Ar Latviju — no pirmā vārda līdz pēdējai elpai

Par Jāni Seski — vienu no mūsu diplomātijas celmlaužiem

Dr. habil. hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums — "LV" Nr. 5, 10.01.2001; Nr. 11, 19.01.2001.

Šveicē

Pirms došanās uz turieni Seskis uzrakstīja apjomīgu apskatu "Miera konference un Latvijas jautājums", kuru piecos numuros publicēja oficiālais laikraksts "Valdības Vēstnesis" (1920. 6., 7., 8., 10., 11., 12. febr.). Autors vispirms atzīmēja, ka Parīzē valstis sadalītas divās kategorijās: ar aprobežotām un neaprobežotām interesēm. Pēdējās bija Lielbritānija, Francija, ASV, Itālija un Japāna, kuru Augstākā padome lēma par valstu un tautu likteņiem, pārējiem dodot vārdu tikai tad, kad apspriežamais jautājums tieši skāra šo valstu speciālās intereses.

Latvijas delegācija saņēma no savas valdības stingri noteiktu uzdevumu — prasīt un dabūt no konferences Latvijas valsts neatkarības atzīšanu latviešu apdzīvotās teritorijas etnogrāfiskās robežās. Ar savām stingrajām noteiktajām prasībām Latvijas delegācija atstāja labu iespaidu uz konferenci un citu zemju delegātiem, lai gan netrūka gadījumu, kad "lielās nedalītās Krievijas" u.c. diplomāti meklēja "kompromisus", lai delegācijā ieviestu nesaskaņas. Latvijas pārstāvji atradās ciešos sakaros ar Krievijas nomaļu jauno valstu delegācijām, kopīgās apspriedēs pārrunājot principiālus un taktikas jautājumus.

Latviešu diplomāti nodibināja kontaktus ar dažādu valstu delegācijām, franču un citu valstu politiķiem un žurnālistiem. Latvijas prasības viņi izklāstīja memorandā angļu un franču valodā, kuru iespieda dažu tūkstošu eksemplāru metienā izdalīšanai konferences dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām. Delegāciju atbalstīja arī angļu un franču valodā iznākošais žurnāls "L’ Europe Orientale". Konferences Baltijas komisija oficiāli uzklausīja Latvijas delegācijas prasības, taču pie kāda konkrēta slēdziena tā arī nenāca. "Latvijas atzīšana de iure būtu mūsu pašu valstiskās darbības panākumu loģiskas sekas," nobeidza savu publikāciju Seskis.

Viņš strādāja Latvijas diplomātiskā pārstāvja amatā Šveicē no 1920. gada 1. jūnija līdz 1921. gada 9. janvārim. Šajā īsajā laikā pats nozīmīgākais pasākums, kurā Latvijas delegācijas sastāvā piedalījās Seskis, bija Tautu savienības pilnsapulce Ženēvā 1920. gada novembrī un decembrī. Par šo notikumu viņš sīki stāstīja īpašā nodaļā plašā rakstā "Latvijas valsts izcelšanās un viņas izredzes", kuru 13 numuros 1921. gada jūlijā un augustā publicēja avīze "Latvijas Sargs".

J. Seska atreferējums, šķiet, ir vienīgais autentiskais materiāls, kurā parādīts, kā tika noraidīts Latvijas lūgums uzņemt to Tautu savienībā. Tāpēc ir vērts par šo viņa raksta daļu runāt sīkāk. Īsi pastāstījis par jauno organizāciju, tās statūtiem, locekļiem, komisijām u. tml. vispārējiem jautājumiem, Seskis galveno uzmanību veltīja Latvijas lūguma apspriešanai.

1920. gada 5. novembrī Latvijas delegācijas vadītāju Meierovicu uzaicināja uz pilnsapulces 5. komisijas sēdi, kur ministrs nolasīja garāku pārskatu par Latvijas valsts nodibināšanu, Tautas padomes organizāciju un darbību, zemes atbrīvošanu no dažādiem ienaidniekiem, Satversmes sapulces vēlēšanām un darbu utt. Meierovica iesniegtajā memorandā bija pasvītrots, ka latviešiem tāpat kā citām tautām ir pašnoteikšanās tiesības un " latviešu tautas brīvība nevar atkarāties no krievu tautas gribas" .

