"Baltijas kandidātvalstis gaidītāju rindā"

"Handelsblatt"

— 99.04.01.

Baltijas valstis zina, ka pagaidām NATO paplašināšanās otrā raunda nebūs. Tomēr tās pastāv uz to, lai būtu klāt nākošajā paplašināšanās kārtā. Patreizējā spriedze starp Krieviju un NATO, kas ir Kosovas konflikta sekas, šo prasību apstiprina.

Varšava

. Lennarts Meri nebaidās citēt Romas rakstnieku Tacitu, lai pierādītu mūžseno Igaunijas saistību ar Eiropu. Tas notika 1998. gada novembrī priekšlasījuma laikā Braunšveigā. Tacits "Germaniae" 45. nodaļā piemin "Aestische Volk", kuras valoda ir līdzīga britu valodai. Tādējādi apziņa par piederību Eiropas kultūru un vērtību savienībai ir tā, kas veicina Baltijas valstu vēlmi iestāties tādās aliansēs kā NATO.

Otrs Tallinas, Rīgas un Viļņas politiķu arguments izriet no viņu valstu ģeogrāfiskā stāvokļa. Viņi uzsver, ka pie Baltijas jūras vienmēr ir dzīvojuši arī Austrumu politiskās un ekonomiskās ietekmēs zonā, īpaši Krievijas. Tādējādi esot uzkrāta vēsturiskā pieredze, ko nākotnes Eiropa varētu izmantot savā labā. Meri, kurš kā diplomāta dēls skolu apmeklēja Berlīnē un Parīzē un vēlāk kopā ar ģimeni tika izsūtīts uz Sibīriju, runā no savas pieredzes.

Visbeidzot runa ir par aizsardzību no Krievijas, kas joprojām tiek uzskatīta par nemieru avotu, un līdz ar to par nacionālo drošību, ko varētu garantēt ciešas attiecības ar ietekmīgajiem partneriem Rietumos. Taču vēl ilgu laiku vajadzēs rēķināties ar tiesiskas valsts ziņā gandrīz neleģitimētās Maskavas vadības varas politikas motivētajiem iejaukšanās mēģinājumiem. Kremlis arī cenšas visas trīs kaimiņvalstis izspēlēt vienu pret otru. Jo vairāk ASV starptautiski spiedīs Krieviju aizstāvēties, jo vairāk Krievija domās par vēl atlikušās ietekmes sfēras saglabāšanu. Krievijas izturēšanās Kosovas konfliktā šis bailes uzkurina vēl vairāk.

Nesen trīs prezidenti Lennarts Meri (Igaunija), Guntis Ulmanis (Latvija) un Valds Adamkus (Lietuva) kopējā paziņojumā vēlreiz aicināja NATO 50. pastāvēšanas gadadienas galotņu sanāksmi, kas Vašingtonā notiks no 23. līdz 25. aprīlim, apstiprināt, ka NATO paplašināšana tiks turpināta un, ka Baltijas valstis būs nākošā paplašināšanās raunda kandidātu vidū. Lai gan ir skaidrs, ka Vašingtonā vēl kādām valstīm netiks izteikts uzaicinājums kļūt par NATO dalībniecēm. Tomēr tiek gaidīti precīzi NATO dalībvalstu izteikumi par to, kādi soļi ir jāsper nākamajām dalībvalstīm.

Šis paziņojums bija domāts NATO galotņu sanāksmei Madridē 1997. gada jūlijā, kuras laikā Baltijas valstīm ne kā pēdējām tika dotas izredzes, ka tās tiks ņemtas vērā nākošajos NATO paplašināšanās raundos. Citi Baltijas politiķi uzskata, ka Vašingtonā nav vērts atkārtot Madridē teiktos vārdus.

Pēc triju prezidentu tikšanās Tallinā 18. februārī Adamkus atzina, ka pat tad, ja Baltijas valstis pēc diviem vai trim gadiem nekļūs par NATO dalībniecēm, nevar sēdēt rokas klēpī salikušiem. Tāpēc visas trīs valstis aizsardzības izdevumus grib palielināt līdz 2% no bruto iekšzemes produkta gadā.

Starp citu, parlamenti Viļņā un Tallinā jau ir pieņēmuši attiecīgus lēmumus. Paralēli notiek centieni NATO standartiem pielāgot pašu līdz šim pieticīgos militāros spēkus ar loģistikas reformu, komandstruktūru izmaiņu un pastiprinātas valodas apmācības palīdzību.

Tomēr pirmais multilaterālās sistēmas atbalsta pīlārs, kas Baltijas valstīm piedāvā lielāku drošību, jau eksistē. Tās daudzpusējā sadarbībā ciešāk iesaistītas ir NATO "Partnerattiecību mieram" ietvaros. Tiešie intervences draudi otrajā plānā atbīdās arī tāpēc, ka NATO arvien vairāk cenšas sadarboties ar Maskavu, pat tad, kad Kosovas krīze ir radījusi jaunus šķēršļus. Bez tam drošības funkcijas ir arī asociācijas līgumam ar ES. Visbeidzot, tieši Polijas uzņemšana NATO Baltijas valstis, īpaši Lietuvu, ciešāk iekļauj NATO drošības un stabilitātes zonā. Taču Poliju un Lietuvu saista arī stratēģiska, ar līgumu apstiprināta sadarbība, kas bāzējas uz daudzveidīgām politikas, ekonomikas un kultūras attiecībām. Jaunās NATO partneres Polijas viens no galvenajiem uzdevumiem ir veidot tiltu starp kaimiņiem austrumos un Rietumeiropu.

Ceļā uz ES un NATO Baltijas valstīm nākošajos gados vajadzēs paveikt vēl daudzveidīgākus uzdevumus. Pie tādiem pieder demokrātisko un tiesiskas valsts procedūru nostiprināšana, tālāka nacionālo minoritāšu integrācija, lielāka valsts aktivitāte sociālo problēmu risināšanā, kā arī ekonomikas un zinātnes modernizēšanā, enerģijas apgādes dažādošanā un ekonomikas konkurētspējas palielināšanā. Visām šīm problēmām ir arī drošības aspekts.

No trim Baltijas valstīm īpaši Lietuva cenšas uzņemties visa reģiona ārpolitisko atbildību. To parāda iniciatīvas attiecībā uz Krievijas anklāvu Kaļiņingradu. Ārpolitiķi Tallinā domā, ka Krievijas un Igaunijas bilateriālo attiecību atmosfēra lēnām uzlabojas. Savukārt Latvija atrodas problēmas priekšā, lai spēcīgās ekonomiskās atkarības dēļ, galvenokārt no Krievijas naftas eksporta caur Ventspils ostu, nenonāktu tās politiskajā atkarībā. ES un NATO ir jāsaprot, ka galvenā nozīme visas Eiropas drošībā ir tieši tādām periferiālām zonām, kā Baltijai.

Reinholds Feters

"Igaunijas radikālie

reformatori atgriežas"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.03.26.

Parlaments akceptē

jaunās valdības programmu

Igaunijā vējo jauns vējš. Ar Martu Lāru, jauno ministru prezidentu, un Sīmu Kallasu, jauno finansu ministru, stūri pārņem divi politiķi, kas agrāk sev slavu tika izpelnījušies kā radikālie reformatori. Jaunajā likumdošanas periodā ir paredzēti nodokļu atvieglojumi.

Ja skatās prezentētās platformas apmērus, tad Baltijas republikas reformatori atkal viennozīmīgi ir izdevīgākā stāvoklī. To, ka viņi sev par mērķi ir nosprauduši līdzdalību Eiropas Savienībā un ir gatavi īstenot tam nepieciešamos ekonomiskos un institucionālos jauninājumus, nav nepieciešams īpaši uzsvērt.

Tāpat arī apsolītā turēšanās pie "drošas naudas politikas" un pie noteiktas Igaunijas kronas paritātes ne visbeidzot apliecina uzticamu ekonomikas politikas kursu.

Kā bijušie radikālie reformatori Lārs un viņa komanda sevi apliecina, kad runa ir par jautājumu, kā lai "uzkurbulē" 1998. gadā apstājušos ekonomiku.

Tā vietā, kā tas ir pieņemts Ziemeļos, lai patvērumu meklētu valstiskās stimulācijas programmās, Tallinā ir uzsākuši vēl vairāk pazemināt jau tāpat relatīvi mazo fiskālo spiedienu. Programmas pamatu neapšaubāmi veido priekšlikums līdz nākamā gada janvārim atcelt 26 procentus lielo nodokli juridiskajām personām, ko uzņēmēji šobrīd vēl maksā.

Neviens neapšauba, ka Lārs šo drosmīgo apņemšanos arī īstenos. Jaunizceptais valdības vadītājs 1992. gadā - tobrīd 32 gadus vecs - jau vienreiz bija nominēts par ministru prezidentu un divos turpmākajos gados Igauniju tika pakļāvis nesaudzīgai šoka terapijai. Vienas nakts laikā tika atcelta cenu regulēšana, strauji virzīta uz priekšu privatizācija, un tika novērsti visi tirdzniecību kavējošie tarifi, pasākumiem - kā šodien tas ir skaidri apliecinājies - bija izšķirošie tam, lai Igauniju padarītu par slaveno "Baltijas tīģeri" .

 

"Nepopulāri lēmumi"

Pasākumi Rietumos gūst plašu rezonansi. Igaunijā pašā tomēr Lārs savu popularitāti tika zaudējis, ko vēl vairāk pastiprināja iesaiste nepārskatāmā finansu un ieroču piegādes afērā. 1995. gada vēlēšanās viņš un viņa partija tādēļ cieta smagu sakāvi.

Pēc šī gada 7. marta vēlēšanām Lārs tomēr var sevi uzskatīt par pilnīgi rehabilitētu. Vienlaicīgi viņš nevilcināsies, ja atkārtoti būs nepieciešams uz spēles likt savu cieņu. Valdības vadītājs jau ir pasludinājis, ka viņš savā jaunajā amatā atkal pieņems "nepopulārus lēmumus". Vienlaicīgi Lārs, kā viņš pats uzsver tālāk, nākotnē vairāk vēlas uzmanības veltīt savas ekonomiskās programmas sociālajiem aspektiem.

Nākamais prominentais atjaunotājs Sīms Kallass, reformu partijas šefs, pārņems finansu ministra posteni. Kallass kā Centrālās bankas šefs laikā no 1991. gada līdz 1995. gada bija atbildīgs par Igaunijas atraisīšanos no rubļa zonas un par kronas ieviešanu - arī tā ir politika, kas ir izrādījusies ļoti daudznozīmīga.

Kā trešais šajā savienībā no nedaudz mazākās, moderātās partijas - Tomass Ilvess - ieņems ārlietu ministra posteni.

"Lietuvas politikas normalitāte"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.30.

Vagnoris iztur valdības krīzi.

Frankfurte, 29. marts

. Valdības krīze sākās ar konjunktīvu un beidzās ar to, ka ministru prezidents vairs negribēja atcerēties draudus atkāpties. Tam, kas Lietuvā notika marta pirmajās nedēļās, bija nereāls raksturs: bez redzama iemesla viens no parlamenta priekšēdētāja vietniekiem Romualds Ozols izteicās par iespēju, ka ministru prezidents Vagnoris varētu atkāpties no amata. Neilgi pēc tam Vagnoris tiešām paziņoja, ka viņš atkāpsies mēneša vidū, ja viņa valdības darbs joprojām tiks kavēts ar nepamatotiem apvainojumiem. Taču viņš neteica, kā opozīcijas un dažu laikrakstu nepierādāmie apvainojumi, ka daži ministri neesot spējīgi veikt savu darbu un ir uzpērkami, varētu traucēt valdības darbu, kura ir izturējusi daudz spēcīgākas vētras.

Kas Vagnori pamudināja paziņot par atkāpšanos, ir mīkla, jo politiskais un sociālais stāvoklis Lietuvā, neraugoties uz Krievijas krīzes ekonomisko ietekmi, ir stabils. Viņam nav jābažījas arī par viņa vadītās koalīcijas, kas sastāv no konservatīvās Tēvzemes savienības un kristīgajiem demokrātiem, vairākumu parlamentā. To, cik lielu pārsteigumu tas izraisīja visās politiskajās nometnēs, pierāda tas, ka opozīcijā esošie postkomunisti pirmajās izbailēs konservatīvo Vagnori aicināja palikt amatā. Taču tad, kad viņi pēc tam pieprasīja Vagnora atkāpšanos, viņš par termiņu, kuru pats bija nosaucis, vairs neko negribēja zināt.

Norādes uz patiesajiem atkāpšanās draudu iemesliem deva Vitauts Landsberģis: valdības atkāpšanās kļūtu nepieciešama, "ja tai no prezidenta puses tiktu izrādīta neuzticība". Tie bija pārsteidzoši parlamenta prezidenta un Tēvzemes savienības vadītāja vārdi. Pēc bezpartejiskā Valda Adamkusa ievēlēšanas prezidenta amatā 1998. gada janvārī attiecības starp valdību un prezidentu sākumā bija labas. Taču pēdējā laikā tās pasliktinājās, jo Tēvzemes savienības vadība strīdīgajos jautājumos bieži vien nepiekrita valsts vadītāja kompromisa priekšlikumiem, bet realizēja savu pozīciju, izmantojot ar konstitūciju noteiktās spēcīgās parlamenta un valdības pozīcijas. Teorētiski valdība šādā stilā varētu turpināt – saskaņā ar konstitūciju, prezidents valdību var atlaist tikai ar parlamenta piekrišanu.

Tomēr valdībai radīja grūtības tas, ka Adamkus arvien skaidrāk izteica savu nepatiku par šādu izturēšanos, jo viņš ir populārākais politiķis Lietuvā. Vēlēšanās viņš savu sāncensi, postkomunistu atbalstīto Arturu Paulauski pārspēja tikai ar 11.000 balsīm, bet jau divus mēnešus vēlāk, viņa darbu pozitīvi novērtēja vairāk nekā 80% lietuviešu. Šāds viņa reitings ir saglabājies līdz šodienai. "Katrs lēmums pret prezidentu ir mīnuss mums," nesen sarunā ar laikrakstu teica Tēvzemes savienības frakcijas priekšsēdētājs Vidžūuns.

Kad 1992. gadā tika izstrādāta Lietuvas konstitūcija, politiķi – tāpat kā vairumā tā laika bijušajās sociālistiskajās valstīs - neņēma vērā saprātīgu kompetenču sadalījumu starp institūcijām, bet savas īstermiņa varas politikas intereses. Neatkarības kustības Sajūdis labējais spārns, no kura izveidojās Tēvzemes Savienība , iestājās par spēcīgu prezidentu, jo stingri rēķinājās ar to, ka šajā amatā tiks ievēlēts Sajūdis priekšsēdētājs Landsberģis. Postkomunisti šī paša iemesla dēļ prezidentam gribēja piešķirt tikai reprezentācijas uzdevumus. Beigās tika panākts kompromiss starp abām pozīcijām, par ko ir jāpateicas Landsberģa nekomunistiskajiem pretiniekiem toreizējā parlamentā. Saskaņā ar konstitūciju, prezidentam gan ir jāvada valsts, bet visos procedūru jautājumos eksistē viennozīmīgs parlamenta un valdības pārsvars.

Pirmajos gados šīs kārtības pretrunas nevienam acīs nekrita, jo pēc negaidītās postkomunistu uzvaras parlamenta un prezidenta vēlēšanās 1992. gada rudenī un 1993. gada pavasarī abi izpildvaras vadītāji bija no vienas politiskās nometnes. 1996. gada rudenī Seima vēlēšanās uzvarēja labējie un prezidentam Brazauskam par ministru prezidentu vajadzēja iecelt Ģediminu Vagnori, ar kuru attiecības viņam bija naidīgas. Pēc gadu ilgas līdzāspastāvēšanas nonāca līdz lieliem konfliktiem, jo Brazausks atteicās pat no politisko akcentu noteikšanas.

