Turpinājums

no 1.lpp.

Prof. Dr.habil.sc.ing. Hilelis Segals — "Latvijas Vēstnesim"

Turklāt par šīm pozitīvajām pārmaiņām pateicība pienākas Latvijas Zinātnes padomei, Rīgas ostas pārvaldei, dažām pašvaldībām (Rīgas, Ķekavas, Talsu rajona).

Visas pārējās problēmas paliek bez risinājuma. Jūra joprojām "apēd" sauszemi tās piekrastē, pienācīgi netiek attīstīti ūdenssporta veidi, joprojām gruntsūdeņus piesārņo vecās izgāztuves, nav īsta saimnieka, tāpēc aiziet bojā lielākā daļa starpsaimniecību hidromeliorācijas sistēmu, gandrīz nemaz netiek izmantoti iekšējā ūdens transporta ceļi, netiek pētītas racionālākās purvu izmantošanas iespējas u.c.

Patīkams izņēmums ir pamatīgā, analītiskā saruna, kura pēc profesora Imanta Liepas (toreiz Saeimas deputāta) iniciatīvas notika ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Anatoliju Gorbunovu un kurai sekoja reāls atbalsts programmai "Latvijas ūdens resursi". Pateicoties šim atbalstam, Latvijas Zinātnes padome 1997. gada beigās uzsāka tās finansēšanu. Tas neapšaubāmi ir svarīgs pozitīvs pagrieziens, taču finansējuma apjoms nesedz desmito daļu no nepieciešamā. Salīdzinājumam: līgums ar Rīgas ostas pārvaldi par Daugavas modelēšanu tika izpildīts nepilna gada laikā un naudas izteiksmē bija 1,8 reizes "vērtīgāks" par visu nacionālo programmu "Latvijas ūdens resursi". Tāpēc caurajam problēmu deķītim tiek likts lielākais ielāps — pētīta Jēkabpils pretplūdu aizsardzības iespēja. Līdz šī gada beigām tiks izstrādāti praktiski ieteikumi un inženiertehniskie risinājumi. Lai sakārtotu Latvijas ūdenssaimniecību, pārvērstu potenciālo valsts bagātību — ūdens resursus — par reālu ienākumu avotu, manuprāt, jāveic virkne pasākumu.

1. Ir nepieciešams viens visu Latvijas ūdeņu saimnieks, kas izstrādātu tehnisko politiku, rūpētos par krājumu regulēšanu un kvalitāti, veidotu normatīvo bāzi. Vajadzīga arī neliela pārvaldes un konsultatīvā institūcija ar augstas klases speciālistiem.

2. Jāapzinās, ka ūdens, kas ir valsts nacionālā bagātība, jebkurā brīdī var pārvērsties par dabas katastrofu cēloni. Plūdi, vētras jūrā, virszemes un apakšzemes ūdens avotu piesārņošana, dambju pārrāvumi, dīķeru avārijas — tie ir potenciālie draudi cilvēku veselībai un dzīvībai, kas saistīti ar ūdens resursiem. Bez padziļinātas procesu izpētes nav iespējama nedz katastrofu novēršana, nedz milzīga peļņa, ko dod ūdens resursu (un ceļu) racionāla izmantošana. Visās ekonomiski augstu attīstītās valstīs ir labi aprīkoti ūdenssaimniecības zinātnes centri. ASV, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, Itālijā un citās valstīs ir milzīgas (līdz 20 ha platībā) laboratorijas, kas nepārtraukti veic hidraulisko modelēšanu, jo bez šādiem centriem mūsdienu ūdenssaimniecības attīstība nav iedomājama. To saprot arī Krievijā, kur 1995. gadā nodibināta Ūdenssaimniecības zinātņu akadēmija.

3. Sakarā ar Ūdenssaimniecības fakultātes likvidēšanu Latvijas Lauksaimniecības universitātē pārtrūcis labi apmācītu inženieru — hidrotehniķu sagatavošanas process un dabiskā speciālistu paaudžu pārmantojamība. Tāpēc jau tagad asi izjūtam ostu hidrobūvju ekspluatācijas speciālistu, hidrologu un plaša profila hidrotehniķu trūkumu. LLU Lauku inženieru fakultātē šogad hidrotehnikā specializējas divi studenti. Vai var aizpildīt speciālistu "dabiskās izmiršanas" radīto robu? Pieļauju, ka situāciju nedaudz uzlabos LLU un Latvijas Jūras akadēmijas kopīgi sāktā ostu hidrotehniķu sagatavošanas akcija, taču ir un būs nepieciešami plaša profila hidrotehniķi, kas spētu strādāt hidroenerģētikā, ūdensapgādes un kanalizācijas saimniecībā, ūdens transportā, hidroloģijā, hidromeliorācijā. Īsi sakot, ir jāsakārto ūdenssaimniecības speciālistu sagatavošanas sistēma, arī tās vidējais posms, kamēr Latvijā vēl ir cilvēki, kas saviem nākamajiem kolēģiem var pastāstīt ne tikai to vien, kas rakstīts vislabākajās mācību grāmatās. Pretējā gadījumā jau tuvā nākotnē būs nepieciešamība speciālistus sagatavot ārzemēs. Tas gan nebūt nenozīmē, ka viņi iegūs sliktāku izglītību, taču tā maksās daudz dārgāk un, galvenais, jaunie speciālisti tik un tā būs papildus jāapmāca atbilstoši vietējo apstākļu specifikai. Labs matemātiķis vai ķīmiķis jebkurā pasaules valstī būs līmenī, bet cilvēkam, kas strādā cieši ar dabas apstākļiem saistītā jomā, jāzina un jāizjūt šie apstākļi, citādi viņa profesionālā vērtība krasi kritīsies.

4. Ir jāapzinās: ja ir uzsākta Daugavas hidroelektrostaciju celtniecība, to nevar pārtraukt, pakāpeniski jāpabeidz visa kaskāde, jāizmanto viss upes enerģētiskais potenciāls. Tāds liktenis ir visām lielajām upēm, kurām veidojas ledus sega un vižņi: pie ieejas katrā no ūdenskrātuvēm, kuras veido aizprosti, rodas sastrēgumi, kas izraisa plašu applūdināšanu. Kad uzcēla Ķeguma HES, katastrofu zonā nokļuva Jaunjelgava, pēc Pļaviņu HES palaišanas Jaunjelgava izrādījās pilnībā aizsargāta, bet nelaimē nokļuva Pļaviņas un Jēkabpils. Ja uzcels Jēkabpils hidromezglu, būs jādomā par Līvānu drošību un tad atcerēsimies Daugavpils HES. Protams, ne ar tik augstu ūdens līmeņa uzstādījumu un daudz pārdomātāku, nekā bija ieprojektēts un daļēji realizēts PSRS norieta laikā, taču agri vai vēlu hidromezgls tur būs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā galvenā importa prece ir elektroenerģija.

5. Latvijā ūdenssaimniecības speciālistu daudzo darba gadu gaitā ir uzkrāti ārkārtīgi vērtīgi ūdens resursu izpētes dati. To pamatmasa ir Hidrometeoroloģijas pārvaldes arhīvos, kur saglabāta pārmantojamība simt gadu garumā. Un mums jāpateicas pārvaldei un cilvēkiem, kas daudzkārt strādājuši ekstremālos apstākļos (arī kara laikā).

Pašlaik piekļūšanu šiem materiāliem ierobežo nesamērīgi augstā to cena. Ir paradoksāla situācija: dati, ko vāc budžeta iestāde, kura pastāv uz mūsu — nodokļu maksātāju rēķina, ir jāpērk. Par informāciju, bez kuras nevar iztikt celtnieki, hidromelioratori, komunālās saimniecības, transporta darbinieki u.c., jāmaksā divreiz.

Tā rezultātā lielākajā daļā hidroloģisko aprēķinu Latvijā pašlaik neizmanto pēdējo desmit gadu novērojumu datus. Tas mazina prognožu precizitāti, bet atsevišķos gadījumos tam var būt arī katastrofālas sekas. Ir jāatgriežas pie vecās prakses un jāizdod hidroloģiskās gadagrāmatas vai to mūsdienīgs analogs — lāzerdiski. Šodien katrs no mums par pieņemamu maksu var iegādāties lāzerdisku, kas satur pilnīgus gada statistikas datus par Latvijas ekonomiku. Vai tiešām hidroloģiskā informācija ir mazāk svarīga?

Protams, lāzerdiska vai hidroloģijas gadagrāmatas sagatavošana un izdošana ir darbietilpīga, taču mums nav dabaspēka, tai skaitā pietiekami kvalificēta, un katra papildu darbavieta taču valstij ir ieguvums.

6. Ar ūdeņiem saistītos dabas novērojumus un pētījumus veica arī desmitiem citu organizāciju: projektēšanas, ekspluatācijas, zinātniskās. Šie dati plašākam speciālistu lokam nav pieejami. Vēl mazāk pieejami ir privāto tehnisko arhīvu materiāli. Starp tiem glabājas unikāli dokumenti, kam ir ne tikai vēsturiska vērtība. Ja izdotos apvienot un apkopot visu informāciju pēc tās sistematizēšanas un analīzes, ūdenssaimniecība iegūtu nenovērtējumu palīdzību. No tā izriet kategoriska nepieciešamība izveidot kādā no valsts struktūrām (piemēram, Hidrometeoroloģijas pārvaldē), mācību (LLU) vai zinātniskajām iestādēm (LLMZA ūdenssaimniecības nodaļa) vienotu datu banku. Tas, protams, prasīs ievērojamu piepūli un līdzekļus. Un tomēr — ja mēs nedzīvojam tikai šodienai, par to ir jāparūpējas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi vērtīgi materiāli jau ir pazaudēti, aizvesti vai iet postā.

Mierinu sevi ar domu, ka cilvēki, kas tagad nosaka Latvijas politiku, domā arī par to, kas notiks rīt.