16. decembrī 5. komisijas sēdē apakškomisijas vadītājs Brazīlijas delegāts referēja par komisijas atzinumu Baltijas valstu uzņemšanas jautājumā Tautu savienībā. Viņš atzīmēja, ka komisija esot "ar vislielāko simpātiju caurskatījusi šo triju valstu lūgumus dēļ uzņemšanas Tautu savienībā" un informēs par to pilnsapulci. Sekoja debates, kurās piedalījās 9 valstu pārstāvji. Seskis atstāsta viņu runas un deklarētās pozīcijas gaidāmajā balsošanā: Kolumbijas pārstāvis prasa tūlīt uzņemt, Portugāles — liek priekšā uzņemt, Rumānijas — neizpildot visus Tautu savienības noteikumus, balsos pret, Polijas — atbalsta uzņemšanu, Zviedrijas — atlikt līdz nākamajai sesijai, kamēr atzīs de iure , Beļģijas — pagaidām jāatliek, Persijas — par uzņemšanu, Itālijas — pielaist tūliņ, Francijas — tikai par pielaišanu Tautu savienības tehniskajās organizācijās. Balsošanā par Latvijas uzņemšanu piedalījās 29 valstis. Par balsoja Kolumbija, Itālija, Paragvaja, Persija un Portugāle, pret — Francija, Spānija, Japāna, Zviedrija, Čehoslovākija, Brazīlija u.c. Atturējās 13.

Kāpēc Latvija vēl netika globālajā organizācijā? Atbildot uz šo jautājumu, Seskis norādīja, ka Tautu savienība darbojas "Antantes ēnā". Formālais iemesls — nav atzīta de iure . Galvenais tomēr — Antantes neskaidrā politika Krievijas jautājumā. Arī neziņa par Latviju un tās stāvokli. Seskis tomēr beidza savu rakstu mažorā tonī: "Tautu savienības pirmā pilnā sapulce liecināja, ka valstis un tautas tiešām savā starpā grib saprasties un meklē jaunus kulturālus līdzekļus, lai atrisinātu starptautiskus sarežģījumus bez kara. Labi saprotams, ka pirmajā laikā Tautu savienība vēl atradīsies zem Antantes iespaida, bet, kara rētām aizdzīstot un jauniem politiskiem uzdevumiem rodoties, Antanti apvienojošie mērķi zaudēs svaru un Tautu savienība iegūs vienmēr lielāku morālisku un faktisku nozīmi." Kā zināms, Latviju uzņēma Tautu savienībā 1921. gada 22. septembrī.

Atgriezies no Šveices dzimtenē, Seskis sniedza interviju "Brīvajai Zemei", kuru ar virsrakstu "Latvija, Šveice un Tautu savienība" avīze publicēja 1921. gada 11. janvārī. Runājot par abu valstu attiecībām, viņš atzīmēja, ka Šveice ir ieguldījusi Latvijas ekonomikā ap 5–6 miljonus franku. Ja Latvija tos atmaksātu, de iure būtu viegli iegūstama. Bet vai ir vērts? — retoriski jautāja diplomāts (Šveice atzina Latviju ātri — 1921. gada 23. aprīlī. — R.T. ). Seskis informēja lasītājus, ka Latvija neturēs Šveicē priekšstāvniecību, bet valsts intereses tur aizstāvēs goda konsuls. Viņš atzīmēja, ka šīs zemes sabiedrība un prese izturas ļoti labvēlīgi pret Latviju, īpaši franču daļā. Tiek nosodīta Latvijas ignorance Tautu savienībā. Seskis norādīja, ka šīs organizācijas pilnsapulce noritēja sabiedroto pavēnī, galvenokārt Francijas iespaidā. Pilnsapulce kopumā tomēr uz viņu atstājusi "īsta izmeklēta parlamenta iespaidu".

Pēc tālīnās Parīzes un Bernes Seski gaidīja dienests tuvīnajā Tallinā.

Tallinā

Ar Ministru kabineta 1921. gada 18. aprīļa lēmumu Seski iecēla par rezidējošo ministru pie Igaunijas valdības. Jau pēc četrām dienām viņš saņēma no valsts galvas — Satversmes sapulces priekšsēdētāja J.Čakstes — akreditēšanas grāmatu. Apmēram pēc gada viņa statuss nedaudz mainījās — 1922. gada 29. jūnijā valdība nozīmēja viņu par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru turpat.

