no 1.lpp.

Mag. iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Cilvēki bieži vien uzdod jautājumu, kāpēc tā vai cita reliģija ir tradicionāla Latvijā, bet, teiksim, cita — nav. Reliģiju attīstība jebkurā pasaules reģionā ir cieši saistīta ar valsti. Reliģijas ir attīstījušās, gan valdot pār valsti, gan kooperējoties ar valsti, gan cīnoties ar valsti, bet tās nekad nav darbojušās kādā valstī atrauti no tās uzmanības. Vienmēr, kad valsts pārstāj uzmanīt reliģijas, tās nekavējoties izmanto situāciju, lai pašas kontrolētu valsti. Naivi ir iedomāties, ka vara ir tikai redzamo valstsvīru rokās, jo varas turētājs visbiežāk ir neredzams. Tas, kuram pieder likumīgā vara, ne vienmēr var to brīvi izmantot, kā gribētos, bieži vien jāpiemērojas apstākļiem un sabiedriskajam viedoklim. Pēdējais pasaules vēsturē bieži vien ir ietekmējams tieši ar reliģijas palīdzību. Veltīgi ir norādīt, ka baznīcas ir tukšas un ka lielākoties tās apmeklē vecāka gadagājuma cilvēki (lai gan lielākā daļa Latvijas elektorāta ir tieši šī vecuma), jo pēdējo laiku statistika norāda, ka Eiropā palielinās to cilvēku skaits, kas ir ticīgi, bet nav piederīgi ne pie vienas baznīcas. Cilvēki ir reliģiozi, bet bez vadītāja. Vai tā ir patiesa demokrātija, bez uzurpatoriem? Nē, tā var likties, pavirši skatoties uz problēmu, jo nevienam nepiederošie ticīgie ir vēl vairāk kontrolējami nekā kādai reliģiskai grupai piederošie. Ne velti tik liela interese ir par NLO, okultismu, misticismu u.c. Cilvēku dabā ir ticēt, un viņi turpina ticēt, neraugoties uz patiesību, lai kāda tā būtu. Kāda daļa tur valstij? Pēc mana uzskata, vistiešākā. Valstij ir jāzina savu iedzīvotāju noskaņojums, ko sauc par sabiedrisko viedokli vai sabiedrisko apziņu. Cilvēces un arī Latvijas attīstība nav atraujama no reliģijas mijiedarbības ar valsti. Lai pilnīgi izprastu valsts un baznīcas attiecības Latvijā, nepieciešams vispārīgs ieskats vēsturē.

Pirms vācu ekspansijas bija mēģinājumi pareizticībai pievērst latgaļu ciltis, taču ne pārāk sekmīgi. Zemgaļi un kurši ar lībiešiem pret šīm lietām izturējās ļoti skeptiski un rezervēti, uzskatīdami savus Rūsiņus, Pērkontēvus un Laimes mātes par reāli eksistējošiem, bet vācu krustnešu no "aizjūrām atvesto" Dieva ideju — par izdomājumu. 1180. gadā vācu mūks Meinhards ar īpašu Polockas kņaza akceptu (jo tad Latvija ietilpa krievu interešu sfērā) uzsāka sprediķot katolicismu Polockas interešu zonā — pie Daugavas (lībiešiem). Negūdams īpašus panākumus savā misionāra darbā, Meinhards sašutis griezās pie Romas katoļu pāvesta ar lūgumu uzsākt krusta karu pret Baltijas zemēm ar mērķi ieviest Latvijā kristietību. Šādi — ar misionārisma ieganstu — iesākās vācu ekspansija Latvijā. Latvijā no XIII gs. līdz pat reformācijai (1517.g.) dominēja vācu ieviestā katoļticība. No 1521. gada arī Latvijā sāka izplatīties luterānisms, un jau 1523. gadā iesākās masveida1 katoļu klosteru likvidācijas process. Kad 1517. gada 31. oktobrī augustīniešu mūks Mārtiņš Luters uzkurināja naidu pret Romas pāvestu un tā radīto baznīcas iekārtu un aicināja radīt jaunu sistēmu, šim aicinājumam paklausīja daudzas Vācijas pilsētas. Arī Rīgā katrs gribēja pielūgt savu Dievu bez garīdznieku starpniecības un aizbildniecības. 1524. gada jūlijā visu zemes kārtu sapulcē Rīgā nolēma pievienoties "tīrai evaņģēliskai mācībai"...

