Tautas likteņdziesma — cauri laikiem, paaudzēm

Lūcija Garūta

Andrejs Eglītis

Lai topam kā kalni un paceļamies

Pret jaunu dienu,

Pret savu Dievu!

Uz jaunām debesīm un zemi!

Komunistiskā terora upuru piemiņas dienās Rīgas Domā, Skrundā, Zlēkās un Kuldīgā atkal skanēja pirms 55 gadiem sacerētā kantāte "Dievs, Tava zeme deg!"

"Es to kantāti nerakstīju. To sarakstīja tauta," tā dzejnieks Andrejs Eglītis sacīja pirms desmit gadiem, kad Latvijas dievnamos pēc 45 aizlieguma gadiem atkal sāka skanēt viņa un Lūcijas Garūtas kantāte "Dievs, Tava zeme deg!". Šā gada 15.martā apritēja 55 gadi kopš tās pirmatskaņojuma Rīgā Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā, kas tika arī ierakstīta un visus garos Latvijas okupācijas gadus skanēja daudzās zemēs, kur vien mita latvieši, tikai Latvijā ne. Mājās kantāte atgriezās līdz ar Atmodu, jau krietni pirms neatkarības atjaunošanas. To dziedājuši un dzied mūsu vadošie kori un solisti, bet šajā pavasarī ir dzimis koris, ko tā arī sauc — Kantātes koris. Tā pamatu veido Kuldīgas kamerkoris "Rāte", kura mākslinieciskā vadītāja Vita Timermane ar laikraksta starpniecību aicinājusi pievienoties arī citu koru dziedātājus. Kuldīga ir skanīga pilsēta, un koris iznācis īsti jauneklīgs. Skrundā 25.martā bija pirmā īstā sadziedāšanās, bet divas dienas vēlāk Kuldīgā skanējums jau bija tik apgarots, ka, pēc dzejnieka vārdiem, "tā vien šķita, ka līdz ar baznīcu pacelsimies debesīs".

Andrejs Eglītis bija klāt visos trijos koncertos Kurzemes baznīcās: pošoties ceļā, viņš sacīja: "Mani pierunāja mūsu lielais dziedātājs Jānis Sproģis. Rīgas korus jau mēs esam dzirdējuši, viņš teica, vajag paklausīties, kā dzied kurzemnieki. Patiesību sakot, Kurzemē jau arī viss sākās. Tā bija Kuldīgas luterāņu draudze, kas 1943.gadā izsludināja konkursu, kurā mēs ar Lūciju Garūtu piedalījāmies. Tā arī kantāte radās."

Draudīgajā laikā, kad vācu okupācijas vara bija aizrāvusi daudzus latviešus kara laukos un svešumā un cilvēkus biedēja arī frontes tuvošanās no austrumiem, Kuldīgas draudze izsludināja literāru un muzikālu konkursu par tēmu "Latvju lūgšana Dievam". Tekstu sacensībā par labākajiem tika atzīti divi Andreja Eglīša dzejojumi, ko žūrija ieteica apvienot vienā.

Mūziku sacerēja Lūcija Garūta (1902—1977). Abu tekstu saliedēšana vienā dzejas audumā notikusi ciešā sadarbībā ar komponisti. Andrejs Eglītis to atceras ar prieku: "Es viņai pilnīgi uzticējos, jo mūsu domas ļoti saskanēja."

Mariss Vētra, kas pats bija starp pirmajiem kantātes izpildītājiem, vēlāk grāmatā "Karaļa viesi" rakstīja: "Nekad neesmu piedzīvojis lielākus un dziļākus panākumus muzikālam mākslas darbam. Rīgā un Liepājā tie līdzinājās masu hipnozei. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaudis atkārtoti plūda uz veco Ģertrūdes baznīcu Rīgā un Annas baznīcu Liepājā, lai klausītos, pārdzīvotu un lūgtu Dievu līdz ar Garūtas—Eglīša patriotiskās kantātes atskaņojumu. Nezinu vairs, cik reizes tā tika atkārtota — vismaz reizes desmit vai piecpadsmit, un būtu atkārtota vēl un vēl, ja Rīga nebūtu bijusi jāatstāj." Kad Rīga krita, palika vēl Kurzemes cietoksnis. Un 1945.gadā Lūcija Garūta Kuldīgā un Zlēkā atkal sēdās pie ērģelēm, lai savā mūzikā izteiktu tautas sāpi un paļāvību uz Dievu. Tālab arī Jānis Sproģis neatlaidīgi skubina kurzemniekus iemācīties šo pašu skaistāko latviešu garīgo kantāti, lai nākamgad tā varētu skanēt ne vien Kuldīgā un Liepājā, bet arī Talsos, Skrundā un Ventspilī.

