LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

Salacas krastos, kad te vēl lībieši dzīvoja

Lai runātu par cilvēkiem, kuri Alojas–Rozēnu novadā apzinājās sevi par lībiešiem vai vismaz par viņu pēctečiem, mums domās jāpārceļas tālajā 18.—19.gadsimta mijā, kad Vidzemes lībiešu saplūšana ar latviešiem bija iegājusi noslēguma posmā. Šo posmu var nosaukt par Vidzemes lībiešu etniskās katastrofas laiku. Mūsu domas šobrīd saistās ar Staiceli un tās tuvāko apkārtni, kas tolaik ietilpa Alojas draudzes Limšēnu, Rozēnu, Ungurpils un Vīķu muižu īpašumos. Bez savām zemnieku sētām Salacas kreisajā krastā pastāvēja arī Ramas muiža. Tolaik kopskatījums par kādu apvidu saistījās ar attiecīgu draudzi. Tādēļ šīs dienas stāstījumā mēģināšu attēlot Alojas draudzi un tās cilvēkus tādus, kādus tos redzu 18.gadsimta beigās —19.gadsimta sākumā, t.i., laikā, kad te varbūt vēl varēja sastapt jau minēto līmeņu lībiešus.

Latvijā un Igaunijā tas bija feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas sairuma posms. Johans Georgs Eizens, Garlībs Merķelis un citi progresīvi domājošie cilvēki nežēlīgi kritizēja pastāvošo iekārtu. Muižnieki centās to saglabāt, izdarot atsevišķas reformas un veicot vietējā rakstura pasākumus zemnieku stāvokļa uzlabošanai. Šie centieni vismaz vārdos atspoguļojas gan dokumentos, gan citos materiālos. Tos lasot, vajadzīgs pietiekami kritisks skatiens.

Latviešu un lībiešu zemnieki bija beztiesīga ļaužu masa, kura pildīja klaušu darbus muižās un apstrādāja viņiem ierādītās lauku sētas. Muiža varēja zemniekus padzīt no mājām jebkurā laikā, viegli atrodot tam dažādu pamatojumu. Latvietis un lībietis bez muižas atļaujas nedrīkstēja mainīt ne dzīves vietu, ne strādāt ārpus lauksaimniecības. Pat lauku amatnieka darbu veikšanai viņiem vajadzēja saņemt muižas atļauju. Latvieti un lībieti parasti nesauca pat viņa etniskajā vārdā. Dokumentos un citur parastais apzīmējums bija zemnieks, krasta zemnieks (zvejnieks — S.C. ), nevācietis u.tml. Tādos apstākļos feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas beigu posmā to pastāvīgi ārdīja gan topošie jaunie ekonomiskie apstākļi, gan zemnieku nemieri. No tiem plašākie notika 1750.—1784. gadā un 1802.gadā. Šie un daudzi citi apstākļi noveda pie dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819.gadā. Par to visu ir pieejams pietiekams literatūras daudzums. Tādēļ vairāk par to nerunāšu.

Arī Alojas novads ietilpa Vidzemes zemnieku nemieru zonā. Tomēr tajā nebija nevienas muižas, ko varētu uzskatīt par kādu no nemieru centriem. Staicelei tuvākie nemieru centri bija Dikļi, Jāņamuiža, Virķēni un Lielrūjiena. Zemnieku nemieru apspiešanai guberņas varas iestādes dažādos Vidzemes centros izvietoja karaspēka vienības. Alojas muižā atradās kapteiņa Fjodora Bogdanova vadītā vienība. Kapteiņa vārds un sociālā cilme ir neskaidra: viņš cēlies no Vidzemes zemniekiem, bijis meldera dēls, muižu kalpotājs, karavīrs. 1777.gadā viņš bija sardzes priekšnieks Rīgas citadelē un tur saņēma no Cēsīm atvestos zemniekus — nemieru dalībniekus. Bogdanovs sarunājās ar tiem latviešu valodā, ļāva arestētajiem sazināties ar citiem zemniekiem, apsolīja palīdzēt nogādāt zemnieku sūdzības Pēterburgā. Zemnieki vairākkārt ieradās kapteiņa mītnē Alojā, iesniedza viņam sūdzības un apspriedās, kā tās nogādāt Pēterburgā. Bogdanovs apsolīja kopā ar zemniekiem doties uz galvaspilsētu un palīdzēt iesniegt sūdzības. Par to kļuva zināms varas iestādēm, un kapteini apcietināja. Kaut kur Alojā vajadzētu uzlikt Bogdanovam piemiņas plāksni.