Pēc nokļūšanas Polijas varā divi Latvijas apgabali — Vidzeme un Latgale — atgriezās katoļticībā. 1621. gadā Vidzemi un Rīgu ieņēma zviedri, kuri atjaunoja luterānismu un aizliedza katolicismu.2 Latgale palika Polijas rokās un līdz ar to kļuva katoliska. Pēc Latvijas teritorijas pievienošanas Krievijai guberņas statusā oficiālajā līmenī valdošā baznīca Latvijā, kamēr tā atradās impērijā, bija Pareizticīgā baznīca. Īpaši neiztirzājot tā laika Latvijas aktualitātes ticības jomā, tomēr var atzīmēt no XVII līdz XIX gs. Vidzemē izplatīto hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustību, kuru visai bezcerīgi apkaroja tā laika vāciskā luterāņu baznīca un Krievijas varas iestādes. Kopš XVII gs. otrās puses Latvijā sāka darboties arī vecticībnieku draudzes. Līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai baznīcas statusu Latvijā noteica 1832. gadā izdotie baznīcu likumi, kas noteica, ka baznīcas augstākā pārvaldes institūcija ir ģenerālkonsistorija S.Pēterburgā, kurai pakļautas bija Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provinciālkonsistorijas. XX gs. sākumā Latvijā vienlaikus ar carisma krahu Latvijas teritorijā (protams, izņemot katolisko Latgali) Ev. luteriskajai baznīcai Kurzemē un Vidzemē tika satricināts tās pastāvēšanas pamatnosacījums — muižniecības patronāts pār baznīcu.

Laikā no 1914. līdz 1919. gadam kā unikālāko notikumu var minēt 1919. gada 20. februāra Pētera Stučkas valdības izdoto dekrētu "Par baznīcas šķiršanu no valsts un skolas šķiršanu no baznīcas", kas pasludināja apziņas brīvības principu un vienlaikus likvidēja visas reliģiskās tradīcijas valsts dzīvē. Šai laikā lielinieki centās "salauzt veco, lai uz drupām uzceltu jauno", iesākdami sarkano teroru pret garīdzniecību kā šķiru.3 Lielinieki uzskatīja baznīcu un tās darbiniekus par citas sabiedriskās iekārtas aizstāvjiem, apkarodami tos visādiem, bieži vien varmācīgiem, nesaudzīgiem, līdzekļiem.4

Atgūstot neatkarību, Latvijas Satversmes Sapulces deputāti 1921. gadā vienbalsīgi (kaut ar nelieliem iebildumiem pret formulējumu) atbalstīja Satversmes projekta 109. pantu: "Visiem pilsoņiem Latvijā pilna apziņas, ticības un kulta brīvība. Valsts aizsargā kulta izteiksmes brīvību, cik tālu šī izteiksme nerunā pretim pastāvošiem likumiem par sabiedrības mieru un kārtību." Diemžēl Satversmes cilvēktiesību sadaļu nepieņēma. To pieņēma tikai 1998. gadā. Iepriekšminētā doma ir iekļāvusies Satversmē, tikai citā kvalitātē, kas, pēc manām domām, ir pat labāka nekā 1921. gadā, atbilstošāka mūsu pašreizējai izpratnei un starptautiskajiem cilvēktiesību principiem.

