Kad latvietis pie jūras

Uzreiz pēc Lieldienām "Latvijas Vēstnesī" tika atvērta akadēmiķa Saulveža Cimermaņa grāmata "Zveja un zvejnieki Latvijā 19.gadsimtā"

— Jūsu etnogrāfisko pētījumu amplitūda ir visai plaša. Daudz esat rakstījis presē, arī mūsu laikrakstā. Arī grāmata šī nav pirmā.

— Pirmā iznāca 1959.gadā. Tas bija pētījums par laukstrādnieku dzīvesveidu Kurzemē un Zemgalē 19.gadsimta otrajā pusē. 1961.gadā iznāca "Latviešu tautas mākslas" pirmais sējums, kur rakstīju par celtniecību un koka un metāla izstrādājumiem. 1964.gadā — zinātniskais ceļvedis pa Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Latviešu un krievu valodā. Paplašinātu un papildinātu to izdeva 1966.gadā. Kopā ar autoru kolektīvu esmu piedalījies divu vēstures mācību grāmatu izdošanā. 1969.gadā iznāca monogrāfija par latviešu tautas dzīves pieminekļiem, celtnēm un to iekārtu. Šai grāmatai par zveju un zvejniekiem Latvijā pamatā ir liels pētniecības darbs 40 gadu garumā. Būtībā tas ir Latvijas zvejas vēstures pirmais sējums. Esmu sācis darbu pie otra sējuma.

— Jūs šo grāmatu esat veltījis vācu etnogrāfu Ulriha Bentcīna, Reinharda Pēša un Ulriha Šteinmaņa piemiņai. Daudziem lasītājiem šie vārdi droši vien ir pasveši.

— Mani šie cilvēki izveda pasaulē. 7. Starptautiskajā antropologu un etnogrāfu kongresā 1964.gadā iepazinos ar Reinhardu Pēšu, kurš jau pēc diviem gadiem Berlīnē noorganizēja Baltijas jūras valstu etnogrāfijas kolokvija pirmo sesiju. Tas bija mans pirmais brauciens uz ārzemēm.

— Jūs daudz esat publicējies arī ārzemju presē.

— Tas sākās 1968.gadā, kad Vācu etnogrāfiskā muzeja direktors Ulrihs Šteinmanis man atsūtīja izsaukumu uz Berlīni. Formāli — uz konsultācijām, būtībā — lai es varētu mācīties. Pusotru mēnesi strādāju Vācijas arhīvos un bibliotēkās. Man pavērās ceļš uz publikācijām zinātniskajos izdevumos. Pirmā bija publikācija par pazīstamā Šveices mākslinieka Johana Rūdolfa Šturna 1661.gada braucienu no Vīnes uz Maskavu. Viņa ceļš veda cauri visai Latvijai no Rucavas līdz Alūksnei, un ceļojumā tapa 37 skices par Latvijas mazpilsētām. Tā ir pirmā plašā ticamā zīmējumu kolekcija par Latviju.

— Tomēr ar zvejniecību jūsu intereses saistījušās visilgāk.

— Mani kopš jaunības interesējusi tautas celtniecība un mājas iedzīves priekšmeti. Zvejniecības tēmu man etnogrāfu kolektīvs ar balsu vairākumu uzdeva pētīt 1956.gadā. To arī pēc vislabākās sirdsapziņas esmu darījis, bet nevaru teikt, ka tas man būtu bijis darbs sirdij. Būdams disciplinēts cilvēks, strādājis esmu daudz, un apmēram 90 procenti šai grāmatā ir oriģināli, līdz šim nepublicēti materiāli, ko esmu ieguvis ekspedīcijās un arhīvu studijās. Tās joprojām turpinu un katru dienu kaut ko atrodu. Tie varbūt nav lieli atklājumi, bet nemitīgi nāk klāt jaunas detaļas, jauni varianti. Un tie dažkārt liek izdarīt negaidītus secinājumus. Pāris dienās te neko nevar sastrēbt. Jāstrādā gadiem.

— Kālab izvēlējāties tieši 19.gadsimtu?

— Arheologi apgalvo, ka zvejai Latvijā ir daudzus gadu tūkstošus ilga vēsture.

19.gs. šī nodarbe jau bija viens no izplatītākajiem iedzīvotāju rūpaliem, kurā profesionāli strādāja ap 10 000—12 000 cilvēku. Ar zveju saistīto ļaužu skaits bija daudzkārt lielāks. Tie bija lomu apstrādātāji, tīklu diegu vērpēji, tīklu un vadu audēji un lāpītāji, auklu un virvju vijēji, laivu būvētāji, murdu pinēji, dažādu zvejas piederumu izgatavotāji un zivju pārdevēji.

Zvejai kā nodarbošanās nozarei, it sevišķi jūras zvejai, bija vajadzīga īpaša spēcīgu un drosmīgu cilvēku profesionalizācija. Zvejnieku dzīvē un darbā liela nozīme bija materiālo vērtību un darbaspēka kooperācijai, saudzīgai atteiksmei pret dabas bagātībām. Šo tradīciju izzināšana un pārmantošana ir visai aktuāla mūsdienās, kad parādās mēģinājumi atdzīvināt saldūdens zveju un piekrastes zveju jūrā, atjaunot pustukšās tradicionālās zvejnieku apmetnes Ances, Dundagas, Nīcas— Rucavas un Popes piekrastē, kad arvien aktuālāks kļūst jautājums par zivju krājumu saglabāšanu un vairošanu Latvijas ūdeņos.