Ejot cauri gadiem, kantāte iegūst savas krāsas katrā paaudzē un arī katrā dievnamā. Skrundā 1999.gada 25.martā, kad visa Latvija sēroja par komunistiskā terora upuriem, par tik daudzām izpostītām dzīvēm un sagandētiem likteņiem, tai bija īpašs skanējums. Uz baznīcu ļaudis nāca tieši no stacijas, kur tai pavasarī pirms piecdesmit gadiem daudzām kurzemnieku ģimenēm sākās Golgātas ceļš. Dievnams pildījās tik klusi, ka, paceļot acis, bija pārsteigums — pa kuru laiku te sanākusi vai visa Skrunda, neatstājot mājās ne sirmgalvjus, ne bērnus. Un šai klusumā — dzidrie baznīcas zvani ar tālu atbalsi pāri Ventai un Latvijai. Tik brīnumainu uvertīru kantāte savā garajā mūžā diezin vai bija pieredzējusi.

Par godu šai dienai savestas kārtībā arī baznīcas ērģeles, kam vairāk nekā 130 gadu. Ugāles ērģeļbūves darbnīcas meistari restaurējuši visas stabules, mehānikas detaļas un prospekta krāsojumu. Skanējumu uzteic gan ērģelniece Lilita Ozola, gan Jānis Sproģis un Aivars Krancmanis.

Skrundas jaunais mācītājs Pēteris Kalks runā vienkārši un sirsnīgi. Viņš aicina ieklausīties kantātes vārdos un mūzikā, caur kuriem ikviens var dvēselē šķīstīties, būt dialogā ar Dievu.

Andreju Eglīti visvairāk iepriecina jaunās balsis, lielais jauniešu skaits baznīcā. Pieminot postu, ko latviešu tautai nesuši kari, deportācija un okupācija, viņš aicina mūsu daudzajiem upuriem celt pieminekli pašiem ar savu darbu, atjaunojot izpostītos laukus, attīrot piesārņotos ūdeņus un debesis, ceļot atkal godā zemnieku un zemnieka sētu: "Būsim tie, kas paši savu zemi apar un apsēj, paši pļauj un kuļ, paši piepilda savus apcirkņus un to, kas paliek pāri, paši arī pārdod. Tas būs piemineklis tiem, ko nomocīja, un paraugs tiem, kas aug un nāks pēc mums. Viss ir mūsu pašu rokās. Mums jādzīvo ar rītdienas ticību! Kur rast prieku, kad ikdiena ir pārpilna ar rūpēm un vēl tik daudz grūtību? Prieks ir par jauno paaudzi, kas ar mūsu karogu ieies jaunajā gadu simtenī un jaunajā gadu tūkstotī. Mums ir brīnišķīgs jaunatnes kodols. Tik daudzi jaunieši dzied, mācās, ir gudri un arī politiski izglītoti. Tā ir mūsu rītdienas ticība. Būsim lepni par savu zemi un tautu! Stāvēsim stingri uz savām kājām! Tad arī Dievs mums palīdzēs un Eiropa palīdzēs, jo tādiem mums būs vērts palīdzēt."

Tie bija spēka vārdi, ko Skrundas dievnamā sacīja Andrejs Eglītis. Kā zelta graudi tie krita dvēselē, ko bija spirdzinājusi mūsu tautas likteņdziesma, skanot mīlestībā, paļāvībā uz Dievu.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore