Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Daudz var izdarīt arī bez lielas naudas"

— Jūs minējāt federāciju. Vai ir bijis kāds lūgums jūsu adresē par kādu pabalstu vai atbalstu?

G.Ulmanis:

— Nē, kā jūs zināt, ar materiāliem atbalstiem es nevaru lepoties, tādas iespējas man nav, bet ir runa gan par sabiedrisko atbalstu, gan arī par sarunām starptautiskajās organizācijās. Starptautiskā hokeja federācija ir uzaicinājusi mani piedalīties kā skatītājam dažās spēlēs Oslo. Es pašreiz šo situāciju un iespēju apsveru — uz vienu vai divām dienām aizbraukt uz kaimiņzemi un novērot šīs spēles.

— Jā, šāds iznākums kā vakar — 3:3 —, jebkurā gadījumā neizšķirts, vienmēr tiek saukts par draudzīgu. Jūs arī minējāt šo tiekšanos pēc draudzīgām attiecībām. Kas, jūsuprāt, patlaban traucē Latvijas un Krievijas attiecībās, zinot, ka saasinājums varbūt ir Dienvidslāvijas krīze? Daži Krievijas politiķi izteic arī brīdinājumu, ka Latvijai šī pozīcija — atbalsts NATO — var būt kļūda.

G.Ulmanis:

— Latvijas un Krievijas attiecības šobrīd ir tā kā apstājušās tādā neitrālā pozīcijā, kad netiek ieslēgts ne pirmais, ne otrais, ne trešais, ne ceturtais ātrums, ne atpakaļgaita, un tas ir saistīts ar to, ka Krievijā tiešām ir ļoti smaga politiskā, ekonomiskā, finansiālā krīze un Krievijai jātiek galā ar šīm iekšējām problēmām. Domāju, ka pēc tam Krievija varēs daudz lielāku vērību veltīt arī savām kaimiņattiecībām ar tām valstīm, kas atrodas Krievijai apkārt, bet pašreizējā situācija starp Latviju un Krieviju... neitrāla situācija, kurā nav aktivitāšu ne no vienas, ne no otras puses. No mūsu puses tāpēc, ka tas nav šajā situācijā iespējams Krievijas ļoti lielās aizņemtības dēļ, arī Dienvidslāvijas krīze. Un, no otras puses, Krievija pati nav spējīga šobrīd pievērst uzmanību lietām, kurās tai nav problēmu, un kuras nerada arī Krievijai problēmas. Bet es domāju, ka šī gada otrajā pusē ledus varētu iekustēties tādā pozitīvā virzienā un sarunas varētu uzsākties, jo tiek veidotas gan komisijas, gan arī priekšnoteikumi šo sarunu turpinājumam.

— Dienvidslāvija, Krievija un NATO, šķiet, ir pēdējā laikā visbiežāk minētie vārdi arī masu medijos. Un jau daudzinātā NATO pēc nepilnām divām nedēļām pulcēsies Vašingtonā uz galotņu sanāksmi, tur būsit arī jūs un mūsu valsts delegācija. Protams, ir ļoti daudz runāts par pasākuma nozīmīgumu Latvijai, arī viedokļi par to, vai Vašingtonā tiks pieņemti mums labvēlīgi lēmumi, arī par iespējamo iestāšanos, ir dažādi. Vai jūsuprāt, Latvijas vārds tiks fiksēts kādos konkrētos lēmumos tur, Vašingtonā?

G.Ulmanis:

— Ziniet, kas attiecas uz NATO galotņu tikšanos Vašingtonā, nekas nav mainījies pēdējā laikā, tās pašas nostādnes, tās pašas ieceres, tie paši plāni, un Latvija joprojām aktīvi iestājas par to, ka kolektīvā drošības sistēma ir vienīgā mums šobrīd pieņemamā. Ka NATO ir definējusi: Vašingtonas galotņu tikšanās reizē tiks pasludināta arī NATO tālākā stratēģija un attīstība drošības politikas veicināšanā un arī miera nodrošināšanā Eiropā un Latvijā. Un ne tikai Latvija, arī pārējās kandidātvalstis cer uz to, ka šīm valstīm tiks ierādīta zināma perspektīva, pozīcija, tālāk iesaistoties NATO struktūrās. Bet šobrīd, manuprāt, mums pašiem ir vairāk jāstrādā pie mūsu karaspēka un pie mūsu bruņoto spēku sakārtošanas un pie NATO standartu apgūšanas, lai mēs varētu, kad šī iespēja būs, ar godu un cieņas pilnu stāju šais NATO struktūrās arī iesaistīties.

— Un tomēr — dažādi analītiķi, arī masu mediju pārstāvji, lai varbūt reizēm arī spekulē, gaida jebkādu signālu pat par Latvijas vārda pieminēšanu kādā rezolūcijā, vai jūs sagaidāt to vai ne?

G.Ulmanis:

— Jā, mums ir tāda nostāja, mēs uzskatām, ka NATO tālākajā attīstības gaitā ir jābūt konkrēti nosauktām valstīm, kuras varētu tikt uzņemtas NATO paplašināšanas gadījumā un Latvija to starpā.

— Integrācija, ja tā var teikt, starptautiskās institūcijās pēdējā laikā ir bijusi arī Latvijas vadošo partiju sarunu objekts, un mēs jau zinām, ka Jaunā partija, viena tās līdera vārdiem, ir apšaubījusi Eiropas lietu ministra posteņa lietderību Latvijas valdībā. Kā, jūsuprāt, būtu jārealizē šī integrācija, un vai šāds īpašs postenis tiešām nav vajadzīgs, vai viss ir pareizi līdzšinējā valdības sastāvā?

G.Ulmanis:

— Tas ir valdības jautājums, un es ceru, ka valdība šo jautājumu arī tuvākajā laikā atrisinās. Taču man ir iespaids un pārliecība, ka šeit nav diskusijas par to, vai vajadzīgs ministrs, kas atbild par to, kā tiek kārtotas lietas Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā, bet gan par divu partiju savstarpējām attiecībām, ir jautājums par partijām, kuras atrodas koalīcijā vai puskoalīcijā, par to attiecībām. Eiropas lietu ministrs tika akceptēts tad, kad tika izstrādāts sadarbības līgums starp partijām un frakcijām, veidojot valdību, ir pagājuši tikai daži mēneši, un būtu dīvaini domāt, ka nu pēkšņi ir nākuši pie apgaismības kādi zināmi politiskie spēki, ka tas vairs nav vajadzīgs. Es neredzu problēmu pašā šo jautājumu nostādnē — vajag vai nevajag, es domāju, ka noteikti vajag cilvēkus, kas ir atbildīgi par mūsu attīstību Eiropas Savienības virzienā. Bet problēma ir, kā partijas spēj vienoties savā starpā gan par atsevišķu politisko jautājumu risināšanu, vēl jo vairāk par ekonomisko jautājumu risināšanu. Un es domāju, ka frakcijas un partijas nav pietiekami savā starpā izdiskutējušas tos principus un noteikumus, uz kādiem tās ir gatavas tuvākos trīs četrus gadus sadarboties,

—Nu, šinī gadījumā Jaunā partija un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK atradīs kopēju valodu.

G.Ulmanis:

— Bet kur viņas liksies? Taču ne viena, ne otra negrib aiziet opozīcijā.

— Tātad — jā. Pirms pusotra mēneša, šķiet, šeit pat, pusdienas studijā, jūs runājāt par valdības tai laikā pēc pirmajām simt dienām, par nepietiekamo uzmanību lauku attīstībai. Nupat Jelgavā nedēļas nogalē "Latvijas ceļš" konferencē par to daudz runāja un pat rezolūcijā pieņēma aicinājumu valdībai ieviest speciālu programmu jaunu darba vietu radīšanai laukos. Vai šī, jūsuprāt, ir reakcija uz jūsu toreizējo aicinājumu?

