Staiceles bibliotēkas vadītāja Anita Strokša:

Par cilvēkiem un pilskalniem šajā Salacas novadā

Staicele — apdzīvota vieta, kas savus pirmsākumus meklē tikai pagājušā gadsimta vidū. Tagad Staicele jau septiņus gadus ir pilsēta, kura sāk apzināties savu esamību, iespējas un attīstības virzienus.

Lai dotos nākotnē, ir jāzina pagātne. Pie tāda secinājuma mēs, staicelieši, nonācām, kad sākām gatavoties pasaules staiceliešu saietam 1997.gada vasarā. Mūsu pašu novadpētniecības darbā laika gaitā izvirzījušies trīs galvenie uzdevumi.

Pirmais un viens no aktuālākajiem mūsu uzdevumiem bija savākt Staiceles vecāko cilvēku atmiņu stāstījumus un fotogrāfijas, jo tā ir pilsētas dzīvā vēsture. Nedrīkstēja aizlaist zudumā esošo vēstures liecību. Ir daži staicelieši — Lonija Tamane, Leontīne Strokša, Pēteris Jakons, kuru dzīves ritums jau tuvojas simtam, viņi ir dzimuši un auguši kopā ar Staiceli. Pēc dažiem gadiem var izrādīties, ka tādu vēsturi mēs vairs nevaram uzrakstīt. Bija pienācis pēdējais mirklis, un tā, pateicoties Staiceles domes atbalstam un priekšsēdētāja iniciatīvai, tapa grāmata "Labrīt, Staicele!"

Šajā grāmatā ir gan dokumentāli materiāli par Staiceles vēsturi, gan veco ļaužu atmiņu stāstījumi par svarīgākajiem notikumiem, sadzīviskām problēmām, kultūras dzīves attīstību. Grāmata "Labrīt, Staicele!" jau tiek izmantota kā mācību līdzeklis Staiceles skolā vēstures stundās, jo domes priekšsēdētājs ir teicis: "Vēstures stundām skolā jāsākas ar grāmatu par dzimtās pilsētas vēsturi."

Otrs uzdevums — neko vairs nelaist pazušanā. Laiks rit, rīt šodiena jau būs vēsture, tādēļ svarīgi, lai katrs notikums tiktu fiksēts, tiktu rakstīta Staiceles dzīves hronika. Liels paldies jāsaka Osvaldam Gustavsonam, kurš svarīgākos notikumus iemūžina fotolentē un vienmēr atsaucīgi dalās iespaidos par Staiceles straujo attīstību.

Tā kā pirmais uzdevums ir veikts un otram ir dota ievirze, ir pienācis laiks arī mūsu trešajam, grūtākajam, ilgstošākajam, vismazāk pētītajam un tieši tāpēc interesantākajam, uzdevumam. Tātad jāpētī ne tikai Staiceles vēsture, jāpētī arī viss senās Salacas (Metsepoles) novads pie Salacas, kas atdala apdzīvotās lībiešu teritorijas no kaimiņu igauņu īpašumiem.

Var rasties jautājums — kāpēc lībiešu un kāpēc kā pierobežu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, atliek ielūkoties vēstures grāmatās un 12.gadsimta kartēs, tad kļūs skaidrs Salacas un apdzīvoto vietu ģeogrāfiskais stāvoklis. Bet, jau rakstot grāmatu "Labrīt, Staicele!", radās vairāki jautājumi: kāpēc daudzām lauku sētām ir īpatnēji, latviešiem neraksturīgi māju vārdi, piemēram, "Mikas", "Kabis", "Ķilas"? Kur radušies tādi upju nosaukumi kā Īģe, Jogla, Salaca? Ko nozīmē Kodaja un Sokas ezers?

Meklējot izskaidrojumus šiem vārdiem, nonākam pie galvenā jautājuma: kādas tautības cilvēki dzīvoja senatnē Salacas upes krastos? Igauņi, latvieši, lībieši?

Mūsu pensionētā skolotāja Irma Gustavsone, kas jaunībā, studējot pie profesora Endzelīna, aprakstījusi lībisko izloksni, bet vēlākajos studiju gados kopā ar valodnieci Alisi Lauu vākusi Rozēnu pagastā vietvārdus un pētījusi lībisko intonāciju, saka tā: "Mums ir lībiskas valodas īpatnības, bet igauņiem arī tādas ir, un bija grūti nošķirt igauņu un lībiešu cilmes vārdus. Vajadzēja klausīties, kā mijas skaņas, viegli varēja kļūdīties. Manuprāt, nav iespējams novilkt robežu, kur sākas un kur beidzas viena vai otra valoda.

