Sarunā par dzīvi un laiku — Dailes teātra aktrise Dina Kuple

Iecerot šo tikšanos, Nora Vētra–Muižniece atgādināja, ka Dina Kuple profesionālajā mākslā ienākusi no tautas teātra, paņemdama līdzi vērtīgu ceļamaizi. Pati vairāk nekā divdesmit gadus būdama viena no Latvijas amatierteātru kustības vadītājām, viņa nākusi pie pārliecības: "Amatiermākslas spēks un raugs ir ziedošanās prieks, dzīvošana teātrī, dzīvā saite ar pašu dzīvi. Saskare ar tautas teātri noteikti ietekmējusi arī Dinas Kuples personības veidošanos".

Pamudinājumu sarunai deva arī labās atsauksmes par Gunāra Priedes lugas "Mēļš frotē dvielis" izrādēm Amerikā, kur liels nopelns dziļi latviskajam skolotājas tēlam Dinas Kuples atveidojumā. Par Gunāra Priedes aktrisi Dinu Kupli mēdz saukt kopš "Normunda meitenes" laikiem, un dramaturgs nemaz neslēpj, ka daudzas lomas viņš rakstījis tieši viņai: "Dinu Kupli ievēroju jau kā dublanti "Jaunākā brāļa vasarā", kas bija mana pirmā luga uz skatuves. Izrādē "Lai arī rudens" viņa spēlēja vienu no galvenajām lomām, bet "Normunda meitene" jau bija tieši viņai rakstīta. Un tā vēl un vēl, līdz "Centrifūgai" un "Mēļajam frotē dvielim". Dinai Kuplei piemīt spēja apvienot tādas lietas, kas tikai retajam izdodas. Tas ir absolūti precīzs autora teksts un tēlojuma vienreizība. Ik izrādē teksts skan kā pirmo reizi. Tāda spēja piemita vēl tikai Lilijai Žvīgulei un Lūcijai Baumanei."

Šajā sezonā ar Dinu Kupli varam tikties "Pūt, vējiņi!" izrādē, kurā viņa tēlo Ortu. Aktrise piekrita tikties arī ar "Latvijas Vēstneša" lasītājiem — šajās pārdomās par mūsu dzīvi un laiku.

Doma par teātri radās jau bērnībā. Mani vecāki bija skolotāji. Senākos laikos skolotāji katrā pagastā bija kultūras nesēji. Viņi vadīja korus un teātra ansambļus, bieži vien paši spēlēja līdzi. Arī māte un tēvs to darīja. Un es uzskatu, ka tam laikam viņi abi bija ļoti apdāvināti cilvēki. Māte bija gribējusi kļūt par aktrisi, bet dzīve viņai to nebija ļāvusi. Viņa būtu ļoti spējīga aktrise. Es kā bērns vienmēr sēdēju klāt mēģinājumos. Suflēju, ja tas bija vajadzīgs, spēlēju bērnu lomas. Bērnība pagāja dažādās vietās, lielākoties Vestienā. Tur sāku iet skolā un arī teātri spēlēt. Ļoti patika sarīkojumos skaitīt dzejoļus.

Kad 1941.gadā nomira māte, ģimene izjuka. Tā man vienpadsmit gadu vecumā sākās īsti klejojumu gadi. Dzīvoju pie viena, pie otra radinieka vai pie tēva. Īstas ģimenes vairs nebija. Par teātri domāju nepārtraukti. Kur gāju skolā, tur spēlēju. Rīgas 9.vidusskolā skolotājs Grauds iestudēja "Pūt, vējiņi!". Es spēlēju Baibu. Tā bija mana lielākā loma.

Ventspilī sāku strādāt. Mana pirmā darbavieta bija 8. dzelzceļa skola. Kļuvu par kultūras nama amatierteātra dalībnieci. Teātri vadīja režisors Jānis Lūsēns. Viņa režijā spēlēju Ibsena Noru. Pēc tam atkal nāca tikšanās ar Raiņa "Pūt, vējiņi!". Šoreiz spēlēju Zani. Izrādi izvirzīja uz amatierteātru skati Maskavā, kur ieguvām pirmo vietu. Komisijas locekļi man ieteica mācīties teātra skolā. Arī ventspilnieki skubināja mācīties. Pilsētu vadīja cilvēki, kam māksla bija ļoti tuva.

Diemžēl konservatorijā tiku uzņemta kā brīvklausītāja. Bez stipendijas. Dzīvoju pie krustmātes. Viņa ļoti daudz man palīdzēja. Līdz pirmajai sesijai daži puiši bija aizgājuši, un es kļuvu par pilntiesīgu studenti. Cītīgi mācījos un visus studiju gadus saņēmu teicamnieces stipendiju, kas bija par ceturtdaļu lielāka. Kursa vadītāja Vera Baļuna gan ļoti nemīlēja tos, kas agrāk kaut kur bija spēlējuši. Viņai likās, ka tie ir sabojāti cilvēki. Bet man viņa neko nepārmeta, bija priecīga par maniem panākumiem Maskavas skatē.

Kā aktrise es neapšaubāmi esmu izveidojusies Dailes teātrī. Tomēr amatierteātru kustību vērtēju ļoti augstu. Priecājos par cilvēkiem, kas alkst pēc kultūras un atrod ceļu uz kādu pašdarbības teātri. Ziedo tam savu dārgo laiku. Un daudz ko arī iegūst. Viņi iepazīstas ar labu literatūru, ar dramaturģiju, viņus vieno kopīga ansambļa izjūta, viņiem neatliek laika piekopt kaitīgos ieradumus, kam mūsu tauta, īpaši vīrieši, pēdējā laikā pārlieku nododas. Esmu piedalījusies amatierteātru festivālos un brīvdabas izrādēs, cik vien laiks atļauj skatos amatierteātru izrādes. Priecājos, ka Ventspilī ir ļoti labs teātris, ko vada režisors Jaunzems. Bet, ja atceros savu Zani, tad nemaz nezinu, vai tā bija tāda īsta Zane. Es to spēlēju vairāk ar jaunības aizrautību, ar lielu teātra mīlestību. Bet tā droši vien nebija tēla būtība, kāda tā ir Raiņa lugā. Man nekad nav padevušās tādas pašapzinīgas būtnes.

Teātris man patīk galvenokārt tāpēc, ka tā ir improvizācijas māksla. Tu vari ieiet citā cilvēkā un izdzīvot viņa dzīvi. Un, jo dziļāk tu ieej, jo labāk iznāk. Un tad nav svarīgi, vai tā ir galvenā loma lielā traģēdijā vai varbūt kāda epizodiska lomiņa gandrīz bez teksta. Jūs man vaicājāt, kur es toreiz ņēmu krāsas savai Slotu pārdevējai "Gesta Berlingā", kas palikusi atmiņā pēc gadu desmitiem. Tas droši vien nāk no manas biogrāfijas. Pēc mātes nāves es jutos tik nelaimīga, tik atstāta. Sevišķi svētkos, kad citi bērni bija ģimenes vidū. Man bija ļoti laba mamma, un man viņas ļoti pietrūka. Es tiecos pēc cilvēka, kam varētu uzticēties, kas mani saprastu. Un mana Slotu pārdevēja bija viena vienīga mīlestība. Visa viņas būtne — mīlestībā uz Gestu. Un Harijs Liepiņš man ļoti palīdzēja ar vienu pašu teikumu: "Tu esi kā mazs, zils ziediņš, ko dzīve samin."

Kad biju jauna, teātrī parasti ekspluatēja tikai manas ārējās dotības, lirisko ievirzi. Režisori jau ir diezgan nejauki — viņi rīkojas, kā pašiem vieglāk. Bet aktierim tas nozīmē atkārtošanos. Un atkārtošanās ir nāve. Tā kā es esmu no tām intelektuālajām aktrisēm, es ļoti labi zinu, ko es varu un ko nevaru. Apzinos arī to, ko nevaru. Bija izveidojies uzskats, ka varu spēlēt tikai traģiskas lomas. Tas mani kaitināja. Kad aizgāju uz toreizējo Jaunatnes teātri, režisors Ādolfs Šapiro jautāja, ko es gribētu spēlēt. Nemaz neapdomājoties, teicu: "Raksturlomas!" Es uzskatu, ka jebkuram aktierim jāprot spēlēt viss. Katram, protams, ir savas robežas, savs ampluā. Bet jāprot spēlēt viss.

Pie savas dzīves sāpīgākajiem zaudējumiem pieskaitu arī Pētera Pētersona pāragro aiziešanu. Mani ļoti pievelk gudri un neparasti cilvēki. Ir gudri un neinteresanti cilvēki, bet Pētersons bija spilgta, neatkārtojama personība. Pēc rakstura varēja būt arī negants, neprognozējams. Kā mēs tikām strīdējušies! Reizēm pat nerunājām viens ar otru nedēļām ilgi. Tā notika pēc viņa lugas "Tikai muzikants" ģenerālmēģinājuma. Tāpat kā "Mūžības skartajos", šajā izrādē nav lielu un mazu lomu. Svarīgs ir ikviens, kas atrodas uz skatuves. Un tas jāapzinās un jāizjūt arī tās vismazākās lomiņas tēlotājam. Te ir izdevība pacelt zāli, likt domāt, pateikt kaut ko būtisku par mūsu tautu, par mūsu vēsturi, un Pauls ir uzrakstījis brīnišķīgu mūziku, bet aktieri, kas ielikti mazākās lomās, nekā viņi laikam jūtas pelnījuši, klaji garlaikojas uz skatuves. Es piezvanu Pētersonam un saku visu, ko domāju. Viņš man nepiekrīt, sāk brēkt un beigās nosauc mani par savu ienaidnieci. Es nometu klausuli, un draudzībai beigas. Toreiz ļoti ilgi nerunājām.

Bet vispār Pēteris Pētersons man ļoti uzticējās. Varbūt dažreiz viņš būtu varējis vairāk mani pamācīt. Piemēram, kad gatavoju Šteina kundzes lomu. Viņš taču tik daudz bija lasījis, tik daudz ko zināja, bet viņš atzina par labu visu, ko es darīju, neko nemēģināja labot vai pielikt klāt.

Sava pašapziņa aktierim ir vajadzīga. Sākumā es biju pārāk bikla, kautrīga. Neuzdrošinājos atdot visu, kas manī bija. Bet savai vērtības apziņai jābūt. Lai nonāktu pie tēla būtības, iedzīvotos tā otra cilvēka dzīvē, tiktu viņam iekšpusē, aktieris daudz domā, fantazē, ļaujas asociācijām. Sāpes, zaudējumi, lai cik skarbi tas arī izklausītos, ir arī aktiera spēks. Tie atraisa emocijas, dod daudz lielāku izpratni par dzīvi un dara sirdi mīkstāku.

Slava mani nevilina, tā ir ātri gaistoša. Vienu brīdi tu esi augšā, otru jau zemē. Aktiera dzīve ir ļoti nelīdzsvarota. Ja tev nav pašam savas vērtības apziņas, viegli var kāja paslīdēt. Tāpat notiek ar tiem, kam popularitāte sakāpj galvā. Kad sākas kritiens uz leju, daudzi meklē mierinājumu alkoholā, nodzeras. Diemžēl tas neko neatrisina. Tas ir mierinājums uz ļoti īsu laiku. Es pat zāles maz lietoju. Cenšos ar visu pati tikt galā.

No saviem daudzajiem sabiedriskajiem pienākumiem pamazām raisos vaļā. Zināmu gandarījumu ir devusi darbošanās gan Inteliģences apvienībā un Jaunrades fondā, gan Teātra darbinieku savienības valdē un bibliotēkā, bet vislielāko, protams, — neaizmirstamās dienas un naktis Latvijas Tautas frontes domē. Es vadīju kultūras komisiju un organizēju koncertprogrammas Daugavmalā, Mežaparkā, pie Raiņa pieminekļa. Cik vienoti toreiz visi bijām! Ar kādu atsaucību visur piedalījās Haralds Mednis, Sigvards Kļava, brāļi Kokari un citi diriģenti, koristi, aktieri — visi! Arī saimnieciskie darbinieki, rūpnīcu strādnieki. Nekas nebija par grūtu.

Tagad cenšos palīdzēt meitas ģimenei, kurā aug četri dēli. Kā visi jaunie cilvēki, meita ar znotu ļoti daudz strādā, tāpēc ik pa brīdim vai nu divi, vai visi četri mazdēli ir manā ziņā. Viņiem ļoti patīk manā vasaras mājiņā Berģos, kur es viņiem vakaros stāstu pasakas un kopā dziedam. Ar muzikālo dzirdi gan apveltīts tikai vecākais. Balsis tiem trijiem arī stipras, tikai nepareizas. Bet tas nekas, mēs tomēr dziedam. Pasakas es saceru pati — par laumiņām, rūķiem, dažādiem dzīvnieciņiem. Es uzskatu, ka izaudzināt cilvēku ir svarīgāk nekā būt kādā biedrībā. Un cenšos ar saviem mazdēliem dalīties visā, ko zinu, pie kā esmu nonākusi, dzīvojot savu aktrises dzīvi un visu mūžu daudz lasot.

Ļoti tuva man vienmēr bijusi dzeja, jau no skolas laikiem. Vistuvākā ir Vizmas Belševicas dzejas pasaule. Kad septiņdesmitajos gados iznāca krājums "Madarās", viņa bija tāda pusaizliegta dzejniece, katru publisku uzstāšanos stingri cenzēja. Es ar savu dzejas programmu sagādāju nepatikšanas teātra vadībai, jo biju tajā iekļāvusi arī divus jaunākos Vizmas dzejoļus, ko cenzori nebija redzējuši. Nolasīju Neatkarības deklarāciju. Man pašai tas vienmēr ir liels pārdzīvojums — lasīt Vizmas Belševicas dzeju. Pēc dzejnieces jubilejas sarīkojuma Ojāra Vācieša muzejā man kāda krievu žurnāliste teica: "Ar kādu izjūtu jūs runājāt! It kā tas jums būtu dzīvības un nāves jautājums!" Bet tā jau arī ir — citādi nemaz nevar, ja tu cieni dzejnieku un viņa darbu.

Sarunā: Nora Vētra–Muižniece

"LV" nozares redaktore

Melns–sarkans–zelts...

Mazs osis aug un grib par lielu koku kļūt.

Ai, Latvija, par tavu rudens osi būt

Un vēlo pļavu kausos visu savu zeltu sviest,

Un lauku liktenī līdz lapu galiem dalīties,

Un izturēt, kad zemes sāpes saknēs dzeļ

Un svešus karogus pār tevi rieta debess ceļ,

Un bezcerībā cerēt — sīkstam osim būt,

Un vai nu bojā iet, vai tavam zelta kokam kļūt.

Vizma Belševica. Dzeltu laiks. 1987

"Tagad es spēlēju teātri saviem četriem mazdēliem"

Spraigajās latviešu tautas atmodas dienās 1988. un 1989. gadā

Kopā ar Benitu Ozoliņu izrādē "Normunda meitene"

Kopā ar režisoru Pēteri Pētersonu, gatavojot Šteina kundzes lomu