1923. gadā pirmās Saeimas publisko tiesību komisijā deputāts P.Šīmanis bija izstrādājis arī likumprojektu par baznīcas šķiršanu no valsts, kas, atšķirībā no apspriestās Satversmes 2. daļas projekta (piemēram, 109.p.), neparedzēja formulēt apziņas brīvību, bet tikai ticības brīvību. Daudzi projekta paragrāfi paredzēja ciešu baznīcas sadarbību ar valsts institūcijām. Projekts paredzēja katrai konfesijai aplikt draudzes locekļus ar nodokļiem, kurus iekasēt uzticētu valsts nodokļu iestādēm. Projekts bija noraidīts, un 1924. gadā šai pašā Saeimas komisijā tika iesniegts Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldē izstrādātais likumprojekts "Likums par baznīcām un citām reliģiskajām organizācijām", kas vispār neparedzēja ietvert formulējumu par baznīcas šķiršanu no valsts. Kreisi noskaņotās partijas pārstāvji, lielākoties sociāldemokrāti un komunisti, Saeimas publisko lietu komisijā nobloķēja šī likumprojekta tālāko virzību. Jautājums tika "aprakts" uz visiem laikiem, lai gan, domāju, varētu uzskatīt par alternatīvu 1998. gadā pieņemtās Satversmes 8. nodaļas ("Cilvēka pamattiesības") 105.p., kas nosaka: ikvienam ir tiesības uz īpašumu, kuru nevar atsavināt piespiedu kārtā. Atsavināšana iespējama tikai izņēmuma gadījumos, pamatojoties uz likumu un pret taisnīgu atlīdzību. Taču pieļauju, ka reliģisko organizāciju vadītāji oponētu, ka tas nozīmē iespēju valstij manipulēt ar "izņēmuma gadījumu".

Kopš XVI gs. Latvijā eksistē jūdaisms. Par pārējām konfesijām 20.–30. gados jāatzīmē fakts, ka XIX gs. otrajā pusē Latvijā bez vienotas luterāņu baznīcas izveidojās arī citas protestantu draudzes, piemēram, adventisti, kas darbojās visai aktīvi, lai gan viņiem arī tolaik bija nesaskaņas ar lielākajām konfesijām. Adventistus Latvijā tolaik uzskatīja par sabiedrībā asimilizējušos sektu, lai gan vienlaikus iekļāva Civillikumā kā konfesiju, kura ir tiesīga laulāt. Bez adventistiem tolaik attīstījās arī metodistu organizācija, kas pašreiz uzskata sevi par tiesīgu pretendēt uz Latvijai tradicionālu konfesiju. Metodisti Latvijā parādījās tikai XX gs. sākumā, taču aktīvi sāka darboties un iekļuva to konfesiju skaitā, kam saskaņā ar 1937. gada Civillikumu tika deleģētas laulāšanās tiesības. Baptisti tajā laikā nostiprinājās Latvijā par tradicionālu konfesiju, kura pašlaik ieņem sev pienākošos vietu starp Latvijas citām lielākām denominācijām. Pareizticīgā baznīca brīvvalsts laikā bija patstāvīga saimnieciskajās, izglītības un administratīvajās lietās.6 Arī sektantisms Latvijas brīvvalsts laikā bija aktuāls.

Latvijas brīvvalsts laikā bija vienots likums par reliģiskām organizācijām, kā arī eksistēja katrai atsevišķai reliģiskajai savienībai savi specifiski likumi. Pārskata veidā aplūkosim būtiskākās tiesību normas, kas brīvvalsts laikā bija citādas nekā tagadējā Latvijas valstī. Jāpaskaidro, ka specifiskie konfesiju likumi tika izdoti gan noteikumu veidā Satversmes 81.p. kārtībā, gan likumu veidā. Tas notika tāpēc, ka 1934. gadā nāca pie varas autoritārais režīms un Saeima bija atlaista. K.Ulmanis MK sagatavotos likumprojektus kā Valsts un Ministru prezidents parakstīja kā likumus, bet, kā visiem zināms, likumus MK nepieņem, tos pieņem Saeima. Ministru kabinets var pieņemt tikai noteikumus. Dažu konfesiju dzīvi tāpēc regulēja jau iepriekš izdotie MK noteikumi, bet citu — "likumi". Protams, Ulmaņa autoritārais režīms strādāja ātrāk un labāk par iepriekšējām Saeimām. Par to liecina ne tikai šie konfesiju likumi, bet arī, piemēram, Civillikums, kas ir Latvijas juristu šedevrs un pieņemts tika pēc 1934. gada.7

