Filozofes Daces K.Bormanes, likteņdziesmas klausītāju draudzes locekles, pārdzīvojumā

Piecdesmit piecus gadus sakām "Dievs, Tava zeme deg!". Skaitām gadus. Skaitīt gadus nenozīmē dzīvot tikai vēsturē vai būt dzīves arheoloģijā. Tautas pagātne ir tik, cik ir tautas tagadne. Viss ir viens vesels. Šodiena ir diena, kuras esamībai ticam. Bet gadus saskaitām, jo pēc 1944. vēl būs 1949. gads ar 25. martu, kuram šogad -— piecdesmit, kad Rīgas centrā no Brīvības pieminekļa sācies ziedu ceļš: vide dvēselei. Saka: tā esot piemiņa, atcerēšanās. Viss taču ir atcerēšanās, un ceļš arvien bijusi pasaules zīme. Latvju ļaudis bieži bijuši ceļā.

Šogad martā aizsāktais ziedu ceļš ir ceļš pie Brīvības. Golgātas ceļš arī bija Brīvības ceļš. Paradokss? Kāds domātājs teicis: nav tik svarīgi, no kā esi brīvs, bet priekš kam esi brīvs.

Kad 1989. gada 15. martā Rīgā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā pēc 45 gadiem (atkal!) skan kantāte "Dievs, Tava zeme deg!", pie mums nāk pārliecība. Nāk no laika starp 1944.gadu — "pēc Latvijas laika", kad bija tautietības pārrāvums un aizliegta ticība savai tautai, — un šo dienu ar piederības zīmi sāpju un prieka izjūtā — Mīlestībā. Vai ticībā? Kam tauta ir reizē Ticība, tas tic, lai gan melu ceļš nav slēgts. Dedzinātā zeme vēl gruzd un dzirksteļo.

Laikā, kad grūti bijis palīdzēt ikvienam, kāds tiecās līdzēt tautai — visiem kopā, dodot iespēju būt līdzdalīgiem. To darīja arī toreizējais Latvijas Kultūras fonda Ērģeļu centrs, ko vadīja Ingrīda Rumbēna. Tas cilvēkus virzīja uz kultūrvērtību atpazīšanu un veidošanu. Modināja un brīdināja, jo par gaismu spēj liecināt arī tas, kas pats nav gaisma, un ir iespējams veidot aizmuguri tam, kam priekšpulka vēl nav. Tie, kas šo ceļu aizsāka, saprata: izvēle ir cilvēka ziņā — pamiers vai aktīvs miers, samierināšanās vai saglabāšanās. Bet tika piedāvāta nopietna tikšanās ar to, ko cilvēkam var atņemt, bet ko cilvēks atdot sev var tikai pats.

Mūzika stāv klāt(u) vārdam. Kad mūzika top vārds un rada, tad neaizliedz atmiņas, nenoliedz savu vēsturi. Tā ir dvēseles vide. Tava kalpošana un Tava patstāvība. Ja tauta reiz "atbrīvota" no sevis, tad paliek lūgsna, tautas korāļi, kliedziens čukstus. Mēs esam liecinieki. Dievnams ļaužu pārpilns. Šķiet, elpojam vienā elpā. Satriecošu tautas pārbaudījumu ceļu. Skaņu ainās glezno vācu kamerkoris "Dūdas" un jauktais koris "Līgo". Maestro Haralds Mednis, pie ērģelēm Oļģerts Cintiņš, solisti Jānis Sproģis un Aleksandrs Poļakovs.

Kamerkoris ,,Ave sol’’ tolaik apceļoja visu Vidzemi. Šajās dienās dzīvības sāpju asaras tika raudātas Limbažu, Alojas, Valmieras, Strenču, Smiltenes ev. luterisko draudžu dievnamos. Staroja Maestro Imanta Kokara, ērģelnieka Aivara Kalēja, viņa asistenta Ingmāra Zemzara, solista Aivara Krancmaņa un koristu spēks. Brīnumaina ir baznīcēku akustika, bet šajā brīdī mūs skar arī telpas sociālā akustika. Atceroties kantātes atskaņojumu Kuldīgā 1944.gadā, Strenču mācītājkungs saka: "Ja jūs redzētu, kā viņi lūdza! Lūdza ticot."

Bezgala sāpīgi cilvēkā vibrē "Dievs, Tava zeme deg!". Vai spēsim glābt? Kādā vērtē būs cilvēks, tik spēsim glābt. No krusta noņemt. Zemi ar debesi saistīt.

1989.gada 15.martā Foto: Māra Brašmane

Trešajā attīstības pakāpē rijas galā vai sānos piebūvēja vienu dzīvojamo istabu, kuru apsildīja ar rijas krāsni. Tāda atrasta arī Ziemeļvidzemē. Tā ir ap 1670. gadu celtā Valmieras Brežu rija, kas mūsdienās skatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā. Ceturtajā attīstības pakāpē rijas galā piebūvēja vairākas istabas ar savu apkures centru. Radās it kā atsevišķa dzīvojamā māja, kas bija apvienota zem kopēja jumta ar riju un piedarbu. Nereti starp riju un dzīvokli izbūvēja starptelpas — virtuvi, ugunsdrošu rovi, namu vai ko citu. Kā šīs attīstības pakāpes piemēru minēšu ap 1873. gadu celto riju netālu no Staiceles esošajos Burtniekos. To nojauca 70. gados, par ko varam izteikt tikai nožēlu. Šajā ēkā tagad varētu iekārtot Staiceles pagasta brīvdabas ekspozīciju.

Dzīvojamo riju zemākajās attīstības pakāpēs dzīve tajās bija visai smaga. Plosījās acu slimības un citas kaites. Visai postošas cilvēku pārapdzīvotajās rijās bija bakas, masalas, šarlaks un citas lipīgas slimības. Ieraksti baznīcu grāmatās liecina, ka slimību uzliesmošanas reizēs ģimenes dažu nedēļu laikā nereti zaudējušas vairākus cilvēkus, it īpaši bērnus.

Alojas–Staiceles novada vēsture, cilvēku dzīves veids un kultūra gaida savus pētniekus.