Dr.hab.philol. Elga Kagaine

Lībiskās skaņas Vidzemes runā

Latviešu valodniecībā izlokšņu, to vidū arī lībisko izlokšņu, materiālu vākšanai un apzināšanai ir relatīvi senas pētniecības tradīcijas, kas iesniedzas pagājušajā gadsimtā, bet vairāk vai mazāk sistemātiska izlokšņu izpēte saistās ar šī gadsimta 20. un 30.gadiem, kad pakāpeniski klajā nāca K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcas" sējumi. J.Endzelīna rediģētajos "Filologu biedrības Rakstos" (FBR) tika publicēti izlokšņu apraksti, un apmēram 29 izloksnēs pie Latviešu folkloras krātuves tika uzsākta izlokšņu leksikas vākšana apvidvārdu vārdnīcu vajadzībām. Izlokšņu aprakstu autori bija galvenokārt LU Baltu nodaļas studenti, kas pēc J.Endzelīna izveidotās programmas snieguši ziņas par savu dzimto izloksni, tātad var teikt, ka aprakstos aplūkoto izlokšņu izvēle ir bijusi lielā mērā saistīta ar to, no kurienes nācis apraksta autors.

Filologu biedrības rakstos, ņemot vērā arī t.s. pārējas izloksnes starp vidus un lībisko dialektu, ir ietverti apmēram 20 Vidzemes lībisko izlokšņu apraksti no Alojas, Duntes, Lādes, Liepupes, Limbažu, Nabes, Pāles, Svētciema, Tūjas, Vecates, Vitrupes, Viļķenes u.c. šī dialekta izloksnēm. Tā kā apraksta programma veltīta galvenokārt izlokšņu fonētikas un morfoloģijas īpatnību apzināšanai, tad arī šajās publikācijās dominē lībisko izlokšņu fonētikas un gramatikas līmeņa parādību apskats — ir raksturotas intonācijas, skaņu pārmaiņas, piedēkļu un gala zilbju patskaņu saīsināšanās un zudums, skaņu kvalitāte, izruna; morfoloģijā — vārdu šķiras, vārddarināšanas īpatnības, piedēkļi un priedēkļi, locījumu formas, sieviešu dzimtas zudums, kas ir viena no uzskatāmākajām lībiešu valodas ietekmēm šajā dialektā, 3.personas formu vispārinājums u.c. parādības. Tātad var teikt, ka šī posma dialektoloģiskajās publikācijās galvenā uzmanība ir vērsta uz izlokšņu fonētiku un morfoloģiju. Šīs parādības ir raksturotas visai detalizēti, un uz tām ir atsaukušies arī nākamie pētnieki, kas publicējuši darbus vēlākajos gados. Īpaši šo 30. gadu pētījumu vidū var minēt V.Rūķes rakstu "Kurzemes un Vidzemes lībiskais apgabals", kas ietver plašāku vispārinājumu un kur ar izoglosām parādīta vairāku fonētisko un morfoloģisko parādību izplatība.

Izvērstākus pētījumus pēckara posmā par Vidzemes lībiskajām un daļēji arī par pārejas izloksnēm ir veikusi M.Rudzīte. Te minams viņas pētījums "Ziemeļvidzemes izloksnes Braslavā, Vecatē, Bauņos un Vilzēnos" 1958.gadā, nodaļa par lībiskajām izloksnēm (grāmatā "Latviešu dialektoloģija" 1964.gadā); tāpat šajā grupā var minēt E.Šmites rakstu "Vidus un lībisko izlokšņu saskare Dauguļos" (1958.gadā), E.Putniņa "Svētciema izloksnes aprakstu" (1985.gadā), E.Ādamsona publicējumus par Rietumvidzemes izlokšņu fonētikas un gramatikas atsevišķām parādībām. Arī šie darbi pamatos veidoti uz 30. gadu programmas pamata un saistīti ar fonētikas un morfoloģijas parādību izpēti, to starpā arī ar to, kas ir vai varētu būt radušās lībiešu valodas ietekmē. Kopumā var teikt, ka Vidzemes lībiskā dialekta izloksnēm, salīdzinājumā ar citiem novadiem, dialektoloģijas publikācijās ir veltīta samērā liela uzmanība, ko zināmā mērā ir noteikusi autoru saistība ar dzimtajām izloksnēm.