1997. gadā savu atteikšanos kandidēt vēlreiz viņš pamatoja ar to, ka prezidentam ir pārāk maz varas. Līdz ar to viņš izraisīja debates par jautājumu, vai Lietuvai ir nepieciešams spēcīgs prezidents. Vēlēšanu cīņas laikā visi kandidāti prasīja lielākas pilnvaras valsts vadītājam – ar vienu izņēmumu: konservatīvie un viņu kandidāts Landsberģis, kuram nebija izredžu, bija atklājuši parlamentārās sistēmas ar prezidentu, kuram ir tikai reprezentatīvi uzdevumi, priekšrocības. Turpretī visskaļākos aicinājumus izveidot prezidiālu sistēmu izteica postkomunistu kandidāts Paulausks, kurš aptaujās ilgāku laiku atradās priekšgalā.

Daži komentētāji vainu par vājajām prezidenta pozīcijām uzvēla Brazauskam. Viņa ārpus partijas izejošās autoritātes dēļ viņš sākumā varu bija saņēmis savās rokās, lai amatam piešķirtu lielāku nozīmi, jo institūcijas nozīmei svarīgas esot ne tikai formālās pilnvaras vien. Brazausks ar savu pasivitāti ilgu laiku noteica Lietuvas politisko sistēmu. Gandrīz neviens Lietuvā nerēķinājās ar to, ka bezpartejiskā Adamkus prezidentūra atšķirsies no priekšgājēja prezidentūras. Tā kā viņam trūka atbalsta no Saeimā pārstāvēto partiju puses, tad daudzu laikrakstu komentāru virsraksti vēstīja, ka Adamkum, kurš bija atgriezies mājās no Savienotajā Valstīm, atliks vienīgi ārpus ikdienas politikas stāvošā namatēva loma.

Taču notika citādi. Ne tikai tāpēc, ka Adamkus jau no sākuma iejaucās iekšpolitiskajos notikumos – viņam bija arī panākumi. Ja viņš parlamentā gribēja panākt kāda likumprojekta pieņemšanu vai kāda likuma izmaiņas, viņš vērsās ne tikai pie deputātiem, kā to darīja Brazausks, bet pie sabiedrības un tādējādi valdības partijām nedeva iespēju viņa priekšlikumus tā vienkārši atbīdīt malā. Bez tam viņš izveicīgi izmantoja strīdus starp valdības partijām. Attiecībām starp Adamku un Vagnori sākumā tas pat nāca par labu, jo ministru prezidents ar prezidenta atbalstu varēja atlaist dažus nogrēkojušos ministrus, nenonākt grūtībās paša partijā.

Pēc tam, kad šī interešu savienība pagājušā gada beigās sabruka, abas puses mēģināja saglabāt šķietamību, taču tonis starp valdības kanceleju un prezidenta dienestu kļuva arvien saniknotāks. Vienlaicīgi presē sākās diskusijas par jautājumu, kāda vieta Lietuvas politiskajā sistēmā ir jāieņem prezidentam. Neviens vairs neprasīja lielākas pilnvaras valsts vadītājam – šķita, it kā starp abām izpildvarām ir iestājies līdzsvars, kuru neviens vairs negribēja aiztikt: spēles noteikumi politiskajā strīdā ir tabu. Uz šī fona šā mēneša valdības krīze ir apliecinājums politiskajai normalitātei.

"Iespējams, bez iemesla," pēc kādas krīzes tikšanās ar Vagnori saniknots teica Adamkus – un lūdza ministru prezidentu palikt amatā. Iespējams, ka tieši to Vagnoris gribēja panākt: atklātu valdības atzīšanu no prezidenta puses. Uz pārāk lielu risku Vagnoris neielaidās, jo pašreiz nav neviena cita kandidāta uz ministru prezidenta amatu kā vienīgi viņš - un tagad tas ir apstiprināts arī atklāti. Viņš tādējādi uzlaboja savas pozīcijas politisko spēku konkurences strīdā, jo tagad, ja Adamkus mēģinātu kritizēt valdību, viņam tiktu jautāts, kāpēc tad viņš nepiekrita tās demisijai. Vismaz kādu laiku jebkurš lēmums pret prezidentu nebūs mīnuss Vagnorim.

Reinhards Vezers

"Strīds par Ignalinu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.30.

Lietuva vēlas turpināt Černobiļas tipa atomspēkstacijas izmantošanu, bet Eiropas Komisija vēlas tās ātrāku slēgšanu.

Stokholma

. Lietuvas Ignalinas atomspēkstacija ir kļuvusi par strīdus objektu starp Lietuvu un ES Komisiju Briselē. Komisija pieprasa Černobiļas tipa reaktora iekārtu slēgšanas termiņu plānu. Valdībai ir pateikts, ka bez saistoša strāvas ražošanas pārtraukšanas Ignalinas atomspēkstacijā termiņa noteikšanas Lietuva nevarēs sākt sarunas par iestāšanos ar Eiropas Savienībā. Turpretī valdība Viļņā ekonomisku apsvērumu dēļ par labāko risinājumu vispirms uzskata neierobežotu reaktoru darbības laiku. Abas puses viena otrai pārmet, ka pretējā puse nav ieinteresēta kompromisa panākšanā. Sarunas par atomspēkstacijas slēgšanas izmaksu novērtēšanu līdz šim nav notikušas. Tādējādi pastāv draudi, ka sarunas par iestāšanos ES ar Lietuvu var tikt atliktas tālākā nākotnē. Lietuvas valsts vadība ir vīlusies par Komisijas prasību. Prezidents Adamkus šo Komisijas rīcību vērtēja kā "spiedienu" un teica, ka Komisija ar to neprasot neko citu, kā sagraut Lietuvas ekonomiku.

Ignalinas atomspēkstacijas abu reaktoru bloki ir būvēti vēl padomju laikā un ir tāda pat tipa kā Černobiļā. Pirmais bloks ir uzstādīts 1983. gadā, bet otrais strādā kopš 1987. gada. Tie abi kopā saražo 13 miljardus kilovatstundu gadā. Līdz ar to Ignalina pieder pie lielākajām Eiropas atomspēkstacijām un ir viens no svarīgākajiem Lietuvas ekonomikas faktoriem. Spēkstacijā strādā vairāk nekā 5.000 cilvēku. Ignalinas atomspēkstacija tiek uzskatīta par bīstamu, jo trūkst Rietumu parauga aizsargvairoga, kas avārijas gadījumā spētu aizturēt radioaktīvo izstarojumu.

Jau vairākus gadus atomspēkstacijā tiek daudz un starptautiski investēts, galvenokārt ar zviedru palīdzību. Tāpēc, kā uzskata Lietuvas valdība, lietuviešu iekārtas ir drošākas nekā citās bijušās Padomju Savienības atomspēkstacijās.

Lietuvas apgāde ar elektroenerģiju par 85% ir atkarīga no šīs spēkstacijas. Bez tam valsts ir spējīga strāvu eksportēt arī uz Latviju, Baltkrieviju un Krieviju. Tāpēc tās slēgšana ir saistīta ar augstām izmaksām. Lietuvieši tās ir aprēķinājuši 2,2 miljardu dolāru apmērā un vēl ieņēmumu zaudējumus 4 miljardu dolāru apmērā. Līdz ar to Ignalinas atomspēkstacijas slēgšanas izmaksas būtu augstākas nekā viss Lietuvas gada budžets. Lietuvas izturēšanos nosaka ne tikai finansiālie apsvērumi vien. Arī izredzes būt neatkarīgiem no Krievijas izejvielām un enerģijas avotiem runā pret drīzu Ignalinas atomspēkstacijas slēgšanu.

Tonis starp Briseli un Lietuvu tagad ir kļuvis skarbāks, jo ir gaidāms lēmums par turpmāko Lietuvas enerģijas politiku, kā arī par jaunas darbības atļaujas izsniegšanu pirmajam atomspēkstacijas blokam. Abi lēmumi noteiks spēkstacijas darbības laiku. Jauna elektrības ražošanas atļauja no Lietuvas iestāžu puses un parlamenta varētu nozīmēt, ka bloks strādās arī nākošos 15 gadus. Otrs reaktors varētu pagaidām bez lielas rekonstrukcijas strādāt līdz 2010. gadam. Arī Lietuvas Ekonomikas ministrijā pieļauj ilgtermiņa spēkstacijas izmantošanu. Viens no diviem ministrijas nacionālās Enerģijas koncepcijas priekšlikumiem, kas tāpat ir jāpieņem parlamentam, paredz, ka tiks atjaunoti abu reaktoru kodoli un līdz ar to Ignalinas darbības laiks varētu tikt pagarināts līdz 2020. gadam. Priekšlikums parlamentā varētu saņemt nospiedoša vairākuma atbalstu. Otrs priekšlikums paredz pirmo reaktora bloku slēgt 2005. gadā, bet otro piecus gadus vēlāk. Abi varianti ir pretrunā ar Komisijas priekšstatiem, kas pirmā reaktora slēgšanu prasa jau 2002. gadā, bet otrā 2007. gadā.

Tagad Eiropas Komisija Vagnora konservatīvajai valdībai ir paziņojusi, ka vilcināšanās ar Ignalinas atomspēkstacijas darbības apturēšanu sekas būs iestāšanās sarunu novilcināšana. Valdībai tiek pārmests, ka tā kavē darba grupas izveidošanu, kurai ir jāaprēķina Ignalinas spēkstacijas slēgšanas izmaksas. Lietuvas valdība pagājušajā gadā Komisijai paziņoja par gatavību uzdot starptautiskai speciālistu grupai izstrādāt atzinumu par atomspēkstacijas drošību. Komisija tomēr noraidīja šādas grupas izveidošanu. Tagad Lietuvai vēstulē no Briseles tiek pārmests, ka tā neievēro agrāk dotos solījumus. Pie tam Komisija atsaucas uz 1994. gada vienošanos, kad Lietuvas valdība – toreiz vēl komunistiskās Strādnieku partijas vadībā – saistoši apņēmās nepagarināt spēkstacijas darbības laiku, bet ES par to kā pretpakalpojumu apsolīja finansiālo palīdzību drošības palielināšanai. Pirmajā "drošības plānā", laika periodā no 1994. gada līdz 1996. gadam, Zviedrijas vadībā tika investēti 70 miljoni marku. Nākošais "drošības plāns" sekoja 1997. gadā. Tagad Komisija atsaucas uz toreizējo vienošanos, kas prasa slēgt pirmo reaktoru jau 2002. gadā.

Lietuvas politiķi vienoti atbalsta Ignalinas darbības turpināšanu. Lietuvas prezidents Adamkus, kurš trimdā Amerikā ilgus gadus darbojās apkārtējās vides jomā, tagad ir pievienojies uzskatam, ka Ignalina "Lietuvai ir nepieciešama". Nedrīkst piekāpties starptautiskajam "spiedienam", saka Adamkus. Ministru prezidents Vagnoris teica, ka darba grupas izveidošana Ignalinas atomspēkstacijas slēgšanas izmaksu noteikšanai nozīmējot piekrišanu drīzai tās slēgšanai. Taču tas valdībai neesot pieņemami. Jau agrāk Vagnoris Komisijai ir izteicies, ka Atomspēkstacijas slēgšanas finansēšana ir jāuzņemas ES, jo tās rekomendētais termiņu plāns balstoties uz politiskiem, nevis ekonomiskiem apsvērumiem. Savukārt Komisija argumentē, ka ES bez neatkarīgiem izmaksu aprēķiniem ir grūti uzņemties finansēšanu.

"Krievijas rekets"

"The Wall Street Journal"

— 99.03.31.

Lai kas vēl arī neparādītos no katastrofas Balkānos, Krievija pasaulei visai uzskatāmi parāda, kā ir jāluncina Savienotās Valstis.

Tāds ir mājiens, ko var saņemt no zīmīgās kņadas ap Krievijas premjerministra Jevgēņija Primakova pirmdienas paziņojuma, ka Krievija - pēc tam, kad tā ir nozagusi miljardiem dolāru palīdzības, pasludinājusi maksātnespēju par desmitiem miljardu dolāru lieliem aizdevumiem, apsūdzējusi ASV neizmērojamā noziegumā pret Serbiju un padzinusi augsta līmeņa NATO pārstāvjus no Maskavas - tomēr saņems jaunus miljardiem dolāru lielus kredītus no Starptautiskā Valūtas fonda. Kurš, protams, lauvas daļu savas naudas saņem no ASV nodokļu maksātājiem.

Zinot, ka varētu izklausīties dīvaini apbalvot Maskavu par zagšanu, maksātnespēju un tendenci uz pašiem draudīgākajiem dusmu izvirdumiem, SVF pavēstīja, ka Primakova prieki par jaunu naudu varētu būt priekšlaicīgi. "Mēs esam panākuši vienošanos par plašu ietvaru, taču tas joprojām vēl ir jāaizpilda ar detaļām," sacīja SVF pārstāvis. Kādām gan detaļām?

Ceļā uz ASV pagājušajā nedēļā, lai lūgtu miljardiem dolāru lielu palīdzību, Primakovs nolēma, ka viņš labāk izteiks saniknojumu par ASV vadītajiem plāniem bombardēt Serbiju, nekā uztrauksies par tādām lietām, kā Krievijas kredītrādītāju glābšana. Viņš atcēla savas tikšanās Vašingtonā - tajā skaitā arī ar SVF izpilddirektoru Mišelu Kamdesī - apgriezās uz devās uz mājām, lai pievienotos Kremļa klaigāšanai pret ASV.

Tik tikko Primakovs bija izdarījis savu U veida pagriezienu atpakaļ uz Maskavu, kā Kamdesī nekavējoties atteicās no saviem nedēļas nogales plāniem un metās ķert Primakovu. Kādēļ Kamdesī nav nekas cits labāks, ko darīt nedēļas nogalēs, kā vien lidot tūkstošiem jūdžu, lai lūgtos no Krievijas pieņemt vēl naudu - tas ir labs jautājums. Viena no iespējamajām atbildēm ir tā, ka SVF vienkārši nevēlas pieļaut, lai Krievija bankrotētu. Krievijas parāds SVF jau tā ir ievērojams, un šogad tai ir jānomaksā fondam 4,8 miljardi dolāru - bez SVF naudas tā var atteikt maksāt fondam tāpat, kā tā ir atteikusies lielākajai daļai citu kreditoru.

Domājams, ka jaunā SVF nauda tūlīt arī tiktu atmaksāta atpakaļ SVF, tādējādi pasargājot fondu no negoda, kāds tam būtu jāpiedzīvo, atzīstot, ka naudas pludināšana Krievijā bija kļūda. Pēdējo divu gadu laikā SVF ir vadījusi glābšanas paketes visā pasaulē, kuru kopsumma ir apmēram 180 miljardi dolāru. Maksātnespējas precedents var novest pie domino efekta, kas tādiem ļautiņiem kā Kamdesī varētu likt saskarties ar patiesību par dažiem no saviem nepareizajiem lēmumiem.

Tad vēl arī izskatās, ka Vašingtonā klejo nebeidzama cerība uz to, ka gadījumā, ja ASV tikai iedos Krievijai pietiekoši daudz naudas, Maskava atbildēs ar labiem darbiem - piemēram, nenozags to, vai varbūt atturēsies no ieroču pārdošanas mūsu ienaidniekiem, vai arī pārtrauks mūs apsūdzēt kara noziegumos Serbijā. Viens no galvenajiem cerētājiem, šķiet, ir finansu sekretārs Rubins, kurš tikai dažas dienas pēc ziņojuma kongresā, ka miljardiem dolāru SVF pagājušā gada kredīta Krievijai ir "neatbilstoši aizpludināti", tomēr atkal cenšas panākt vēl vienu SVF darījumu Krievijai. Saskaņā ar Rubina teikto, tas būtu "nozīmīgs solis". Dažviet citur to dēvē par aizsardzības reketu.

Savā šīsnedēļas vēstulē Rubinam kongresmeņi Diks Ārmijs un Džims Sakstons atzīmēja, ka "nesenie atklājumi par finansu skandālu Krievijā liek uzdot nopietnus jautājumus ne tikai par Starptautiskā Valūtas fonda darbību, bet arī par pašas Administrācijas rīkošanos ar amerikāņu nodokļu maksātāju naudu." Tam vēl jāpievieno tālāks brīdinājums. Primakovs pagājušajā nedēļā paziņoja, ka vienīgais veids, kā nepaklausīgajām valstīm panākt, lai Rubina un Kamdesī kungi nāktu parādīt uzmanību, ir rīkoties vēl aizvainojošāk un draudēt ar bankrotu. Tā ir nelāga ziņa Klintona administrācijai.

"Kremlis kā komēdiju teātris"

"Die Presse"

— 99.03.31.

 

Uzmanības centrā: Deputāti izsmej Jeļcinu. Prezidents bez idejām.

Kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins Kremlī 15 minūtes atspoguļoja nācijas stāvokli, viņš runāja par to, kas Krievijā nedrīkst notikt. Taču analīzē nebija atrodama neviena ideja. Klātesošie deputāti izsmēja prezidentu.

Nekādu ārpolitisku vai militāru revanša manevru pret NATO vai ASV, nekādas atgriešanās pie plānveida ekonomikas, nekādas prezidenta vai parlamenta vēlēšanu pārcelšanas. Arī izmaiņas vēlēšanu tiesībās ar viņu nebūšot iespējamas. Līdz ar to Jeļcins premjerministram Jevgēņijam Primakovam deva neslēptu triecienu. Ministru prezidents vairākkārt bija ieteicis reģionu gubernatorus nevis ievēlēt, bet iecelt un arī atlaist, kā tas bija padomju laikā. Jeļcins pastāvēja uz to, ka Krievijā reformas ir īstenotas nevis par daudz, bet par maz.

Ja kļūdu atzīšana būtu pirmais ceļš uz uzlabošanos, tad Krievija drīz vien būtu plaukstoša valsts. Galvenokārt drukātajā versijā Jeļcins nācijas stāvokli attēlo tik skaidri, ka katram reformu draugam sirds varētu sākt sisties straujāk. Jeļcins uzsvēra, ka 1991. gadā iesāktais reformu kurss "ir bijis pareizs un tāds ir joprojām". Taču komanda un kapteinis esot aizmirsuši paraudzīties pa labi un kreisi. Krievija gadiem ilgi esot dzīvojusi pāri saviem līdzekļiem. "Katrā ģimenē, kad nepietiek naudas, galvenokārt tiek samazināti izdevumi. Mēs par to ilgu laiku praktiski nedomājām." Par to kopēja vaina esot "jāuzņemas prezidentam, valdībai un Domei".

Tiktāl viss ir pareizi. Taču skaistajai analīzei nesekoja konkrētas idejas, kā ratus izvilkt no mēsliem. Jeļcins rīcību aicināja vērtēt pēc tā, vai tā palielina "Krievijas konkurences spējas". Ziņojuma vispārējā daļā nepalika nepieminēts neviens no ļaunumiem, kas nomāc un tirda Krievijas sabiedrību: zemu apmaksātie tiesneši, arvien varenākā mafija, arvien lielākā narkotiku patērēšana, nodokļu nemaksāšana kā tautas sports, nomāktais vidusslānis un iztrūkstošais civildienesta likums. Taču visur trūka priekšlikumu.

Lielāko klausītāju daļu diez vai interesēja tas, ko teica Jeļcins. Kad prezidents ienāca Kremļa marmora zālē, vairāki simti parlamentāriešu palika demonstratīvi sēžam. Par Jeļcinu uzjautrinājās ne tikai komunistu vadītājs Genādijs Zjuganovs, kurš pēdējās nedēļās sprāgst vai pušu no arogances un uzvarētāja pašapziņas. Laiku pa laikam apmēram puse zāles Jeļcina uzstāšanos pavadīja ar ilgstošiem smiekliem. Arī komentāri nebija glaimojoši: vienalga, vai tas bija komunistu vadītājs Genādijs Zjuganovs, Vladimirs Rižkovs no "Mūsu mājas Krievija", vai "Jabloko" vadītāja vietnieks Sergejs Ivaņenko.

Arī Maskavas analītiķi pēc Jeļcina uzstāšanās atrada tikai neiepriecinošus vārdus. "Ziņojums ir varas trūkuma apliecinājums", teica politologs Andrejs Piontkovskis "Jeļcins nesaprot, ka viņš pats ir daļa no problēmas un ar sev apkārt esošajiem cilvēkiem ir diskreditējis liberālās reformas". Sergejam Markovam no Politisko pētījumu institūta pēc runas bija skaidrs, ka Jeļcins "vairs nevada valsti. Viņš vienkārši nezin, kas viņam ir jādara". Jeļcina runa esot bijusi tik nesaturīga, ka "neviens viņa ziņojuma pilnu tekstu nav gribējis kaut vai paņemt rokās, nemaz jau nerunājot par lasīšanu".

Florians Hazels

"Maskava, Belgrada un SVF"

"Die Welt"

— 99.04.01.

Jau simts gadus neviens no serbu varasvīriem nav iedrošinājies pretoties krievu padomam.

Viņu liktenis tad būtu maza virsnieku sazvērestība, vai arī kāda cita neveiksme. Tagad Krievijas ministru prezidents Jevgēņijs Primakovs izmantoja visu pārliecināšanas spēku, kāds Krievijai vēl ir Balkānos, lai Miloševičam liktu saprast, ka Krievijai nav citu lielāku interešu, kā vien viņam palīdzēt. Krievijai tur runa nebija tikai par maznozīmīgu taktiku, bet par izdzīvošanu, ieskaitot patreizējās valdības izdzīvošanu. Te svarīgi ir Rietumu kredīti, tirgus un partneri.

Primakovs ielaidās uz riskantu spēli. No vienas puses viņš gribēja vest pie prāta serbus, bet no otras puses, pierādīt Rietumiem, ka nostājoties pret Krieviju nav iespējams uzvarēt, ka tādā veidā var sevi tikai pakļaut lielam riskam. Rietumi, respektīvi, Savienotās Valstis pēdējos gados vairs neņem vērā šo Eiropas vēsturisko pieredzi. Taču par to ir jāmaksā. Tagad Rietumiem tas ir jānokārto caur Starptautisko Valūtas fondu.

Krievija ir "kontaktgrupas" dalībniece, kam ir Eiropa jāpasargā no Balkānu zaudējumiem. Krievi ir gatavi izdarīt spiedienu uz serbiem. Tikai viņi nevēlas piekrist bruņotai intervencei jaunu, humanitāru starptautisko tiesību vārdā. Viņi prasa arī ANO mandātu, lai tūlīt pēc tam NATO to liegtu. Spēlē ir jūtama vecā proserbiskā sentimentalitāte, kas Tito laikā bija mazāk uzkrītoša, un, iespējams, arī Čečenijas pieredze. Varētu jau būt arī tā, ka maskavieši tikai gribēja pamācīt Rietumus, kā jāapietas ar gāztu pasaules varu. Tagad Maskava spēlē galveno lomu. Rietumos visur saspringti sekoja Primakova misijai. Primakova stingrības un glaimu sajaukums, ko viņš ir iemācījies ilgajā darba dzīvē, serbu spēcīgāko vīru gandrīz neietekmēja. Tomēr Rietumi ir ieinteresēti kultivēt Maskavu. Tā bija Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) prezidenta Mišela Kamdesī Maskavas sarunu jēga un saturs. Kopš 1998. gada 17. augusta, kad Krievijā sākās krīze, kļuva skaidrs, ka Krievija nespēs atmaksāt parādu SVF vairāku miljardu dolāru apjomā. Ir vajadzīga vai nu parādu pārstrukturēšana, vai arī pretējā gadījumā tās būtu beigas Krievijas kredītspējai (kas nenozīmētu svētīgu šoku, bet drīzāk kritienu tumsā). Tas, ka bankas un finansu tirgi varētu piekrist parāda pārstrukturēšanai, ir maz iespējams, vispirms krieviem ir jāiesniedz valsts un nodokļu reformu pasākumu plāns.

Tas, ar ko Primakovs apmēram pirms nedēļas devās uz Vašingtonu, bija bezcerīgs pasākumu plāns. Tikai viens vienīgs Ala Gora telefona zvans virs Atlantijas okeāna lika viņam griezties atpakaļ. Par ko viņi runāja, var vienīgi nojaust. Vakarā sākās Serbijas militāro objektu bombardēšana. Tas nebija īstais laiks, lai parādītos Vašingtonā kā Krievijas ministru prezidents.

Tā vietā Maskavā ieradās Kamdesī. Drāma Balkānos pastiprināja krievu nozīmi sarunās. Ir skaidrs, ka Krievija vienas nakts laikā neizpildīja SVF noteikumus, neviens brīnumdaris neizveidoja nodokļu sistēmu un Kremlī neparādījās demokrātisks gaismas nesējs. Balkāni rietumvalstu kancelejām tikai atgādināja par Krievijas ģeostratēģisko nozīmi un kurš gan vēl grib apgalvot, ka tam nav nekā kopēja ar SVF miljardiem?

Atbilde ir: virspusēji nekas. Taču interešu pamatā viss. Tagad Krievija, šķiet, ir spējīga izdarīt spiedienu uz Serbiju, lai apliecinātu sevi kā lielvaru un palīdzētu Rietumiem sasniegt mērķi. Tagad Krievijas kā lielvaras nozīme ir atkarīga no tā, vai un kā tiks Balkānos nodibināts miers, kas šo vārdu arī pelna.

Mihaels Štirmers

"Nobumbot serbus"

"The Washington Post"

— 99.03.31.

Pašlaik NATO galvenokārt ir iesaistījusies enerģiskā bumbošanas kampaņā, kas vērsta pret serbu militārās vadības centriem un pretgaisa aizsardzību. Šādas kampaņas galvenā problēma ir tā, ka tā dod laiku serbiem izvērst mini-genocīdu un masveida etnisko tīrīšanu Kosovā.

Turklāt stratēģisko uzlidojumu kampaņa mobilizē ne tikai serbu, bet arī starptautisko sabiedrisko domu pret iedomātajiem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem. Un tā panāk, ka serbi nocietinās , lai sagaidītu lūzumu Rietumu apņēmībā.

Lai šo situāciju pārvarētu, ir nepieciešams spert trīs galvenos soļus, katrs no kuriem ir saistīts ar risku, taču, neraugoties uz to, katrs no tiem radītu lielāku iespējamību eventuālajiem panākumiem.

Pirmais solis ietver sevī nekavējošu pāriešanu uz kombinētu stratēģisko, kā arī taktisko aviācijas uzlidojumu kampaņu. Ir jādomā, ka tas jau arī notiek, taču būtiski svarīgi ir tas, ka taktiskajai uzlidojumu kampaņai ir jābūt plašai, intensīvai un neatlaidīgai. Tās mērķim ir jābūt maksimālu postījumu nodarīšanai serbu militārajām formācijām, īpaši smago tanku un artilērijas grupējumiem.

Jo vairāk serbu militārie spēki zaudēs šajā ziņā, jo vairāk serbu vienības pakāpeniski zaudēs savu kustīgumu un to ugunsspēja būtiski samazināsies. Asimetrija starp serbu spēkiem un Kosovas Atbrīvošanas armijas vienībām tādējādi tiks būtiski samazināta.

Taktisko uzlidojumu kampaņu nav iespējams veikt, nezaudējot zināmu skaitu lidmašīnu. Arī šeit Rietumu tradicionālajā ieskatā ir nepieciešamas korekcijas. Nevar sagaidīt, ka būtu iespējams vest karu, neciešot nekādus zaudējumus. Jo intensīvāka būs taktisko uzlidojumu kampaņa un jo ātrāk tā tiks uzsākta, jo lielākus zaudējumus nāksies ciest sabiedrotospēkiem.

Tomēr šādas kampaņas neuzsākšana nozīmēs tikai to, ka serbi nogalinās daudz lielāku skaitu albāņu un arvien vairāk pieaugs serbu pārliecība par to, ka serbu sauszemes spēki varētu sasniegt Slobodana Miloševiča galveno politisko mērķi: Kosovas "iztīrīšanu" no tās albāņu iedzīvotājiem. Tomēr izvēle, lai cik tā sāpīga arī nebūtu Rietumiem, skaidri norāda uz to, ka ir labāk uzsākt taktisko uzlidojumu kampaņu vistuvākajā laikā un izmantot to , lai iegūtu maksimālu taktisku militāro pārsvaru.

Otrais svarīgais un nepieciešamais solis ir atņemt serbiem jebkādu ilūziju par to, ka tiem būs iespējams noturēt Kosovu ar ieroču spēku, pat Rietumu uzlidojumu gadījumā. Tas nozīmē, ka jau sākotnēji Rietumiem ir jāpieņem lēmums apbruņot Kosovas Atbrīvošanas armiju (KLA). Šāds lēmums ir politiski un morāli attaisnojams, jo albāņiem Kosovā patlaban draud sociāla iznīcināšana.

KLA nav tas spēks, kas varētu līdzināties serbu spēkam sauszemes karā un tā ir slikti apbruņota, it īpaši ar prettanku ieročiem. Prettanku ieročus dažām KLA vienībām droši vien varētu nomest no gaisa. Nekavējoša Rietumu ieroču piegāde celtu albāņu kaujasspējas un morāli un dotu nepārprotamu signālu Belgradai, ka serbu uzvara cīņās uz zemes nav iespējama ne politiskā, nedz arī militārā ziņā.

Ja centieni apbruņot KLA un iesaiste taktiskajos aviācijas uzlidojumos izrādītos nepietiekama, tad kādā brīdī Rietumu sabiedriskā doma varētu nonākt pie slēdziena , ka ir nepieciešama NATO sauszemes spēku iesaiste. Šādu lēmumu varētu pieņemt vienīgi tad, ja tam būtu pietiekami liels sabiedrības atbalsts, taču politisko jautājumu par šādu iesaisti ir jāizvirza jau tagad, īpaši ņemot vērā pašlaik notiekošo vardarbību.

Trešais nepieciešamais solis ir tas, ka ir jāatzīst fakts, ka Miloševiča diktatūra ir atņēmusi sev jebkādas politiskas vai morālas tiesības pārvaldīt Kosovu. Sākotnēji ierosinātais "kompromiss" ietvēra sevī tikai nominālas Serbijas suverenitātes saglabāšanu pār Kosovu. Miloševiča militāro un policijas spēku barbarisms Kosovā šādas tiesības ir likvidējis.

Tādēļ ir pienācis laiks, lai NATO liktu skaidri saprast, ka Alianse neizskatīs nekādu risinājumu, kas saglabās Miloševiča virskundzību Kosovā. Par turpinošās militārās operācijas mērķi tagad ir jākļūst Kosovas iedzīvotāju tiesībām uz politisko pašnoteikšanos, un vienīgi demokrātiska Belgradas valdība var kļūt par dalībnieci jebkuros pārejas risinājumos, kuri šo pašnoteikšanos pilnībā nenodrošina.

Vai tas kādam patīk, vai nē, bet pagājušās nedēļas notikumi ir pilnībā izmainījuši Kosovas problēmas politiskās un militārās dimensijas. Nespēja uzvarēt izraisīs vienotības krīzi pašā NATO un vēl lielāku anarhiju visas pasaules situācijā. Šis fakts ir jāuztver ar vēsu prātu.

Lai ko arī kāds nedomātu par Rietumu diplomātiju un ASV vadību pēdējo mēnešu laikā, šie jautājumi tagad ir apvienoti. Ja vārdiem "nekad vairs" vispār ir kaut kāda nozīme, tad civilizētā eiroatlantiskā kopiena nevar pieciest genocidālu barbarismu savās mājās.

Zbigņevs Bžezinskis

"Rietumiem ir jāgūst virsroka

ar jebkādu līdzekļu palīdzību"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.05.

Mums - NATO un Savienotajām Valstīm - Kosovā ir jāņem virsroka.

Mums tas ir jāpanāk nepārprotami, pielietojot jebkādu spēku, kāds vien ir nepieciešams, lai panāktu šo mērķi. Ņemot vērā jaunos faktus, tagad vairs nav citas apmierinošas alternatīvas.

Slobodana Miloševiča un viņa slepkavnieku genocidālā rīcība Kosovā ir kas daudz lielāks, nekā tikai uzbrukums vienai etniskajai minoritātei. Tas ir jauns veca jautājuma pārbaudījums - vai mēs pieļausim nežēlīgam diktatoram nesodīti terorizēt daļu Eiropas.

Ja Miloševičs Kosovā panāks savu, vai, precīzāk sakot, nevarēs teikt, ka viņš acīmredzami nav panācis savu, tā sekas Savienotajām Valstīm, NATO un visiem Rietumiem kopā būs pamatīgas.

Divi pasaules kari iemācīja mums, ka Amerikas drošība nesākas un nebeidzas pie mūsu krastiem. Mēs arī iemācījāmies, ka mūsu attiecības ar Eiropu mums ir pārāk svarīgas, lai mēs varētu nepievērst uzmanību tās konfliktiem. Šodien nevar būt pat ne mazāko šaubu, ka Savienotajām Valstīm ir dziļas un pastāvīgas intereses mierīgā Eiropā.

Bosnijā Savienotās Valstis nerīkojās tik ātri, kā tām vajadzēja to darīt.

Tomēr līdz 1995. gada pavasara beigām - vasaras sākumam mēs sapratām, ka mums ir jārīkojas. Briti un franči, kuru spēki veidoja ANO miera spēku mugurkaulu Bosnijā, deva signālu, ka tie līdz gada beigām atstās reģionu. Miloševiča atbalstītā Bosnijas serbu armija sagrāba ANO karavīrus par ķīlniekiem, noslepkavoja tūkstošiem cilvēku Srebreņicā un draudēja ieņemt Goraždes pilsētu.

Londonā 1995. gada jūlija beigās Savienotās Valstis pārliecināja savus sabiedrotos, ka uzbrukumiem "drošajām zonām" sekos vērā ņemams un apņēmīgs aviācijas triecienu pielietojums. Kad seri apšaudīja Sarajevas tirgu, NATO atbalstīja mūsu vārdus ar nopietnu uzlidojumu kampaņu. Šī kampaņa ļāva vēstniekam Ričardam Holbrukam pārliecināt Miloševiču piekrist pamieram, politisku principu kopumam un miera konferencei Deitonā. No Serbijas delegācijas Deitonā es uzzināju, ka galvenais serbu pozīcijas maiņas iemesls bija pastāvīgā uzlidojumu kampaņa.

Situācija, ar kuru šodien aliansei jāsaskaras Kosovā, vēl skaļāk aicina ķerties pie izlēmīgiem pasākumiem, nekā to darīja 1995. gada notikumi Bosnijā.

Miloševičs sistemātiski cenšas padzīt vai nogalināt cilvēkus, kuriem ir bijis pietiekoši drosmes, lai mēģinātu panākt savas identitātes atzīšanu. Taču viņa rīcības negantums šoreiz krietni pārsniedz to aizkadra lomu, kāda viņam bija Bosnijā.

Ja agrāk par to vēl bija kādas šaubas, tad tagad ir skaidrs, ka Miloševičs ir jātiesā par kara noziegumiem. Viņš ir radījis šokējošu apmēru humanitāru krīzi, un viņš ir iedrošinājies - praktiski izaicinājis - 19 NATO valstis pielietot savu spēku, lai iegrožotu viņu. Nepieļaujiet kļūdu - Miloševičs ideju par Kosovas "iztīrīšanu" no albāņiem pirmo reizi neizdomāja tad, kad sāka krist NATO bumbas. Ja Savienotās Valstis tagad nerīkosies stingri, tas nozīmēs, ka Amerika un tās Eiropas sabiedrotie ir pazaudējuši ne tikai savu kompasu, bet arī savu žiroskopu.

Pamatojoties uz savu tiešo pieredzi ar Miloševiču, es uzskatu, ka viņš ir taktiķis, bet ne stratēģis. Rambujē vienošanās deva viņam iespēju saglabāt saikni ar Kosovu, tajā pat laikā pārliecinot NATO, ka pret albāņu tautības iedzīvotājiem izturēsies normāli. Miloševičs neizmantoja šo iespēju, iespējams, tādēļ, ka viņš to nesaskatīja.

Tagad viņš ir brutāli izmainījis vienādojumu. Mums ir jārīkojas, lai nodrošinātu, ka visi Kosovas bēgļi atgriežas drošā vidē. Pēdējo 12 dienu notikumi rāda, ka šāds iznākums nebūs iespējams, kamēr Miloševičam netiks pilnīgi atņemta iespēja piedalīties Kosovas lietu risināšanā.

Mums ir jādara viss nepieciešamais, lai attaisnotu starptautiskās sabiedrības autoritāti un apturētu genocīdu. Mēs varam, un mums ir jācenšas īstenot šos mērķus ar pastāvīgu un intensificētu aviācijas spēka pielietojumu. Mēs nedrīkstam paļauties instinktam secināt, ka pasākums ir bijis neveiksmīgs, ja nav nekavējošu dramatisku panākumu. Tajā pat laikā mums ir jāizvieto stingri, mobili spēki Maķedonijā un Albānijā, lai aizstāvētu šīs trauslās valstis un skaidri liktu saprast, ka neviena iespēja nav izslēgta jau iepriekš. Kā cilvēku, kurš kā labāko strīdu risinājumu ir lietojis un arī ieteicis sarunas, mani neiepriecina tas, ka civilizētai sabiedrībai ir jāķeras pie spēka pielietošanas, lai apturētu konfliktu. Taču tieši ticams spēka pielietošanas drauds ir tas, kas bieži vien padara iespējamu strīdu risinājumu sarunu ceļā.

Skaidrs, ka Miloševičs netic, ka Savienotajām Valstīm un to sabiedrotajiem būs pietiekoši daudz gribas vai enerģijas, lai pilnīgi un efektīvi pielietotu spēku pret viņu. Ja mēs apliecināsim, ka viņam ir taisnība - ja mēs nedarīsim visu iespējamo, lai sakautu viņu un sauktu viņu pie atbildības par viņa pastrādātajiem noziegumiem - mēs riskējam iedragāt mūsu drošības un diplomātijas pamatus.

Vorens Kristofers

"NATO vajadzētu padarīt Miloševiča

aiziešanu par savu izejas stratēģiju"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.06.

Trīspadsmit NATO Serbijas un Kosovas bombardēšanas dienu laikā administrācija vēl arvien nav izstrādājusi skaidri noformulētus politiskos un militāros mērķus. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka pagaidām sasniegtos rezultātus nevar uzskatīt par absolūti veiksmīgiem.

Pirmajam un galvenajam mērķim ir jābūt visu serbu militāro, pusmilitāro un policijas spēku padzīšanai no Kosovas un drošas vides radīšanai, lai varētu atgriezties Kosovas albāņu iedzīvotāji un baudīt savas pašpārvaldes tiesības

Tomēr šiem plāniem ir jāietilpst plašākos mērķos, kas paredz radīt un saglabāt miermīlīgu, stabilu un demokrātisku Balkānu reģionu. Klintona administrācijai jau sen vajadzētu būt skaidram, ka šis plašākais mērķis nav sasniedzams tik ilgi, kamēr Slobodanam Miloševičam netiks atņemta viņa vara vai nu politiskā vai militārā ceļā, un viņš netiks tik lielā mērā novājināts, lai vairāk nespētu īstenot teroru. Šādu mērķi ir iespējams sasniegt, ja administrācija veiks trīs nekavējošus pasākumus.

Pirmkārt, tai ir jāizolē Miloševičs starptautiski un jāizturas pret viņu kā pret izstumto. Prezidentam Bilam Klintonam un citām ASV amatpersonām ir nekavējoši jānosauc Miloševičs par kriminālnoziedznieku. Viņiem ir jāaicina uz viņa tiesāšanu ANO kara noziegumu tribunālā Nīderlandē, kā arī jāapgādā tiesa ar visiem nepieciešamajiem pierādījumiem, kurus Savienotās Valstis ir ieguvušas pēdējo astoņu gadu laikā. Pret Miloševiču jāsāk izturēties kā pret aizdomās turamo. Tas nozīmē, ka vienīgie amerikāņi, kuriem būtu oficiāli atļauts ar viņu tikties, būtu tie, kuri viņu eskortētu uz Hāgu.

Otrkārt, Savienotajām Valstīm būtu jāveicina demokrātiskā, politiskā un militārā pretestība pret Miloševiču pašā Serbijā. Vajadzētu vērsties pie valsts profesionālākajiem un saprātīgākajiem militārajiem komandieriem ar šādu vēstījumu: "Mēs aktīvi darbojamies, lai ne tikai izbeigtu serbu agresiju pret savas un citu valstu neserbiskajiem civiliedzīvotājiem, bet arī, lai izbeigtu tirāniju un veicinātu demokratizāciju. Ja jūs būsiet mūsu pusē un atbalstīsiet demokrātiskos principus, mēs sadarbosimies ar jums gaidāmajās viskritiskākajās dienās, lai palīdzētu Serbijai kļūt par miermīlīgu un demokrātisku valsti. Ja nē, jūs zaudēsiet šajā karā, jūsu armija tiks pilnībā iznīcināta, un jūs riskējat tikt apsūdzēti kara noziegumos, un galu galā Miloševičs, kurš rūpējas vienīgi par savu varu, nevis Serbiju un tautu, padarīs jūs par grēkāžiem."

Vienlaicīgi vajadzētu atrast sabiedrotos Serbijas nelielo, vājo un sašķelto politisko spēku vidū. Tomēr, kā to pierādīja Rietumu kļūdainā pieredze ar atbalstu Vukam Draskovičam, bijušajam "opozīcijas līderim", kurš patreizējā Serbijas valdībā ir kļuvis par galēju ultranacionālistu, ir jāsadarbojas nevis ar tiem, kuri vienkārši iebilst pret Miloševiču personiski, bet gan tiem, kuri pretojas viņa autoritārajam valdības stilam.

Treškārt, administrācijai ir jāsola sasniegt neko mazāku par tās izvirzītajiem mērķiem un izmantot visus iespējamos līdzekļus to sasniegšanai. Serbijā un Kosovā administrācijas rīcībā ir spējas, nepieciešamība, kā arī juridiskas un morālas tiesības rīkoties. Turklāt NATO ir spēcīga, bet Serbija ir vāja un korumpēta. Tādēļ uz spēles ir likta ticība administrācijai, aliansei un Savienotajām Valstīm. Ja šie centieni cietīs neveiksmi, un Kosovā tiks pieļauta serbu agresija, šajā mēnesī gaidāmas NATO dibināšanas 50.gadadienas svinības varētu kļūt par NATO bērēm.

Izmantojot pareizu stratēģisko domāšanu un ASV vadību, NATO spēj padarīt Miloševiča aiziešanu par savu izejas stratēģiju. Šādi rīkojoties, tā ne vien dos iespēju tūkstošiem bēgļu droši atgriezties mājās, bet ļaus arī Kosovas albāņu tautai sākt baudīt savas politiskās pamattiesības un pilsoniskās brīvības. Tas varētu veicināt arī Serbijas pievienošanos pārējām Centrālās un Austrumeiropas valstīm to ceļā uz demokrātisku uzplaukumu.

Taču, ja Savienotās Valstis un tās sabiedrotās centīsies noslēgt ar Miloševiču kompromisa vienošanos, Kosovas albāņu sabiedrība tiks nolemta aizmirstībai, serbu tauta tiks pakļauta vēl bargākai tirānijai, un tiks nopietni grauta ticība ASV, savukārt NATO 21.gadsimtā zaudēs jebkādu nozīmi.

Bobs Douls

"Primakovam vajadzētu darboties"

"The New York Times"

— 99.03.31.

Otrdien Krievijas premjerministrs Jevgēņijs Primakovs ieradās Belgradā, paziņodams, ka viņa mērķis esot NATO uzlidojumu Dienvidslāvijai apturēšana un pamatnoteikumu izstrāde mierīgam krīzes atrisinājumam.

Kā valsts sekretāre Madlēna Olbraita uzsvēra pirmdien notikušajā telefonsarunā ar Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu, galvenais priekšnoteikums diplomātisko sarunu atsākšanai ir drudžainās slepkavošanas apturēšana, kuru serbu karavīri, policisti un militarizēto bandu kaujinieki ir izvērsuši pret Kosovā dzīvojošajiem albāņiem. Ja tāds ir Primakova vēstījums Dienvidslāvijas prezidentam Slobodanam Miloševičam, tad viņa brauciens varētu būt lietderīgs. Ja nē, tad to sagaida neveiksme.

Kā jau tas demokrātiskās valstīs ir ierasts, Krievijas ārpolitika atspoguļo noskaņojumus iekšpolitiskajā dzīvē. Krievijas sabiedrisko domu un parlamentāriešu uzskatus lielā mērā ir aizskārusi NATO rīcība. Daudzi demokrātiskie reformatori, ieskaitot tos trīs, kuri nedēļas nogalē ir paredzējuši apmeklēt Vašingtonu, ir kritizējuši Aliansi par to, ka tā esot uzkurinājusi Krievijas ultranacionālismu.

Tādēļ, ka pirms 50 gadiem NATO tika radīta, lai atturētu Padomju Savienību, daudzi krievi vēl joprojām asi reaģē uz tās eksistenci, tās paplašināšanos un tagad - tās spēka pielietošanu pret citu valsti, kurai ir stingras vēsturiskas, etniskās un reliģiskās saites ar Krieviju.

Tomēr Krievijas nostāšanās Belgradas režīma pusē pašreizējā konfliktā zināmā mērā varētu izskatīties perversa. Pēdējo desmit gadu laikā Krievija un Serbija ir bijušas diametrāli pretējos uzskatos par to, kā veikt pāreju postkomunistiskajā periodā. Kopš Padomju Savienības sabrukuma tādi asinsizliešanas un represiju uzliesmojumi, kādi izraisījās Čečenijā, visumā ir bijuši izņēmumi no likumsakarības.

Visā visumā 15 jaunu un neatkarīgu valstu izveidošanās ir noritējusi apbrīnojami mierīgi un daudzas no šīm valstīm, ieskaitot pašu Krieviju, ir ātri virzījušās uz pievienošanos demokrātiskajai sabiedrībai.

Savukārt Dienvidslāvijas sabrukums ir izraisījis vienas vienīgas šausmas, kuras ir papildinājis karš, bruņota cīņa par atdalīšanos, masu kapi, nodedzināti ciemi, koncentrācijas nometnes un bēgļu plūdi. Ir vērts apdomāt, cik daudz labāka situācija būtu šodien Eiropā, ja Serbija būtu sekojusi Krievijas, Ukrainas un citu bijušo padomju republiku piemēram.

Nav grūti iedomāties, cik daudz sliktākā situācijā būtu visa pasaule, ja kaut kas tāds, kā Dienvidslāvijas sabrukums būtu noticis vecās Padomju Savienības teritorijā, kas aptver 11 laika zonas un kurā piedevām atrodas 30 tūkstoši kodolgalviņu.

Savienotajām Valstīm un Krievijai ir savas domstarpības, taču kopīgi tās ir izdarījušas visai daudz, ievērojot savstarpējās intereses, tai skaitā arī Balkānos. Abu valstu militārās vienības darbojas kopā Bosnijā. Kopā ar Lielbritāniju, Itāliju, Franciju un Vāciju, Savienotās Valstis un Krievija izstrādāja vienošanos, kuru pieņēma vismaz Kosovas albāņi.

Ar savu noraidošo attieksmi pret starptautiskajiem centieniem rast risinājumu krīzei mierīgā ceļā Miloševičs ir pārkāpis vienošanos ar prezidentu Borisu Jeļcinu un atkārtoti nav ņēmis vērā to pašu vīru - Primakova un Ivanova - kurus viņš tagad gatavojas uzņemt, aicinājumus.

Jau vairāk nekā gadu diplomāti no Savienotajām Valstīm, Krievijas un citām valstīm ir veduši pacietīgas diplomātiskās pārrunas laikā, kad Belgrada brutāli apspieda un līdz ar to arī radikalizēja Kosovu. Tikai tad, kad diplomāti atdūrās pret mūra sienu, NATO nolēma, ka ir pienācis laiks rīkoties, jo īpaši tādēļ, ka kļuva skaidrs, ka Miloševičs izmanto sarunas kā aizsegu sistemātiskai apdzīvoto vietu iznīcināšanai Kosovā.

Zvērību pastiprināšanās kopš tā laika ir izkristalizējusi vienu atziņu - tas ir barbarisms pašā Eiropas sirdī mūsu laikos - uz 21.gadsimta sliekšņa.

Ir grūti noticēt, ka jebkādas pārliecības krievi vēlētos aizstāvēt vai identificēt sevi ar viselementārāko cilvēcības standartu nežēlīgiem pārkāpumiem un ar pilnīgu visa tā noraidījumu, ko viņi paši ir sasnieguši, atstājot aiz sevis padomju komunismu.

Strobs Talbots

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS