LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

Zveja un zvejnieki Latvijā 19.gadsimtā

Zvejai kā vienai no tautas tradicionālās saimnieciskās darbības nozarēm Latvijā ir senas un dziļas vēsturiskas saknes. Rūpala attīstību pirmām kārtām noteica gara, gadu tūkstošiem apdzīvota jūras piekraste, lielais ezeru un upju skaits. Latvijas ūdeņi kopš tālas senatnes bija pazīstami ar savu tīrību un vērtīgu zivju bagātību — īpaši minami ālanti, butes, laši, līdakas, nēģi, plauži, sīgas, taimiņi, vimbas, zuši. Dzīvoja arī brētliņas, mencas, reņģes un citas zivis. Tāpēc ūdensbaseinu krastos izveidojās zvejnieku apmetnes, kuru iemītnieki nodarbi pārmantoja no paaudzes paaudzē.

19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā Latvijā kā profesionāli zvejnieki (arodnieki) strādāja 10 000—12 000 cilvēku. Daļai no tiem rūpals bija pamatnodarbe, daļai — papildu ienākumu avots (palīgnodarbe). Bez tam tūkstošiem cilvēku zvejoja tikai ģimenes uztura papildināšanai un bagātināšanai.

Visaktīvākās zvejas rajoni izveidojās Latvijas lielo centru tuvumā vai pie svarīgiem transportceļiem, kas atradās jūras piekrastē, lielo ezeru, upju lejteču un grīvu tuvumā. Tādi, piemēram, bija Liepājas un Rīgas pievārte, Kurzemes pussalas zvejniekciemi, Salacgrīvas apkaime, ezeriem bagātā Latgales augstiene un Vidzemes centrālā augstiene, kā arī Latvijas lielākā ezera — Lubāna — apkārtne.

Zvejā kā pamatnodarbē strādāja desmit etnosu pārstāvji. Pēc 1987.gada tautas skaitīšanas datiem, to īpatsvars bija šāds: latvieši — 83,8%, lībieši — 5,8%, krievi — 3,7%, vācieši — 2,0%, ebreji — 1,9%, baltkrievi un poļi — 0,8% katram etnosam, igauņi — 0,7%, lietuvieši — 0,5%. Šo cilvēku vairums veica tiešo fizisko darbu, neliela daļa darbojās kā rūpala organizatori. Diemžēl pēc pašreiz zināmiem avotiem grupu īpatsvaru nevar noteikt.

Latvieši kā vienīgie vai kā pārliecinošs zvejnieku etniskais vairākums zvejoja visā Latvijas vidus un rietumu daļā (Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē). Izņēmums — Ziemeļkurzemes pussalas Dundagas un Popes piekrastes, kurās vairums zvejnieku bija lībieši, un Bauskas apriņķis, kurā latviešu zvejnieku izrādījās mazāk par ebreju un vāciešu kopumu. Latvijas austrumdaļā (Augšzemē un Latgalē) latviešu zvejnieku bija mazāk gan par baltkrievu, ebreju, krievu un poļu zvejnieku kopskaitu, gan arī mazāk nekā jebkuru nosaukto četru cittautu zvejnieku. Vairākās Austrumlatvijas pilsētās statistiķi latviešu zvejniekus pat neminēja. Zvejas vīru vairums strādāja kā patstāvīgi zvejnieki individuāli, pašu un muižu veidotās zvejotāju grupās, daļa arī kā lomu vietu nomnieki, muižu zvejas pārziņi, ūdensbaseinu uzraugi, zivju tirgotāji un citādi.

Lībiešu zvejnieki dzīvoja vienkopus Baltijas jūras Irbes šauruma un Rīgas līča piekrastes šaurās joslas 12 ciemos posmā no Lūžņas līdz Melnsilam. 19.gs. pirmajā pusē viņi Kurzemes piekrastē vēl dzīvoja izklaidus starp latviešiem Ģipkā, Ovīžos, Pūrciemā un Žocenē, iespējams, arī dažos citos ciemos, bet Rīgas līča Vidzemes piekrastē — Svētciema un Vecsalacas pagastos, varbūt arī Lielupes un Vitrupes jūrmalā. Lībieši strādāja galvenokārt tiešajos zvejas darbos.

Krievu zvejnieku pārliecinošs vairums dzīvoja un strādāja Daugavpils, Ilūkstes, Jaunjelgavas un Rēzeknes apriņķī. Viņu lielākā daļa bija vecticībnieki, kas izvietojās galvenokārt etniskā ziņā viendabīgās krievu apmetnēs. Tālajā peļņas zvejā braucošu krievu zvejnieku grupas apzvejoja arī citus apvidus, it īpaši Vidzemes ezerus. Krievi visbiezāk bija tiešie zvejas strādnieki, kas nomāja ezerus ziemas darbam.

Nelielā vācu zvejnieku grupa dzīvoja izklaidus dažādos Rietumlatvijas un Viduslatvijas apriņķos un pilsētās. Viņi strādāja visvairāk kā muižu dīķsaimniecību un zvejas pārziņi, vadīja muižu zivju audzētavas un veica citus vadošus pienākumus.

Ebreju pārliecinošs vairums dzīvoja Augšzemē un Latgalē. Viņi darbojās kā ūdensbaseinu nomnieki, zvejas uzņēmēji un zivju tirgotāji. Nereti viena persona uzņēmās pat visus trīs minētos pienākumus.

Baltkrievi un poļi kā ezeru un upju zvejnieki dzīvoja izklaidus tikai pie Augšzemes un Latgales ūdensbaseiniem. Viņi strādāja patstāvīgi vai kā muižas zvejnieki, nereti arī kā algoti strādnieki krievu vecticībnieku vai ezeru nomnieku veidotās zvejnieku grupās.

Igauņi dzīvoja izklaidus Baltijas jūras un Rīgas līča krastos, strādāja kā patstāvīgi jūras zvejnieki un kā algoti strādnieki pie zvejas saimniekiem vai muižu zvejnieku grupās.

Nedaudzie lietuvieši izklaidus dzīvoja Liepājas apkārtnē.

Zvejā kā pamatnodarbē strādāja galvenokārt sīko un vidējo zemnieku sētu iemītnieki, tāpat arī bezzemnieki, kuri nevarēja iztikt no zemkopības, lopkopības, amatniecības un citiem ienākumiem. Lielāku saimniecību nomnieki un īpašnieki zvejoja, lai gūtu papildienākumus. Zvejnieki tāpat kā zemkopji bija sociāli noslāņota Latvijas iedzīvotāju daļa. Zvejnieku sociālā noslāņošanās visumā maz atšķīrās no zemkopju sociālās diferencēšanās. Zvejoja sētu saimnieki — īpašnieki, graudnieki un nomnieki, precētie kalpi, vaļinieki, amatnieki, neprecētie puiši, visai dažādie sīkpilsoņi.

Latvijas zvejnieku pamatsastāvu 19.gadsimtā—20.gadsimta sākumā veidoja bezzemnieki un sīkzemnieki, kuri zvejoja patstāvīgi, arī kā algoti strādnieki pie saimniekiem, krodziniekiem, dzirnavniekiem, zivju tirgotājiem, muižnieku uzticības personām un citiem. Tomēr katram piekrastes posmam un zvejas vietām bija savdabības. To iespaidā zvejas kopainā iezīmējās novadu lokālās īpatnības (zvejnieku profesionālo un sociālo grupu īpatsvars, zveja kā pamatnodarbe vai papildnodarbe, zvejas saiknes ciešums ar zemkopību, amatniecību un citiem rūpaliem, zvejnieku profesionalizācija, t.i., atdalīšanās no lauksaimniecības un citām saimnieciskās darbības nozarēm u.tml.).

Latvijas zvejai 19.gadsimtā un 20.gs. sākumā raksturīgas divas strādājošo grupas: 1) universālie zvejnieki (visi jūras, ezeru un daļa upju zvejas vīru), kuri atbilstoši zivju uzvedībai un darba sezonai ķēra visas attiecīgajā ūdensbaseinā mītošās zivis; 2) zvejnieki, kas bija specializējušies vienas vai dažu ūdensbaseinā dzīvojošo zivju sugu zvejai (tie bija galvenokārt upju zvejnieki tačos). Par speciālistiem kādā nodarbes jomā minami arī vēžu zvejnieki un pērļu meklētāji.