Darbs un dzīve Tallinā turpinājās astoņus gadus. Tas nebija viegls laiks, jo vēl vajadzēja galīgi noregulēt Latvijas un Igaunijas robežas, noslēgt līgumus par sadarbību militārā, muitas, pasu un citos jautājumos. Abām jaunvalstīm, kas pirmo reizi bija iegājušas starptautiskā apritē, netrūka ambīciju gan minētajās, gan arī citās sfērās. Tāpēc neizpalika asas, bet lietišķas diskusijas, un nereti vajadzēja prast atrast kompromisus.

Seskis, strādājot Tallinā, bieži informēja Latvijas lielāko politisko avīžu auditoriju par abu kaimiņvalstu attiecībām un par Igaunijas saimniecisko, politisko un kultūras dzīvi. Pirmais materiāls šajā sērijā bija "Latvijas Kareivja" 1921. gada 28. augusta numurā publicētā intervija "Igaunija un Latvija". Autors uzsvēra, ka attiecības starp abām valstīm ir labas un draudzīgas. Kaimiņzemes vieno dziļa iekšēja pārliecība par viņu saimniecisko un politisko interešu un mērķu kopību tagad un nākotnē. Agrākās nesaskaņas ir pārvarētas, bet daži vēl nenokārtoti jautājumi kā robeža tiks izšķirti tādā garā, kas apmierinātu abas puses. Baltijas valstu savienības jautājumā, turpināja Seskis, Igaunijas viedoklis lielā mērā saskan ar Latvijas viedokli. Savienība jāveido pakāpeniski, vajadzēs atcelt muitas robežu starp abām valstīm.

Publikācijas autors atzīmēja, ka Igaunijas rūpniecība un lauksaimniecība ir maz cietusi karā, taču patlaban pārdzīvo smagu krīzi. Agrāro reformu realizē tikpat konsekventi kā Latvijā. Jaunsaimniecības attīstās labi. Attiecības ar Krieviju ir korektas. Caur Tallinas ostu tiek virzīts kaimiņvalsts tranzīts. Pēc Seska ieskata, igauņu valdības stāvoklis ir pilnīgi stabils. No 100 parlamenta deputātiem opozīcijā ir kādi 10 sociāldemokrāti un 5 komunisti. Sociāldemokrāti piekopj valstisku politiku.

"Brīvā Zeme" 1923. gada 9. novembrī atstāstīja Seska priekšlasījumu par Latvijas un Igaunijas attiecībām, kuru viņš nolasīja Latviešu zemnieku savienības (diplomāts bija šīs partijas biedrs) Rīgas nodaļas biedru vakarā. Referents pirmām kārtām raksturoja igauņu jaunā parlamenta sastāvu un grūtības valdības sastādīšanā. Viņš atzīmēja, ka deputātiem būs jāizstrādā jauni likumi, jo vēl spēkā daudzi vecās Krievijas likumi. Jāpabeidz agrārā reforma, kura ir daudz radikālāka nekā Latvijā. Muižniekiem nav atstāta neatsavināma zemes daļa. Valstī izveidots ap 19 tūkstoš jaunsaimniecību. Kreiso partiju ziedu laiks ir beidzies. Par bandītismu nevar būt pat runas.

J.Seskis atzīmēja, ka viens no zināmās saimnieciskās krīzes cēloņiem ir Krievijas tranzīta samazināšanās. Tas radījis vajadzību tuvoties Latvijai. Runātājs uzsvēra, ka Igaunijai un Latvijai ir jāiet kopā saimnieciskos jautājumos, jo "tas stiprina abas valstis". Pēc "Brīvās Zemes" vērtējuma, "Seska kunga interesantais priekšnesums ieguva vispārēju piekrišanu". Līdzīgus jautājumus sūtnis aplūkoja sarunās ar žurnālistiem "Igaunijas politiski ekonomiskais stāvoklis" ("Brīvā Zeme", 1924, 13. martā), "Igaunijas saimnieciskais stāvoklis" (turpat, 12. jūnijā), "Par Estijas politisko un saimniecisko stāvokli" ("Latvijas Kareivis", 1924, 7. novembrī) u.c. materiālos. Tie nodrošināja vajadzīgo publicitāti abu draudzīgo kaimiņvalstu attiecībās.