Par to, ka šeit, Metsepoles pierobežā, ir mijušās dažādas valodas, varam pārliecināties arī grāmatā "Latviešu leksikas attīstība", kurā daudziem mūsu puses vietvārdiem rodams izskaidrojums:

— upju nosaukumi Īģe un Salaca varētu būt lībiski,

— Kodaja ezera un Joglas upītes nosaukumi nākuši no somu valodas,

— Sokas ezera nosaukums liek domāt par igauņu Sokk , kas nozīmē "āzis",

— mājas vārds "Ķilas" nāk no lībiešu valodas un nozīmē "ciems".

Vēl par Salacu kā robežupi varam lasīt Zinātņu akadēmijas izdotajā trešajā rakstu krājumā "Arheoloģija un etnogrāfija". Tur ir teikts, ka katram lielākam tranzītceļam, arī piejūras ceļam uz igauņiem, ir bijuši atzarojumi. Viens no šādiem atzarojumiem bijis Salacas upes rajonā, jo ne velti šeit karagājienam pret igauņiem 1219.gadā sapulcināts lībiešu un latgaļu karaspēks. Arī pēc atgriešanās laupījumu dalījuši pie Salacas.

Viens no zināmiem lībiešu pilskalniem Salacas krastā, kur uzvaras prieku svinējis karaspēks, atrodas Mazsalacā, bet pēc mūsu novadpētnieku Kārļa Keres un Jāņa Megres domām, tāds varētu būt arī Ķeņču pilskalns pie Salacas Staicelē. Vislabāk šo pieņēmumu pamato Jānis Megre savāktajos materiālos par Staiceli "Staiceles drusciņas: "Karogsilā netālu no "Ķeņču" mājām atrodas Latvijā pilnīgi nepazīstams pilskalns. Guntis Eniņš gan vīpsnā. Viņš teic, ka iedzimtie vēlamo bieži pieņem par īstenību, ka tik tuvu upei pilskalns nevarētu būt. Nav arī zemes virskārtas kultūrslāņa, kas varētu mums sniegt ziņas par cilvēkiem, kas dzīvojuši šajā kalniņā. Šis kultūrslānis būtu kā vēstule, kurā mūsu senči būtu pastāstījuši par sevi, ēdienu gatavošanu, izpriecām, aizsardzību pret ienaidnieku. Vērīgs cilvēks šādu senču atstāto vēstuli prastu lasīt.

Bet kur meklēt atbildi uz jautājumu, kad vēstule, kas bija adresēta mums, gājusi bojā?"

Ļoti daudzi staicelieši, kas nu jau ir aizsaulē, atstājuši J.Megrem atmiņu stāstījumus ar apgalvojumiem, ka nelielais pakalniņš pie "Ķeņču" mājām tomēr ir pilskalns.

J.Megre turpina: "Neviens taču nezinām Salacas gultnes stāvokli senatnē. Vai nevar būt, ka pilskalns tomēr bija tālu no upes? Vai nevar būt tā, ka šis pakalniņš nemaz nav īstais pilskalns, bet gan sargpostenis, no kura augstumiem kareivji vēroja Salacu, jo upe toreiz praktiski bija vienīgais ceļš, pa kuru pārvietojās gan naidnieks, gan draugs? Varbūt īstā senču dzīves vieta bija dziļāk Karogsilā, blakus Dzelzāmura upītei, Salacas kreisā krasta pietekai?"

Kādēļ tieši Karogsilā ir lībiešiem tik raksturīgi svētakmeņi, svētie kalniņi? Pat latviešu tautas teika stāsta, ka Alojas baznīcu gribējuši celt Karogsilā, bet, ko pa dienu uzmūrējuši, tas pa nakti bijis izjucis. Redzēdami, ka tur baznīcai nav īstā vieta, pārtraukuši darbus. Teika ir īsa, informācijas maz, bet tā liek domāt, vai zemtekstā garā stiprais lībietis, kam ticība nāca līdzi no tāliem gadsimtiem, izmisīgi necīnās pret vāciešiem, pret kristīgo ticību?

Savā runā esmu izvirzījusi ļoti daudz jautājumu, uz kuriem vēl nevar atbildēt, uz kuriem atbilde jārod, cītīgi iedziļinoties mūsu senču — lībiešu dzīvesveidā, valodā un kultūrā. Te liels paldies jāsaka Lībiešu kultūras centra darbiniekiem par nesavtīgu palīdzību Salacas novada lībiešu kultūras un informācijas centra — muzeja "Pivālind" tapšanā. Šis ir mazs, bet ļoti nozīmīgs solis projekta "Lībieši atgriežas Latvijā" īstenošanā. Mēs gribam izzināt paši un dot iespēju visiem interesentiem apzināt lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmi senās Metsepoles novadā.

Runa Staiceles pilsētas domes un Lībiešu kultūras centra lasījumos "Lībieši Vidzemē" Staicelē 1999.gada 27.martā

"Lībiešu krasta" direktors Edgars Sīlis (pa labi) Staicelei dāvina lībiešu karogu

Lieldienas iešūpo Staiceles kultūras darba vadītāja Ārija Bakmane, "garainis, kas veicina vārīšanos"