Par katoļiem kā pirmo un lielāko Latvijas konfesiju varētu stāstīt daudz, es labāk citēšu izvilkumu no katoļu arhibīskapa J.Pujata vēstules "Īsumā par Katoļu Baznīcas devumu latviešu tautai gadsimtu ritējumā". Pēc departamenta pieprasījuma 1997. gada 14. novembrī viņš raksta, ka pagājušajā gadsimtā, kad carisms žņaudza Latgales latviešus, aizliedzot bērniem skolās pat sarunāties latviski, dievnami bija tās vietas, kur skanēja latviešu valoda. Latgalē tie bija priesteri, kas, carismam sabrūkot, vadīja kustību par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas novadiem. Jāatzīmē, ka pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas ir katoļu katķisms, ko iespieda Viļņā 1585. gadā un luterāņu katķisms, ko iespieda 1586. gadā Vācijā, Kēnigsbergā (tagadējā Kaļiņingrada). Abas grāmatas bija ar gotu burtiem.

Latvijas pareizticīgo konfesiju regulējošajos Satversmes 81.p. kārtībā izdotajos noteikumos8 "Par pareizticīgās baznīcas stāvokli" noteikts (5.p.), ka baznīcas virsgans (arhibīskaps) ir pilnīgi neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas. Noteikumos (10.p.) skaidri redzama Latvijas valsts tolaik uzsāktā reliģisko jautājumu attīstības tendence: "Pareizticīgai baznīcai ir tiesība dibināt pareizticīgās biedrības un savienības ar tādām pašām tiesībām kā pārējām valsts atzītām biedrībām un savienībām saskaņā ar likumu par biedrībām." "Valdības Vēstnesī" 1928. g. 22. augustā publicētajos LR Satversmes 81. p. kārtībā izdotajos Noteikumos par evaņģēliskās luteriskās baznīcas stāvokli arī līdzīga satura norma (9.p.). Noteikumos (16.p.) skaidri redzama tolaik valstī dominējošā pietāte pret baznīcu iekšējiem tiesu veidojumiem — garīgajām tiesām: garīdznieki, kuri ar tiesas spriedumu nosodīti uz ieslodzījumu, izcieš sodu klosterī.9 Pārējos gadījumos par vainīgiem atzītie garīdznieki izcieš sodu līdzīgi citiem notiesātiem pēc tam, kad kanoniskā garīgā vara viņiem atņēmusi garīgo amatu. Iepriekšminēto normu iekļāva Ulmaņa režīms pārveidotajos noteikumos par pareizticīgajiem 1935. gadā.10 Latvijas brīvvalsts laikā pie Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldes tika izveidota padome no vecticībnieku pārstāvjiem. Vecticībnieki paši sastādīja pamatlikuma projektu par vecticībnieku kopienām. Likumu par vecticībnieku kopienām pieņēma 1934. gada 14. februārī.

Septītās dienas adventistu draudzes darbojās, pamatojoties uz LR Satversmes 81.p. kārtībā izdotajiem noteikumiem par septītās dienas adventistu draudzēm.11 Šie noteikumi bija stingri pret adventistiem un to 13.p. bija noteikts, ka "par katru savienībā jaunuzņemtu draudzi draudžu savienībā paziņo Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldei. Katra gada sākumā savienība piesūta Garīgo lietu pārvaldei sarakstu un ziņas par sludinātājiem un draudzēm, kuras pie savienības pieder".

