkrētus projektus un pasākumus, rastos iespēja novērst etnisko katastrofu, līdz kurai ir nonākusi Latvijas senā pamattautība, kā arī noteikt Latvijas valsts un pašu lībiešu pienākumus un atbildību.

Rakstot programmu, darba grupa centās izcelt divus savstarpēji saistītus aspektus.

Pirmais aspekts ir Latvijas valsts un lībiešu kā tās otrās pamattautas savstarpējās attiecības. Saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem tādas senas pamattautas un unikālas minoritātes kā lībieši, viņu valoda un kultūra ir pieskaitītas pie neaizstājamo vērtību kategorijas. Par šo minoritāšu saglabāšanu un attīstību atbildība jāuzņemas tai valstij, kuras teritorijā tās dzīvo. Kā zinām, lībiešiem savas teritorijas nav. Izanalizējusi situāciju, darba grupa secināja, ka ir nobrieduši apstākļi, kuros valstij ir jāpilnveido pašreizējais un daudzviet jārada jauns juridiskais, institucionālais un finansiālais nodrošinājums lībiešu, viņu valodas un kultūras saglabāšanai un pastāvošo problēmu risināšanai. Izstrādātā ilgtermiņa mērķprogramma varētu būt tieši tas mehānisms, kas ļautu regulāri pārskatīt Latvijas valsts rīcību lībiešu stāvokļa kārtošanā, negaidot to brīdi, kad lībiešu brāļu tautu valstis starptautiskā līmenī pārmet Latvijai bezrūpību attiecībā uz lībiešiem.

Otrais aspekts ir lībiešu vēsture, valoda un kultūras mantojums kā Latvijas nacionālā kultūras mantojuma būtiska un neatņemama sastāvdaļa.

Atbilstoši Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnēm lībiešu valoda un kultūras vērtības tiek formāli uzskatītas par Latvijas nacionālā kultūras mantojuma sastāvdaļu. Tomēr gandrīz nevienā vispārizglītojošo skolu un augstskolu mācību programmā nav iekļauta informācija par lībiešu vēsturi, valodu, folkloru, mitoloģiju, simboliem, literatūru, kultūras darbiniekiem un pieminekļiem, tāpat par lībiešu, viņu valodas un kultūras saikni ar Latvijas nacionālo kultūras mantojumu, ar latviešu tautas veidošanos un ar Latvijas mūsdienu kultūru. Sabiedrībai nav pietiekamas informācijas par lībiešu izcelsmes sabiedriskajiem, kultūras un politiskajiem darbiniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, lībiešu vēstures, kultūras un valodas pētniekiem un organizācijām, kuras nodarbojas ar lībiešu valodas, kultūras un vēstures jautājumiem.

Lībiešu valodas pieminekļi, īpaši vietvārdi, kultūras un dabas mantojums apzināms un pētāms visos Latvijas novados, kuros lībieši dzīvoja pagātnē un dzīvo arī mūsdienās. Šo darbu ir nepieciešams iekļaut gan administratīvo teritoriju attīstības programmās, gan novadu kultūrattīstības projektos un izglītības programmās. Daudzviet Latvijā — Daugavas un Gaujas lejtecē, Rietumvidzemē un Ziemeļvidzemē — lībiešu mantojums var būt nozīmīgs kultūras tūrisma attīstībā.

Valsts ilgtermiņa mērķprogramma "Lībieši Latvijā" veidota kā virsprogramma tam pasākumu kompleksam, kas nepieciešams, lai saglabātu un attīstītu lībiešu etnosu. Ierosinājumi balstās uz valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" astoņu gadu darba pieredzi, lībiešu sabiedrisko organizāciju, valsts un zinātniskās pētniecības iestāžu priekšlikumiem, lībiešu radu tautu — igauņu, somu, ungāru — neizsīkstošo interesi par lībiešu likteni.

Analizējot situāciju, tika vākta un apkopota statistiskā, valodnieciskā un vēsturiskā informācija par lībiešiem, tika apkopoti un salīdzināti Latvijas Republikas likumi, galvenie starptautiskie dokumenti, kuri saistīti ar pamattautību tiesībām, noskaidrota Eiropas Savienības valstu prakse, institucionālais, juridiskais un finansiālais nodrošinājums pamattautu un mazākumtautību kultūru un valodu aizsardzībai un attīstībai.

Tika noskaidroti piecu Latvijas pagastu, divu rajonu, divu pilsētu pašvaldību, trīs ministriju, visu lībiešu sabiedrisko organizāciju un vairāku ekspertu viedokļi par lībiešu pašreizējo situāciju un par viņu saglabāšanai veicamajiem pasākumiem. Pašvaldību attieksme pret lībiešiem un viņu problēmām kopumā ir vienaldzīga un bezdarbīga. Ieinteresētība vērojama tikai dažās pašvaldībās. Īpašs paldies pienākas Staiceles pilsētas domei, un man būtu patīkami, ja līdzīga ierosme nāktu arī no kāda Kurzemes ciema vai pilsētas, kur vēl mīt pa kādam lībietim. Kolka, Ventspils un Rīga, kā zināms, ir lielākās lībiešu koncentrācijas vietas.

Mērķprogrammas "Lībieši Latvijā" pasākumu kompleksā darba grupa ietvēra sešas rīcības programmas: lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība un izmantošana, lībiešu valoda, izglītība, sabiedriskās attiecības, zinātne un kultūras procesi. To detalizētai izstrādāšanai nepieciešams ilgāks laiks un atbilstošs finansējums.

Arī pašā mērķprogrammā, kuru sākotnēji bija iecerēts iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā līdz 1999.gada 1.aprīlim, vēl ir daži jautājumi, kuru noskaidrošanā nepieciešams pieaicināt konsultantus. Diemžēl Ministru prezidenta rīkojumā programmas izstrādei paredzētais finansējums — 3900 latu — joprojām nav piešķirts un līdzšinējais darbs ir veikts, ieguldot darba grupas locekļu un viņu draugu personiskos līdzekļus.

Man ir skumji par to runāt, bet tas liek domāt, ka 7.Saeimas apstiprinātā valdība, tāpat kā iepriekšējās, neapzinās atbildību, arī starptautisko, kādu valsts uzņēmusies, izšķiroties par nepieciešamību sakārtot jautājumus, kas saistīti ar lībiešiem Latvijā, un pieņemot lēmumu par ilgtermiņa mērķprogrammas izstrādi. Varbūt tā notiek tāpēc, ka Latvijas valsts ir bijusi neatkarīga tikai 8 gadus un vēl nav nobriedusi skatījumam uz lībiešiem kā civilizēta, Eiropas Savienības cienīga valsts. Lībiešu un latviešu kopīgās likteņgaitas ir savijušās gadsimtu garumā. Jau no 17. gadsimta tiek runāts par drīzu lībiešu izzušanu. Ar vai bez valsts programmas lībieši pastāvēs, kā ir pastāvējuši visu šo laiku. Lībiešus, lībiešu valodu un kultūru pazīst Eiropā, to vienmēr ir atbalstījusi somugru pasaule — 50 miljoni cilvēku Igaunijā, Somijā, Ungārijā un Krievijā. Viņi ar lepnumu raugās uz šo mazo Latvijā dzīvojošo tautu, kura tik daudz ir spējusi paveikt. Lībiešiem, lai realizētu iecerēto, būs vajadzīgs arī Latvijas sabiedrības atbalsts. Prieks, ka šodien šeit, šajā zālē, kopā ar mums ir tik daudz lībiešu draugu. Un mēs zinām — tā būs vienmēr. Draudzībai nevajag oficiālu apstiprinājumu.

Būsim optimisti un cerēsim, ka mūsu sapņi piepildīsies!

Runa Staiceles pilsētas domes un Lībiešu kultūras centra lasījumos "Lībieši Vidzemē" Staicelē 1999.gada 27.martā