Vidzemes lībiskajās izloksnēs sistemātiska izlokšņu leksikas vākšana apvidvārdu vārdnīcām 30. gados tika uzsākta Svētciemā, kur strādāja E.Putniņš, un vienā no vidus un lībiskā dialekta robežizloksnēm — Jeros (materiālu vācēja E.Medne); te šajā laikā tika savākts aptuveni 10–15 tūkstoši kartotēkas vienību. Šajās izloksnēs darbs ir turpinājies arī pēckara gados; tā rezultātā Jeros ir uzkrāta viena no latviešu izlokšņu bagātākajām leksikas kartotēkām (apmēram 70 000 kartotēkas vienību), kas ir unikāla bāze pētījumiem vēsturiskajā valodniecībā. Pēdējos 50 gados lībisko izlokšņu leksikas vākšanā iesaistījās arī citi vācēji, un pirmām kārtām te var minēt nu jau aizsaulē aizgājušo Limbažu skolotāju Eduardu Ādamsonu, uz kura savāktā Vainižu izloksnes materiāla pamata Latviešu valodas institūtā tagad top "Vainižu izloksnes vārdnīca" 2 sējumos. Leksikas materiālu vākšana ir turpinājusies arī Mazsalacā, Pālē, Idū, Vecatē, epizodiski arī vēl citās izloksnēs, it īpaši valodnieces Silvijas Raģes darbības laikā, kura tieši pievērsās baltu un Baltijas jūras somu valodu sakaru pētniecībai.

Tāpat materiālu vākšanā un līdz ar to arī valodu sakaru risinājumā lielu ieguldījumu ir devuši izlokšņu leksikas tematisko grupu pētnieki — Benita Laumane, apzinot ar jūru, zivīm, zvejniecību un dabas parādībām saistīto vārdu krājumu, Brigita Bušmane — ēdienu leksiku u.c.

Kā zināms, tieši izloksnēs visvairāk ir saglabājušās vēsturisko kontaktu pēdas, tāpēc arī dialektoloģiskie pētījumi var dot visvairāk liecību par šo kontaktu izpausmēm dažādu līmeņu valodas parādībās. Latviešu dialektoloģijā viens no izplatītākajiem virzieniem sakaru izpētē visu laiku ir bijis saistīts ar leksiku, leksisko aizguvumu konstatāciju. Būtiska nozīme šo jautājumu risinājumā kopš tās publicēšanas brīža ir bijusi K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcai", kurā (pēc S.Raģes datiem) fiksēti ap 350 aizguvumu no Baltijas jūras somu valodām, no kuriem apmēram 150 etimoloģizējis J.Endzelīns. Liela daļa no šajā vārdnīcā minētajiem aizguvumiem reģistrēti tieši Vidzemes lībiskajās izloksnēs un arī daļā Vidzemes vidus dialekta izlokšņu. Piemēram, te var minēt ar līdumu zemkopību saistītos senākos aizguvumus ķutes , ķutas , ķuteles , ķutājs , sarvis ‘labības vētījamais siets’, sarvēt , viška ‘liekšķere ar īsu kātu’, viškāt ( labību viškāja ar višku ), seņģis ‘mājlopu barības ieliekamais’, roida ‘gruži, saslaukas’ (viens no izplatītākajiem aizguvumiem Ziemeļvidzemē arī mūsdienās), vembele , vembelis ‘paresna rīkste, žagars’, ar to pašu nozīmi arī vilags ‘liela rīkste’, koska ‘koka miza; pākšaugu miza’, tosa , tvosa ‘tvaiks, garaiņi’ u.c.

Pēdējo gadu desmitu (M.Rudzītes, S.Raģes u.c. autoru) publikācijās tiek lēsts, ka latviešu valodā somugru cilmes aizguvumu skaits varētu būt pāri pieciem simtiem. Daļēji tas saistīts ar jauniem izlokšņu leksikas vākumiem, kuros fiksēti K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcā" nereģistrēti aizgūti vārdi, piemēram, vairākās pierobežas izloksnēs korpi , korpas ‘(biezpiena) rauši; biezpiena maize’ (<ig. korp ), kotika ‘maiss’ Idū (<ig. kott , kotik ): atved vienu kotik milts, lorcāties, lontrūzis ‘palaidnis’ u.c. Tomēr var teikt, ka arī K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīca" un it īpaši tās papildinājumi vēl joprojām ir materiālu avots tālākiem šo abu valodu grupu sakaru un ietekmju pētījumiem.