Latvijas ev.luteriskās Baznīcas veco konsistoriāliekārtu Latvijas pagaidu valdības Iekšlietu ministrija apstiprināja 1919. gada 28. augustā, izdodot 1919. gada 23. septembrī Pagaidu noteikumus par evaņģēliskām luterāņu konsistorijām, ar kuriem atcēla patronātus, kas apvienoja draudzes, veidojot pārstāvniecības un pārvaldes institūciju, piešķirot to tiesības un pienākumus pašām draudzēm un to pārstāvjiem. 1920. gada 1. oktobrī Latvijas valdība ar noteikumu palīdzību likvidēja Kurzemes konsistoriju un Latvijas ev. lut. Baznīcas pārvaldīšanu uzdeva Vidzemes konsistorijai. Mērķis tam bija mācītājmuižu un baronu zemju ekspropriācija, jo tika izskausta juridiskā pēctecība mācītājmuižām, kas bija palikušas bez īpašnieka. Latvijas MK 1919. gada 26. decembrī ("VV" 1919.g. Nr.47) izdeva pagaidu noteikumu par ev.luterāņu konsistorijām, kurā bija noteikts, ka 1832. gada likums paliek spēkā. Iepriekšminētais baznīclikums palika spēkā arī pēc 1919. gada 5. decembra Tautas padomes likuma par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu, cik tie nav pretrunā ar jauniem likumiem un nav pretrunā ar Latvijas valsts iekārtu un Tautas padomes platformu.

1934. gada 13. decembrī Latvijas Ministru prezidents K.Ulmanis parakstīja likumu par reliģiskām apvienībām un to savienībām. Likums aizpildīja robu, kas pastāvēja līdz tā pieņemšanai. Tās reliģiskās organizācijas, kurā nebija savu MK noteikumu, darbojās uz likuma par biedrībām pamata, jo nebija atsevišķa likuma par reliģiskām organizācijām. Līdz ar likuma spēkā stāšanos tika atcelti likuma par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām (Lik.kr.1923.g.87) noteikumi, ciktāl tie attiecas uz reliģiskām apvienībām, kā arī tā paša likuma 4. panta otrā daļa. Tā nav nejaušība vai parasta sakritība, ka apvērsumā uzvarējušais K.Ulmanis nosūtījis uz kūdras purviem un citādāk izolējis savus oponentus, pievērsa uzmanību reliģijām. K.Ulmanis bija gudrs vīrs, kas saprata, ka reliģija ir tā pati ideoloģija un to vadītāji nav tikai administratīvie menedžeri, bet gan ideologi, kuri saviem piekritējiem spēj iedvest ne tikai patīkamu Ziemsvētku vai Lieldienu noskaņu... Likums noteica, ka reliģisku apvienību var dibināt vienu un to pašu ticējumu piekritēji (1.p.). Par reliģiskas apvienības mērķi tika noteikta iespēja "dot saviem piekritējiem iespēju izpildīt sava kulta prasības un rūpēties par savu locekļu reliģisko un tikumisko audzināšanu". Apvienības, kas tika minētas 1934. gada likumā, var pielīdzināt pašreiz spēkā esošajām draudzēm saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu. Gluži tāpat kā pašlaik arī tad desmit "viena ticējuma piekritēju" apvienības varēja apvienoties savienībās. Apvienību un savienību darbība un mērķi nedrīkstēja būt pretrunā ar valsts likumiem. Apvienības un to savienības tāpat kā tagad darbojās uz statūtu pamata (3.p.). Līdz ar reģistrēšanu Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldē (5.p.) tās ieguva juridiskas personas tiesības. Garīgo lietu pārvaldei statūtus vajadzēja reģistrēt vai noraidīt divu mēnešu laikā no reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas. Garīgo lietu pārvalde nereģistrēja, un jau pastāvošas apvienības varēja slēgt (16.p.), ja to mācība apdraudēja: (1) valsts drošību, (2) pilsoņu veselību, (3) tikumību, (4) mieru, (5) kārtību. Tas pats attiecās uz tādām reliģiskām organizācijām, kuru mācības vai reliģiskas ceremonijas aizliedza Sodu likums. Būtiskākā atšķirība, kuru nepieciešams atjaunot, ir 6.p. nosacījums, ka "reliģisku apvienību var nodibināt ne mazāk kā 50 pilngadīgas un pilntiesīgas personas. Dibinātājiem jābūt Latvijas pilsoņiem. (..)". Garīgo lietu pārvalde atšķirībā no pašreizējā LR Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta bija efektīva iestāde, kas spēja analizēt situāciju, izdarīt secinājumus, ietekmēt valsts reliģijas politiku. Pašlaik reliģiju novērošana (protams, neitrāla) nepastāv, eksistē tikai birokrātisks iestādījums — departaments, kura kompetencē ir censties "savā līmenī" risināt valsts līmeņa jautājumus. Pašlaik, atšķirībā no pirmās brīvvalsts laikiem, valsts reliģijas politikas nevar būt, jo nav iestādes, kas to realizētu. Manuprāt, šāda Garīgo lietu pārvalde, kas nodarbotos gan ar reģistrētajām, gan nereģistrētajām reliģiskām organizācijām, ir nepieciešama, jo pašlaik TM Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentam ir jāzina tikai par reģistrētām reliģijām. Tos, kas nav atnākuši reģistrēties, departaments nevar uzskaitīt. Taču vizuālā problēmas neesamība ir "strausa politika", un to mēs redzam no 1996. gada sakarā ar asins nepārliešanu mirušās "Jehovas liecinieces" nāvi. Kopš tā laika nekas nav mainījies attiecībā uz nereģistrētām reliģiskām organizācijām. Ja nu vienīgi pašlaik daudzas no tām, nespēdamas gūt reģistrāciju TM, ir reģistrējušas sevi ar dažādiem nosaukumiem LR Uzņēmumu reģistrā.