Seskis kā Latvijas delegācijas loceklis (vadītājs bija Ministru prezidents un ārlietu ministrs Meierovics) piedalījās šiem jautājumiem veltītā konferencē, kura notika Tallinā no 1923. gada 25. oktobra līdz 1. novembrim. Lai apvienotu un koordinētu darbu aizsardzības, robežu, tirdzniecības, muitas un citās jomās, Latvija un Igaunija konferences pēdējā dienā parakstīja sešus līgumus: savstarpējās aizsardzības, robežu nospraušanas, kara laika finansiālo saistību nokārtošanas, pagaidu tirdzniecības un muitas savienības līgumu, konvencijas ostu nodokļu un tiesību vienveidošanai. Svarīgākais no tiem bija aizsardzības vienošanās, kas radīja pamatu abu valstu militārai un politiskai aliansei. Līgumam bija izteikti defensīvs raksturs. Tā slēdzējas apņēmās:

— piekopt miera politiku, nostiprināt draudzību un izveidot saimnieciskas attiecības ar visām nācijām, sevišķi starp Baltijas valstīm un to kaimiņu zemēm;

— saprasties tajos ārpolitikas jautājumos, kam ir kopīga nozīme, un sniegt savstarpēju politisko un diplomātisko atbalstu;

— neprovocēta uzbrukuma gadījumā bez aicinājuma no otras līgumslēdzējas sniegt palīdzību otrai valstij un uzskatīt sevi par kara stāvoklī esošu pret agresoru;

— uzdot abu republiku iestādēm vienoties, kādā veidā abām zemēm jāsniedz savstarpējā palīdzība 3. panta īstenošanai;

— neslēgt ar citām valstīm pamiera un miera līgumus bez vienošanās ar savu sabiedroto;

— visus diplomātiskā ceļā neizšķiramos strīdu jautājumus nodot starptautiskai tiesai vai starptautiskam vidutājam;

— neslēgt savienības līgumus ar citām valstīm bez sabiedrotās piekrišanas un katrai darīt zināmus ar citām valstīm noslēgto līgumu tekstus. Vienošanos noslēdza uz 10 gadiem ar tiesībām līgumu uzteikt vienu gadu pirms saistību izbeigšanās.

Latvijas un Igaunijas pagaidu tirdzniecības un muitas konvencija deva abu valstu pilsoņiem vienādas tiesības un nodokļus, rīcības un īpašumu brīvību un atbalstīja komisijas dibināšanu saimnieciskas un muitas ūnijas izstrādāšanai. Sevišķa klauzula sargāja Baltijas valstu un padomju Krievijas speciālās privilēģijas līgumos ar citām valstīm.

1927. gada 15. februārī Latvija un Igaunija, delegācijā, saprotams, piedaloties arī Seskim, parakstīja Rīgā muitas ūnijas līgumu. Tas noteica vienādas muitas abās valstīs, kā arī saskaņotas valsts akcīzes un monopolus. Saeima vienprātīgi akceptēja šo aktu, un to darīja arī Igaunijas parlaments. Latvijas Ārlietu ministrija 1927. gada 27. martā pilnvaroja Seski apmainīt līguma ratifikācijas dokumentus ar ziemeļu kaimiņu.

Taču ne jau viss attiecībās ar igauņiem ritēja kā pa diedziņu. Kad 1927. gada 9. martā Latvijas ārlietu ministrs F.Cielēns parafēja, kaut neparakstīja neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, tas ļoti satrauca Igauniju. Tās valdība sākumā pat nevēlējās sūtīt oficiālu delegāciju uz Valsts prezidenta J.Čakstes bērēm tā paša gada 18. un 19. martā. Polijas sūtnis Tallinā F.Horvats 12. aprīlī ziņoja savam resoram, ka Latvijas un Igaunijas attiecības ļoti saasinājušās un igauņi nav vairs draudzīgi arī pret Seski, kuru uzskatot par padomju sūtņa draugu.

Lai kā tas būtu bijis, tomēr, Seskim rosmīgi piedaloties, 1928. gada 25. martā parakstīja Latvijas un Igaunijas tirdzniecības līgumu uz vislielākās labvēlības principiem. Līdz ar to viņa misija kaimiņzemē pēc būtības arī bija beigusies: ar Valsts prezidenta G.Zemgala 1929. gada 15. augusta rīkojumu Seskis tika iecelts par ārkārtēju sūtni un pilnvaroto ministru Padomju savienībā, skaitot no 1. oktobra. Pēc divām dienām viņš iesniedza savu atsaukšanas grāmatu Igaunijas valsts vecākam O.Strandmanam un 4. oktobrī izbrauca uz Rīgu, lai sāktu darbu Maskavā.