Doktora Oto Hūna sagatavotajā Alojas draudzes aprakstā, kas tapis ap 1820.gadu uz mācītāju iesūtīto ziņu pamata, lasām: "Augsne ir ļoti mainīga. Atrod labu, treknu zemi, arī mālainu un pat smilšainu. Alojai un Ungurpilij ir lieli ar mežu klāti purvi. Viens no tiem sniedzas vairāk nekā 24 verstis uz Vecsalacas pusi. Neizmantojamu purvu platība sasniedz 12 kvadrātverstis. Ir daudz mežu. Tajos aug egles, bērzi, alkšņi un apses. Ir daudz vilku. Ir arī lāči, aļņi, lapsas, zaķi, vāveres, medņi, lauku irbes, meža irbes, slokas. Gaiss šajā draudzē bieži ir neveselīgs, jo tā atrodas zemienē. Purvi izgaro, un lielie meži aizkavē gaisa plūsmas."

Bija astoņi lielāki centri — muižas: Aloja, Puikule, Rama, Rozēni, Stakenberga, Ungurpils, Urga un Vīķi. Tajās dzīvoja dižciltīgie vācu muižnieki un muižu kalpotāji, kuru saimē ietilpa gan vācieši, gan vietējie latvieši. Strādāja neliels vācu amatnieku skaits. Ungurpilī dzīvoja viens skroderis, viens dzirnavnieks un viens kurpnieks, kas reizē bija arī krodzinieks. Alojā dzīvoja viens vācu galdnieks, kurš gada lielāko daļu strādāja attālākās muižās, bet viņa sieva bija krodziniece. Stakenbergā dzīvojošais vācu galdnieks strādāja galvenokārt šīs muižas vajadzībām. Urgas muižas ūdensdzirnavās dzīvoja vācu melderis. Tātad visā draudzē bija uzskaitīti tikai seši vācu tautības amatnieki. Tas nozīmē, ka amatniecības darbu vairumu veica vietējie latvieši un igauņi. Par viņiem kā dzimtļaudīm tolaik daudz nerunāja. Viņu parastais oficiālais apzīmējums bija zemnieki, kuru pamatnodarbe skaitījās lauksaimniecība. Amata darbu šie ļaudis drīkstēja strādāt tikai ar muižas atļauju un tādā apjomā, kāds bija vajadzīgs attiecīgās muižas un pagasta iedzīvotājiem. Par amata darbu veikšanu bez muižas atļaujas zemnieki saņēma dažādus miesas un naudas sodus.

