Turpinājums

no 1.lpp.

Parlamenta funkcijās būtībā ir fiksēt valsts pārvaldes institūciju sistēmas kļūdas un izdarīt attiecīgās korekcijas likumos. Tas ir parlamenta uzdevums jebkurā valstī.

Bet valdības uzdevums jebkurā valstī, īpaši Latvijā, kur mēs vēl neesam pilnīgi pārvarējuši administratīvās ekonomikas inerci, kur tikai lielākoties formāli, bet ne praktiski strādājam tirgus ekonomikas apstākļos, ir pabeigt privatizāciju, tikt galā ar sertifikātu blāķi, sakārtot īpašumtiesību jautājumus. Ministru kabineta tiešais uzdevums būtu veidot jauno valsts ekonomisko politiku tādējādi, lai patiešām celtu iedzīvotāju ienākuma līmeni.

Jo patlaban veidojas apburtais loks. Kamēr iedzīvotāju ienākumu līmenis ir tik zems, ka viņi nevar atļauties atlicināt naudu priekšdienām un ir spiesti iztērēt visus savus ienākumus, lai savilktu galus kopā, tikmēr nekāds ekonomiskais uzplaukums valstī nav iespējams. Jo nauda ne no kurienes nerodas. Ja cilvēkiem nav šo nepieciešamo ienākumu, viņi neko nevar nopirkt. Līdz ar to valsts neko nevar saņemt nodokļu veidā. Galu galā reālā situācija ir tāda, ka valsts, tāpat kā iedzīvotāji, ik dienu pūlas sabalansēt savus ienākumus un izdevumus. Rezultātā rodas šis stagnatīvais stāvoklis, kur mēs nejūtam kustību uz priekšu.

Jā, šajā ziņā lielā mērā ir vainojama Krievijas ekonomiskā krīze. Bet tajā pašā laikā no šīs krīzes mēs varam mācīties kaut vai to, ka mums ir ļoti svarīgi iegūt tādus tirdznieciskos partnerus, kuri ir prognozējami un ar kuriem var rēķināties un slēgt līgumus, paļaujoties uz to ilglaicīgu darbību. Katrā ziņā Krievijas krīzes radītās sekas mums būs laba skola.

Tātad valdības galvenais uzdevums ir rūpēties par to, lai palielinātos iedzīvotāju ienākumi. Šim nolūkam ir piemēroti ļoti dažādi ekonomiskās ietekmes instrumenti. Arī valsts budžetam ik gadu ir jābūt valsts ekonomiskajam instrumentam, ar ko vadīt ekonomiskos procesus. Tas nedrīkst būt vienkārši ieņēmumu un izdevumu tāme. Mans uzskats ir tāds, ka šajā brīdī valsts budžets tomēr galvenokārt ir ieņēmumu un izdevumu tāme. Līdz ar to valsts budžets pašlaik tomēr nekalpo kā ekonomiskais regulators.

— Cik vienprātīgs savos uzskatos ir pašreizējais Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas sastāvs?

— Komisijā strādā diezgan daudzi deputāti, kam ir ilglaicīga pieredze finansu jomā. Varu minēt kaut vai Robertu Zīli no "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, Gundaru Bērziņu no Tautas partijas. Taču, kā jau daudzās citās komisijās, arī mūsējā ir cilvēki, kas nekad tā īsti nav saskārušies ar risināmajiem jautājumiem visas valsts kontekstā. Taču man ir jāatzīst arī, ka komisijā ir deputāti, kam ir pietiekami liela pieredze praktiskajā tautsaimniecībā. Šī pieredze nāk tikai par labu, jo brīžiem, runājot gluži teorētiski par lielajām finansu lietām, mēs, dabiski, nereti abstrahējamies no dzīves īstenības. Es personiski šo komisijas sastāvu vērtēju kā spēcīgu. Piemēram, Ingrīdai Ūdrei ir ļoti liela pieredze finansu jautājumos, tāpat Mārim Vītolam, kas 6. Saeimas laikā bija Finansu ministrijas parlamentārais sekretārs. Tātad šeit ir cilvēki, kam, strādājot šajā sfērā, nav "balto plankumu". Protams, vēl ir vajadzīga vēlēšanās cītīgi un godprātīgi strādāt. Līdzšinējās komisijas sēdes ir apliecinājušas, ka tāda vēlēšanās ir.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Precizējot I.Kalniņa sacīto, iepriekšējā intervijas daļā 3.slejas 2.rindkopa lasāma šādi: "Kredītprocentu likmju paaugstināšanās neapšaubāmi pazemina ekonomisko aktivitāti. Uzlabojums būs sagaidāms tikai tad, kad bankas vismaz daļēji būs atguvušas savus pazaudētos kapitālus.