Maskavā

Jaunais sūtnis devās uz turieni 19. oktobrī un jau pēc piecām dienām iesniedza savu akreditēšanas grāmatu PSRS centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājam M.Kaļiņinam. Sākās atbildīgi un vienlaikus smagi darba mēneši un gadi totalitārās impērijas galvaspilsētā. Pārstāvēt mazo Latviju lielajā Staļina valstī nebija joka lieta. Taču, būdams jau gana pieredzējis diplomāts, Seskis arī ar šo nebūt ne vienkāršo pienākumu sekmīgi tika galā.

Daudzmaz iepazinies ar stāvokli jaunajā rezidējamajā zemē, kur pilnā sparā ritēja lauksaimniecības "vienlaidu" kolektivizācija un t.s. sociālisma celtniecība, viņš 1930. gada 4. februārī rezignēti konstatēja: "Simtiem tūkstošiem krietnu zemes rūķu īpašumos tagad iemetas sādžu bedņaku — sliņķu, dzērāju un dienas zagļu bari (...). Vai uz tādiem elementiem varēs uzbūvēt jauno sociālisma valsti?"

Bet sūtņa darīšana pirmām kārtām bija ārpolitika. Seskis atzina, ka attiecības starp PSRS un Latviju ir uzlabojušās. Samērā gludi noritējusi fabriku iekārtu, kultūras mantu un arhīvu reevakuācija. Vienīgos asumus radījušas Latvijas kara flotes 10 gadu jubilejas svinības, kurās gan bija ielūgts padomju sūtnis, bet ne padomju kara kuģi.

Joprojām aktuāls bija abu kaimiņvalstu neuzbrukšanas līguma jautājums. PSRS ārlietu tautas komisārs M.Ļitvinovs 1931. gada 4. decembrī lika priekšā J.Seskim atsākt sarunas par šādas vienošanās parakstīšanu. Otrā puse piekrita tam. Latvijas Ārlietu ministrija kopā ar sabiedroto Igauniju, kurai arī tika izteikts šāds priekšlikums, izstrādāja saskaņotu projektu krievu ierosinājuma pieņemšanai. Latvijas Ārlietu ministrija 28. decembrī deva telegrāfisku norādījumu Seskim paziņot otrai pusei, ka Latvijas valdība ir gatava atjaunot sarunas. Nākamajā dienā sūtnis apmeklēja Ļitvinovu un iesniedza viņam šo dokumentu. Padomju cenšanos uzlabot attiecības ar Latviju un "nodibināt savstarpēju saprašanos" apliecināja arī Seskis, pamatodamies uz savām sarunām un novērojumiem krievu metropolē.

Neuzbrukšanas līguma noslēgšana ar Padomju savienību bija Seska zvaigžņu stunda diplomātiskajā darbībā Maskavā. Sarunas šajā jautājumā sākās Rīgā ar padomju pilnvaroto B.Stomonjakovu 1932. gada 5. janvārī. Tās nenotika bez grūtībām. Abām pusēm vienojoties par kompromisiem, līgumu tieši pēc mēneša izdevās parakstīt. Saskaņā ar šo aktu Latvija un PSRS uzņēmās saistības:

— savstarpēji neuzbrukt;

— nepiedalīties militāros vai politiskos līgumos, kas vērsti pret otru pusi;

— aprobežot vai grozīt saistības, kas abām pusēm izriet no to agrāk noslēgtajiem līgumiem;

— strīda jautājumus, kurus neizdotos izšķirt parastā diplomātiskā kārtībā, nokārtot jauktā izlīgšanas komisijā.

Līgums tika noslēgts uz trim gadiem ar automātisku šā termiņa pagarinājumu uz turpmākiem diviem gadiem, ja to 6 mēnešus pirms termiņa izbeigšanās neviena no pusēm neuzteiks. Saeima šo nozīmīgo dokumentu ratificēja 1932. gada 11. martā. Tā paša gada 18. jūnijā Latvija parakstīja ar PSRS līgumu par šķīrējtiesu komisijām.

Neuzbrukšanas līguma parakstīšana ar Padomju savienību bija Seska lielākais panākums viņa darbībā Maskavā. Bet jau drīz pēc tam sūtņa liktenis, resp., dienests kaimiņvalstī, bija pēc būtības izšķirts. Kā saka, moris savu darbu bija padarījis, viņš varēja iet...

1932. gada 24. maijā ārlietu ministrs K.Zariņš raksta J.Seskim, ka jautājums par viņa atsaukšanu no Maskavas jau ticis cilāts 1931. gada beigās, turklāt arī Saeimas ārlietu komisijā. Ministrs turpina: "Visiem zināms, ka strādāt diplomātijas laukā PSR Savienībā nozīmē veikt nepateicīgus un grūtus uzdevumus, un īpatnējie apstākļi, kas valda darbā Maskavā, arī Jums (..) droši ne vienmēr ir ļāvuši raudzīties uz gūtiem rezultātiem ar tādu gandarījumu, kā tas iespējams, darbojoties citās valstīs.

To vērā ņemot, es ceru, ka arī Jūs paši nebūsiet noskumuši, ka tieciet atbrīvoti no līdzšinējo pienākumu izpildīšanas grūtos un allaž sarežģītos apstākļos" (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1356.l., 239.lp.; turpmāk — LVVA).

Nevar neatzīmēt, ka Seskis jau iepriekš, acīmredzot neoficiāli, zināja, ka viņam vajadzēs atstāt sūtņa amatu Maskavā. Par to liecina viņa 18. maija vēstule Zariņam, kurā viņš raksta, ka, uzņemoties sūtņa pienākumus Maskavā, Zemnieku savienības pārstāvji viņam solījuši, ka pēc darba tur viņu pārcels par sūtni uz Vakareiropu. Seskis lūdz proponēt viņu Ministru kabinetā sūtņa amatam Parīzē, kur viņš kā emigrants nodzīvojis četrus gadus un labi zina turienes situāciju. Vēstules autors atgādina, ka viņš Latvijas diplomātijā strādā jau kopš 1917. gada. Tikai, ja nav iespējams Parīzē, lūdz ieteikt sūtņa darbam Berlīnē vai Londonā (turpat, 431. lp.).

Taču mums pagaidām nezināmu iemeslu dēļ tā palika saucēja balss tuksnesī. Ar Valsts prezidenta A.Kvieša 1932. gada 7. jūnija rīkojumu Seski atbrīvoja no ieņemamā amata, skaitot no 30. jūnija. Divas dienas iepriekš viņš nodeva sūtniecības lietas padomniekam F.Frīdenbergam. Tās nepārskaitīsim, bet intereses pēc atzīmēsim, ko jaunais saimnieks Dr. Alfrēds Bīlmanis atrada sūtniecības vīna pagrabā. Tur bija: 5 šampanieša pudeles, 2 konjaki, 30 degvīna trauki, 34 sarkanvīna pudeles, 7 madēras, 4 muskati, viens krievu šampanietis un citas labas mantas. Laikam gan katrs sapratīs, ka šī baterija nebija domāta Seska patēriņam, bet sūtniecības viesu pacienāšanai.

Pēc atgriešanās

Ekssūtnis 1932. gada 13. jūlija vēstulē Zariņam informēja, kā Maskavā noritējusi viņa atvadīšanās no ārzemju diplomātiem, kuri rīkoja viņam par godu dinejas un lenčus. Seskis raksta: "Negaidītā atsaukšana, liekas, bija sevišķi saistījusi diplomātiskā korpusa uzmanību (..). Te vēl jāievēro tas apstāklis, ka Maskavā, kur diplomātiskajam korpusam nav gandrīz nekādu sakaru ar vietējo krievu sabiedrību, diplomātiskā korpusa locekļi totiesu ciešāki paši turas kopā." Izcilu atvadu dineju, turpināja Seskis, sarīkojis padomju ārlietu komisāra vietnieks Krestinskis. Ārzemju kolēģi esot bijuši pārliecināti, ka tiksies ar Seski atkal Parīzē vai Londonā (LVVA, 2570.f., 14. apr., 1356.l., 395.–397.lp.).

Pēc atgriešanās Rīgā

Seskis strādāja Ārlietu ministrijā. Ar ministra Zariņa 1932. gada 30. decembra pavēli viņu iecēla par šā resora preses nodaļas vadītāja v.i. Šajā kapacitātē — vēlāk vadītājs — viņš 1933. gada februārī kā preses biroju direktoru konferences organizācijas komitejas loceklis piedalījās minētās komitejas sēdē Ženēvā, bet 1934. gada maijā un augustā vadīja Latvijas žurnālistu delegācijas Vācijā un Somijā.

Līdztekus maizes darbam ministrijā Seskis turpināja aktīvi publicēties presē. Visnotaļ aktuālu jautājumu viņš apskatīja rakstā "Baltijas valstu savienība" ("Studentu Dzīve", 1933, 3. maijā). Autors norādīja, ka vissvarīgākais tautas un valsts politikas noteicējs ir nācijas apdzīvotās zemes ģeopolitiskais stāvoklis, vieta, kuru tā ieņem citu zemju starpā. Turklāt 20. gadsimtā tautas vairs nevar mainīt savas dzīves vietu. Ne mazāk svarīgs apstāklis tautas likteņos ir tās skaitliskais lielums, kā arī garīgā un materiālā kultūra. Visas Baltijas tautas, turpināja Seskis, pagātnē bija pakļautas lielajiem kaimiņiem. Lai saglabātu savu iegūto nacionālo neatkarību un nacionālo kultūru, kura var plaukt un ziedēt tikai neatkarīgā nacionālā valstī, Baltijas zemēm jārealizē kopēja ārpolitiskā līnija. Mazās valstis var būt stipras, tikai apvienojot un liekot spēkus kopā, secina Seskis. Jāpiebilst, ka līgums par Baltijas savienības izveidošanu tika parakstīts 1934. gada 12. septembrī Ženēvā.

Jādomā, ka Seskim bija zināma nostalģija pēc Igaunijā pavadītajiem gadiem. Par to liecina kaimiņvalsts tematika viņa publicistikā.

"Igaunijas skolu pārskatā" ("Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" 1934, 6.nr., 611.–621.lpp.). Autors tajā stāstīja žurnāla lasītājiem par izglītības stāvokli igauņu zemē: skolu tipi kaimiņvalstī, mācību valoda, skolotāju skaits un izglītība, izmaksas skolu uzturēšanai utt. Seskis aicināja latviešus mācīties no igauņiem, risinot savas izglītības problēmas.

Ierosinājuma kārtībā viņš žurnālā "Latvijas–Igaunijas Mēnešraksts" ievietoja rakstu "Mūsu kaimiņu valšķu valodu nozīme" (1933, 4.–6. nr., 46.–50.lpp.), kurā argumentēti parādīja, kāpēc latviešiem jāmācās igauņu, lietuviešu, poļu un somu valoda. Seskis norādīja, ka cara laikā šīs tautas varēja sazināties ar krievu valodas starpniecību. Pēc neatkarīgo valstu nodibināšanās viņu valodas ir kļuvušas par oficiālām valodām. Sarūk arī krievu valodas pratēju skaits. Latviešiem ir svarīgi iepazīties ar kaimiņvalstu materiālo un garīgo kultūru, izprast viņu "domāšanas veidu un dvēselisko dzīvi". Tas īpaši sakāms par Igauniju, ar kuru Latviju saista aizsardzības līgums. Seskis aicināja organizēt kursus kaimiņvalodu apgūšanai, to zinātājiem paaugstināt algu par 10–15%. Nebūtu slikti veidot valodu kursus arī Latvijas armijā.

Iespējams, ka Seskis pats gribēja mainīt ierēdņa darbu ministrijā pret praktisko diplomāta dienestu ārzemēs. Šis laiks pienāca 1934. gada 12. augustā, kad Ministru kabinets iecēla viņu par Latvijas ģenerālkonsulu Klaipēdā.

Klaipēdā

Tas, protams, nebija darbs Parīzē vai Londonā, bet karjeras diplomāts nevarēja iebilst arī pret šādu nozīmēšanu. Jāspriež, ka Seskis bija kaut kādā ziņā zaudējis Ulmaņa un viņa labās rokas Muntera, kas faktiski rīkojās Ārlietu ministrijā, uzticību un tālab vajadzēja pēc būtības doties uz provinci. Par vienīgo attaisnojumu varbūt varēja kalpot tikai tas apstāklis, ka Klaipēdas novads bija strīda ābols starp Lietuvu un Vāciju, tātad "karstais" punkts.

Darbs necilajā postenī brāļu zemē kaulus nelauza, un Seskis izmantoja brīvo laiku, lai uzrakstītu atmiņas par Latvijas valsts izveidošanos un savas darbības sākumu tās ārpolitiskajā dienestā. Manuskriptu viņš nosūtīja Latvijas Vēstures institūtam, taču 1937. gada 22. novembrī saņēma atbildi no tā direktora prof. A.Tenteļa, ka rokraksts ir izskatīts, iebildumu pret tā publicēšanu nav, bet to izdarīt nevar, jo "memuāru izdošana neietilpst institūta pašreizējos nodomos".

J.Seskis izdeva grāmatu Rīgā pats ar Francijas bijušā sūtņa Krievijā Ž.Nulensa priekšvārdu (diezin kāpēc tas bez kāda paskaidrojuma nav ievietots atmiņu jaunajā izdevumā Latvijā; grāmatas otrais izdevums nāca klajā 1961. gadā ASV).

Vairāk nekā 400 lappušu lielā grāmata, kas sastāv no piecām nodaļām, autora dienasgrāmatas un 20 pielikumiem, plašā panorāmā attēlo politiskos un militāros procesus Latvijā, Krievijā un Rietumeiropā no 1914. līdz 1920. gadam. Gandrīz visu šo norišu attēlojuma vērtību ceļ tā autora klātbūtnes efekts. Vispirms tas sakāms par 1919. gadā tapušo Seska dienasgrāmatu, kurai ir pirmšķirīga vēstures avota nozīme.

Seskis nebija ne totalitārā, ne autoritārā režīma piekritējs. Viņš pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā rakstīja, ka tur nodibinājusies diktatūra "aptver visu garīgo dzīvi un neatstāj ne cilvēka saprātam, nedz viņa tikumiskai izjūtai ne mazāko personisko brīvību (..). Tāda tauta (vācu — R.T. ) nevar būt par paraugu brīvajai un demokrātiskajai latviešu tautai. Nacionālsociālisms ir jauna politiska un sabiedriska doktrīna, kurai nav nedz pietiekoša filozofiska, nedz arī zinātniska pamata" ("Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", 1934, 9.nr., 291.lpp.). 1934. gada 15. janvārī Seskis nolasīja referātu "Hitlerisms Vācijā" atbildīgo valsts darbinieku biedrības organizētajā sapulcē Iekšlietu ministrijas sēžu zālē.

No sacītā kļūst saprotams, kāpēc par demokrātu Seski interesējās Latvijas slepenpolicija. 1937. gada 25. augustā politiskās pārvaldes priekšnieks J.Fridrihsons nosūtīja Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram J.Tepferam "klātpielikto konsula Klaipēdā Jāņa Seska pasta sūtījuma fotogrāfisku uzņēmumu, no kura redzams, ka ģenerālkonsuls Seskis sarakstās ar bij. Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu" (LVVA, 2570.f., 14.apr., 1356.l., 224.lp.). Autoritārās iekārtas diplomātam nepieklājās kontaktēties ar sociāldemokrātu...

Nepagāja ne gads, kad Seskim vajadzēja izbaudīt hitlerismu uz savas ādas. 1939. gada 24. martā viņš raksta Munteram, ka, tā kā Klaipēdas apgabals ir pievienots Vācijai, viņa kā ģenerālkonsula "stāvoklis anulēts un darbība izbeigta", kā arī lūdz norādījumus par turpmāko darbību, ģenerālkonsulāta arhīvu un īpašumiem (turpat, 129.lp.).

Nedēļu vēlāk Seskis informē savu šefu, ka, izmantojot kāda latviešu kuģa kapteiņa laipnību, viņš nosūta ministrijai pāris ziņojumu. "Vēl notiek Klaipēdas apgabala pārņemšana," turpināja diplomāts. "Gestapo arestē visus, kas nav bijuši labvēlīgi Vācijai. Arī manas leišu simpātijas tiem nav svešas. Arī aiz šā iemesla baidos rakstīt un piesūtīt konfidenciālas ziņas pa pastu, kur notiek perlustrācija" (turpat, 164.lp.).

Seskis domāja, ka no okupētas Klaipēdas jādodas mājup. Taču, iespējams, baidoties no agresīvās Vācijas, tā nedomāja viņa priekšniecība Rīgā. Pat vairāk — ar Ministru kabineta 1939. gada 29. marta lēmumu viņam tika atceltas 1934. gada 19. septembrī izsniegtās ģenerālkonsula Klaipēdā pilnvaras, izsniedzot jaunas pilnvaras kā ģenerālkonsulam Mēmelē iesniegšanai Vācijas valdībai.

Seskim vajadzēja "Mēmelē" pavadīt vairāk nekā deviņus mēnešus, iekams Ulmaņa kabinets iedrošinājās 1940. gada 9. janvārī pieņemt lēmumu par ģenerālkonsulāta likvidēšanu Klaipēdā (gods godam — protokolā figurē ne Mēmele, bet Klaipēda). Vēl pusgadu Seskim bija lemts dzīvot brīvajā Latvijā.

Turpinājums — seko