Latvijas 19.gs. zvejas izpēte var sekmēt vairāku tautsaimniecības, ikdienas dzīvesveida un citu vēstures problēmu izzināšanu. Minēšu dažas no tām: 1) Latvijas un tās lokālo reģionu saimnieciski kulturālā tipa izveidošanās un saturs; 2) dažādu ražošanas nozaru savstarpējās saiknes, 3) naturālās saimniecības atmiršana un preču un naudas saimniecības attīstība; 4) iedzīvotāju mantiskā, sociālā un profesionālā diferenciācija; 5) dažādu tautību pārstāvju saimnieciskie un kultūras kontakti; 6) darba organizācijas un materiālo resursu izmantošanas racionālās tradīcijas; 7) Latvijas iedzīvotāju materiālās kultūras un dzīvesveida attīstība; 8) latviešu etnosa un tā kultūras veidošanās.

— Kas šajā jomā bija jau paveikts, kad sākāt savus pētījumus?

— Par Latvijas zveju kā iedzīvotāju nodarbošanās nozari līdz 20.gs. vidum kompleksu pētījumu nebija. Daži etnogrāfi, vēsturnieki un zvejas speciālisti bija aplūkojuši tikai lokālus jautājumus vai atsevišķu apvidu zveju, publicējuši faktu kopu. Visvairāk uzmanības bija veltīts nozares ekonomiskajiem, tehniskajiem un bioloģiskajiem aspektiem.

Kompleksa Latvijas zvejas vēsturiski etnogrāfiska izpēte sākās 1956.gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Latvijas vēstures institūtā, kura nosaukums tolaik bija — Vēstures un materiālās kultūras institūts.

Pamatojoties galvenokārt uz nepublicētiem vēstures arhīvu un etnogrāfu ekspedīciju datiem, esmu aplūkojis zvejniecības svarīgākās kultūrvēsturiskās sastāvdaļas: šīs nodarbes izplatību un raksturu, zvejnieku sociālo struktūru un etnisko sastāvu, zvejas tiesības, nozares, kas saistītas ar zveju, zvejnieku darba organizāciju un lomu realizāciju. Visas parādības skatītas to attīstības gaitā, parādot kopīgo visai Latvijai vai savdabīgo atsevišķiem vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem, pat zvejas iecirkņiem un pagastiem.

Pētījums teritoriāli aptver visu Latviju. Sīkāk aprakstīti tie apvidi, par kuriem iegūtas plašākas un dziļākas dokumentāras, ekspedīciju un literatūras ziņas, un tie ir: Rīgas līča austrumu un dienvidu piekraste, Dundagas un Pērkones—Rucavas jūrmala, Daugavas, Gaujas, Lielupes, Salacas un Ventas lejtece un Lubāna ezera apkārtne. Iespēju robežās sniegts salīdzināmais materiāls no kaimiņtautu apdzīvotām teritorijām.

19.gadsimtā Latvijas iedzīvotāju saimniecībā, dzīvesveidā un kultūrā notika lielas pārmaiņas: saira feodāli dzimtbūtnieciskā iekārta, attīstījās kapitālistiskās attiecības; no vienas puses, saglabājās svešu etnosu muižnieku un citu zemes īpašnieku feodālās zvejas privilēģijas no otras, — no Latvijas pamattautībām veidojās zemnieku — zemes īpašnieku slānis, kas cīnījās par savām tiesībām , arī par tiesībām brīvi zvejot. Zvejā joprojām saglabājās daudz no iepriekšējiem gadsimtiem pārmantota senatnīgi tradicionāla. Ienāca ne mazums jauna, kas radās Latvijā un tika pārņemts arī no citām zemēm. Būtiskas pārmaiņas notika arī visās citās ražošanas nozarēs, materiālajā un garīgajā kultūrā, sadzīvē. No 19.gs. ir saglabājies samērā daudz dokumentāro materiālu. Attīstības gaitu izgaismo arī etnogrāfu ekspedīciju vākumi un materiālās kultūras objekti.

Pētījums par Latvijas zvejas vēsturi iecerēts divos sējumos. Šajā grāmatā sniegta informācija par svarīgākajiem avotiem un literatūru. Dokumentu studijās dažādos arhīvos atklājas arvien jaunas ziņu grupas. Arī ikgadējās ekspedīcijas sniedz svaigas ziņas. Avotu un literatūras apskatam seko nodaļas par nodarbes sociāli ekonomiskajiem, juridiskajiem un organizatoriskajiem jautājumiem. Tā ir galvenokārt vēsturiska un sociāla informācija. Otrajā sējumā tiks aplūkota zvejas rīku un paņēmienu attīstība, to savdabība lokālos apvidos, tautu kultūru kopības, kultūras sakaru un mijiedarbības atspoguļojums zvejas rīkos un paņēmienos. Tā būs pārsvarā kultūrvēsturiska un etniska informācija.

Grāmatas teksta pamatā ir 1990.gadā Rīgā aizstāvētā vēstures zinātņu doktora disertācija. Turpmāko gadu gaitā tā ievērojami papildināta. Darbu vērtēja un lietpratīgus padomus sniedza Igaunijas, Krievijas un Latvijas zinātnieki. Nozīmīgi Latvijas zvejas vēstures izpētē palīdzēja 1956.—1994.gada ekspedīciju dalībnieki — arhitekti, inženieri un mākslinieki, kas zīmēja zvejnieku darbarīkus, ēkas, mājas iedzīves priekšmetus un citu vajadzīgo.

Ļoti priecājos, ka ar šo grāmatu mūsu apgāds "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" ievada jauno Letonikas bibliotēkas sēriju.

Sarunā: Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"