............................

1 Latvijas Republikas 10. gadu pastāvēšana — Rīga, kā Latvijas galvaspilsēta/ Rakstu krājums. Liventāla T. un Sadovska V.red. — R.: Rīgas pilsētas valdes izdevums, 1932. — 19.lpp.

2 Taurēns J. Latvijas vēstures pamatjautājumi un valsts konstitucionālie principi. — R.: Latvijas Republikas Naturalizācijas pārvalde, 1996. — 182.lpp.

3 Reliģija. Vēsture. Dzīve// Reliģiskā dzīve Latvijā. — R.: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūts, 1993.

4 Adamovičs L. Reliģiskā dzīve Latvijas evaņģēliskā baznīcā valsts pirmajos pastāvēšanas gados. — R.: Ausma, 1926. — Nr.3. — 110.–111.lpp.

6 Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas, 18. burtnīca, 2853.lpp.

7 Protams, var jau oponēt, ka tas bija atbilstoši tolaik pasaulē valdošajam totalitārisma garam, taču arī 1935.g. 14. februārī K.Ulmaņa izdotajā Likumā par vecticībnieku draudzēm ir iekļauta norma, ka iekšlietu ministrs (kā tas, kura kompetencē ir valsts un baznīcas attiecību kārtotājs, tolaik Garīgo lietu pārvalde) izdod instrukciju likuma ieviešanai dzīvē.

8 Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados/ Galv. red. A. Bīlmanis. — R.: a/s "Golts un Jurjāns", 1928.

9 Valdības Vēstnesis, Nr.228, 1928.g. 11.oktobrī

10 Valdības Vēstnesis, Nr.42, 1935.g. 19.februārī

11 Valdības Vēstnesis, Nr.249, 1928.g. 2. novembrī