Latvijas pamatiedzīvotāju zvejas tiesības 19.gs. un 20.gs. sākumā izrietēja no cittautu muižnieku un pārējo zemes īpašnieku feodālajām tiesībām, ko Latvijā 13.—14.gs. iedibināja vācu feodāļi un vēlākajos gadsimtos attīstīja viņu pēcteči. Muižnieku un citu zemes turētāju juridiskais priekšstats atzina, ka feodālajam īpašniekam vienīgajam pieder tiesības uz zemi un uz visu, kas atrodas virs zemes gaisā, zemes dzīlēs un ūdenī. Praktiski neierobežotas zvejas tiesības Latvijā piederēja krievu, poļu un vācu muižniekiem, Rīgas pilsētai, baznīcām un klosteriem, valsts muižu nomniekiem. Latviešu, lībiešu un citu tautību zemniekiem zveju atļāva tikai tādā apjomā, kādu to noteica zemes īpašnieki, kuri radīja juridiskos un ekonomiskos šķēršļus zemnieku zvejai: tiešus aizliegumus, zvejas ūdeņu iznomāšanas atteikumus, augstas nomas klaušas vai maksas, murdu, taču, tīklu un citu zvejasrīku, laivu un citu piederumu daudzuma un lieluma ierobežojumu, atsevišķu zvejas paņēmienu aizliegumu u.tml. Izņēmums bija vienīgi Kuldīgas novada kuršu ķoniņi un atsevišķi Latgales ciemi, kuru kopīpašumā skaitījās daļa nelielu ezeru un upju. Daudzi ūdensbaseini piederēja vairākiem īpašniekiem. Tas radīja daudz strīdu un asu ilgstošu konfliktsituāciju.

Visizplatītākais ūdensbaseinu apzvejas organizēšanas tiesiskais princips bija ūdeņu iznomāšana sīkpilsoņiem, t.i., brīvajiem tirgotājiem un zvejas uzņēmējiem. Tie savukārt izdeva lomu vietas apakšnomā vai arī algoja savus zvejas strādniekus. Muižnieki samērā bieži iznomāja ūdensbaseinus vai to daļas tieši apkārtējiem zemniekiem vai arī tālajā peļņas zvejā nākošiem savas un citu guberņu krievu zvejniekiem.

Kopš 19.gs. 70.—80.gadiem zemnieki aktīvi izpirka savas sētas par dzimtu. Laukos veidojās samērā patstāvīgu, nereti turīgu zemnieku slānis, kurš cīnījās par savām tiesībām, to skaitā arī par iespējām zvejot un saglabāt ezeru un upju zivju krājumus. Muižnieki savukārt gādāja par veco feodālo zvejas privilēģiju saglabāšanu, atteicās pārdot zemniekiem kopā ar zemi ūdensbaseinus un līdz ar to zvejas tiesības tajos. Māju pirkšanas un pārdošanas līgumos ierakstīja īpašu pantu, kas noteica, ka zvejas tiesības arī turpmāk pieder vienīgi muižniekiem. Daļa jūras piekrastes muižu ierobežoja zemnieku zvejas iespējas, nosakot sētai atļauto zvejlaivu skaitu. Izņēmums bija tikai nedaudzas privātās un valsts muižas, kuras pārdeva zemniekiem zemi kopā ar ūdeņiem un zvejas tiesībām tajos. 20.gs. sākumā no jauna aktualizējās jautājumi par zvejas tiesību nodošanu zemniekiem. Tādas prasības vietumis izvirzīja arī 1905.gada revolūcijas dalībnieki.

Vienkāršā darba kooperācija lielākoties skāra zveju un zvejasrīku izgatavošanu, mazākā mērā — lomu apstrādi un pārdošanu. Zvejnieku grupu (kolektīvu) lielumu noteica galvenokārt zvejas veids, loma vietu plašums un tam piemērots rīku — āķu, bridņu, laižamo un metamo tīklu, piekrastes un dziļjūras tīklu, taču, vadu u.c. izmēri. Zināma loma bija arī ģeogrāfiskajiem un sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, it īpaši ūdensbaseinu raksturam, zvejnieku māju izvietojumam viensētās vai sētu grupās. Zvejnieku grupas sastāvs parasti nemainījās ilgu laiku. Šādas kopdarba grupas bija tīklu un āķu laivu komandas, vadinieku draudzes, taču zvejas kolektīvi u.c. Ar mazajiem āķiem, bridņiem, tačiem, tīkliem un citiem rīkiem zvejoja individuāli.

Balstoties uz zvejas kopdarba dziļajām tradīcijām, uz lauksaimniecības un citādu biedrību pieredzi, 20.gs. sākumā dibinājās zvejnieku biedrības. Tās bija darba kooperācijas augstāka forma, kas apvienoja plašās zvejnieku aprindas nolūkā nodrošināt savstarpēju izpalīdzēšanu zvejā, lomu apstrādē un pārdošanā, tāpat arī zvejasrīku, piederumu un cita vajadzīgā sagādē.

19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā Latvijā pastāvēja trīs lomu izlietošanas un pārdošanas formas.

1. Lomu pilnīga vai daļēja izlietošana zvejnieka ģimenes vai sētas vajadzībām, ietverot naturālo nodevu kārtošanu baznīcā, muižā, skolā un citur.

2. Zivju maiņa pret lauksaimniecības produktiem, amatnieku izstrādājumiem, tīklu un vadu linumiem un citām zvejniekiem vajadzīgām materiālām vērtībām.

3. Zivju pārdošana par naudu, kas izvērsās, augot miestiem un pilsētām, attīstoties preču un naudas saimniecībai, rūpniecībai un citādai kapitālistiskai ražošanai. Grāmatā aplūkotajā laikposmā tā pieņēmās spēkā un 20.gs. sākumā lielā mērā aizstāja zivju maiņu pret citiem produktiem.

Lomu pārdevēji pēc etniskās cilmes bija ebreji, krievi, latvieši, lībieši, lietuvieši un vācieši. Latvijas rietumu daļā un vidusdaļā šajā jomā visvairāk darbojās latvieši, austrumdaļā (Augšzemē un Latgalē) — ebreji.

Sociālā ziņā lomu pārdevējiem pieskaitāmi zvejnieki un viņu ģimenes locekļi, visbiežāk zvejnieku sievas; dažādu Latvijas apvidu zemnieki; lietuvieši un Sāmsalas igauņi, kas atbrauca uz zvejas vietām; no zvejnieku vidus izvirzījušies zivju uzpircēji; krodzinieki, zivju tirgotāji un citi veikalnieki; konservu fabrikanti un to uzticības personas, kas piederēja zemniekiem (zvejniekiem) un dažādām sīkpilsoņu grupām.

Visā pētītajā laikposmā Latvijas zvejā pastāvēja paaudžu pieredzes izkopšanas gaitā izstrādāta lomu pārdošanas sistēma un samērā attīstīta posmsecīga darba dalīšana: zvejnieks — zivju apstrādātājs — zivju izvadātājs — zivju savācējs (starpnieks) — zivju uzpircējs — zivju pārdevējs. Nereti viena persona veica vairāku posmu pienākumus.

19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā Latvijas zvejnieki nereti strādāja nelietpratīgi un neperspektīvi: uzmanību veltīja gandrīz vienīgi zvejai, kurai nereti bija nesaudzīgs raksturs; tikai nedaudzas muižas kopš 19.gs. pēdējā ceturkšņa pievērsās zivju mākslīgai audzēšanai; nepastāvēja vispārēji zvejas laika, zivju sugu ķeršanas, zvejasrīku un to acu lieluma, zvejas veidu ierobežojumi; tika noteikti vienīgi lokāli ierobežojumi, kurus īstenoja atsevišķi muižnieki, Rīgas pilsēta un citi ūdeņu īpašnieki.

Latviešu un lībiešu zvejas un zivsaimniecības, tajā skaitā zivju mākslīgas audzēšanas, attīstību kavēja muižnieku un citu zemes feodālo īpašnieku privilēģiju ilgā saglabāšanās ūdensbaseinu izmantošanā. Tomēr aktīvas zvejas apvidos izveidojās savdabīgs iedzīvotāju nodarbinātības saimnieciski kulturālais tips. Tajā ietilpa zveja un zivju apstrāde, lauksaimniecība, amati, jūras un upju transports, mežu darbi un kokmateriālu izvešana, tirdzniecība u.c. nozares. Zvejnieku ģimenes saimnieciskajai rīcībai nereti bija komplekss raksturs: tās locekļi strādāja visus apvidū un gadalaikā iespējamos darbus vai vismaz to lielāko daļu.

Apgāds "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis". Letonikas bibliotēka. Noslēgums (saisināti)