Prof. Dr.habil.sc.ing. Hilelis Segals — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

"...nekas nav mīkstāks un pakļāvīgāks par ūdeni, taču tas ir bezgalīgi varens, neizmērojami dziļš, plešas bezgalīgi tālu, tā viļņiem nav robežu. Ieelpo, izelpo, sakļaujas, izplūst plašumā. Iekļūst neizmērojamā. Augstu gaisā veido lietu un rasu, lejā uz zemes visu baro un veldzē. Milzums lietu bez tā nedzims, simtiem darbu bez tā būtu neizpildāmi. Tas apkampj visu dzīvā daudzveidību, taču nepazīst ne mīlestību, ne ienaidu..." Šie vārdi uzrakstīti Ķīnā pusotru gadsimtu pirms mūsu ēras. Patiesi, jo ūdens nozīmīgumu grūti pārvērtēt. Un Latvijas ļaudis var būt laimīgi, ka daba tiem ir dāvājusi šo bagātību.

Diemžēl dzīves īstenība liek man poēziju un filozofiju nomainīt ar prozaisko ikdienu, atgādināt it kā pašsaprotamas un zināmas patiesības. Šodien ūdenim, tāpat kā jebkuram dabas resursam, ir cena, kas pasaules tirgū nemitīgi pieaug. Citu resursu, piemēram, naftas, graudu, kokmateriālu, kafijas cenas nepārtraukti mainās atkarībā no klimatiskajiem, ģeopolitiskajiem un citiem apstākļiem. Toties ūdens cena pieaug ne tikai tādos reģionos kā Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika. Ūdens daudzās Eiropas valstīs šodien kļuvis par eksporta preci, piemēram, Zviedrijā. Jā! Arī Latvija nelielos daudzumos eksportē savu ūdeni gan tiešā veidā (atspirdzinoši dzērieni), gan netieši — ar hidroelektrostaciju ražoto elektroenerģiju maksimumstundās.

Taču augsta cena ir tikai tīram ūdenim, kura krājumu diemžēl pasaulē kļūst arvien mazāk. Dāņu degvīna ražotāji izmanto psiholoģiski precīzi tēmētu paņēmienu un apgalvo, ka viņu produkts iegūts, izmantojot izkausēto senatnīgo Grenlandes ledu, kurš veidojās ilgi pirms mūsu tehnogēnās civilizācijas intensīvās attīstības sākuma un tāpēc ir ekoloģiski tīrs produkts.

Šādā skatījumā Latvijas ūdens resursi ir tālu no ideāla, tādēļ gribu pievērst uzmanību kādai būtiskai problēmai. Man, ūdenssaimniecības speciālistam, šķiet ārkārtīgi vēlams, lai valsts robežas sakristu ar upju baseinu robežām. Šādā gadījumā katra valsts stingri kontrolētu savus saldūdens krājumus, pilnībā atbildētu par to stāvokli un kvalitāti. Diemžēl tā ir utopija. Vēsturei ir savas likumsakarības, kas nebūt nesaskan ar ūdens resursu problēmām aplūkojamā aspektā. Reālajā dzīvē viss ir daudz sarežģītāk. Divas trešdaļas mūsu lielākās upes Daugavas baseina atrodas Baltkrievijā un Krievijā, Lielupes, Ventas un Bārtas augšteces baseini — Lietuvā, dažu citu upju — Igaunijā. It kā labi, jo ūdens, kas formējas aiz robežām, plūst pie mums un vairo mūsu krājumus (arī turību).

Taču šis mūsu nekontrolētais ūdens var kļūt (un vairākkārt ir kļuvis) par īstu katastrofu cēloni. Atgādināšu tikai vienu plašākai sabiedrībai maz zināmu gadījumu (kad tas notika, pie varas esošie veltīja maksimālas pūles, lai fakti sabiedrībai nebūtu pieejami). 1981. gada 5. novembrī plīsa cauruļvads, kas šķērso Daugavu Novopolockas apkaimē (Baltkrievijā). Benzīns un dīzeļdegviela noplūda Daugavā. Tā kā tas notika zem ledus, avāriju uzreiz nepamanīja. Saindētais ūdens paspēja noplūst arī tālu Latvijas teritorijā. Apsekošanā, kas tika veikta 25. un 26. novembrī, tika atklāta masveida zivju un to barības bāzes bojāeja 90 kilometru garā posmā. Minētās ekosistēmas atjaunošanai bija nepieciešami daudzi jo daudzi gadi. Un tas nav vienīgais gadījums.

Tomēr galvenās ūdenssaimniecības problēmas vairāk saistītas ar iekšzemes cēloņiem. Pēdējā desmitgade, kas pārmainīja mūsu dzīvi, iespaidoja arī Latvijas ūdenssaimniecību. Vairāk vai mazāk sakārtotā (ar būtiskām iebildēm) ūdens resursu un saimniecības pārvalde tika sagrauta. Vispārējās ekonomiskās grūtības apturēja vai piebremzēja ūdenssaimniecības objektu celtniecību. Radās jaunas problēmas, kuru risinājumu pieprasa pati dzīve (mazo HES atjaunošana, dzeramā ūdens kvalitāte, atkritumu izgāztuvju sanācija u.c.).

Sākot ar 1995. gadu, mūsu institūts regulāri iesniedza Latvijas Zinātnes padomei pieteikumus ūdenssaimniecības problēmu pētījumu finansēšanai, taču velti. Piemēram, runa bija par situācijas izpēti un pasākumu izstrādāšanu Jēkabpils aizsardzībai no plūdiem. Taču pētījumiem līdzekļi neatradās, lai gan tai pašā laikā katru gadu desmitiem tūkstošu latu no valsts budžeta tika tērēts glābšanas darbu nodrošinājumam, gatavojoties iespējamiem paliem un to seku likvidēšanai. Neredzu loģiku. Tā vietā, lai cīnītos ar palu cēloņiem, nepārtraukti tiek tērēti līdzekļi seku likvidēšanai.

Vairāk nekā pirms trīs gadiem mūsu instiūta speciālisti rūpīgi izanalizēja radušos situāciju un 1996. gada 15. jūnijā iesniedza Ministru prezidenta biedram Ziedonim Čeveram "Memorandu par Latvijas Republikas ūdenssaimniecības stāvokli 1996. gada sākumā". Šajā iespējami īsajā dokumentā (2 lpp.) tika minētas galvenās vispārējās problēmas, kas jārisina valsts ūdens resursu izpētē un pārraudzībā, piedāvāti konkrēti inženiertehnisko un ekoloģisko problēmu risinājumi. Mēs cerējām uz adekvātu valdības reakciju, taču tādas nebija. Ūdenssaimniecības speciālistus, kā parasti, atcerējās tikai tad, kad draudēja kārtējie pavasara pali, uzklausīja viņu priekšlikumus, pavizināja valdības mašīnās un... aizmirsa līdz nākamajam pavasarim. Ja šodien būtu jāiesniedz līdzīgs memorands, tā teksts, domāju, mainītos pavisam nedaudz. Ja runājam par tajā minētajiem konkrētajiem objektiem un inženiertehniskajiem risinājumiem, pozitīvas izmaiņas ir jautājumos par mazo HES atjaunošanu un celtniecību, par jūras ostu attīstību, par pilsētu ūdensapgādes (no pazemes avotiem) pamatojumu un nedaudz — par gruntsūdens aizsardzību sadzīves un rūpniecisko atkritumu izgāztuvju zonās.