Minētajām muižām piederēja deviņas pusmuižas jeb lopu muižas, kuru lielāko daļu ierīkoja uz zemniekiem atņemtās zemes, piemēram, Karolīne uz Ieriķu zemes Ramas muižā, Graudiņi Vīķos, Kubuli un Ķīļi Urgā, Skrabulis Puikulē. Rozēnu pusmuiža bija Staicele. Tāpat kā citas pusmuižas, tā nav atzīmēta draudzes 1815.gada kartē. Kā citas ražošanas vietas minētas piecas ūdensdzirnavas. Tās piederēja Puikules, Stakenbergas, Ungurpils, Urgas un Vīķu muižām, bija nodrošinātas ar ūdeni tikai pavasaros un rudeņos. No septiņām vējdzirnavām pa vienai piederēja Rozēnu un Stakenbergas muižām, bet piecu piederību pagaidām nezinām. Vienīgās zāģdzirnavas piederēja Ungurpilij. Ik muižā darbojās degvīna brūzis, kura neatņemama sastāvdaļa bija nobarojamo lopu kūts. Staicelei tuvākās ūdensdzirnavas strādāja Ungurpilī un Vīķos, vējdzirnavas — Rozēnos. Svarīgi ražošanas objekti bija Limšēnu, Puikules, Stakenbergas un Vīpes muižām piederošie ķieģeļcepļi un Limšēnu muižas kaļķu ceplis. Sešām muižām ienākumus deva deviņi krogi un septiņi krodziņi — šeņķi. No tiem Staicelei tuvākie darbojās Rozēnos, Ungurpilī un Vīķos. Pagaidām nezinām, cik un kādi cilvēki bija nodarbināti šajās pusmuižās, uzņēmumos un krogos.

Pēc zemes platības Alojas draudzes muižas rindojās šādi: Ungurpils ar Aloju 16 7/8 arkla un 45 zemnieku sētas, Puikule — 9 1/4 arkla un 22 zemnieku sētas, Urga — 6 arkli un 19 zemnieku sētas, Stakenberga — 4 1/2 arkla un 23 zemnieku sētas, Rozēni — 4 1/4 arkla un 11 zemnieku sētas, Vīķi — 2 1/8 arkla un 15 zemnieku sētas un Limšēni — 3/4 arkla un 3 zemnieku sētas. Ramas muižas platība un zemnieku sētu skaits nav norādīts. Mūs šodien visvairāk interesējošie Rozēni ieņēma pēc zemes kopplatības 5.vietu, Vīķi — 6. un Limšēni — 7. vietu. Pēdējās vietas, t.i. , 5., 6., un 7., Limšēni, Rozēni un Vīķi ieņēma arī zemnieku sētu skaita ziņā.

Muižu laukus apstrādāja un arī citus darbus veica galvenokārt dzimtļaudis kārtējo un ārkārtējo klaušu veidā. Katrai no draudzes 133 zemnieku sētām ik nedēļu bija jādod muižai savs klaušu dienu skaits. Tas svārstījās no 1,75 klaušu dienām Limšēnu muižā līdz 4,22 dienām Puikules muižā. Rozēnu muižai katra zemnieku sēta nedēļā deva 3,65 klaušu dienas, Vīķu muižā — 3,23. Pēc zemnieku izmantošanas pakāpes Rozēnu muiža atradās otrajā vietā, Vīķu — piektajā, Limšēnu — septītajā. Arī iedzīvotāju vidējais skaits visu muižu zemnieku sētās nebija vienāds. Visblīvāk apdzīvotas — ar 22,53 cilvēkiem — bija Vīķu muižas sētas. Tām sekoja Stakenbergas sētas ar 19,73 iedzīvotājiem, Urgas — ar 16,63, Ungurpils — Alojas — ar 15,51, Rozēnu ar 15,45, Limšēnu — ar 15 un Puikules — ar 13,63 cilvēkiem katrā sētā. Nav precīzi nosakāms klaušu dienu vidējais daudzums nedēļā katram darba spējīgam cilvēkam, jo attiecīgajā dokumentā norādīts tikai zemnieku kopskaits, bet nav norādīti katrā sētā dzīvojušie bērni un pusaudži.

Spriežot pēc līdzšinējām ziņām, rosīgākā saimnieciskā darbība Alojas draudzē noritēja tās auglīgākajā dienvidu daļā, ko aizņēma Alojas, Puikules, Stakenbergas, Ungurpils un Urgas muižas. Tās visas atradās Salacas kreisajā krastā. Nelabvēlīgākos apstākļos strādāja Limšēnu, Rozēnu un Vīķu muižas, kas aizņēma galvenokārt Salacas labā krasta salīdzinoši reti apdzīvotās mežainās un purvainās zemes. Abus Salacas krastus savienoja prāmji. Viens no tiem piederēja Rozēnu, otrs — Vīķu muižai. Visticamāk, ka viens no tiem bija Staicelē, otrs — Vīķos. Paula Teodora Zandena Salacas aprakstā lasām: "Salaca vasarā daudzās vietās ir tik sekla, ka tai var pārjāt un pārbraukt, galvenokārt netālu no apdzīvotām vietām, kur pie Vīķiem, Rozēniem un Ramas ir pārbrauktuves. Pie pēdējās vietas tai šur un tur jābūt divas trīs asis dziļai."

1815.gadā Alojas draudzē dzīvoja 2489 cilvēki. No tiem vācu muižnieki jeb, kā toreiz atzīmēja, dižciltīgie bija 11, vācu mācītāja ģimenes locekļi—6, pilsoņi un brīvie ļaudis — arī vācieši, precīzāk muižu amatnieki un kalpotāji — 130. Tātad draudzē dzīvoja 147 vācieši, kas bija 5,9 procenti no iedzīvotāju kopskaita. Feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas apstākļos šie 5,9 procenti iedzīvotāju turēja administratīvo un saimniecisko varu pār 2342 latviešiem un igauņiem, varbūt arī vēl kāda cita etnosa pārstāvjiem. Nevāciešus nešķiroja pēc tautības, jo tolaik svarīgs bija tikai cilvēks kā darba spēks. Svarīgākā ražošanas nozare bija lauksaimniecība un tās ražojumu apstrāde. Ražotājs un pārstrādātājs bija zemnieks un viņu tikai tā arī sauca. Ja gribēja pretstatīt valdošajām vācu kārtām, tad lietoja arī otru nosaukumu — nevācietis.

Staiceles apvidum būtisks ir jautājums par igauņu īpatsvaru, kura skaidrošanai meklējami attiecīgi avoti. Šobrīd varam apgalvot, ka igauņu klātbūtne Ziemeļrietumvidzemē ir visai sena. 1638.gadā Vecsalacas pilsnovadā, pie kura robežas atradās Staicele, 14,5 procenti no vīriešu kopskaita bija igauņi. Alojas pilsnovadā viņu īpatsvars bija 2,2 procenti, bet Ērģemes un Lugažu pilsnovadā — 2,7 procenti. 1897. gadā Vecsalacas pagastā igauņu bija ne mazāk kā 10,5 procenti no iedzīvotāju kopskaita. Par Rozēnu pagastu neko precīzu nevaram pateikt, jo 1897.gada pirmās vispārējās tautskaites sākotnējās anketas nav saglabājušās. Latviešu un igauņu sadzīves un sakaru jautājumu izzināšana Staiceles novadpētniekiem varētu būt visai interesants pētīšanas objekts.

Sarežģīts ir jautājums par lībiešu dzīves laiku Alojas draudzē un par viņu atstāto kultūras mantojumu. Nav nekādu šaubu, ka Ainažu, Alojas, Pāles, Puikules, Rozēnu, Svētciema, Vecsalacas, Viļķenes un citas Ziemeļrietumvidzemes izloksnes ietilpst latviešu valodas lībiskā dialekta Vidzemes izlokšņu kopā. Neskaidrs ir jautājums par laiku, līdz kuram lībieši kā etnoss te noturējās. Mūsu rīcībā pašlaik nav rakstītu ziņu par lībiešu dzīvi šajā apkārtnē. 1846.gadā akadēmiķis Šēgrēns saņēma nedrošas ziņas par lībiski runājošu cilvēku esamību Mazsalacas apkārtnē. Diemžēl laika trūkuma dēļ viņam neizdevās pārbaudīt šo norāžu patiesumu. Vienīgos lībiešu valodu zinošos 22, galvenokārt vecākās paaudzes, cilvēkus Šēgrēns atrada Svētciema muižas robežās, kur viņi izklaidus dzīvoja 16 sētās. No tām vismaz piecas — Dišleris, Kuiķuļi, Ķirpaki, Ķuļļi, Sprundi — atradās tikai kādus 10—12 kilometrus no Rozēnu pagasta robežas. Ap 1820.gadu Svētciema pagastā vēl kompakti dzīvoja ap 260 lībiešu, kurus muižas īpašnieks izdevis pie latviešu saimniekiem, lai ar latviešu valodas palīdzību izkliedētu un izspiestu nesaprotamo lībiešu valodu. Vēl agrāk , ap 18.—19. gadsimtu miju, Vecsalacas draudzes mācītājs Hakels bijis tāds lībiešu valodas naidnieks, ka pat no baznīcas kanceles aizliedzis draudzes locekļiem runāt lībiski un mācīt bērnus dzimtajā valodā.

Tā, domājams, bija valdošo slāņu atbilde uz lībiešu ciešo turēšanos pie savas valodas un kultūras tradīcijām. Dažādu nelabvēlīgu vēsturisku un sociālekonomisku apstākļu dēļ Vidzemes lībieši gadu simteņu gaitā saplūda ar latviešiem. 18.gadsimta pēdējā ceturksnī šī saplūšana jau iezīmē tuvojošos etnisko katastrofu. Kulta kalpotājs, novadpētnieks un publicists Augusts Vilhelms Hupels par Vidzemes lībiešu etnisko stāvokli 1774.gadā rakstīja: "Tagad viņus vairs nepazīst kā atsevišķu tautu; viņi pamazām sakusa un sajaucās ar latviešiem, igauņiem un kuršiem. Visspēcīgākās paliekas atrodas pie Salacas, kur viņi ir satiksmē ar citiem (etnosiem — S.C. ) latviešu baznīcās un skolās; viņi mājās sarunājas savā starpā vecajā lībiešu valodā.(..) Varbūt viņu īpatnās valodas un dažu saglabātu, vecu paražu dēļ daudzi vēl šajos apgaismotajos laikos lībiešus ir uzskatījuši par burvjiem. Tagad to ārējā uzvedībā neatrod nekādu atšķirību starp viņiem un latviešiem.(..) Satiksmē ar kaimiņos esošā Pērnavas apriņķa igauņiem daudzi lībieši runā tīri igauniski, bet viņu seno lībiešu valodu, lai gan tā skan tāpat kā igauņu, igaunis tomēr pilnībā nesaprot — vairāk tās izrunas nekā vārdu dažādības dēļ; visādā ziņā daži ir pat lepni uz to, ka viņi runā īpašā, citiem ļaudīm nesaprotamā valodā." Lībiešu cenšanos saglabāt savu kultūru, tradīcijas, valodu un galvenais — etnosu 19.gadsimta sākumā uzsvēra arī novadpētnieks Oto Hūns, kurš saņēma ziņas no draudžu mācītājiem. Viņš par Vecsalacas draudzi, starp citu, rakstīja: "Te vēl sastop lībiešus. Tie runā viņu īpatno valodu, precas visbiežāk savā starpā un ir teicami vislabākie un visturīgākie zemnieki."

Pēdējais vērtējums ir visai pamatots. Svētciema lībiešu vairākumam bija daudznozaru saimniecība: vienā sētā dažādos variantos apvienojās zemkopība, lopkopība, zveja, meža darbi, mežmateriālu izvešana, pludināšana, ielādēšana malkas laivās un buriniekos, transportdarbi ar jūras liellaivām un citas nozares. Preču un naudas saimniecība viņu sētās iesakņojās ātrāk nekā iekšzemes latviešu zemkopju mājās. Akadēmiķis Šēgrēns Salacas lībiešu pastāvēšanas pēdējo posmu pēc 1846.gada ekspedīcijā gūtajām atziņām vērtēja šādi: "(..) vēl pirms 15 gadiem lībiešiem savstarpēji vajag būt runājušiem mātes valodā samērā vispārīgi pat muižas klaušu darbos; turpretim tagad lībiešu valodu dzird ne citādi, kā kad to zinošās izkliedētās personas ar pūlēm uzmeklē un viņus pierunā izcelties ar paslēpto zināšanu."

