Turpinājums

no 1.lpp.

Mūsu veselība - mūsu pašu rokās

Dr. habil. oec. Pārsla EGLĪTE, LZA korespondētājlocekle, - "Latvijas Vēstnesim"

Kaut arī kustību aktivitāte nav vienīgais labas veselības nosacījums, tas varētu būt viens no cēloņiem, kādēļ laucinieku veselība viņu pašu vērtējumā ir labāka nekā līdzīga vecuma pilsētniekiem (2. tab.).

Zināma izkustēšanās, fiziska slodze un garīga atslodze iespējama arī dejās, kaut arī parasti tās izvēlas citiem nolūkiem. Taču Latvijas iedzīvotāji dejo vēl retāk un mazāk nekā izkustas citā veidā: reizi nedēļā dejojušas vai bijušas diskotēkā mazāk par 15% skolnieču un 14% skolnieku, 2,8% pieaugušo sieviešu un nedaudz vairāk par 3% vīriešu neatkarīgi no nodarbinātības. Atbilstoši niecīgs ir laika patēriņš dejām - pieaugušajiem vidēji ap 10 minūtēm jeb 5,5 stundas uz vienu dejojušo, skolēniem - vidēji stundu jeb mazāk par 8 stundām nedēļā katrs.

Deju ilgums vienam dejojušam vai dejojušai daudz neatpaliek no citu kustību nodarbību kopējā ilguma vienam to veicējam, tomēr dejotāju īpatsvars, kā jau minēts, ir pārāk niecīgs, lai atsvērtu citu kustību nepietiekamību. Turklāt deju popularitāte un vidēji tām veltītais laiks kopš 1987. gada ir 2-3 reizes samazinājies, īpaši nodarbinātajiem. Iespējams gan, ka ne tik daudz ir mainījušās cilvēku vēlmes, cik viņu iespējas tās īstenot, piemēram, darba vietās rīkojamo saviesīgo vakaru biežums utt.

Pieaugušajām sievietēm deju biežumu var ierobežot arī partneru trūkums. Kā zināms, zēnu un vīriešu mirstība visos vecumos ir lielāka nekā sievietēm. Tāpēc Latvijā - ar visām pēcsociālisma valstīm raksturīgo vīriešu īpaši lielo priekšlaicīgo mirstību - jau no 30 gadu vecuma sieviešu skaitliski ir vairāk nekā vīriešu.

Kā liecina minētie dati, dejas ir vienīgais kustību nodarbību veids, ko sievietes izvēlējušās biežāk nekā vīrieši. Taču tās nespēj līdzsvarot sieviešu mazāko cita veida fizisko aktivitāti Tieši tā varētu būt noteicošais cēlonis, kāpēc sieviešu veselības pašvērtējums visās vecumgrupās ir zemāks nekā vīriešiem, neraugoties uz viņu vidū vairāk izplatītajiem kaitīgajiem ieradumiem (sk. 2. tab.).

Latvijas sieviešu pieticīgais veselības stāvoklis gan ļauj viņām nodzīvot vidēji ilgāk par pašu zemes vīriešiem, tomēr nenodrošina ne tādu dzīves ilgumu kā attīstītākās Eiropas valstīs, ne arī pietiekamu dzīves kvalitāti mūsu apstākļos paredzamajos mūža gados. Sieviešu fiziskās aktivitātes palielināšana vismaz līdz pašmāju vīriešu līmenim varētu veicināt arī abu dzimumu līdzināšanos pēc veselības stāvokļa.

Tā kā vienā aptaujas nedēļā varēja iegadīties dažādas nejaušības, papildus nedēļā veikto nodarbību pierakstam cilvēki tika lūgti atzīmēt, vai un kā viņi ir sportojuši iepriekšējo četru nedēļu laikā. Izvēlei piedāvātajā uzskaitījumā gan nebija ietvertas visiemīļotākās pastaigas un lietišķās kustību nodarbības, tādēļ iegūtās līdzīga vecuma cilvēku atbildes neraksturo ne kopējo kustību aktivitāti, ne nodarbību biežumu, tās veicot atkārtoti.

Kā jau bija gaidāms, četrās nedēļās sportojušo cilvēku īpatsvars izrādījās lielāks nekā vienā. Atsevišķu sporta veidu vai vienkārši kustību nodarbību popularitātes samērs tomēr tāds pats: visiemīļotākā vai vienkārši pieejamākā abiem dzimumiem ir vingrošana, otrajā vietā sievietēm - skriešana, vīriešiem bumbu spēles, trešajā atkal abiem - braukšana ar divriteni. Pēdējais, protams, visvairāk izplatīts laukos un arī mazpilsētās, savukārt vingrošana - pieaugušajiem pilsētās, jo tā ir veicama dzīvoklī un neprasa arī daudz laika. Tomēr, salīdzinot vingrojušo īpatsvaru četru nedēļu un nedēļas laikā, jāsecina, ka arī tā nelielā cilvēku daļa, kas četras nedēļas vingrojuši, nedara to katru dienu. Līdz ar to daudziem no viņiem nav arī labvēlīgās ietekmes uz veselību.

Raksturīga arī nodarbību dažādības un līdz ar to neizbēgami arī to biežuma mazināšanās brieduma gados un mūža nogalē. Līdz 20 gadu vecumam četru nedēļu laikā vismaz vienu kustību nodarbību, neieskaitot pastaigas, veikuši 70-84% abu dzimumu jauniešu, bet jau sākot ar 20 gadu vecumu - vairs tikai puse vīriešu un trešā daļa sieviešu ar sekojošu aktivitātes mazināšanos turpmākajā mūža posmā. Turklāt samazinās ne vien fiziski aktīvo cilvēku īpatsvars, bet arī nodarbību dažādība, tātad pastāv liela varbūtība, ka netiek vienlīdz vingrinātas visas ķermeņa daļas vai arī trūkst patīkamu izjūtu no iespaidu svaiguma, spēles sasprindzinājuma, atrašanās dabā ar viņu labvēlīgo ietekmi uz pašsajūtu un līdz ar to veselību kopumā.

Papildus nedēļas nodarbību un to ilguma pierakstiem aptaujas laikā tika vaicāts, kam cilvēki veltītu vairāk laika, ja rastos tāda iespēja. Pavisam atbildēja 59% aptaujāto, bet tikai 4,6% bija nosaukuši kādas kustību nodarbības, galvenokārt makšķerēšanu un pastaigas. Var jau, protams, gadīties, ka cilvēks nevar īstenot savu tieksmi makšķerēt tāpēc, ka trūkst naudas makšķerei vai ceļam, bet pastaigāties nevar pie gultas saistīts invalīds. Taču pārējie ar atbildēm uz šo jautājumu ir atzinuši, ka viņi vienkārši neapzinās nepieciešamību izkustēties un baudu, ko tā var gūt, un apstākļi par viņu mazkustīgumu nav vainojami.

Pat visaizņemtākajā - nodarbināto - grupā nav neviena cilvēka, kam nedēļas laikā gan darbdienās, gan abās brīvdienās nebūtu bijis vismaz divas stundas brīvā laika. Pat ja mājās ir zīdainis, kas ierobežo nodarbību izvēli un iespējas aiziet no mājas uz ilgāku laiku, var arī viņa klātbūtnē vingrot vai ar viņu kopā doties pastaigā. Bet Latvijā diemžēl nav tik daudz zīdaiņu, lai viņi ierobežotu lielākās daļas pieaugušo laika izlietojumu. Tātad jāatzīst vien pašu neuzņēmība, laiskums un izpratnes trūkums - gan par kustību labvēlīgo ietekmi uz veselību, pašsajūtu un spēju visus darbus veikt īsākā laikā, gan iespējām daudzveidīgi izkustēties bez lieliem izdevumiem. Iepriekš minētā faktiski veikto nodarbību salīdzinošā popularitāte liecina, ka fiziski aktīvie cilvēki tiešām ir izvēlējušies galvenokārt visiem pieejamus un lētus nodarbību veidus. Turklāt iecienītākās kustību nodarbības neprasa grūti apgūstamas iemaņas vai arī tās ir apgūtas jau pusaudžu gados, kad fiziskā aktivitāte ir liela.

Ja vairums cilvēku jau drīz pēc divdesmit gadu vecuma sasniegšanas un bez apstākļu spaidiem atsakās no iepriekš ierastā kustīguma, tad cēlonis varētu būt meklējams sabiedrībā valdošajos pieaugušo uzvedības stereotipos, kas daļēji veidojas vecāku parauga, skolas un arī modes veidotāju ietekmē. Ja cilvēks audzis laukos, kur vecākiem nav bijis nepieciešamības īpaši sportot papildus fiziskajam darbam, tad, jaunajiem pārceļoties uz dzīvi pilsētā, viņi patiešām nezina, kā pieaudzis cilvēks šai vidē lai izkustas. Ja skolā nav veselības mācības, bet fizkultūras stunda labi ja divas reizes nedēļā, tad ikdienas vingrošana un skriešana varbūt tiešām nekļūst par ieradumu vai apzinātu veselības uzturēšanas paņēmienu. Ja sieviešu žurnāli reklamē tikai dekoratīvo kosmētiku, bet ne vispārēju veselības nostiprināšanu un asinsrites veicināšanas paņēmienus ar to labvēlīgo ietekmi uz sejas ādu, tad nav brīnums, ka trešā daļa sieviešu cieš no anēmijas un citām kaitēm. Ja valsts budžetā netiek atvēlēti līdzekļi visu skolēnu bezmaksas sporta nodarbībām, tad ir skaidrs, kāpēc arvien vairāk jātērē "veselības aprūpei", ar ko saprot tikai un vienīgi ārstēšanu, t.i., cīņu ar sekām.

Katrs cilvēks, kas kaut reizi ir slimojis, zina, ka tas nebūt nesagādā baudu, bet mūsdienās prasa arī zināmus izdevumus. Un tomēr nepietiekami aktīvi rūpējas par veselības uzturēšanu, ja nu vienīgi izvairās no nekvalitatīva ūdens un pārtikas. Šīs attieksmes un uzvedības stereotipu maiņai būtu nepieciešama vispārēja iedzīvotāju izglītošana - visos vecumos un ar dažādiem paņēmieniem. Bez jau minētās obligātās veselības mācības skolās ar atbilstošu ieradumu veidošanu fizkultūras stundās un ārpusskolas nodarbībās vidusskolēniem, studentiem un pieaugušo izglītības centros būtu jāpiedāvā laika plānošanas un vaļas zinību kurss. Tā apguvēji iemācītos:

• izkārtot savus darbus tā, lai paliktu vairāk brīvā laika un ar lielāku tā koncentrācijas pakāpi, t.i., garākiem posmiem;

• izvēlēties brīvā laika nodarbības līdzsvaroti visām savām spējām un vajadzībām: lai būtu iespēja gan izkustēties, gan baudīt mākslu, gan nodoties jaunradei, gan uzzināt jaunumus, gan pabūt vienatnē, gan iziet cilvēkos;

• taupīt laiku ar vienlaikus veicamu darbību palīdzību: izkustēšanos, pārvietojoties kājām; lasīšanu transportā; radio klausīšanos mājas darbu laikā; vingrošanu, skatoties televīzijas pārraides; vakarēšanu viesojoties, pārrunām pastaigās u.tml.;

• izplānot nodarbību secību tā, lai dažām nepalaistu garām tām vienīgo piemēroto laiku;

• saskaņot kopīgi un vienatnē veicamo nodarbību izvēli un laiku ar citiem ģimenes locekļiem;

• apsvērt iespējamo nodarbību dažādību katras vajadzības apmierināšanai un salīdzināt tām nepieciešamos izdevumus, inventāru, ceļā patērēto laiku, lai atrastu sev piemērotāko.

Līdzīgi kursi tiek pasniegti, piemēram, Izraēlā un dažās citās valstīs, pastāv pat starptautiska vaļas izglītotāju apvienība. Var jau uzskatīt, ka vajadzība pēc šādām zinībām rodas, tikai pieaugot labklājībai, attiecīgi mazinoties darba slodzei un palielinoties brīvā laika apjomam. Bet tikpat labi var domāt, ka prasme plānot laiku visvairāk nepieciešama tad, kad šī laika un arī naudas ir maz, un tāpēc izgrozīties var tikai ar gudru un, protams, veselu galvu.

Protams, mācīties un iemācīties var tikai tas, kas izjūt un saprot vajadzību pēc papildu zināšanām, lai ko sasniegtu vai mainītu savā dzīvē. Turklāt jābūt gatavam ne tikai mācīties, bet arī pielikt pūles, lai iegūtās zinības liktu lietā. Un tieši te ir Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas vājā vieta. Nav jau tā, ka cilvēki nezinātu veselīga dzīvesveida pamatnosacījumus. Tomēr veiktie veselības un laika izlietojuma pētījumi liecina, ka lielākā daļa padodas vispārējam enerģijas taupīšanas likumam (latviski - slinkumam) un naivai cerībai izbēgt liktenim.

Atjaunotā Latvijas valsts rosina pārvarēt šo nepamatoto cerību un ticību ārstu brīnumdarītāju spējām ar daļēju ārstēšanās maksas ieviešanu un slimības lapu apmaksas ierobežošanu. Tomēr par maz tiek atvieglotas preventīvās veselības kopšanas iespējas. Rūpēs par tautas veselību un budžeta līdzekļu taupīšanu ārstniecībai visu veidu vakcināciju, veselības izglītību un regulāru sporta nodarbību iespējas vajadzētu padarīt lētākas par varbūtēju ārstēšanos. Kamēr tā nav, cilvēki līdz ar valsts iestādēm jēdzienu "veselības aprūpe" sapratīs kā ārstēšanos un iedzīvotāju pašu rūpes par savu veselību - kā veselības apdrošināšanu, bet ne veselīgu dzīvesveidu.

Tāpēc pašreizējos apstākļos cilvēkiem, kuriem tiešām rūp sava labsajūta un panākumi, kārtējo reizi jābūt gudrākiem par valdību un jārīkojas, negaidot rosinājumu no citiem. Jākustas, jāplāno savas nodarbības, lai atrastu tām laiku, jāmācās izvēlēties tam labākos un lētākos paņēmienus. Nav jau nemaz tik grūti.

1. tabula

Kustību nodarbību biežums nodarbinātajiem 1996. gadā