Turpinot lībiešu un igauņu valodas ietekmju apzināšanu latviešu valodas izloksnēs, turpmāk būtu pievēršama uzmanība arī tādai iespējamai valodas parādībai kā kontaminācija, it īpaši runājot par emocionāli ekspresīvas grupas vārdiem, kas ir īpaši bagāti ar variantiem, kuru vidū var būt dažādu cilmju vārdu sakņu apvienojumi ( loicka ‘gara auguma sieviete; arī gara rīkste’, loicika , loizaks , loicaks , loipata ‘cilvēks, kas iet neveiklā gaitā’ u.c.).

Viens no aspektiem, kas latviešu dialektoloģijā līdz šim ir relatīvi mazāk aplūkots, ir vārda semantika, leksisko nozīmju analīze, to vidū arī semantisko ietekmju un semantisko paralēļu apskats, jo, kā zināms, izloksnēs var rasties un eksistēt nozīmes pēc citas valodas vārda nozīmju sistēmas parauga. Baltu un Baltijas jūras somu valodu sakaru kontekstā nedaudz par šiem jautājumiem ir rakstījis P.Arumā 1935. gadā, K.Abens 1947. gadā un J.Endzelīns (1939. gadā recenzijā par L.Ketunena vārdnīcu, bet atsevišķā rakstā 1951. gadā). Pēdējos divdesmit gados šai tēmai pievērsušies arī vēl citi valodnieki (O.Bušs, E.Kagaine). Kā vienu no uzskatāmākajiem semantisko paralēļu piemēriem Ziemeļvidzemes izloksnēs varētu minēt verbu likt , it īpaši semantiskajā lietojumā ar nozīmi ‘aut, ģērbt, vilkt’ (izlokšņu pārstāvji mugurā, galvā, kājā, rokā "liek" visus apģērba piederumus — mēteli, kleitu, svārkus, blūzi, zeķes, apavus u.c.), tāpat arī daudzas paralēlas semantiski gramatiskas konstrukcijas ar verbu likt un adverbu ( likt ciet , likt augšā , likt zemē u.c.). No gramatiskajām konstrukcijām te var minēt arī vārdu savienojumus un salikteņus — kāda daudzuma apzīmējumus — ar vārdu pillums savienojuma otrajā daļā: klēts pillums , spaiņa pillums , katla pillums , lakata pillums u.c.; Ziemeļvidzemes izloksnēs daudz izplatītāks nekā literārās valodas vārds malks ir vārdu savienojums mutes pillums ( iedzēru vienu mutes pillumu ).

Tāpat Ziemeļvidzemē raksturīgs ir salikteņu tips ar apakša , apuža , apukša un pakaļa salikteņa otrajā daļā, kas veidojies Baltijas jūras somu valodu ietekmē un ir izplatīts ne tikai Vidzemes lībiskajās izloksnēs, bet arī vidus dialektā. Daži biežāk lietotie šī tipa salikteņi ir iekļauti arī literārās valodas leksikas sastāvā ( klētsapakša ). Semantiski šie salikteņi ir visai daudzveidīgi, visbiežāk apzīmē vietu zem kādas celtnes, priekšmeta u.tml. ( klētsapuža , gultasapuža , šķūņapuža , galdapuža , vāģapuža u.d.c.), vietu zem kokiem, krūmiem ( kuokapuža , krūmapuža , b´rzapuža , zarapuža ), vietu zem kāda slāņa, kārtas ( l´dapuža , sniegapuža , ūdensapuža , zemapuža ‘pazeme’), vispār zemāku vietu kāda objekta apkārtnē, tuvumā ( krastapuža , kalnapuža , mājapuža , dārzapuža , tīrumapuža ). Izplatīti arī salikteņi, kas apzīmē ķermeņa daļas apkšdaļu vai vietu zem tās: kājapuža ‘kājas pēda’, kaklapuža ‘pakakle’, zuodapuža ‘pazode’, vēderapuža ‘pavēdere’ u.c.

Viens no aspektiem, kam turpmāk lībisko (un arī citu) izlokšņu izpētes padziļināšanai būtu pievēršama uzmanība, ir izlokšņu materiālu abpusēja analīze no baltistu un somugristu skatījuma. Tas varētu palīdzēt noskaidrot gan tās ietekmes, kas nākušas tieši no lībiešiem, kuras savukārt — no igauņiem, vai kādu ietekmi izraisījusi dialektāla vai plašāk sastopama parādība u.tml. Šādas analīzes ilustrācijai var minēt, piemēram, Ziemeļrietumvidzemes pierobežas izloksnēs (Alojā, Idū, Ērģemē, Jeros, Kārķos, Ķoņos, Lodē, Mazsalacā, Naukšēnos, Rozēnos, Rūjienā, Sēļos u.c.) akmeņu krāvuma uz pirts vai rijas krāsns virsas — resp. ceru — apzīmēšanai lietoto vārdu ķereži ( uz ķerežiem meta siltumu un ta pērās dūšīgi ar b´rza sluotām ). Līdzšinējos cilmes skaidrojumos vārds tiek uzlūkots par drošu aizguvumu no igauņu valodas (no igauņu keres ), to balsta gan vārda semantika, gan lietojuma areāls — Ziemeļvidzemes pierobežas izloksnes.

Jaunas atziņas vārda keris cilmes skaidrojumā ienes igauņu un latviešu valodas sakaru pētnieka Lembita Vabas raksts par igauņu keris cilmi, kur autors piedāvā jaunu, baltisku šī vārda etimoloģiju, par iespējamu izejas formu minot rekonstruēto sakni * keri – un saistot to ar latviešu c´ri , c´ras (pirts krāsns akmeņu nozīmē) un tālāk to salīdzinot ar semantisko kompleksu karsts, lietuviešu karštas. Pieņemot Lembita Vabas izvirzīto baltisko etimoloģiju igauņu vārdam keris , citādu statusu iegūst latviešu izlokšņu vārds ķereži . Protams, ķerežu saistība ar igauņu keris nav noliedzama, tikai šī vārda cilmes skaidrojumā nepieciešamas zināmas korekcijas. No vienkārša aizguvuma tas ir kļuvis par t.s. bumerangaizguvumu, kur no baltu valodām aizgūtā sakne ir atgriezusies atpakaļ valodā, no kuras tā aizgūta, reizē atspoguļojot arī senāk darbojošos fonētikas likumus, kas jaunākā laika periodā devējvalodā vairs nav spēkā ( ķereži — c´ri ). Vārdu ķereži un c´ri paralēlais lietojums Ziemeļvidzemes pierobežas izloksnēs atklāj savstarpējos, gadsimtiem ilgos sakaru un ietekmju procesus, kas ir risinājušies starp baltu un Baltijas jūras somu valodām.

Vārds ķereži šādā "bumerangaizguvuma" funkcijā pierobežas izloksnēs acīmredzot nav izņēmums, tikai šādi vārdi ne vienmēr ir apzināti un pietiekami analizēti.

Lai vispusīgi un padziļināti dažādos aspektos varētu veikt izlokšņu un dialektu pētniecību, nepieciešams priekšnosacījums ir laba faktu bāze. Šajā ziņā ļoti nozīmīgas ir iespējami pilnīgas atsevišķu izlokšņu vai izlokšņu grupu vārdnīcas, kas koncentrētā veidā var dot faktu materiālu jaunām atziņām, secinājumiem, hipotēzēm.

Referāts Staiceles pilsētas domes un Lībiešu kultūras centra lasījumos "Lībieši Vidzemē" Staicelē 1999. gada 27. martā

Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga ir šī sarīkojuma dvēsele

Savs cilvēks, savietis — Saeimas deputāts lībietis Ilmārs Geige

Muzeju atklāj etnogrāfe Irisa Priedīte un pilsētas galva Jānis Bakmanis

Viesi no tālienes un kaimiņiem, un gandrīz visi ir klāt muzeja atklāšanā

Zinātkārajiem un centīgajiem lībiešu jauniešiem Renātei Blumbergai, Valtam Ernštreitam un Ērikai Krautmanei piešķirta biroja "Rīga 800" stipendija.
Šo prieka vēsti Staicelē viņiem paziņo biroja vadītāja Ingūna Rībena