Alojas draudzē lībiešu pēdas jau tolaik bija izzudušas daudz vairāk, nekā tas vērojams Vecsalacas draudzē. Salīdzinot abu draudžu 1815.gada kartoshēmas, redzam, ka Vecsalacas draudzes kartē apdzīvotajai vietai nereti pierakstīts igauniski lībiskais apzīmējums kūla, t.i., ciems, piemēram, Ainaste kūlla (Ainaži), Korje kūlla (Korģene), Kuiwisch kūlla (Kuiviži), Natsche kūlla (Nacki) u.c. Alojas draudzē turpretim atrodam tikai mājvārdu bez jebkādas piebildes, piemēram, Runge, Planši, Palkani vai arī ar papildinājumu ciems, piemēram, Reh zeem (Rēciems).

Lībiešu un viņu pēdu meklēšanai Alojas draudzē veltāms nopietns izzināšanas darbs. Tā būtiskas sastāvdaļas ir arhīvu dokumentu studijas, vietējo vecākās paaudzes iedzīvotāju aptaujāšana, senu dokumentu meklēšana, vietvārdu un dažādu lietu nosaukumu pierakstīšana.Turklāt ļoti jāuzmanās, lai igauniskas parādības nepierakstītu lībiešiem.

Par Alojas draudzes zemnieku nodarbošanos pēc 19.gadsimta sākuma dokumentiem var secināt, ka galvenās nodarbes bija zemkopība un lopkopība. Sava vieta bija arī dravniecībai. Audzēja auzas, miežus, rudzus, vasaras kviešus un zirņus. Papildus tam, tāpat kā pārējā Ziemeļrietumvidzemē, audzēja arī linus un kaņepes. Muižu un zemnieku saražoto veda pārdot uz Pērnavu, Rīgu un Valmieru. Ievērojams notikums bija gada tirgus Ungurpilī 29.septembrī, kurā pārdeva daudz lopu. Salacas krastu apdzīvotājiem nozīmīga nodarbe bija zveja. Par Salacu mācītājs Pauls Teodors Zandens 1802.gadā rakstīja: "Tajā mīt garšīgas līdakas, it īpaši tās, kuras ir vidēja lieluma, karpas, taimiņi, vimbas, zuši." Visienesīgākā bija vimbu un zušu zveja Salacas tačos, ko praktizēja Limšēnu, Rozēnu, Ungurpils un Vīķu muižu zemnieki.

Ziemās zemnieki strādāja meža darbos, bet pavasarī — koku pludināšanā pa Salacu.

Ap 1820. gadu sastādītais Alojas draudzes apraksts par lauksaimniecību stāsta: "Lai gan ir pietiekoši aramzemes un pļavu pārpilnība, tomēr lauku kultivēšanas vietā te ik gadus tiek līsti lieli līdumi jeb ķutes. Ziemājiem zemi apar divreiz. Vasarājiem — vienreiz tad, ja lauki nav ļoti nezāļaini, pilni ar sacietējušiem zemes gabaliem vai arī augsne nav pārāk cieta. Ar parasto spīļarklu, kuru velk zirgs. Ja zirgu trūkst, tad arklu velk vērsis. Mieži bieži neizdodas. Ja tos sēj piektajā nedēļā pirms Jāņiem, tos apdraud salnas. Ja tos sēj vienu nedēļu agrāk un drīz neuznāk lietus, tad mieži aug slikti. Raža parasti ir septītais astotais grauds." Par situāciju, kāda veidojās nelabvēlīgos laika apstākļos, mācītājs Johans Lorencs Šacs 1802. gadā rakstīja: "Pārciesto daļējo un vietējo neražu dēļ, kuras šajā draudzē trīs gadus pēc kārtas izraisīja krusa un salnas, zemnieku labklājība ir stipri pazeminājusies tā, ka arī centīgie un taupīgie saimnieki jūtas spiesti jau pirms citkārt parastā laika (pavasara — S.C. ) lūgt avansu, kuru viņi arī no dažām muižām saņem pietiekoši, no dažām turpretim — nepietiekoši. Tādēļ zemnieks pagājušajā pavasarī šur un tur bija pakļauts pārtikas trūkumam."

Mācītājs Šacs uzskatīja: "Muižu īpašnieki un mācītāji, kuru cēlais mērķis ir mazināt cilvēkiem nelaimi un dibināt citiem labu, ir spējīgi darīt zemniekus morāli labākus, turīgākus un čaklākus. Attālina savtību un cietsirdību un nenomāc zemnieku ar tīšām un nepiemērotām papildu klaušām, atbalsta viņu atbilstošā laikā ar maizi un sēklas labību un neražas gadījumā atlaiž viņam daļu nodevu. Tā viņš dzīvos apmierinātāks un kļūs turīgāks un čaklāks."

Alojas draudzes zemnieku mājokļi būtiski neatšķīrās no citu Vidzemes novadu zemnieku mājokļiem. Draudzes aprakstā par tiem lasām: "Lauku ļaužu mājokļi ir dūmistabas. Veselības uzturēšanai būtu iesakāmi dūmeņi un stikla logi. Tomēr ir pie tam jau daži pieredzējumi mācījuši baidīties, ka dūmeņus netīra, un tāpat jau neretie ugunsgrēki kļūs vēl biežāki." Īstenībā šīs dūmistabas bija novadā parastās labības žāvēšanai un kulšanai celtās rijas, kurās mitinājās zemnieka sētas iemītnieki. Tauta šīs būves sauca par dzīvojamām rijām. Dzīvojamo riju attīstībā Vidzemē vērojami trīs posmi. Visi attīstības varianti kā atšķirīgi kultūrvēsturiskie slāņi pastāvēja vienlaikus kopš 18. gadsimta beigām. Progresīvā un augošā tieksme bija celt tādas rijas, kurās labības žāvētava bija šķirta no dzīvojamām telpām. Dzīvojamo telpu veids, lielums un daudzums bija atkarīgs galvenokārt no zemnieku turības un iespējām apbūvēt rijas galu.

Sākotnēji izmantojot vientelpas riju par pastāvīgu mājokli, tai nebija nekādu būtisku uzlabojumu salīdzinājumā ar rijām, kas paredzētas tikai labības un linu žāvēšanai. Līdz mūsu gadsimta 30. gadiem tāda vientelpas rija bija saglabājusies Lizuma Kolaņģos. Dzīvojamās rijas otra attīstības pakāpe bija divtelpu ēka, kas sastāvēja no rijas labības žāvēšanai un no piedarba kulšanai. Cilvēki joprojām mājoja labības žāvēšanas telpā. Dūmu izlaišanai un apgaismošanai ēkas sienās bija ar dēlīšiem aizbīdāmas lūkas, durvju augšdaļā — atvērums. Šāda ēka vēl 20. gados bija saglabājusies Kalsnavas Melnavās.

Referāts Staiceles pilsētas domes un Lībiešu kultūras centra lasījumos "Lībieši Vidzemē" Staicelē 1999.gada 27.martā

Staicelieši lepojas ar savu pilsētas minigolfa laukumu un arī ar skanīgo bērnu ansambli "Minigolfs". Viņi raiti dzied arī lībiešu dziesmas