G.Ulmanis:

— Jā, mēs ar premjeru par šiem jautājumiem esam vairākkārt runājuši, mums ir kopīgs viedoklis par lauku attīstības prognozēm un arī par pieņemamiem lēmumiem. Esmu ticies ar zemkopības ministru Salkazanovu, kuru es uzskatu par kompetentu un enerģisku cilvēku, vīru savā vietā, un es ceru, ka viņš ar savu raksturu un zināšanām zemkopībā, lauksaimniecībā spēs sevi apliecināt jau tuvākajā laikā. Daudzas lietas jau lauku attīstībā, vismaz pagaidām uz papīra, ir virzījušas uz priekšu. Man simpatizē Krištopana valdības nostāja lauku attīstības jautājumos, un es ceru, ka drīz šie jautājumi iegūs pavisam praktiskas realitātes.

— Jā. Tieši šīs jaunās darbavietas... Kur jūs saskatāt tādu spēju, pēkšņu darbavietu radīšanas iespēju?

G.Ulmanis:

— Vissmagākais jautājums, šobrīd ir skaidrs, ka bezdarbs turpina pieaugt un tas jau pārsniedzis 10 procentus no potenciālo strādājošo skaita. Valdībai šis jautājums par vidējiem un mazajiem uzņēmumiem un bezdarba samazināšanu ir pati smagākā un pati atbildīgākā problēma. Kādus lēmumus pieņems parlaments un kādus lēmumus pieņems valdība, to šobrīd ir grūti prognozēt, bet es zinu, ka viņu portfeļos ir daudzas un dažādas sagataves, kas tuvākos mēnešos ļautu apliecināt, ka šī valdība tiešām ķeras pie reāliem darbiem un reālām problēmām.

— Tur droši vien būs vajadzīga liela nauda?

G.Ulmanis:

— Es domāju, ka daudzas lietas var izdarīt arī bez lielas naudas. Pareizi orientējot to naudu, kas jau ir mūsu rīcībā.

— Jā, atbalsts laukiem ir definēts. Pagājušā nedēļā jūs atklājāt atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā pirmo Latvijas jaunatnes kongresu. Arī šis kongress rezolūcijās izteica vairākus ierosinājumus un prasības. Vai, jūsuprāt, arī Latvijas jaunatne pelna īpašu valdības uzmanību?

G.Ulmanis:

— Tas bija pagājušā nedēļā man personīgi patīkamākais notikums, un es šim kongresam gatavojos ar lielu entuziasmu, biju pārdomājis un vēl joprojām domāju par daudzām problēmām, kas saistās ar jaunatni. Jo, ja mēs runājam par jaunatni, tad mēs faktiski runājam par nākotni. Ja nākotni mēs uztveram kā kaut ko bieži vien abstraktu, bez konkrētikas, tad jaunatne jau ir pavisam konkrēts jautājums. Un varbūt mazāk runāsim vārdos par nākotni, bet vairāk strādāsim ar jaunatni. Mans iespaids no šī kongresa ir tāds, ka šim kongresam mūsu politiķi, deputāti, valdības vīri veltīja pārāk maz uzmanības, un es saprotu jauniešu skepsi daudzos gadījumos attiecībā uz politiku, politiķiem un parlamenta, valdības, prezidenta nostāju. Jo šie jaunieši neprasa neko pārmērīgu, neko tādu, kas liktu ar viņiem auklēties, šie jaunieši prasa iespējas. Tai pašā laikā es ļoti labi izjūtu kongresa atmosfēru — jaunieši ir gatavi paši meklēt gan izeju no situācijām, gan meklēt, kā pārvarēt naudas grūtības, gan iespējas iegūt izglītību Latvijā, ārpus Latvijas. Sarunās ar jauniešiem es bieži nonāku pie secinājuma, ka tādas īstas jaunatnes attīstības, nākotnes attīstības programmas šobrīd Latvijai nav. Mums ir jāturpina strādāt pie šiem jautājumiem. Un bija ļoti žēl, ka nākamajā dienā pēc jaunatnes kongresa es redzēju masu medijos ļoti maz atsauksmju, bet medijos taču ir ļoti daudz jauniešu, kuri šīm problēmām varēja dot vismaz iesākumu. Ne tikai likums par jaunatnes lietu sakārtošanu, tas varbūt jau ir "jumta jautājums", bet daudzas vienkāršas lietas, kuras valstī šobrīd netiek pietiekami akcentētas. Un šeit ir pozitīvs tas, ka, ja arī mēs jaunatnei nepievērsīsim pietiekami uzmanības — un šobrīd es domāju, ka tā tas ir, — jaunatne tāpat spēs atrast savu ceļu un savu gultni. Bet, ja mēs viņiem vēl palīdzēsim šajā jautājumā, tad tā jau ir Latvijas attīstība, Latvijas nākotne. Es šai kongresā vēlēju jauniešiem tikt galā ar tām problēmām, kas viņu vidū ir, mēs runājām arī par alkoholismu, par narkotikām, par noziedzību, par nevēlēšanos mācīties, par nevēlēšanos strādāt, bet lielākajā daļā jaunatnes taču ir šī vēlme to visu darīt, un mēs nevarēsim pavadīt mierīgi savas vecumdienas, ja nebūsim jaunatni ievadījuši pareizā gultnē. Šinī gadījumā kongress bija, manuprāt, viens no lielākajiem politiskajiem, emocionālajiem un arī tīri cilvēciskajiem notikumiem pagājušajā nedēļā Latvijā.

— Vai, jūsuprāt, jaunatne ir pietiekami politiski aktīva, vai nav tā, ka vecuma cenzu mēs varam ieviest starp tiem, kas nodarbojas ar politiku, kas pieņem lēmumus, un tiem, kas faktiski stāv malā?

G.Ulmanis:

— Es domāju, ka jaunatnei politika ir pasveša. Un tā nav traģēdija, tas nav nekas pārsteidzošs, jaunatni interesē konkrētas lietas, jaunatni interesē, kur nākotnē varēs strādāt, jaunatni interesē, kādu izglītību labāk iegūt, kā šo izglītību iegūt, kāda ir izglītības finansēšana, kādas ir iespējas nopelnīt, kādas iespējas domāt par labklājību. Politika nāk ar gadiem, tad, kad būs šī bāze, zināšanu bāze, tad daļa jauniešu droši vien aizies strādāt eksaktās zinātnēs par konkrētiem jautājumiem un skatīsies varbūt ar zināmu skepsi uz politiku. Bet te arī nekā traģiska nav, daļa jaunatnes pievērsīsies politikai. Starp citu, Latvija raksturojas Eiropas vidū ar politiķiem, kuri ir vieni no jaunākajiem citu Eiropas valstu vidū. Mums ir daudz jau nozīmīgu politiķu, kuri uzsākuši pēc 30 gadiem savu politisko, valsts darba karjeru un darījuši to visai veiksmīgi. Taču es nedomāju, ka jauniešiem vajadzētu speciāli pievērsties vai speciāli domāt par politiku, viņiem jādomā par to, kā sevi realizēt dzīvē, caur to viņi arī veidos Latvijas politiku.

— Vēl kāda problēma, kas faktiski ir saimnieciska problēma un varbūt nav jūsu kompetencē, tomēr iezīmē tādu zināmu tendenci. Ja mēs runājam par "Lattelekom", Telekomunikāciju tarifu padomi un satiksmes ministru, šādu trīsstūri nosacīti zīmējam šajās attiecībās, kas vairākas nedēļas ir Latvijas sabiedrības uzmanības centrā. It kā šīs atbildības nav īsti nodalītas, cilvēki seko līdzi un ir nesaprašanā. Vai jums ir viedoklis, kā šajā gadījumā bija jābūt un kuram būtu jābūt atbildīgam sabiedrības priekšā?

G.Ulmanis:

— Ir divi momenti. Nevar prasīt naudu, ja nav preces un nav kvalitātes, mēs varam prasīt vai nu par daudzumu, vai par kvalitāti. "Lattelekom" vispirms jāparāda sabiedrībai gan šīs naudas nepieciešamība un šīs naudas virzieni, gan arī sava prece un sava kvalitāte. Tas ir viens. Tas netika darīts pilnīgi skaidri, pilnīgi noteikti, un sabiedrībai palika iespaids, ka "Lattelekom" ir viena kompānija, kas grib pēc iespējas vairāk paņemt un pēc iespējas mazāk dot. Es vēlreiz atgādinu — sabiedrībai ir un paliek tāds iespaids. Turpretī, kas attiecas uz to, kādā veidā šo jautājumu kārtot, kur ir taisnība šai trīsstūrī vai četrstūrī, — tā ir juridiski tik sarežģīta nianse, ka, es domāju, būtu labi tuvākajā laikā šīs valdības institūcijas un arī "Lattelekom" attiecības noskaidrot. Jo tas nedara godu ne viņiem pašiem, ne arī Latvijas prestižam šobrīd. Es baidos, ka šis gadījums, telefonu un "Lattelekom" tarifi agri vai vēlu atradīs savu vietu un savu pareizo lielumu, bet vai mēs nezaudēsim investīcijas, vai mēs nezaudēsim savu prestižu un autoritāti? Cik nemākulīgi mēs risinām šādas problēmas — tas ir jautājums, kas paliek joprojām gan uz politiķu, gan uz "Lattelekom" sirdsapziņas.

— Nu, es ceru, ka mēs varēsim sarunu beigt ar ko priecīgāku.

G.Ulmanis:

— Bet šīs jau arī nav gluži sērīgas pārdomas.

— Jācer, ka jūsu teiktais piepildīsies, kaut zināmā mērā iespējami ātrāk. Jūs tikāties ar Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku, runājāt par jau tik daudz apspriestās jaunceļamās bibliotēkas ēku. Kas jauns, un vai ir kas cerīgs?

G.Ulmanis:

— Jā, es tikos ar Nacionālās bibliotēkas vadītāju, ar kultūras ministru un bibliotēkas atbalsta fonda entuziastiem. Parīzē pagājušā nedēļā izskatīja Latvijas bibliotēkas celtniecības perspektīvas. Jāsaka, šeit ar lielu ieinteresētību piedalās gan UNESCO pārstāvji un tās prezidents, kurš bija nesen Rīgā, ar lielu entuziasmu darbojas mūsu vēstniece UNESCO Ābolas kundze. Un ir viens faktors — beidzot ir Latvijai jādomā arī par paliekošām vērtībām, ne tikai par to, cik daudz, cik lielā mērā mēs esam šodien izlietojuši, patērējuši vai paplašinājuši, bet ko mēs esam iedevuši jaunu Latvijas attīstībā, kas varētu palikt. Mēs te runājām par jaunatni, kaut vai jaunatnei. Šī bibliotēka ir kā katras lielas un skaistas pilsētas centrs Eiropā, kurā cilvēki gan stiprina savu pašapziņu, iegūst izglītību, gan arī veido sabiedriskās attiecības. UNESCO ir gatava atbalstīt šīs bibliotēkas būvniecību, katrā ziņā ļoti lielā mērā ir runa par gandrīz pusi, es nākamajā nedēļā runāšu ar mūsu premjeru par to, kādas varētu būt Latvijas iespējas šīs bibliotēkas celtniecības uzsākšanai. UNESCO tika prezentēts bibliotēkas projekts, tas tiek atzīts par vienu no veiksmīgākajiem projektiem bibliotēku celtniecībā šobrīd, ir runa par izmaksām, līdz 7–8 procenti dažādos virzienos var mainīties atkarībā no projekta, bet ir jautājums par to, kā tiek Latvijā glabātas garīgās vērtības un kā mēs šīs garīgās vērtības spējam nodot nākamajām paaudzēm. Manuprāt, tas ir būtiskāks jautājums par vienu otru, par kuru mēs runājām šodien iepriekš. Es katrā ziņā arī pēc prezidentūras beigām iestāšos par šīs bibliotēkas celšanu un darīšu visu, lai dažādas starptautiskās institūcijas, arī dažādi sponsori ne tikai Latvijā būtu gatavi iesaistīties šai projektā un lai agri vai vēlu šāda bibliotēka Latvijā taptu, tā kā tā ir tapusi Tallinā, tā kā tā ir tapusi Parīzē un tā kā ir tapusi vēl astoņu citu valstu galvaspilsētās Eiropā.

— Paldies par sarunu, par saturīgajām divdesmit minūtēm "Pusdienas" studijā. Acīmredzot mēs atkal tiksimies pēc tam, kad jūs atgriezīsities no Vašingtonas. Paldies!

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta