Sistemātiskie nosaukumi

Sinonīmi

Nosaukumi krievu valodā

Nosaukumi latviešu valodā

Skaidrojumi

Nosaukums nozīmē ‘Ēģiptes pērtiķi’ — pēc pirmajiem atradumiem Ēģiptē.

Literatūrā sastopami divos rakstības variantos: gan Aegyptopithecus, gan Aegiptopithecus.

šie primāti pārstāv pārejas posmu starp dažādām pērtiķu grupām, savieno šīs grupas (angļu val. linking Egyptian ape).

Lieli ķermeņa izmēri, svarā varēja sasniegt līdz 50 kg. Salīdzinājumā ar prokonsuliem afropitēkiem zobi bija labi pielāgoti rupjai barībai, ieskaitot riekstus, kas deva viņiem vairākas priekšrocības izdzīvošanā un citu teritoriju iekarošanā.

Eiropas grifopitēki bija afropitēku pēcteči. Afropitēkiem ir līdzīgas pazīmes ar morotopitēkiem no Kenijas un anojapitēkiem no Spānijas.

Nosaukumu ģintij iedeva Ričards Līkijs (Richard Leakey) 1986. gadā par godu Āfrikai kā cilvēka pirmdzimtenei.

Kaut tiešā tulkojumā ģints nosaukums ir "Āfrikas pērtiķi", labāk lietot nosaukumu "afropitēki", lai nebūtu pārpratumu un nejauktu šīs ģints pārstāvjus ar visiem pārējiem pērtiķiem, kas dzīvo Āfrikā.

Sejas daļa izstiepta, ar mazām acīm un lieliem ilkņiem. Zobi bija labi pielāgoti rupjai barībai, ieskaitot riekstus.

Nosaukums — pēc zinātnieka Ričarda Līkija (Richard Leakey) vārda, kurš šo sugu atklāja.

Daži zinātnieki šo sugu izdala atsevišķā heliopitēku ģintī.

Sejas daļa izstiepta, ar lieliem ilkņiem. Platie, plakanie priekšzobi un citi zobi bija pielāgoti rupjai barībai, ieskaitot sēklas un riekstus.

Sugas nosaukums — pēc atrašanas vietas Turkanā, Afāras apgabalā Austrumāfrikā.

Pēc paleontologa Salvadora Moijas-Solas (Salvador Moyà-Solà) publicētiem materiāliem var secināt, ka šī suga varēja būt mūsdienu hominīdu sencis pretstatā izplatītajai versijai par Āfriku kā pirmdzimteni, tomēr ar Āfrikas saknēm (afropitēki).

Nosaukums — par godu atrašanas vietai Sant Sandurni d’Anojas ciematam Katalonijā.

Zinātnieku vidū pazīstams ar neoficiālu vārdu Lluc (Ļuks vai Lūks)

Bieži sastopama kļūda — visus arhantropus saukt par pitekantropiem.

Grieķu val. archáios ‘sens, senākais’, ánthrōpos ‘cilvēks’.

Iespējams, viens no senākajiem cilvēka senčiem. Ardipitēku pēdā ir kauls os perineum, kas ir cilvēkam, bet nav mūsdienu cilvēkpērtiķiem.

Nosaukums dots pēc dzīves veida — dzīvo uz zemes, nevis kokos. Afāru valodā ardis nozīmē ‘zeme’.

Afāru valodā kadabba ir ‘ģimenes senākais sencis, cilts dibinātājs, pamatlicējs’.

Australopithecus ramidus, Australopithecus praegens

Daži zinātnieki uzskata šo būtni par australopitēku, tāpēc dažreiz ir sastopams nosaukums Australopithecus ramidus.

Afāru valodā ramid nozīmē ‘sakne’. Nosaukumā pievērsta uzmanība tam, ka šis radījums ir ļoti sens, iespējams, ir cilvēciskās līnijas pamatlicējs, tās sakne.

Zinātnieku vidū pazīstams arī ar neoficiālu vārduu Ardi.

Dzīvojuši pirms 1,0–0,1 milj. gadu. Lielākās atradumu daļas vecums ir 360 tūkst. gadu.

Bieži lieto nosaukumu atlantropi bez norādes uz konkrētu sugu.

Nosaukums — pēc Atlasa kalnu reģiona Ziemeļāfrikā.

Homo atlanthropus mauritanicus

Dzīvojuši pirms 1,0–0,1 milj. gadu. Ticamākais vecums — 700 tūkst. gadu (pēc paleofaunas un paleomagnētisma datiem), bet pēc jaunākajiem datiem — 1,3 milj. gadu.

Kemils Aramburgs sākumā iedeva sugai nosaukumu Atlanthropus mauritanicus — pēc agrāka Ziemeļāfrikas nosaukuma Mauritānija. Vēlāk tika atzīts, ka tā ir Homo erectus variācija, nosaukumu nomainīja pret Homo atlanthropus mauritanicus.

Dažreiz šo sugu sauc arī par Atlanthropus algericus vai Homo atlanthropus algericus — pēc valsts nosaukuma Alžīrija.

Nosaukums nozīmē ‘dienvidu pērtiķis’, no latīņu val. australis ‘dienvidu’ un sengrieķu θηκος ‘pērtiķis’.

Australopithecus walkeri (Ferguson, 1989),

Paraustralopithecus aethiopicus (Arambourg et Coppens, 1968)

Vecums — 2,5 milj. gadu.

Pieder pie masīvajiem australopitēkiem, kuru pareizais nosaukums mūsdienās ir parantropi. Pārstāv senākus, ne sevišķi masīvus parantropus.

Iespējams, cēlies no Australopithecus afarensis.

Tagad to sauc par Paranthropus aethiopicus, jo visi masīvie australopitēki izdalīti atsevišķā parantropu ģintī.

Nosaukums aethiopicus — par godu Etiopijas valstij.

Dažreiz sastopams ar nosaukumu Australopithecus/Paranthropus walkeri, kas ir dots par godu Alanam Volkeram (Alan Walker), kurš atrada tā saucamo "melno galvaskausu".

Vēlāk vulkāniskos pelnos Lētolī Tanzānijā tika atrasti 3,6 milj. gadu veci pēdu nospiedumi, kas apstiprināja vertikālo staigāšanu.

Vēlāk tika atrasti vēl vairāki citi šīs sugas pārstāvju skeleti, tai skaitā 2000. gada atradums — 3 gadīgas Lūsijas meitas skelets. Tika konstatēts, ka šie australopitēki pa zemes virsu varēja staigāt kā cilvēki, bet saglabāja arī spēju kāpelēt pa kokiem kā pērtiķi.

Pirmo reizi atrasts 1965. gadā Kanapoi pie Turkanas ezera (agrāk — Rūdolfa ezers). Izrakumus veica Hārvardas universitātes zinātnieki Braiena Patersona (Bryan Patterson) vadībā. Aprakstīts tikai 1995. gadā. Tagad ir vairāk nekā 20 atradumu.

Dažas zobu pazīmes ļauj domāt, ka šī suga ir Australopithecus afarensis sencis. Dzīvojis sausajos un savannas mežos. Pārvietojās uz divām kājām.

Turkanas valodā anam ‘ezers’, kas ir norāde uz dzīves vietu pie ezera.

Vecums — 3,5–3,0milj. gadu.

Nosaukums — pēc atrašanas vietas Bahr el Ghazal upes senajā gultnē.

Zinjanthropus boisei (Leakey, 1959)

Spriežot pēc zobu uzbūves, iespējams, pārtika no rupjas augu barības, bet žokļi nebija izvirzīti uz priekšu tik stipri, kā mūsdienu cilvēkpērtiķiem.

Vecums — 2,5–1,0 (2,3–1,4) milj. gadu.

Sākumā šo hominīdu nosauca par zindžantropu, kas nozīmē ‘Austrumu cilvēks’. Ričards Līkijs (Richard Leakey) uzskatīja, ka zindžantrops pirmais sāka izgatavot darbarīkus, bet ar laiku izrādījās, ka tā nav. Vēl viens šī atraduma apzīmējums — "cilvēks-riekstkodis", jo tam bija ļoti lieli zobi.

Vēlāk nosaukums nomainīts par godu pētījumu fonda dibinātājam biznesmenim Čārlzam Boisam (Charles Boise), kurš bija ekspedīcijas finansētājs.

Tagad šīs sugas pareizais nosaukums ir Paranthropus boisei, jo visi masīvie australopitēki izdalīti atsevišķā parantropu ģintī.

Vecums — 2,5 milj. gadu.

Zobi bija lielāki nekā pārējiem austalopitēkiem, līdzīgi parantropu zobiem. Iespējams, tā bija pārejas forma starp australopitēkiem un senākiem Homo.

Nosaukums — pēc vietējās afāru valodas: garhi ‘brīnumainais’.

Vecums 5,5–3,9milj. gadu.

Pirmo reizi atrasts 1994. gadā Etiopijā. Tagad jau ir atrasti 45% skeleta kaulu, kas ļauj diezgan precīzi rekonstruēt ķermeņa uzbūvi. Zobi vairāk līdzinājās cilvēka nekā šimpanzes zobiem, bet tomēr tie vēl bija pērtiķa zobi. Plaukstas uzbūve vairāk līdzinājās cilvēka nekā mūsdienu cilvēkpērtiķu plaukstai. Pret zemi atbalstījās ar plaukstu, nevis uz saliektiem pirkstiem. Dzīvojis pārsvarā mežos, bet vairāk staigājis pa zemi, nevis lēkājis pa koku zariem.

Afāru valodā ramid nozīmē ‘sakne’. Nosaukumā pievērsta uzmanība tam, ka šis radījums ir ļoti sens, iespējams, ir cilvēciskās līnijas pamatlicējs, tās sakne.

Paranthropus crassidens (Broom, 1948)

Vecums 2,5–0,9 milj. gadu, pēc citiem datiem — 2,0–1,5 milj. gadu.

Nosaukums — pēc raupjiem, spēcīgiem (robustiem) vaibstiem un masīva galvaskausa ar izteiktu reljefu un kaula seksti pakauša augšdaļā, pie kā stiprinājās spēcīgi apakšžokļa muskuļi. Lai uzsvērtu masivitāti, bieži tiek lietots nosaukums "robustais australopitēks".

Tagad pareizais nosaukums ir Paranthropus robustus,

jo visi masīvie australopitēki izdalīti atsevišķā parantropu ģintī.

Vecums — 1,95–1,78 milj. gadu.

Pazīmes — ķermeņa proporcijas līdzīgas cilvēka ķermeņa proporcijām, ar garām kājām, cilvēkam līdzīgām locītavām un degunu, maziem zobiem. Rokas daudz līdzīgākas cilvēka nekā cilvēkpērtiķu rokām, ar īsiem, tomēr līkiem pirkstiem, kas palīdzēja kāpt kokos.

Īsta pārejas forma. Sistemātikā — starp Australopithecus afarensis un Homo habilis.

Nosaukums — pēc atrašanas vietas pie sena avota. Sesoto valodā (vienā no 11 DĀR valodām) sediba nozīmē ‘avots, aka, strūklaka’.

Pēc Donalda Džohansona (Donald Johanson) uzskatiem šo būtni var iekļaut Homo ģintī.

the Man of the Cro-Magnon

Izplatīta kļūda — visus neoantropus saukt par kromanjoniešiem.

Nosaukums — pēc pirmā atraduma vietas Cro-Magnon Francijā nozīmē ‘Kromanjonas cilvēks’.

Nosaukums — pēc dzīves veida: grieķu val. dryas ‘koks, ozols’; morpha ‘tips, veids’. Šajā gadījumā dryas dots latīņu valodas transkripcijā.

Pirmo reizi driopitēka kaulus atrada franču zinātnieks, ģeologs un arheologs Eduārds Lartē (Edouard Armand Isidore Hippolyte Lartet) Francijā 1856. gadā. Aprakstīts kā Dryopithecus fontani. Senākie atradumi — Āfrikā Viktorijas ezera Rusingas salā.

Tagad pie driopitēkiem pieskaita oreopitēkus Oreopithecus (Itālijā), uranopitēkus Ouranopithecus un grekopitēkus Graecopithecus (Grieķijā) u. c.

Nosaukuma pamatā nozīme ‘koku pērtiķi’: grieķu val. dryas ‘koks, ozols’; pithēkos ‘pērtiķis’.

Ir pieļaujama arī forma Driopithecus, kas precīzāk atbilst latīņu valodas transkripcijai.

Dryopithecus hungaricus

Iespējamais cilvēka, šimpanzes un gorillas sencis.

Līdzīgās hominīdu formas šajā laikā dzīvoja arī citur Eiropā, piemēram, Spānijā, Vācijā, Grieķijā, kā arī Turcijā.

Pirmo reizi atsevišķu zobu 1898. gadā Salmendingenā Vācijā atrada Branko (Branco), bet 1901. gadā to kā jaunu sugu, izmantojot arī citus atradumus, aprakstīja Šlosers (Schlosser).

Oriģinālais nosaukums bijis Anthropodus brancoi, bet vēlāk pēc vairāku zinātnieku ierosinājuma šī suga tika iekļauta Dryopithecus ģintī.

Daudzi jaunākie un labāk saglabājušies atradumi bija zināmi kā Ungārijas rudapitēks, bet vēlāk tika atzīts, ka tie ir piederīgi Dryopithecus brancoi sugai.

Miocēna cilvēkpērtiķis, kas dzīvojis pirms 9,5 milj. gadu. Varēja pārvietoties pa koku zariem uz divām kājām līdzīgi tam, kā to dara orangutani.

Ilgu laiku bija zināms kā hispanopitēks, bet tagad ir atzīts, ka tā ir viena no driopitēku sugām.

Nosaukums — par godu Barselonas pilsētas daļai Laietana, kuras tuvumā tika atrastas skeleta paliekas.

Vislabāk pārstāvētā senāko šaurdeguna un platdeguna pērtiķu senču kolekcija sevišķi veiksmīgi papildināta Amerikas paleontologa Elvina Saimonsa (Elwyn Simons) ekspedīcijās.

Dzimtas nosaukums — pēc pirmajiem atradumiem Fajumas oāzē Sahārā, Ēģiptē, angļu val. Fayum primates.

Deivids Begans (David R. Begun) no Toronto universitātes (Kanādā) uzskata, ka vidējā miocēnā dzīvojušais grifopitēks ir afropitēka pēctecis, kas pirms 16,5 milj. gadu parādījās Tuvajos Austrumos (Turcijā) un Centrālajā Eiropā (Vācijā) (tolaik Eirāzija vēl nebija atdalījusies no Afroarābijas).

Vēlāk izveidojās divas grupas. Āfrikā tās kļuva par šimpanzes, gorillas un cilvēka senčiem, bet Āzijā — par orangutana un gibona senčiem.

Nosaukums — no grieķu val. gripho ‘noslēpums, brīnums’, nozīmē ‘noslēpumainie pērtiķi’.

кенийская загадочная обезьяна

Nosaukums — no grieķu val. gripho ‘noslēpums, brīnums’ un Āfrikas, konkrēti — Kenijas, kā vietas, kur šī suga atrasta: ‘Kenijas noslēpumainais pērtiķis’.

Miocēna cilvēkpērtiķis, kas dzīvojis pirms 9,5 milj. gadu. Varēja pārvietoties pa koku zariem uz divām kājām līdzīgi tam, kā to dara orangutani.

Sākumā suga bija zināma ar šo nosaukumu, bet vēlāk tika atzīta par piederīgu driopitēku ģintij. Tagad tās pareizais nosaukums ir Dryopithecus laietanus (‘Laietanas driopitēks’). Sugas nosaukums saglabāts par godu Barselonas pilsētas daļai Laietana.

Antrop. — apvieno cilvēku un cilvēka senčus pēc cilvēkpērtiķu atdalīšanās.

денисовский человек

Labi izpētīta grupa, par kuru sabiedrība pagaidām nav informēta.

Pastāv teorija ar vairākiem lietišķiem un ģenētiskiem pierādījumiem (ģenētiskās analīzes veiktas Svante Paabo laboratorijā Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūtā Vācijā), ka bez Homo sapiens un Homo neanderthalensis pastāvējusi vēl viena suga, kura pirms 800 tūkst. gadu caur Kaukāzu izplatījās uz Sibīriju. Klimata pasliktināšanas dēļ pirms 500 tūkst. gadu šie cilvēki bija spiesti atkāpties uz dienvidiem, bet pirms 300 tūkst. gadu atkal atgriezās.

Pirmā atraduma (mazas meitenes pirksta falanga) kodolu DNS analīzes liecina par denisoviešu lielāku radniecību ar neandertāliešiem nekā ar sapiensiem. Kopš tā laika kultūras nepārtraukti attīstījās. Uz 50./40. tūkst. gadu robežas šeit izveidojās vēlīnā paleolīta kultūra, kas ir raksturīga mūsdienu tipa cilvēkiem.

Nosaukums — pēc atradumiem Deņisova alā Altajā.

Pirmais mēģinājis apdzīvot Eiropu. Par to liecina 780–800 tūkst. gadu veci atradumi vairākās alās Atapuerkā Spānijā. Atradumi datēti ar ģeomagnētisku metodi.

Neparasts pazīmju sajaukums: neandertāliešiem līdzīga galvaskausa forma ar zemu velvi, izstieptu pakausi, uzacu valnīšiem, masīvu apakšžokli bez zoda un ar lieliem zobiem, bet seja plakana, līdzīga mūsdienu cilvēka sejai, liels smadzeņu apjoms ~ 1000 cm³.

Sugas nosaukums antecessor nozīmē ‘sencis,

priekšgājējs, pamatlicējs’.

Dzīvojuši no 1,0–0,7 līdz 0,2–0,1 milj. gadu, lielākā atradumu daļa ir 360 tūkst. gadu veca. Ticamākais vecums — 700 tūkst. gadu (datējums pēc paleofaunas un paleomagnētisma), bet jaunākie dati — 1,3 milj. gadu.

Kemils Aramburgs sākumā sugai iedeva nosaukumu Atlanthropus mauritanicus — pēc agrāka Ziemeļāfrikas nosaukuma Mauritānija. Vēlāk tika atzīts, ka tā ir Homo erectus variācija un nosaukumu apmainīja pret Homo atlanthropus mauritanicus.

Dažreiz šo sugu sauc arī par Atlanthropus algericus vai Homo atlanthropus algericus — pēc valsts nosaukuma Alžīrija.

Pithecanthropus leakeyi (Herberer, 1963),

Meganthropus palaeojavanicus (Koenigswald, 1941),

Atlanthropus mauritanicus (Arambourg, 1955)u.c.

эректус,

питекантроп

Agrāk senākos atradumus no Āfrikas arī sauca par Homo erectus, tagad tiem visiem ir savi nosaukumi. Āfrikas atradumu vecums ir senāks nekā Āzijas pārstāvjiem. Ir pieņemts, ka tieši no Homo ergaster sugas pirms 1,6 milj. gadu ir cēlies Homo erectus, kas vēlāk apdzīvojis Āziju. Jaunākie šīs sugas pārstāvji datēti ar 50 tūkst. gadu.

Primitīvās pazīmes saistītas ar galvaskausa uzbūvi. Ķermenim ir lielāka līdzība ar mūsdienu cilvēku.

яванский человек

Nosaukums — pēc atrašanas vietas Javas salā.

Dažreiz literatūrā sastopams nosaukums citā transkripcijā: Homo erectus jawanensis.

Ķermenis ir vairāk līdzīgs mūsdienu cilvēkam nekā Javas pitekantropam. Vecums ~ 1,5 milj. gadu. Pirmo reizi atrasts Danau Juņnaņas provincē Ķīnas dienvidaustrumos.

Nosaukums — pēc Laņtjaņas provinces Centrālajā Ķīnā, kur bijis lielākais atradumu skaits.

Vienota viedokļa par nosaukumu un vietu sistemātikā joprojām nav.

Nosaukums — pēc atraduma vietas Solo upes Javas salā.

Homo okotensis,

Homo georgicus (Gabunia, Vekua, de Lumley et Lordkipanidze, 2002)

человек-мастер,

человек работающий

Bija zināms kā Turkanas zēns, jo pirmais atrastais skelets piederēja pusaudzim. Ilgus gadus bija grūti noteikt tā vietu sistemātikā, jo atradumiem ir pārāk progresīvas pazīmes, kas parasti nav raksturīgas tik senām sugām.

Agrāk Āfrikas senākie cilvēki bija zināmi kā Olduvajas pitekantropi, tos uzskatīja par Homo erectus sugas sastāvdaļu. Pašlaik tos izdala atsevišķā grupā — Homo ergaster. Viņi ir senāki par Āzijas pārstāvjiem un uzskatāmi par Homo erectus senčiem, bet ar progresīvākām pazīmēm.

Iespējams, šī suga var būt Homo habilis un Homo rudolfensis nākamais attīstības posms. Viņiem ir daudz plānāki galvaskausa kauli, mazāk izvirzīta pakauša daļa, salīdzinājumā ar Āzijas formām tiem palielinājušies ķermeņa izmēri. Iespējams, tieši šie cilvēki izgudroja abpusēji asus cirvjus un sāka izmantot ugunskurus.

Nosaukums saistīts ar vārdu ergon, kas grieķu valodā nozīmē ‘darbs’.

Ļoti maza auguma dēļ tos bieži sauc par Floresas salas pundurcilvēkiem. Iespējams, viņu senči bija pitekantropi Homo erectus, kuri parādījās uz salas pirms 850 tūkst. gadu, bet ar laiku sala apstākļos viņu augums samazinājies. Tas pats bija raksturīgs arī bifeļiem, degunradžiem, ziloņiem un citiem zīdītājiem, kuru atliekas atrastas uz salas.

Vairāki zinātnieki uzskata, ka tas ir sugas Homo erectus sānzars, salu variants — pundurforma (ķermeņa garums — 1 m). Saskaņā ar citu viedokli: pundurformas ir adaptīvie varianti pēc vulkāna Tobo izvirduma, kad uz ilgu laiku iestājās ļoti skarbi dabas apstākļi. Vienota viedokļa joprojām nav.

Nosaukums — pēc atraduma vietas Floresas salā Indonēzijā.

человек грузинский, «Георгиец»

Senākā un primitīvākā Homo suga ārpus Āfrikas. Vecums — 1,86 milj. gadu. Iespējams, tā ir pārejas forma starp Homo habilis un Homo ergaster, kā tas atbilst teorijai par izplatīšanos no Āfrikas austrumu virzienā. Darbarīki — nedaudz progresīvāki nekā habilis formai.

Dažreiz tos sauc par "erektusiem" vai "habilisiem", bet tie ir kļūdaini nosaukumi. Vairāki zinātnieki Gruzijas cilvēku uzskata par pārejas formu no australopitēkiem uz Homo habilis.

Nosaukums — pēc atraduma vietas par godu Gruzijai.

Homo erectus habilis (Campbell, 1965),

"Prezinjanthropus",

Homo microcranous (Ferguson, 1995),

Telanthropus capensis (Broom, 1947)

Raksturīgākā īpašība — pēc smadzeņu nospiedumiem uz galvaskausa iekšējās virsmas konstatēts Brokā zonas palielinājums, kas liecina par runas attīstības pirmsākumiem.

Pirmais nosaukums — prezindžantrops (tas, kas dzīvoja pirms zindžantropa).

Vēlāk dots cits nosaukums — lai uzsvērtu, ka tieši šis cilvēks bijis pirmais prasmīgais darbarīku izgatavotājs.

(Woodward, 1921),

Javanthropus soloensis (Oppenoorth, 1932)

человек из Мауэра,

ранний архаичный сапиенс

Pirms 600–500tūkst. gadiem sadalījās divās grupās — neandertāliešos un iespējamos cilvēka senčos (vēlīnie arhaiskie Homo sapiens). Āzijā šīs grupas pārstāvji nav atrasti.

Nosaukums — pēc pirmā atraduma vietas pie Heidelbergas pilsētas Vācijā.

Šis atradums ir zināms arī kā cilvēks no Maueras (pēc precīzās atrašanas vietas — mazā pilsētiņā Mauerā Heidelbergas tuvumā).

Homo sapiens archaicus

человек Хелме,

пресапиенс

Līdzīgi atradumi Ileretā (Guomdē, Kenijā) — 270 tūkst. gadu, Džebel-Irhudā (Marokā) — 200 tūkst. gadu, Omo II —130 tūkst. gadu, Letolī 18–120 tūkst. gadu u. c.

Pazīmes: dolihokrānija, zemas orbītas, labi pamanāms uzacu reljefs, zema seja, alveolārais prognātisms.

Eiropā līdzīgas pazīmes konstatētas Mladečas sērijā. Pagaidām nevar precizēt, vai tie bijuši vietējie varianti, kas attīstījušies vienā virzienā, vai to attīstību sekmēja plaša migrācija no Āfrikas.

Āzijā šis komplekss pastāvēja pirms mongoloīdo pazīmju izveidošanās.

Vairāki antropologi uzskata, ka tas ir īstais protoaustraloīdais komplekss. To apstiprina galvaskausi, kas atrasti Austrālijā (Kau Swemp, Kohuna, Talgaja), Ķīnā (Mapa, Dali), Vjetnamā, Indonēzijā (Ngangonga, Vadjaka), Indijā (Narmada) un Tuvajos Austrumos (Zuttie).

Mūsdienās tas ir raksturīgs australoīdiem un daļēji — hotentotiem Āfrikā.

Nosaukums — par godu kapteinim R. Helmem (R. E. Helme), kurš atrada pirmo galvaskausu.

Homo sapiens krapinensis (Goryanovic-Kramberger, 1902),

Homo mousteriensis (Klaatsch et Hauser, 1909),

Paleoanthropus palestinensis (Keith et Mc Cown, 1939) u. c.

Saprātīga suga, ar ļoti šauru specializāciju — pielāgošanos dzīves apstākļiem tuvu ledājam. Viņu izplatības areāls ir noteikts kā šaura josla no Spānijas līdz Altajam un Vidusāzijai gar ledāja malu. Pārtikā lietoja gandrīz tikai lielo dzīvnieku gaļu.

Īpašas pazīmes — specifiska zobu forma, ļoti masīvs galvaskauss ar izstieptu pakauša daļu, zemu velvi (nav attīstītas deniņu un paura smadzeņu daļas) un neattīstītu zodu (pat mazāk, nekā Heidelbergas cilvēkam), kā arī — no Homo sapiens ļoti atšķirīgas ķermeņa proporcijas.

Pretrunīga ģenētiskā informācija: daži zinātnieki apgalvo, ka neandertālieši nevarēja krustoties ar Homo sapiens, jaunākie dati apstiprina tādu iespējamību un apgalvo, ka mūsdienu cilvēkos var būt līdz 4% neandertāliešu gēnu.

Nosaukums — pēc pirmā atraduma vietas Neanderes upes ielejā Vācijā 1856. gadā, nozīme — ‘Neandertāles cilvēks’.

Runājot par neandertāliešiem kā par sugu, nevis par indivīdu, bieži tiek lietota daudzskaitļa forma.

Raksturīga pazīme — uz attīstītas (progresīvas) sejas izdalās lieli uzacu valnīši.

Nosaukums — pēc valsts nosaukuma Rodēzija.

Senāko atradumu vecums ir 2,5–1,5 milj. gadu, bet lielākā daļa — 1,8 milj. gadu.

Vairāki zinātnieki apgalvo, ka šis cilvēks dzīvojis tikai 20 000 gadu (pirms 1,88 milj. gadu).

Sākumā bija iekļauts sugā Homo habilis, bet 1986. gadā Valērijs Aļeksejevs (Валерий Алексеев) izdalīja to kā atsevišķu sugu. Pamatojums — lielākais smadzeņu apjoms (775 cm³), mazi uzacu valnīši. Plakanā seja padara šo sugu līdzīgu Kenyanthropus platyops, kas dažiem zinātniekiem ļāva izvirzīt hipotēzi par cilvēka senču "ķēdi" bez australopitēkiem.

Nosaukums — pēc Rūdolfa ezera Kenijā Austrumāfrikā. Tagad šī ezera nosaukums ir Turkanas ezers.

человек разумный, сапиенс

Šī tipa cilvēki parādījās pirms 200–195 tūkst. gadu Āfrikas austrumos Etiopijā — Ričarda Līkija 1967. gada ekspedīcijas atradums (Omo II). Vēlāk pazīstami tālāk gan uz dienvidiem, gan uz ziemeļiem, pirms 90 tūkst. gadu sasniedzot Rietumāziju.

Raksturīga galvaskausa forma ar kupolveida galvaskausu, taisnu pieri, bez uzacu valnīšiem. Lielas smadzenes ar labi attīstītām pieres, paura un deniņu daļām. Vidējais smadzeņu apjoms 1300 cm³, bet individuālās variācijās — no 900 līdz 2000 cm³. Nelieli zobi, tāpēc apakšžoklis nav masīvs. Labi attīstīts zods.

Daži zinātnieki uzskata, ka nosaukums Homo sapiens attiecināms uz tā zara pārstāvjiem, kuri vienā laikā ar neandertāliešiem atdalījušies no senajiem Heidelbergas cilvēkiem un ar to viņu vecums ir 500 tūkst. gadu, bet šo viedokli vairākums zinātnieku neatbalsta.

Visas grupas, kas migrēja uz ziemeļiem, neizdzīvoja, tikai dažas no tām ir atstājušas pēcnācējus. Agrāk Rietumeiropas atradumi skaitījās senākie, tomēr ir konstatēts, ka Austrumeiropā Kostjonku apmetnē un Altajā šie cilvēki parādījās vismaz par 2000 gadu agrāk.

Nosaukums bieži izmantots arī, runājot par dzīvajiem mūsdienu tipa cilvēkiem.

Daži zinātnieki šai grupai pieskaita visus vidējā paleolīta cilvēkus, arī Homo rhodesiensis un Homo neanderthalensis, tātad gandrīz visus Homo pārstāvjus, ja viņi dzīvojuši tajā laikā.

Dažreiz tos sauc par Homo helmei, iekļaujot šajā sugā visus atradumus, kas sistemātikā ieņem vietu starp Homo ergaster un Homo sapiens. Nosaukums presapiens rāda, ka šis attīstības posms attiecas uz cilvēkiem, kuri dzīvojuši tieši pirms Homo sapiens.

Nosaukums liecina, ka šie cilvēki, kaut arī bija saprātīgi, tomēr tiem saglabājušās vairākas primitīvas (senas jeb arhaiskas) pazīmes, kas tos tuvina senākām formām.

Homo idaltu

1997. gadā atrasts Afārā Etiopijā, kur strādāja Kalifornijas universitātes paleontologu grupa Tima Vaita (Tim D. White) vadībā. Aprakstīts 2003. gadā.

Sistemātiskais nosaukums rāda, ka šajā gadījumā tā ir Homo sapiens pasuga. Daži zinātnieki šo atradumu iekļauj sugas Homo helmei sastāvā kā piederīgu arhaiskajiem Homo sapiens.

Afāru valodā idaltu nozīmē ‘vecākais, senākais’.

Runājot par sugu nevis par indivīdu, parasti tiek lietota daudzskaitļa forma.

Pārstāvēts ar vairākām rasēm, kas ir vienas sugas adaptīvie tipi, kuri pielāgojušies dažādiem klimatiskajiem apstākļiem. Pagaidām tā ir vienīgā zināmā mūsdienu cilvēka suga. Starp zinātniekiem nav vienota viedokļa par vecumu.

Bieži nosaukums tiek lietots neprecīzā vienkāršotā formā — Homo sapiens.

Zobu uzbūve liecina par mīkstas barības lietošanu. Zobi un žokļi kļuvuši daudz mazāki nekā australopitēkiem. Tas ļāva keniantropiem dzīvot līdzās Afāras australopitēkiem, nekonkurējot ar viņiem barības dēļ. Viņa pēctecis bijis Homo ergaster.

Smadzeņu izpētē pierādīts, ka keniantropiem bija attīstīta žestu valoda un sāka attīstīties runas spējas. Cilvēciskās pazīmes ir daudz labāk izteiktas sejas daļā, bet smadzenes ir mazas. Patlaban uzskatāms par iespējamu cilvēka senci.

Nosaukums dots pēc atraduma Kenijā un ņemot vērā svarīgo pazīmi — plakanu seju, daudz plakanāku nekā citām sugām. Kopumā tas nozīmē ‘Kenijas cilvēks ar plakanu seju’ jeb ‘plakansejas cilvēks’.

кенийские обезьяны

Dzīvojis pirms 14 milj. gadu. Ļoti līdzīgs Āzijas ramapitēkam.

Zināma tikai viena suga — Kenyapithecus wickeri, tāpēc pagaidām, kamēr nav atrasta vēl kāda suga, ir vienalga, kādu nosaukumu lietot: Kenyapithecus vai Kenyapithecus wickeri.

Nosaukums — pēc senākiem atradumiem Kenijā.

Pēc Kanādas zinātnieka Deivida Begana (David Begun) slēdziena grifopitēks ir afropitēka pēctecis, kas parādījās Turcijā un Vācijā pirms 16,5 milj. gadu, pirms Eirāzija atdalījās no Afroarābijas.

Āfrikas cilvēkpērtiķis no driopitēku grupas (iespējams, no prokonsuliem), ļoti līdzīgs Āzijas ramapitēkam. Dzīvojis pirms 14 milj. gadu. Iespējams, mūsdienu Āfrikas cilvēkpērtiķu sencis, krūmaino ainavu iemītnieks.

Zobu uzbūve ar biezāku emaljas kārtu liecina par rupjāku barību nekā tā, ko lieto šimpanzes. Jaunam indivīdam augums ~ 168 cm.

Nosaukums — pēc pirmā atraduma Kenijā un par godu atklājējam Fredam Vikeram (Fred Wicker).

1997. gadā tika aprakstīta jauna ģints un suga.

Mūsdienās ir atrasti sejas kauli, vairāki zobi un daži skeleta kauli.

Nosaukums dots pēc atrašanas vietas Moroto Ugandā un nozīmē ‘Moroto pērtiķi’.

Lielu izmēru hominīds.

Pēc skeleta uzbūves var secināt, ka šie primāti bija pielāgojušies dzīvei mežā, pārtika no augļiem.

Viņiem sāka attīstīties vertikālā gaita uz divām kājām. Skriemeļu uzbūve liecina, ka morotopitēka pēcteči varēja attīstīties tikai kā būtnes ar taisnu muguru un staigāšanu uz divām kājām.

Nosaukums — pēc pirmo atradumu vietas Moroto Ugandā un atklājēja, ekspedīcijas vadītāja britu ģeologa Viljama Bišopa (William Bishop) vārda, kurš pirmais atrada šīs sugas kaulus.

Vecums ~ 9,9–9,8 milj. gadu. Nakalipitēki ir vieni no senākajiem zināmajiem hominīniem. Iespējams, vieni no cilvēka un cilvēkpērtiķu kopējiem senčiem.

2007. gadā tos aprakstīja ekspedīcijas vadītājs Jutaka Kunimatss (Yutaka Kunimatsu) no Kioto universitātes.

Nosaukums — pēc atraduma vietas Nakali Kenijā Austrumāfrikas rifta zonā, kur agrāk bija uzieti vairāki citi atradumi, un nozīmē ‘Nakali pērtiķi’.

Vecums ~ 9,9–9,8 milj. gadu. Iespējams, viens no cilvēka un cilvēkpērtiķu kopējiem senčiem.

Nosaukums — pēc atraduma vietas Nakali Kenijā, Austrumāfrikas rifta zonā (kur agrāk bija uzieti vairāki citi atradumi), kā arī par godu Japānas ģeologam prof. K. Nakajamam (Katsuhiro).

Senākie pārstāvji bija masīvāki, līdz neolīta laikmetam tie ieguvuši nedaudz smalkāku ķermeņa uzbūvi un mūsdienu rasu pazīmes.

Raksturīgās pazīmes — liela kupolveidīga galvaskausa smadzeņu daļa, lielas smadzenes, vertikāla piere bez uzacu valnīšiem, labi attīstīts zods.

Nosaukums nozīmē ‘jaunie cilvēki’, sengrieķu neos ‘jauns’ un anthrōpos ‘cilvēks’.

Izzuduši apmēram pirms 9 milj. gadu vides pārmaiņu dēļ, kad klimats kļuvis aukstāks.

Pirmo sugu Oreopithecus bambolii atrada Francijas paleontologs Pols Gerveiss (Paul Gervais) 1872. gadā. Vēlāk citas sugas atrastas gan Āfrikā, gan Eiropā, sevišķi daudz — Itālijā.

Nosaukums — darināts no grieķu valodas vārdiem oros un pithēkos, kas nozīmē ‘pakalnu pērtiķis’.

oррорин, тудженский oррорин

2000. gadā Baringo Kenijā Āfrikā atrasti piecu indivīdu skeleta kauli. Tie atradās starp diviem vulkānisko pelnu slāņiem. Vecums — līdz 6,2–5,6milj. gadu, pēc citiem datiem — 7,0 milj. gadu.

Dzīvoja sausos tropu mežos. 1,4 m gara būtne, kas staigāja pa zemi uz divām kājām. Gurna kauls ļoti līdzīgs cilvēka gurna kaulam. Joprojām veikli pārvietojās pa lieliem koku zariem, par ko liecina saliekti roku pirksti. Arī zobi diezgan līdzīgi cilvēka zobiem.

Daži zinātnieki uzskata, ka ororīns bija cilvēka sencis. Tādā gadījumā ardipitēki un australopitēki ir strupceļa zari.

Cits viedoklis ir Braienam Ričmondam (Brian G. Ricgmond), kurš iekļauj ororīnus cilvēciskās "ķēdes" sākumā, neizslēdzot australopitēkus u. c.

Orrorin Tugenas dialektā nozīmē ‘sākotnējais’ jeb ‘pirmais cilvēks’. Oficiāli vārds cilvēks šajā nosaukumā netiek lietots, lai nebūtu pārpratumu par šīs būtnes attīstību un vietu senču ķēdē.

Atrasts tūkstošgadu mijā, tāpēc tam bieži dots neoficiāls nosaukums Millenium man, kas nozīmē ‘milēniuma cilvēks’ jeb ‘tūkstošgades cilvēks’.

Sugas nosaukums — pēc Tugen Hills Kenijā ‘pirmais cilvēks, kas dzīvojis Tugenā’ jeb ‘Tugenas pirmcilvēks’.

Vecums — 800–28 tūkst. gadu.

Nosaukums — no grieķu val. paleo ‘sens, vecs’, anthropos ‘cilvēks’.

Vecums — ne vairāk kā 2,7 milj. gadu, toties dzīvoja veselu 1 milj. gadu kopā ar senākajiem Homo, izzuda ~ pirms 1 milj. gadu.

Nosaukums — no grieķu val. para ‘līdzās, blakus’, anthrōpos ‘cilvēks’, tātad — ‘līdzās cilvēkam, līdzcilvēki’.

Australopithecus walkeri (Ferguson, 1989),

Paraustralopithecus aethiopicus (Arambourg et Coppens, 1968)

Nosaukums — par godu Etiopijas valstij.

Literatūrā bieži saukts par Australopithecus aethiopicus (‘Etiopijas robustais australopitēks’).

Zinjanthropus boisei (Leakey, 1959)

Spriežot pēc zobu uzbūves, iespējams, pārtika no rupjas augu barības, bet žokļi nebija izvirzīti uz priekšu tik stipri, kā mūsdienu cilvēkpērtiķiem. Ļoti spēcīgo žokļu dēļ nosaukts par "riekstkodi".

Vecums — 2,5–1,0 (2,3–1,4) milj. gadu.

Sākumā šo hominīdu nosauca par zindžantropu, kas nozīmē ‘Austrumu cilvēks’. Ričards Līkijs (Richard Leakey) uzskatīja, ka zindžantrops pirmais sāka izgatavot darbarīkus, bet ar laiku izrādījās, ka tā nav.

Vēlāk nosaukums mainīts par godu pētījumu fonda dibinātājam Čārlzam Boisam (Charles Boise), kurš bija ekspedīcijas finansētājs.

Literatūrā bieži saukts par Australopithecus boisei. Tagad kopā ar citiem masīvajiem australopitēkiem iekļauts parantropu ģintī.

Paranthropus crassidens (Broom, 1948)

Vecums 2,5–0,9, pēc citiem datiem — 2,0–1,5 milj. gadu.

Nosaukums — pēc raupjiem, spēcīgiem (robustiem) vaibstiem un masīva galvaskausa ar izteiktu reljefu un kaula seksti pakauša augšdaļā, pie kā piestiprināti spēcīgi apakšžokļa muskuļi.

Literatūrā bieži saukts par Australopithecus robustus. Tagad kopā ar citiem masīvajiem australopitēkiem iekļauts parantropu ģintī.

Primātu dzimta, kurā apvienoti apidiumi un parapitēki — nelieli pērtiķi, kas uzturējās kokos un atgādināja mūsdienu Amerikas pērtiķus saimirus. Amerikas kontinentā tie bija ieradušies no Vecās pasaules pa sauszemes tiltiem un salām, kad ūdens līmenis bijis daudz zemāks nekā mūsdienās.

Tas bijis ļoti liela auguma tēviņš ar lielu krūškurvi, lieliem plaukstu pamatiem un plakanu seju.

Nosaukums — pēc atrašanas vietas Els-Ostalets-de-Pjerolla netālu no Barselonas, Katalonijas provincē Spānijā.

Zinātnieku vidū šis atradums pazīstams ar neoficiālu vārdu Pau.

обезьянолюди

Raksturīgākā pazīme — ļoti masīvi uzacu valnīši, ļoti izstiepts galvaskauss ar zemu velvi.

Senākie atradumi ir ~ 1,6 milj., jaunākie — 50–40 tūkst. gadu veci, tātad pitekantropi izzuda laikā, kad viņu teritorijas sāka iekarot mūsdienu tipa cilvēki.

Ar šo grupu ir saistīta izplatīta kļūda — visus senākos cilvēkus saukt par pitekantropiem.

Nosaukums — Pithecanthropus nozīmē ‘pērtiķcilvēks’, grieķu val. pithēcos ‘pērtiķis’, anthrōpos ‘cilvēks’.

эректус

Nosaukums — no vārda prima, kas latīņu valodā nozīmē ‘pirmais, augstākais’.

Mērkaķu un cilvēkpērtiķu pazīmju sajaukums. Daži zinātnieki uzskata tos par agrīnajiem cilvēkpērtiķiem, citi — par Vecās pasaules pērtiķu senčiem pirms zemāko un augstāko pērtiķu zaru atdalīšanās.

Nosaukums — dots, uzskatot, ka šī suga bija šimpanžu sencis (Consul — 20. gadsimta sākumā izplatīts dresēto šimpanžu vārds).

Iespējams, parapitēku pēcteči vai paralēlā grupa.

Nosaukums dots pēc pirmās šīs grupas ģints Ramapithecus un nozīmē ‘ramapitēku tipa’.

Agrāk par ramapitēkiem uzskatīja arī atradumus Eiropā (rudapitēki Ungārijā, grekopitēki Grieķijā, keniapitēki Austrumāfrikā) u. c. Tagad tos uzskata par orangutana senčiem, kas ir līdzīgi sivapitēkiem.

Nosaukums dots par godu hinduistu dievam Rāmam un nozīmē ‘Rāmas pērtiķi’ .

(Levis, 1934)

Ir viedoklis, ka īstenībā ramapitēks ir sivapitēka mātīte, nevis atsevišķa suga.

Sugas nosaukums brevirostris nozīmē ‘ar īso purnu’, kas norāda uz to, ka sejas daļa bija maza, uz priekšu neizvirzīta.

Dryopithecus brancoi

Iespējamais cilvēka, šimpanzes un gorillas sencis.

Nosaukums — pēc atraduma vietas pie pilsētas Rudabanya Ungārijā. No pārējiem driopitēku atradumiem atšķīrās ar labi saglabātiem kauliem.

Tagad tas ir iekļauts driopitēku ģints sugā Dryopithecus brancoi, kuras nosaukums ir vecāks nekā rudapitēks: driopitēka zobu 1898. gadā Salmendingenā Vācijā atrada Branko (Branco), bet Šlosers (Schlosser) to aprakstīja kā jaunu sugu 1901. gadā.

Тумаи

Atrasts 2001. gadā sāhela zonā Čadas ziemeļos uz dienvidiem no Sahāras, tāpēc bieži tiek saukts par "sāhela cilvēku". Pierādījums tam, ka interesanti atradumi mēdz būt ne tikai Austrumāfrikā.

Pārvietojās uz divām kājām. Iespējams, ir cilvēka un cilvēkpērtiķu kopējais sencis.

Nosaukums dots pēc atrašanas vietas Čadas sāhelā un nozīmē ‘Čadas sāhela cilvēks’.

Zinātnieku vidū pazīstams ar neoficiālu nosaukumu "Tumajs" (Toumai), kas nozīmē ‘dzīvības cerība’.

Nosaukums dots pēc vecā Ķīnas nosaukuma Sina un nozīmē ‘Ķīnas cilvēki’, bieži sastopams literatūrā.

шивапитеки

Raksturīgākā pazīme — ļoti bieza zobu emalja.

Nosaukums — pēc atraduma vietas Sivalikas kalnos (Siwalic Hills) un par godu hinduistu dievam Šivam, tas nozīmē ‘Šiva pērtiķi’, tāpēc tos bieži sauc par "šivapitēkiem", nevis "sivapitēkiem".

Dzīvojuši pirms 2 milj. gadu. Sākumā atradumi bija datēti ar vecumu 14–12milj. gadu, bet vēlāk precīzāko metožu lietošana pamatīgi mainīja priekšstatu par šo atradumu vecumu un vietu evolūcijā.

Nosaukums dots pēc atrašanas vietas miestiņā Udabno 60 km no Tbilisi Gruzijā un nozīmē ‘Udabnas pērtiķi’.

Vecums — 2 milj. gadu.

Daži zinātnieki apgalvo, ka īstenībā nebija nekādu atradumu. Tie bija izdomāti, lai izdabātu Staļinam un pasludinātu Gruziju par cilvēces pirmdzimteni.

Nosaukums — pēc atrašanas vietas miestiņā Udabno 60 km no Tbilisi Gruzijā un gruzīnu tautas nosaukuma senajā persiešu valodā gurdž jeb gardž.

Atradumu vecums Eiropā — 11 milj. gadu, Afganistānā un Indijā — 7–6 milj. gadu, Ķīnā un Indonēzijā — vēl jaunāki.

Nosaukums — pēc pirmo atradumu vietas uz Maboko salas Viktorijas ezerā Tanzānijā, Āfrikā.

Nosaukums — pēc pirmo atradumu vietas Mabuko (Maboko) salā Viktorijas ezerā Kenijā un skotu zinātnieka Donalda Makinna (Donald MacInn) vārda (uzvārds — pēc skotu klana MacInn).